Skats no dvēseles

14.10.29. Meditācija. Natālija un Vladimirs.

Mēs aicinām Saules Vienotību uz meditāciju.

Redzu lielu baltu mākoni, tā centrā ir mirdzošs kristāls. Es pārlidoju tam pāri un paceļos arvien augstāk un augstāk. Manā priekšā ir mirdzoša mākoņaina telpa, tas ir aizsegs, apvalks, kuram mēs izejam cauri tāpat, kā izejam cauri mākoņiem, paceļoties lidmašīnā. Lūk, iznācu tīrā saulainā mirdzošā telpā, un celšanās augšup turpinās. Mēs pagaidām esam planetārajā telpā. Lūk, planēta, un mēs gluži kā lidojam lidmašīnā...

Tagad skats jau ir no kosmosa, mēs esam kosmiskajā orbītā apkārt Zemei. Mums tiek likts priekšā apzināties, ko mēs šeit jūtam attiecībā pret savu planētu, cik viņa mums ir dārga. Lūk, viņa ir mūsu priekšā – majestātiska, liela, uz viņas gandrīz nav uzminama dzīvība. Tā ir Zemes dienas puse, redzam viņas krāsaino virsmu – kalni, meži, jūras un tuksneši.

Man pašreiz nav nekādas jutekliskas attieksmes pret planētu. Ir domjūtas – zināšana, ka tā ir mana Dzimtene... Tāds iekšējs siltums... bet nevis kā dvēseles siltums, bet kā ugunīgs siltums, kurš iznāk no manis uz planētu. To nenosauksi par labumu vai ļaunumu, mīlestību vai laimes sajūtu, ka tu esi šeit... vienkārši ļoti vieglas dvēseles kustības...

Dvēsele man saka priekšā, ka tā nav tava vienīgā Dzimtene...

Es paceļos... jūtas sirdī ir nedaudz nostalģiskas, it kā es būtu atbraukusi uz valsti, kur esmu dzīvojusi iepriekšējās dzīvēs, un sāktu pazīt šīs vietas nevis pēc atmiņas, bet tieši pēc jutekliskā siltuma...

Es tagad atstāju Zemi, un šīs vieglās nostalģijas jūtas manī paliek... Neliela nožēla, ka es tagad atstāju viņu... Es taču aizeju tikai uz mirkli, atstājot šeit savu fizisko ķermeni...

Es turu šo fizisko ķermeni sakaros, šie sakari vizuāli nekā nav izteikti – ne ar stariņu, ne ar sutramu. Zem manis ir daudz gaismas, un sutratma nav redzama... [1]

Esmu Saules ķermenī, Saules Vienotībā, par kuru mēs vakar runājām. Es tagad ļoti spilgti jūtu Apolona enerģijas. Es pati atrodos Venēras apziņā. Esmu ļoti liega, silta, maiga, smalka un... mazkustīga.

Paceļos vēl augstāk... Saules Vienotība ir palikusi lejā... Uz savu dvēseles mītni. Šeit ir ļoti gaiši, vibrācijas ir ļoti maigas, smalkas un ugunīgas. Šī pacelšanās bija mīksta, mierīga kā liftā, taustāma un apzināma. Es tagad mēģināšu šīs enerģijas kaut kā noraksturot.

Pirmkārt, ļoti daudz uguns un gaismas. Viss man iekšienē un ap mani mirdz, dvēseles stāvoklis ir ļoti vienmērīgs, harmonisks, mazlietiņ pacelts. Neteiktu, ka svinīgs, bet nedaudz priecīgs un patīkams.

Jā, pašos labākajos sakaru brīžos ar Sanatu Kumaru un Ercenģeļiem tieši šajā līmenī es tad arī vedu čenelingus, tāpēc ka šeit ir tā pati manas dvēseles tīrības sajūta, bez zemes uzlikumiem, bez zemes grūtībām... Šeit nav labā un ļaunā. Šeit nav “labi” un “slikti”. Tā drīzāk ir esamība nekā cilvēka eksistence.

Un tu izlej sevi apkārt sev un eksistē šajā komfortā, iekšējā dvēseles mierā, harmonijā, tīrībā un mīlestībā.

Mīlestība. Tieši šeit, šajā līmenī ļoti labi sajūtama mīlestība. Tā nav pret kādu, tā vienkārši ir. Nevar teikt, ka es sevi mīlu vai kādu mīlu... Es tad arī esmu mīlestība, es tad arī esmu maigums...

Šeit nav tā, ko mēs saucam par “svētlaimi”. Tāpēc ka svētlaime – tā ir viena no laicīgajām sajūtām, kad cilvēks uz laiku iziet no saviem zemes pienākumiem, pāriet svētlaimē, pēc tam atkal atgriežas. Šeit, ja var tā izteikties, ir “svētlaimes vidējais līmenis”, kurš netraucē tev radīt, domāt, rīkoties, dzīvot. Svētlaime fiziskajā līmenī traucē to visu darīt. Ja tu atrodies svētlaimē uz Zemes, tad tu baidies to iztraucēt, tu esi spiests pamirt un just to, citādi, ja pie kaut kā ķersies, svētlaime aiziet.

Šeit tā kaut kādā mērā ir, taču tā ir iekšienē, kā lāpa, kura tevi apgaismo no iekšpuses, no sirds centra, un dod tev pastāvīgu iekšēju uguni, mīlestību un siltumu. To var saukt par vieglu ekstāzi.

Ko vēl var teikt par šo apziņas līmeni? Pašreiz es atrodos sevis iekšienē, man ir silti un komfortabli, es nevienu nejūtu sev blakus, un man negribas iet uz āru. Bet tomēr es ļaušu sev izdarīt izvērsumu un ieiet iekšējā vidē. Tādēļ es izeju Sevis virspusē. Es varu redzēt sevi no ārpuses. Lejā paliek mirdzošs mākonis, augšā parādās kaut kas līdzīgs acij, galvai. Būtības Acs. Tagad es redzu, ka “tas” ir izplūdis Acī. Būtības Acs apzinās, ir apzinošais elements Būtības struktūrā.

Pamēģināšu aprakstīt sevi no ārpuses. Es visa esmu apklāta kā mākonis ar bālganu miglu. Mans mākonis iekšpusē ir ugunīgs, deg un spīd. No ārpuses mākonis ir bālgans, mīksts, neitrāls. Paceļos aiz šī mākoņa ietvariem un mēģināšu apzināties ārējo pasauli.

Ārējā pasaule arī ir mīksta, mirdz, mīksta pagaismota telpa, un nevienu ap sevi es nezin kāpēc vienalga nejūtu.

Mēģināšu piesaukt citu dvēseli, manu brāli. Manas telpas perifērijā ir parādījusies cita acs, jautājoša. “Ko tu mani sauc? Esmu šeit!”

Piesaucu sava tēta dvēseli. Augšā parādās kaut kas, ko es apzinos, kā savu tēti (viņš ir miris). Un tagad piesaucu savas māmiņas dvēseli. Nevaru viņu atrast.

“Māmiņa, atnāc šurp!”

Tētis saka, ka māmiņa joprojām atrodas reabilitācijā. Viņa atrodas zināmā anabiozē, lai atjaunotu savas enerģētiskās struktūras.

“Kāpēc tik ilgi? Kāpēc tu neesi anabiozē?” (tētis pārdzīvoju māmiņu par 13 gadiem).

Maigs smaids atbildes vietā. Tātad, tas tā ir.

Tagad es pamēģināšu ieraudzīt Vladimiru. Par cik dvēseles plānā mums jābūt savienotiem, tad es viņu meklēju savā iekšienē. Es vēršu savu Aci uz savu iekšieni un meklēju Vladimiru. Un tur bez Vladimira un Natālijas manā iekšienē ir vēl daudz, daudz manu daļiņu, un man ir ļoti interesanti paskatīties iekšienē.

Esmu Būtība, kurai augšā, virs mirdzošā apvalka redzama Acs, bet iekšienē zem apmetņa, miglā un gaismā, no augšas nolaižas diedziņi-sutramas, uz kuriem vairākos līmeņos (uz pašiem apakšējiem līmeņiem es pagaidām nenolaižos) eksistē dvēseļu fragmenti fiziskajā, astrālajā un mentālajā plānā.

Es ar savu uzmanību sāku nolaisties pa vienu no sutratmām, kuru es ieraudzīju sev iekšienē. Sutratmas ir līdzīgas tieviem diedziņiem, uz kuriem pakarinātas vīnodziņas un citas formas. Viņas aug ķekaros trijos līmeņos.

Sākšu pētīt no augšas pirmo “ķekaru”. Tas ir mentālais plāns, un šeit eksistē piecas vai sešas būtnes, kā maza ģimene. Un pamēģināšu viņas “nolasīt”.

            Šī ir līdzīga viedai gudrai intelektuāla rakstura sievietei, labestīgai, pozitīvai, mirdzošai, priecīgai. Viņai ir labs prāts, labs garastāvoklis. Viņa ir patīkama, diezgan aktīva. Tas ir filozofa, kaut kāda zinātņu korespondētājlocekļa tips, kurš savas spējas izmanto pilnā mērā. Viņa kaut ko grib teikt! Viņa ļoti priecājas iepazīties ar mani. Ļoti laimīga, ka viņa ir sajutusi savu dvēseli. Un viņa gribētu ar mani daudz, daudz kontaktēties. Es viņu nomierinu, ka tā arī būs. Atstāju savas enerģijas pie viņas, bet savu uzmanības punktu pārnesu uz nākošo olu šajā virtenē.

            Te ir pavisam citāds cilvēks, citāda apziņa. Apskaidrota apziņa, mirdzoša, taču nedaudz izkaltēta, mazjūtīga. Šeit ir ļoti daudz gaismas. Es teiktu, ka tas ir askēts, sausiņš, apskaidrota būtne, noplicinājusi sevī visu mīlestību, taču tādēļ nav kļuvusi kaut kāda asa, nešpetna. Vienkārši viņš mīl savā veidā, mīl vairāk ar prātu, nekā ar sirdi, viņā ir vairāk vīrišķā, nekā sievišķā, bet tomēr tā ir ļoti patīkama būtne, laba, maiga, smalki jūtoša. Ja salīdzina ar pirmo sievieti, tad viņa dzīvo vairāk ar sirdi, bet šis cilvēks vairāk ar prātu, kaut arī viņa domas ir apskaidrotas. Es pateicos viņam un pāreju pie nākošā.

            Ne velti es runāju par ģimeni, tāpēc ka šeit ir gaiša būtne, kura vairāk atgādina bērnu. Šeit ir daudz prieka, bet maz intelekta. Intelekts vēl ir maz attīstīts. Vairāk attīstīts juteklīgums, rotaļīgums, nedaudz koķetīgums. Droši vien tā ir meitene... Viņa ieskatās manās acīs un grib, lai viņu paslavē, ka viņa ir laba. Es, protams, glāstu viņai galviņu un saku, ka viņa ir gudriniece, malacis. Viņu var iztēloties kā meiteni rozā kleitā, 7-8 gadus vecu. Viņa man atbild ar karstu mīlestību, apkampj mani, piespiežas pie manis... ļoti priecīga un silta būtne. Es pateicos viņai un eju tālāk.

            Nākošā aura (joprojām tajā pašā līmenī). Nupat es padomāju, ka, kad es ieskatos viņos, droši vien katrs no viņiem redz Aci. Tāpēc ka es arī esmu Acs, kura raugās uz cilvēku. Nākošā būtne ir vāji sataustāma. Iespaids, ka viņa ir kaut kur uz inkarnāciju lejā, astrālā vai fiziskā ķermenī, bet šeit ir vājas pēdas, procenti 20 no apvalka. Pēc šīs enerģijas es mēģināšu noraksturot šo būtni. Tas ir jauns vīrietis, izlēmīgs, aktīvs. Viņam šajā brīdī ir grūtības. Viņam ir jāpārvar kaut kādi uzdevumi, ne tā, ka nepatikšanas, bet uzdevumi. Viņam jāpieliek pūles, lai kļūtu citāds. Un viņš to sekmīgi iziet. Viņš sevi apmāca, atbalsta, mīl sevi. Kopumā tā ir pozitīva būtne, kura iziet savas grūtības.

            Pāreju pie nākošā. Ļoti smaržīga, skaista, aromātiska dvēsele. Tas ir pirmais, kam pievērs uzmanību – smaržojoša gaisma. Tā saka par apskaidrotiem cilvēkiem, tāpēc ka pat viņu pīšļi smaržo, tāpēc ka viņi, redzams, paliek sakaros ar saviem pīšļiem. Un šeit ir smarža, smalkums, maigums... indiešu enerģijas, līdzīgas Svami... (Svami – pagodinošs tituls hinduismā. Tā var tikt uzrunāti kā vīrieši, tā arī sievietes. Ceļas no sanskrita un nozīmē “sevi pārvaldošais” jeb “no jūtām brīvais”. Uzruna pasvītro joga meistarību, sevis veltīšanu Dievam un garīgajam audzinātājam (guru).) Nevar pateikt, vai tas ir vīrietis, vai sieviete, tāpēc ka gan vīrieši, gan sievietes kļūst ļoti maigi un smalki, mirdzoši un graciozi. Dvēsele iegūst vidējo dzimumu, un šeit, mentālajā plānā, viņu eksistēšana nav saistīta ar sievišķā un vīrišķā dzimuma fiziskajiem aspektiem. Tā ir apskaidrota būtne. Viņa atrodas pati sevī, nirvānā, svētlaimē, un šajā stāvoklī es viņu atstāju.

Ir šeit arī tukši pumpuriņi, viņi, redzams, vēl nav atvērušies, nav izplaukuši. Viņi ir pustumši. Nevar teikt, ka viņi ir pavisam nedzīvi, bet viņi vēl nav atvērušies.

Ir vēl lejā viens pumpurs, mēģinu viņā ieiet...

            Šī būtne pašreizējā brīdī pārdzīvo ļoti lielu negatīvu. Ne velti viņa atrodas zemāk par visām šajā ķekarā. Viņa cīnās ar sevi, mēģina izlēkt gaismā, nomest no sevis tumšās enerģijas. Viņa jau ir apzinājusies, ka viņa atrodas ārpus visiem pārējiem gaišiem cilvēkiem, ka viņa ir ārpus sabiedrības. Tomēr tas ir mentālais plāns, tas ir, šī būtne ir diezgan augstu pēc savas apziņas. Tieši šī apziņa dod viņai iespēju attīrīties, saprast savas problēmas, noņemt kaut kādus karmiskos parādus (kalpot, lai noņemtu karmiskos parādus), attīrīties kalpošanā. Viņa pašreiz atrodas nepatikā, viņa ir kā cilvēks, kurš beidzot ir sapratis, ka viņš ir dzēris visu mūžu un ar to sevi izkropļojis, padarījis smagu sevi un savu dvēseli. Būtne atrodas ceļā uz gaismu, par cik viņa ir apzinājusies un atradusi izeju. Un tagad viņa strādā, apzinās neapmierinātību ar sevi un aktīvi attīrās.

Tagad nolaižos zemāk pa sutratmu uz astrālo līmeni. Šeit arī ir ķekars, bet, aplūkojot tuvāk, izrādās, ka auras jeb olas ir mazu sīpoliņu formā, kuri aug no viena centra. Sīpoliņi aug ar sakni uz iekšpusi, viņu saknes ir savijušās savā starp, virsotnes pavērstas dažādos virzienos. Atzīmēšu, ka mentālajā plānā auras vīnodziņu formā ķekaram bija piestiprinātas ar virsotnēm. Dvēseļu daudzums šeit ir reizes trīs liekāks kā mentālajā plānā.

Apzinos, ka astrāls taču novietots 90° leņķī pret fiziskā un metālā plāna vertikālo asi. Un šeit es atrodu šīs domas vizuālu apstiprinājumu.

            Skatos pirmo sīpoliņu. Izņemot gaismu, te neko neredzu, redzams, būtne arī atrodas inkarnācijā fiziskajā plānā. Šeit ir vienmērīga gaisma, siltums, un vairāk nekas nav sajūtams, nav nekādu juteklīgu enerģiju. Labi, es ieiešu citā sīpoliņā.

            Un šeit jau es jūtu būtni. Viņa ir daudz tumšāka kā būtnes mentālajā plānā. Daļa pārklāju uz viņas ir gaiši, un daļa pārklāju – tumši. Taču gaismas ir ļoti daudz. Būtne ir ļoti priecīga, sievišķa, dejojoša. Priekš manis deja – tā ir prieka paušana. Kad es astrālā redzu dejojošu cilvēku, tad tas nozīmē, ka dvēsele šajā plānā ļoti priecājas, atzīmē kaut kādus savus sasniegumus un vienkārši atrodas vieglā ekstāzē. Es pamēģināšu saprast vēl kaut ko. Šī deja ir ugunīga, un viņa atbrīvojas no savām tumšajām iestrādēm. Šie pārklāji ir ļoti vāji, un tie mainās. Un šīs dejas, šīs dzīves un šīs mīlestības procesā visi tumšie pārklāji galu galā nozudīs. Es pateicos šai būtībai un pāreju nākošajā mazajā sīpoliņā.

           Tas ir karavīrs, viņa pārklājs – garš tumšs apmetnis, galvā viņam aziātiska sena cepurīte ar sīpoliņu uz augšu. Viņš pašlaik atrodas ārpus kara. No ārpuses viņam ir tumšs izskats, bet iekšā daudz gaismas. Viņš ir līdzīgs aksakalam, kurš sevī jau ir apvienojis gaismu un tumsu. Tas tad arī ir viedums, tas nozīmē pieņemt pasauli, kāda tā ir. Iekšēja mīlestība pret sevi un pret šo negaišo pasauli, kura cīnās, konkurē un grib tevi izstumt, tāpēc ka tu neesi tāds kā visi, tu mirdzi, un tevi ne visai atzīst. Viņa viedums, maigais siltais smaids, tik dzīvas sirmgalvja acis liecina par to, ka viņš ir salīdzis mieru ar pasauli, ka iekšienē viņam ir labi. Pateicos viņam un pāreju nākošajā sīpoliņā.

            Blakām arī ir būtne, pacentīšos viņu identificēt. Tā ir sievišķa būtne – enerģijas mīkstas, sievišķas, mātišķas. Šeit ir žēlsirdība un piedošana visiem, pasaules pieņemšana. Viņa ir apskaidrotāka būtne kā parasta astrāla, visdrīzāk, viņai ir aspekts arī augstākajā mentālā. Ļoti apskaidrota būtne, kura atgādina, kā mēs justu Māti Mariju vai citu svēto. Es pateicos un klanos viņai, un eju tālāk.

           Lūk, viens no “sīpoliņiem”, ienirstu viņā. Tas ir vīrietis, un viņā ir attīstīts vīrišķības gars. Bet viņš nav karā, nav sportā, nenodarbojas ar pretošanos vai cīņu. Viņam ir radošs, priecīgs un aktīvs gars. Varbūt viņš ir biznesmenis vai inženieris, bet viņa radošais gars ir ļoti attīstīts. Tas ir domājošs un aktīvs cilvēks. Es neteiktu, ka ļoti mīlošs, taču maigs un silts. Šeit enerģija ir sakoncentrēta tieši aktīvumā un saprātīgumā.

Un tagad es sāku saprast, ka ir dvēseles sievišķās daļiņas, kuras vairāk mīl, un ir dvēseles vīrišķās daļiņas, kuras attīsta radošumu un saprātu.

             Ieeju vēl vienā “sīpoliņā”. Joprojām tā pati aktivitāte, ļoti daudz gaismas un uguns. Šeit vairāk ir sievišķo enerģiju un tāda liela sirds, kura ar savu uguni izstarojas uz visiem. Nav tāda vieduma kā tajā aksakalā, bet vairāk juteklības, gaismas... tāda vienkārša juteklība, nedziļa, ne smalka, bet ļoti maiga, viegla, kāda mēdz būt jaunai meitenei. Šī būtne vēl nav nogājusi savu ceļu šajā inkarnācijā (vai vispār visu dzīvju dzīves ceļā). Nav savākusi vēl visā pilnībā visas sajūtas un jūtas, taču ļoti, ļoti pozitīva.

Nu kā gan, bet vai tad tumšo man vispār nav? Pameklēšu vēl tieši tumšu kaut ko, komplektam, pašos zemākajos sīpoliņos. Lūk, viens sīpoliņš ir noļucis no ligzdas, karājas diedziņā, un viņš ir diezgan tumšiņš. (Skatos). Šķiet, ka viņš ir nedzīvs, gājis bojā, kā sīpoliņi iet bojā ligzdā. Te dzīvības nekādas nav, viņš vienkārši karājas savā sutratmā, droši vien drīz atkritīs.

(Jau vēlāk, rakstot materiālu, es ieinteresējos par šī nedzīvā sīpoliņa likteni un mēģināju uzzināt šī mana fragmenta nāves cēloni. Šī kroplība, būtne tā arī nav spējusi attīstīt saprātu, vairākas reizes dzimstot ar saprāta iztrūkumiem. Galu galā, pēc manas koncentrēšanās uz šo fragmentu, mana Būtība ar riebumu norāva “sīpoliņu” nost. Viņa aiznesa to uz kapsētu un ar cieņu apglabāja.)

Meklēju vēl blakus. Vispār jāsaka, ka visa šī “sīpoliņu ģimene” Čipolīno ir ļoti mirdzoša. Astrālajā plānā ir ļoti daudz gaismas, un no viņas nāk tāda mīksta, mīksta gaisma. Es pašlaik slīdu gar šiem sīpoliņiem un neredzu nekā tumša. Mani tas ļoti iepriecina, un tad eju zemāk pa sutratmu, laižos lejā, redzams, uz fizisko plānu.

Šeit arī ir diezgan daudz auru. Viņas izkārtotas vertikāli, tāpat kā mentālajā plānā. Līdzīgas vertikāli izvietotiem mirdzošiem gurķīšiem.

            Es mēģinu sākumā atrast Natāliju. Viņa ir pašā centrā, apkārt viņai ir daudz cilvēku. Viņa mirdz. Es sajutu viņu kā maigu labestīgu būtni, kura mēģina pretoties ārējām iedarbībām, aizsargājas šajā brīdī. Viņas iekšienē īpaša miera nav, tāpēc ka jābūt modrai. (Diemžēl, ne visiem es patīku, un cilvēki uzskata par savu pienākumu nosodīt un pat uzsūtīt man kaut ko.). Viņas iekšienē ir daudz laimes, gaismas un siltuma. Es palīdzu viņai, piepildu viņu ar savu gaismu, uguni un mīlestību. Aizsedzu ar savu aizsardzību, vienkārši mīlu.

            Blakus ir jauna sieviete, arī maiga, gaiša, taču viņa cieš. Fiziskais plāns viņai sagādā nepietiekamību. Nav tā, ka viņa būtu pretnostatījumā, viņa mēģina pieņemt šo pasauli, taču ne pārāk komfortabli tajā jūtas.

Meklēju vēl. Šeit ir daudz tumšā. Ja astrālā ir daudz gaismas, tad, salīdzinot ar to, šeit daudzas auras izskatās tumšas. Centrā ir daži gaiši cilvēki, bet perifērijā viss ir tumšs.

            Ieeju tumšā aurā. Taču neatrodu tur kaut kādas nelaimes vai nepatikšanas. Šeit ir jauns cilvēks, diezgan gaišs iekšienē. Viņš vienkārši, redzams, nenodarbojas ar apskaidrošanās praksēm. Iekšā viņam ir laba garīgā un fiziskā pašsajūta. Viņš šajā pasaulē lieliski jūtas, ir sekmīgs, un viņam ir pozitīvas emocijas. Esmu ļoti priecīga par viņu, un eju citā tumšā aurā, atveru viņu.

            Šeit ir sirmgalvis, arī diezgan gaišs iekšienē. Sirmgalvis vai sirmgalve... nevaru saprast, tāpēc ka te vairs nav sievišķā vai vīrišķā. Būtne, kura ir padzīvojusi pietiekami, mierīga, ar tīru sirdsapziņu. Te nav pat pūļu uzturēt godu. Gods – tas ir, kad tevi mēģina pavedināt, iekārdināt, bet tu esi noturējies. Bet viņa nevienam nav pretojusies, nodzīvojusi godīgi, tīri, miermīlīgi, klusi, mierīgi darot savu darbu. Nav sastrādājusi melus sevī un iet uz mieru ar tīru sirdsapziņu.

            Eju vēl vienā tumšā aurā. Bet, lūk, šeit ir ciešanas. Sievietes figūra lielās ciešanās. Es neteiktu, ka viņa ir melna. Viņa mirdz, taču viņā iekšā ir būtība, kura dod viņai šīs ciešanas, kura aptumšo viņu un barojas no šīm ciešanām. Šī būtība atrodas galvas un plecu līmenī, tādejādi, viņa aizsedz šīs sievietes apziņu, ietekmē viņu un dod viņai ciešanu sajūtu. Sieviete atrodas iekšējās pretrunās, nesaskaņā ar pasauli un sevi. Un es atstāju viņu pie viņas mācībām. Arī viņai dodu gaismu, mīlestību, atbalstu, prieku – visu, kas iznāk no manas sirds. Nomierināšanu, sapratni, ka notiek šī mācība. Tās nav ciešanas tīrā veidā. Notiek mācība – tumšie apmāca gaišos ciešanās. Pateicos šai būtnei un eju pie nākošās.

            Lūk, liela aura. Interesanti, kas tur ir? Tur ir ļoti liels vīrietis, ļoti garš un ļoti resns. Taču no viņa nevējo spēcīga enerģētika, viss viņa ķermenis ir tumšs, tikai galva mirdz. Neteiktu, ka viņš ciestu. Viņš pieņem sevi tādu, kāds viņš ir. Bet viss ķermenis, protams, ir pelēks. Gaisma cauri netiek, enerģiju maz. Viņš ir vidējā vecumā. Grūti teikt, ar ko viņš nodarbojas. Šī cilvēka uzdevums – tikt galā ar savu ķermeni, iemācīties apieties ar viņu un varbūt kaut kā viņu iztīrīt, enerģētiski piepildīt. Ja viņš piepildīsies enerģētiski, viņš pats no sevis novājēs. Bet pilnīguma cēlonis – viņš ir uzēdis savam pārdarījumam. Sākās ar to, ka viņš stipri apvainojās uz kādu, un ēdiens viņam bija izeja no sava nelaimīgā stāvokļa. Bet pēc tam viņš pierada, nobarojās un tādejādi uzaudzēja sev tādu aizsardzības karkasu. Tā vietā, lai nostiprinātu auru, lai viņa nesaspiestos no pārdarījumiem, un attīrītu sevi iekšienē, viņš nolēma aizsargāties no pasaules fiziski. Neteikšu, ka dvēsele viņam būtu kaut kāda smalka, ievainojama. Nē, daba viņam ir vienkārša, vienkārša iekšpuse, varbūt nedaudz kaprīza, pretencioza. Ne tik ievainojama, kā varētu likties. Es arī viņu piepildu ar gaismu un mīlestību, iztīru, izmazgāju visus kanāliņus. Aizvācu daudz netīrumu uz leju. Palīdzu viņam tikt galā ar sevi.

Gribu uzsvērt, ka, kad mēs jautājam dvēselei, ar ko mums vajag nodarboties, tad neko konkrētu nesaņemsim – no šejienes tas ir slikti redzams. Dvēsele neorientējas zemes profesijās un neredz ap jums dažādu profesiju iespējas. Tā ir tīri zemes cilvēka izvēle, horizontālās zināšanas. Profesija ir tīri materiāla lieta, un cilvēkam pašam pēc savām nosliecēm ir jāizvēlas mūža darbs. Tas netiek noteiks iepriekš.

Gribu teikt, ka man iekšienē ir vienāda attieksme pret visiem aspektiem. Nav tā, ka kaut kas man patiktu vai nepatiktu, vai es kaut ko nosodītu. Absolūti neitrāls stāvoklis ir manā iekšienē, bet šie cilvēki – vienkārši visi ir mani bērni, it kā es aplūkotu augus, kurus es iestādīju, kaķēnus, kucēnus...

Noslēgumā gribu teikt, ka diezgan sīki aplūkoju tikai vienu no vairākām ķēdītēm manā iekšienē. Viņu man ir ap 10-12. Pie savas dvēseles pētīšanas es ķēros jau diezgan sen. Tā nav pirmā reportāža no dvēseles ugunīgā aspekta. Arī viņu var stādīties priekšā kā ugunīgu olu, kuru sev iekšā tur Drakons vai Zmejs, vai Putns, vai Lauva, Valis u.c. Šajā ugunīgajā olā ir tie paši diedziņi ar vīnodziņām. Vienkārši Būtības līmenī visām šīm Būtībām vairs nepiemīt identificējama fiziska āriene, kaut arī jūs uztverat viņas tā, kā es aprakstīju. Un tāpēc mūsu iztēle, šajā līmenī uztverot Zmeju, mūsu smadzenēs zīmē īstu Zmeju, kaut arī viņš reāli jau izskatās pavisam ne tā. Domāju, ka arī mans Būtības attēls ir kvantu enerģijas fiziska trīsdimensiju interpretācija.

14 11 03 06

Dvēseles budhiālais aspekts

 

Pievienots 03.11.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/vzglyad-iz-dushi

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Visdrīzāk lomu spēlē savienojums ar augstākajiem aspektiem vienā lielā ķermenī