Gulbja Dziesma

14.11.03.

Natālija un Vladimirs.

(Tiem, kuri klausīsies audio – tuvāk beigām beidzās baterija diktofonā, un beigas ir ierakstītas nākošajā failā.)

Lejupielādēt audioversiju

Lejupielādēt audioversiju (beigas)

Mēs piesaucam Saules Brālību un turpinām mūsu nodarbības.

Vispirms mums gribas noskaidrot, kas notika vakar, jo šī darba spēks mūs vienkārši satrieca. Mēs jautājām par protonu apstarojumu, bet mums teica, ka tas ir pārāk lineārs izskaidrojums.

Pirmkārt, mēs uz taviem ķermeņiem vērsām korpuskulāro daļiņu plūsmu, kura izraisīja atbildes reakciju tavās šūnās. “Bombardēšana” ar protoniem dod izeju elektronu tumšajai enerģijai, atomu līmenī tu izgāji transformāciju. Šūnu reakcija bija sekojoša: izveidojās jauni enerģētiski depo, mēs spējām piepildīt tevi ar enerģiju, kā saka, līdz pašam kaklam. Tavs ķermenis kļuva enerģiskāks uz to procesu rēķina, kuri vakar notika. Vēlreiz apstiprinām, ka mēs veiksim tādas noskaņošanas, variabilālas noskaņošanas, tas ir, tās būs ne gluži identiskas frekvencei, kura mums vajadzīga.

Vladimirs: Šri Aurobindo runāja par šūnu saprātu. Tas veicina šūnu saprāta pamošanos?

Nē, tas tā nav. Ne ar šūnu apziņu, ne ar saprātu mēs nestrādājam. Mēs strādājam ar enerģētisko piepildītāju. Tas saucas apskaidrošana. Fiziskais ķermenis tiks transformēts, un tā dēļ šūnu saprātu modināt nevajag. Tāpēc ka neviena šūna individuāli nevar iziet savu pašas ceļu, tāpēc ka viņa atrodas kopējā cilvēka ķermenī, KOPĒJĀ, kurš vienlaicīgi vada visas šūnas – gan tās, kuras iziet apskaidrošanos, gan tās, kuras neiziet apskaidrošanos. Viņš vada gan fizioloģisko nokārtošanos, gan barības procesus, gan visu šūnu dzīves reakciju.

Lai nonāktu pie apskaidrošanās, vajag ļoti daudz gaismas, lai viņa ieietu cilvēkā iekšā. Fizikas augstas vibrācijas ceļ cilvēku uz augstu apziņas līmeni. Taču šī apziņa pati neatnāk, ir jābūt pastāvīgam darbam ar apziņu, kas tad arī notiek mūsu meditācijā. Tu apzinies tos procesus, kurus mēs iedarbinām, un tas tad arī ir darba ar apziņu process. Darba ar enerģiju process notika vakar, un šie divi procesi ir savstarpēji saistīti, viens bez otra nemēdz būt, taču tie neaizstāj viens otru. Tu vari, cik vien vēlies, meditēt uz kosmosu, bet ja tev nav iekšējās enerģētikas, tu nespēj pārvaldīt tos Spēkus, kuri nāk pie tevis darbam un priekš tava jaunā likteņa.

Ja tev ir daudz enerģētikas, tu esi sastrādājis ķermeņa enerģiju, bet tev nav augstas apziņas, tu nespēsi būt apskaidrots skolotājs. Enerģija viena pati nesekmē apskaidrošanos.

Ir vēl arī trešā komponente – šīs pasaules pieņemšana, beznosacījuma mīlestība kā apskaidrošanās priekšnosacījums. Ar augstu apziņu, daudz gaismas, bet bez mīlestības, tu nespēsi būt apskaidrots. Lūk, šie trīs faktori ir pats svarīgākais citam cita pieņemšanas, citam cita godāšanas un apskaidrošanās norises procesos.

Man liekas, ka beznosacījuma mīlestība iet roku rokā ar to, ka tev vienkārši kļūst vienaldzīgs fiziskais plāns un viss, kas tajā notiek, un tu kļūsti mazāk ievainojams, mierīgāk uztver visas kolīzijas un... nodod sevi augstāko spēku rokās.

Tas saucas neitralitāte. Tas saucas harmonija. Tas saucas nepieķeršanās. Tas viss tiek audzināts kā sekas apskaidrošanās ceļam. Tevi pārstāj biedēt kolīzijas, un tev negribas atgriezties tajās tumšajās fiziskā plāna telpās, kurās tu reiz eksistēji – ar tā traģēdijām, ar kļūdām, ar pārdarījumiem, vainu.

Jā, kad tas aiziet, dzīve kļūst gaišāka.

Tie ir apziņas izaugsmes etapi, apziņas izaugsmes sekas. Mainās attieksme pret dzīvi, kļūst gaišāka, nosvērtāka, un aiziet aizķeres, aiziet tumšais spogulis, tāpēc ka tu vairs nevibrē šajā plānā. Spogulis ap tevi apskaidrojas. Atlaid visus, kuri grib iet citu ceļu, lai arī aplinku, lai arī nelīdzenu. Tā ir viņu izvēle. Nepiesaisties cilvēkiem, ej savu ceļu.

Tagad mēs gribam jums pastāstīt mūsu vēstījuma nākošo daļu. Šodienas nodarbības tēma – Gulbja Dziesma.

14 11 09 01

Gulbja dziesma – tā ir atvadīšanās? Ceru, mēs no jums neatvadāmies?

Viņi smejas – nē, protams, tu tikko esi atnākusi. “Atvadas no Dzimtenes”, Oginska polonēze.

Paskaties no šejienes uz Zemi. Ko tu jūti?

Es aizgāju līdz “krustcelēm”, līdz sutratmas šķērsim, iegāju dimensijā, kur Zeme atkal parādās. Es redzu Zemi – skaistu, priecīgu būtni, gaišu, patīkamu. Taču jūtu nepiesaisti viņai. Jūtu krūtīs siltumu, nav tā, ka kaut kāds vēsums vai atsvešinājums, nē! Es ļoti mīlu šo planētu, tāpat kā simtām citu. Man ir pazudusi priekšroka šai planētai. No šejienes, no Saules Vienotības, no šīs apziņas izzūd priekšroka. Izzūd kaut kāda personīga izvēle varbūt... Tāpēc ka tu ietilpsti šajā kolektīvajā apziņā, kur ir daudz planētu... Šeit ir ne tikai Saules sistēmas planētas un būtnes, šeit ir arī būtnes no citām sistēmām, teiksim, no Sīriusa, no Plejādēm. Nu un, protams, no visām Saules sistēmas planētām.

Šeit ir pulcējušās tās Būtības, kuras labi dzird un jūt savu dvēseli un zina savas inkarnācijas citās realitātēs – paralēlās un papildus realitātēs, citos Visuma Nolikumos.

Kad es ierunājos par Visuma Nolikumiem, es ieraudzīju plakni, kā telpu, kura attīsta saprātīgu būtņu civilizācijas. Šī plakne priekš mums ir līdzīga Galaktikas attēlam. Varbūt, ka tur nav tādu spirāļu, taču augšā un apakšā ir tumsa – tur nav šīs apskaidrotības, nav šī Nolikuma jeb Likuma...

14 11 09 02

Es ieraudzīju sevi uz saliņas. Visas šīs pasaules, kurās attīstās cilvēka tipa saprātīgums – tā ir pavisam maza saliņa Kosmosā...

Un mēs uzskatījām, ka ar savām daļiņām piepildām visu visumu... Bet patiesībā tā ir tikai saliņa, plostiņš, kurš peld kosmiskajā okeānā. Katrā galaktikā, protams, ir saprātīgas būtnes, taču salīdzinot ar to, kas ir apkārt, tā ir pavisam neliela daļa no šīs Lielās, Lielās Saule, milzīgās Saules, kuras starojums sniedzas līdz savai robežai. Tas ir līdzīgs tiem stariem, kuri tiek attēloti saulītei asu cilpu veidā.

Raugoties no Kosmosa uz šo nedrošo mazo saliņu, saproti, cik daudz mums vēl jāstrādā, lai aizņemtu telpu ar savām Būtībām, savu saprātu, apzinātos, attīrītu un padarītu saprātīgu šo visumu. Viņš vienkārši kā milzīgs nearts lauks, gaida savus radītājus, kuri iesētu jaunas apziņas, jaunas saprātīgas daļiņas. Un, protams, Zeme šeit šajā telpā ir iejukusi atomu miriādēs.

Un kļūst saprotams, ko mēs darām uz Zemes. Mēs audzinām tieši visuma saprātu, lai iekļūtu katrā stūrītī, katrā atomā, katrā eksistences iespējā. Un piepildītu to ar Sevi – apzinošos apziņu.

Ne vienkārši eksistējot apziņai, kā eksistē atoms vai galaktika, kura sevi apzinās slikti – saprotot, ka viņa ir, ...Esamības līmenī. Ne sevis izmainīšanas radošā līmenī, viņa vienkārši saprot, ka viņa Ir, viņa Eksistē, viņā notiek radīšanas, reakcijas, piepildīšanās, attīstība, evolūcija, involūcija. Un galaktiskajā līmenī pati galaktika eksistē Esamības līmenī, bet cilvēks šajā Esamībā ienes jēgu.

Jēga, protams, arī tāpat ir Radītāja ienesta, bet arī cilvēks sāk to apzināties. Cilvēks ir šīs jēgas atspoguļojums. Tēvs-Radītājs ienesa jēgu katrā savā veidojumā, taču, izņemot viņu, neviens šo jēgu nesaprata. Tā vienkārši dzīvoja un dzīvoja, kāda ir, kādu to radīja. Tā nesaprata ne attīstības mērķus, ne savas spējas, ne iespējas. Cilvēka saprātības tipa būtnes visumu piepilda ar dievišķo jēgu, tā apzināšanos un savas lomas saprašanu – būt pārnesējam varbūt, šī visuma piepildītājam, augstākajam saprātīgajam spēkam, kurš uzstāda mērķus un darbojas saprātīgi.

Tagad es atgriežos uz turieni, no kurienes mēs startējām – no Saules Brālības.

Saproti, viss, kas notiek uz Zemes, uz citām planētām, blakus planētām, citās telpās, nesaistītās ar planetāro nesēju, viss kalpo vienam vienīgam mūsu Radītāja mērķim – apgūt pasaules-ēku, savaldīt viņas stihijas, kļūt viņā par pilntiesīgu saimnieku, izaugt un atklāt Sevi kā Būtību.

Ir atnācis Debesu Tēvs, lai pievienotu savu daļu šai lielajai apziņai. Viņš saka:

Es taču arī esmu šis visums. Es Esmu visas būtnes, visi saprāti, visas apziņas, kuras ir manā iekšienē. Un tagad tev kļūst saprotamāk, kāpēc, strādājot ar apziņu un saprātu, jūs sākat aizvietot Tēvu. Jūs radāt dublikātu, atspulgu no tās pašas lielās apziņas, kura ir no Manis manu iepriekšējo inkarnāciju, dzīvju, Radītāju ielikta. Un kad jūs piepildāt Mani ar savu saprātu, jūs attīstāties līdz Manam līmenim, katra daļiņa attīstās līdz Manam līmenim, iekļūst katrā stūrītī, apzinās viņu un sāk radīt, tad Es mierīgi varu atstāt savu radījumu un iet savā attīstībā tālāk, kad ir kam nodot mūsu radījumu. Jau mūsu būs... Jūs atbrīvojat Mani manai nākošajai inkarnācijai, radīšanai. Radīšanai, pilnai ar mīlestību, pilnai ar pašizvirdumu, pašizteiksmi. Viss, kas ir manā iekšienē, tā ir pašizteiksme – tas, kas Es esmu. Man gribētos, lai ne tikai Es saprastu šo pašizteiksmi, bet būtu radītas daļiņas, kuras to izjutīs ar pilnu spēku, nevis kā maza daļiņa, bet izjutīs ar pilnu spēku, pilnā izteiksmē, pilnā svētlaimē un skaistumā.

Protams, tas nav ātrs ceļš. Tas ir liels darbs, un vajag daudz spēku, lai tā audzinātu savus bērnus. Taču arī jums, mazajiem cilvēkiem, šis process norit tieši tāpat – jums vajag daudz spēku un pārdzīvojumu, un mīlestības, lai izlolotu, izaudzinātu savus bērnus un palaistu pasaulē. Un tālāk jūs vēl pieskatāt viņus, lai nenomaldās no ceļa. Un ja viņi nomaldās, tad jums ir ļoti smagi un rūgti, it kā pazustu dzīves jēga.

Saproti arī manus pārdzīvojumus, saproti manas vēlēšanās, lai katra daļiņa, kuru esmu spējis izvilkt sapratnē, augtu tālāk un nenolaistos, neizdarītu atgriešanos savā pagātnē. Turieties, mani bērni, tajā apziņā, kurā jūs pašlaik atrodaties. Nenolaidiet viņu atkal līdz zemes plāniem. Neieaudziet atkal Zemē, kā ir noticis jau daudziem cilvēkiem. Vienkārši ejiet tālāk, nepievēršot uzmanību visām blakus ietekmēm. Jums ir savs iemīts ceļš, ir tīrība un uzticība. Es to novērtēju.

Jums atnāks vēl dziļāka procesu sapratne, kad pacelsieties. Nesteidzieties un nedomājiet, ka jūs visu jau zināt un apzināties, tāpēc ka gadu pēc gada jūs paceļaties un iemantojat arvien jaunas un jaunas jēgas tajās vai citās lietās, procesos un arī manā eksistencē.

Es kā Debesu Tēvs raizējos, mīlu, loloju, piepildu apziņu, dodu uzvedni katram savam smilšu graudiņam, katram savam zāļu stiebriņam, tāpēc ka tie ir mani lolojumi, bet Es esmu viņu Tēvs, atbildu par viņu augšanu un apziņu. Es arī jūs tagad piepildu ar savu jaunu ietekmi, jaunām iespējām, tāpēc ka es tagad redzu, kā paceļas Zeme un cik daudz jaunu iespēju ir parādījies. Diemžēl, ne visi šīs iespējas redz, un daudzi ir noslīdējuši.

Ir vēl iespēja atgriezties, apstāties savā krišanā.

Bet mēs ar jums iesim tālāk. Pa gaišo augšupcelšanās ceļu.

Pateicos jums, mani bērni, par uzmanību. Esiet laimīgi.

 

Pievienots 09.11.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/lebedinaya-pesn

Tulkoja Jānis Oppe