Debesu Tēvs

Debesu Tēvs Augšupcelšanās Krēslā Hamburgā

Lejupielādēt audioversiju

14.10.13.

14 11 03 04Mēs piesaucam mūsu Augstākos Es, Debesu Tēvu.

Nāk ļoti labas enerģētiskas plūsmas. Tēvs ir pieslēdzies, viņa mīlestība skan.

Mani bērni! Es esmu atnācis jums sirdī, lai parādītu, ka Es Esmu, ka Es patiešām eksistēju, lai jūs ne tikai ticētu, bet arī zinātu, lai justu, lai varētu citiem aiznest savas zināšanas.

Jūs droši vien domājat, ka Es jūs vadu, kas Es esmu tik Visvarens, ka Es varu jūs katru nosūtīt pa Man zināmu ceļu, zināmu Man vienam, kā jūs sakāt.

Es varu parādīt jums citu ainu. Jūs ejat pa mežu – vai jums ir zināms, kā dzīvo kukaiņi, kā aug zāle, kā tek strauts, kā dzied putni? To visu radījāt jūs augstākajos plānos. Viss, kas ir ap jums, ir jūsu radīts. To jūs sasapņojāt un iemiesojāt. Protams, ne fiziskie cilvēki to radīja, taču tie esat jūs! Pie tam katram zāles stiebriņam, katrai skudrai un tauriņam jūs devāt iespēju patstāvīgi izvēlēties, ko viņi grib, un pie tam pārstāt viņus kontrolēt.

Apmēram tādā pašā stāvoklī atrodos Es. Es jūs sasapņoju un palaidu. Es nevedu jūs pie rokas, nelieku jums izvēlēties to vai citu. Man ir interesanti vērot jūs – ko izvēlaties jūs, ko domājat, kā jūs izzināt, kā jūs mīlat un kā saprotat šo pasauli. Es vairāk esmu novērotājs nekā vadītājs. Es esmu padomdevējs, un, ja jūs gribat, varu jums dot padomu, ielikt jūsu sirdī kaut kādu zināšanu – kas labi, kas slikti. Taču Es arī mācos caur jums, es pievēršu savu uzmanību tam, kam jūs pievēršat savu uzmanību. Protams, es redzu vairāk un stiprāk kā jūs, taču jūsu ir daudz. Un katru dienu kļūst arvien vairāk. Un ja Es mēģinātu paspēt sekot jums katram, ar ko man atliktu nodarboties – vairāk ne ar ko! Bet Man ir visa Pasaules-Ēka. Es esmu klātesošs jūsos, bet tas nenozīmē, ka Es jūs pestīju vai vadu jūs.

Un Es gribētu, lai jūs vadītu sevi paši. Lai jūs tādā mērā kļūtu pieauguši, ka uzņemtos atbildību par katru jūsu rīcību un jūsu domām uz sevi. Lai saprastu, ka jūs radāt katru dienu. Un jūsu spēkos ir izdarīt to vai citu – izlabot kaut ko, aizvērt vai atvērt, sākt vai pabeigt. Pieradinieties būt radītāji. Un pieradinieties par saviem radījumiem atbildēt.

Bet Es vienkārši jūs mīlēšu – jebkādus, kādi jūs esat. Tieši tāpat, kā jūs mīlat savus bērnus – ar beznosacījuma mīlestību. Tieši tāpat arī Es mīlu jūs, jo jūs taču esat mani bērni. Tāpat kā jums, man gribas, lai mani bērni izaugtu gudri, krietni, jautri, veselīgi. Un Man to pašu gribas teikt jums.

Kļūstiet priecīgi, mīliet cits citu, nedariet ļaunu. Domājiet par labo, jo jūsu domas – tā ir jūsu apkārtne, kurā jūs dzīvojat. Ja jūsu domas būs krietnas, tad arī jūsu apkārtne atspoguļos jums jūsu krietnumu.

Palieku jums uzticīgs, jūsu Radītājs-Tēvs, mīlošs Vecāks un labestīga Māte.

 

Viena apziņas izzināšana

 

14.10.06. Grieķija.

14 11 03 05

Tatjana, Tamāra, Natālija.

Piesaucam mūsu Augstākos Es, mūsu Skolotājus. Piesaucam jaunas enerģijas.

Pēc būtības mums vienmēr tagad vajag strādāt ar jauno. Jūs jau esat pārgājuši robežu, kā no vienas jūras otrā, kā šeit, Grieķijā. Jums jāstrādā ar jaunām enerģijām, lai atnestu to cilvēkiem, apzinātos un izjustu...

Pašreiz starp mums ir portāls uz augšu, un mēs varam pacelties uz saviem Augstākajiem Es un vienlaicīgi nolaisties, kļūt Lieliem. Un šodien mēs apzināsimies Viena Apziņu. Jūs paši varat iziet uz mentālo plānu. Izejam un vienkārši kļūstam Lieli, ļoti Lieli.

Mēs stāvam uz Zemes ar kājām un kļūstam daudzdimensionāli. Jeb jūs varat kļūt par Zemes mentālo apvalku – Vienotību.

Un tagad mēs jūs celsim uz augšu, palīdzēsim jums pacelties uz nākošo apvalku ap Zemi, tieši uz Viena Apziņu.

Gribu teikt, ka Zeme pie tam kolapsēsies. Kad mēs izejam no mentālā plāna, Zeme pārvēršas atomā. Nu, to jūs pēc tam izjutīsiet. Tātad, mēs tagad augšup pa sutratmu vēl paceļamies... Tā ir jau ugunīgā daļa, mēs kļūstam ugunīgie ķermeņi. Un, lūk, tagad izjūtiet, ka jūs esat kļuvuši kā viena Liela Būtne. Nevis Vienotība, bet vienkārši viens Liels Cilvēks. Šis cilvēks vairs nestāv uz Zemes, viņam zem kājām nav nekā, un pat kāju varbūt nav. Viena Liela Būtne kosmosā. Taču viņa saglabā, reāli saglabā visu, kas jums bija uz Zemes – fizisko saprātu, astrālo apziņu un saprātu, un mentālo. Mēs saprotam, ka ar fizisko saprātu jūs tagad nevarat aptvert savu astrāli-mentālo daļu, tāpēc ka jums pašreiz šī apziņa pagaidām nav pilnībā pievienota. Jums pašreiz strādā Tēva sākotnējā apziņa. Jūs jūtat kaut kādas lietas, bet jūsu uzdevums ir ieiet šajos ķermeņos un konkrēti izšķirot, iekārtot, izstrādāt viņus, piepildīt ar zemes pieredzi, savienot savas apziņas ar šo punktu.

Katrs cilvēks šeit šajā līmenī kļūst šī būtne – Viens.

Ienāca prātā saruna ar Sanatu Kumaru – vairākas reizes viņš teica: mēs ar tevi esam Viens. Viņš tieši tad bija šajā līmenī. Cilvēki, ar kuriem viņš bija savienots, bija viņa apakšējā daļa. Viņš cēla mūs līdz šai apziņai – visus šos cilvēkus.

Es jūtu, ka mēs pagaidām neesam iegājuši šajā apziņā. Toreiz, kad es iegāju, es skaidri sapratu šīs būtnes priekšrocības: te viss ir, te vispār nav vajadzību. Šeit attīstība nenotiek no tā, ka tu sedz savas vajadzības un radi kaut ko, tāpēc ka tā nav. Te ir pilnīgi cita apziņa. Tu vienkārši gribi pašizteikties, un tavā rīcībā ir visas enerģijas, kuras ir tev pa rokai. Tu vari no visām šīm enerģijām kaut ko radīt, kaut ko iekārtot, konstruēt. Tas ir Cilvēks-radītājs, kādus mūs arī sākotnēji radīja. Mēs ieejam galaktiskās apziņas, pie kam visai augstas, gaismas kopijā.

Un man saka – tas nav Ercenģelis, tas ir tieši Cilvēks! Tāpēc ka Ercenģelis maz attīstās, bet Cilvēks var izaugt Debesu Tēvā.

Tatjana: – Es esmu tāda milzīga, es neredzu ne Zemi, ne Galaktiku. Viss ir manā iekšienē, un es jūtu, kas es it kā esmu viena, bet es neesmu viena. Es neesmu viena, tāpēc ka Viss ir manī.

Tu arī Esi Viss!

– Pareizi, esmu pašpietiekama, man neko nevajag. Man neko nevajag radīt, tāpēc ka te viss ir. Man tur vienkārši ir labi un neitrāli kaut kā. Man tur nav ne jūtu, nekā. Bet ir vēlēšanās, zinātkāre.

Tur ir augstākās jūtas? Zemāko jūtu nav? Tur ir domjūtas, tu taču gribi pašizteikties, kaut kā iztēlot sevi, parādīt. Sev, nevis priekš kāda?

Tamāra: – Man viss bija saliets ar zilu un gaišzilu krāsu. Sākumā bija tikai zilāka krāsa, un es biju šī krāsa – bezgalīga, neierobežota. Viss manī ir apmierinājums, mierīgums. Izveidojās apvārsnis, un parādījās Saule. Es esmu Viss un Saule? Bet Saule pagaidām ir atsevišķi no manis.

Protams, tas taču ir zemes prāts, un cilvēce vēl uz Zemes eksistē. Mums dvēsele ir no Saules, mēs esam Saules daļiņas, bet tā ir dvēsele.

Bet mēs ieejam jaunā apziņas formā, kuru radījusi cilvēce. Ādams Kadmons tika radīts astrālā, piektajā dimensijā, kā cilvēks, kurš nokāpa blīvumā. Bet tagad cilvēks savā apziņā ir pacēlies līdz devītajam slānim. Cilvēce ir izdarījusi tādu lēcienu savā apziņā.

Man vienmēr teica – kaut vai 5 minūtes dienā ieejiet šajā apziņā, lai viņu cilvēciskotu, attīstītu, piepildītu ar mūsu pieredzi. Tā ir mūsu kalpošana.

Ieejiet no rīta un pirms gulētiešanas un piepildiet viņu ar dzīves enerģiju, paplašiniet ar cilvēcisko pieredzi. Apkārt Zemei tika radīts ugunīgais apvalks šīs apziņas līmenī tieši tāpat kā mentālais apvalks. Tādu cilvēku kalpošana – tā ir atrašanās šajā līmenī un tā piepildīšana ar pašām, pašām gaišākajām idejām, tādām, kā mīlestība pret Dzīvību. Dzīvība – tas ir pats dārgākais, kas ir. Sevis attīstīšana – tā vienalga paliek jebkurā līmenī. Neskatoties uz to, ka tu jau esi Viens, un tev nevajag rūpēties par cilvēci, viņas vienkārši nav šajā līmenī, bet tu taču esi! Tev jāiemācās mīlēt sevi šajā līmenī un attīstīt savu apziņu un saprātu.

– Es tad arī esmu šī cilvēce.

Fiziski-astrāli-mentālā cilvēce palika šajā atomā. Kaut kur tur viņa ir, protams. Un skatieties, mums taču jau ir negatīvā pieredze. Kur jūs to tagad izmantojat? Vienkārši skatieties. Un pozitīvā pieredze arī. Kā tā šajā apziņā pārlaužas, kādēļ tā vajadzīga šai būtnei?

Lai saprastu cilvēku.

– Tā taču ir pieredze.

Ja mums nav pieredzes, mēs nespēsim saprast, kas notiek. Un lai pārzinātu, kas ir cilvēks, ka viņam ir gan tumšās, gan gaišās daļas, mums šī pieredze ir jāiegūst, jāpieņem tā.

– Šajā milzīgajā Cilvēkā arī ir gan tumšais, gan gaišais. Ne pavisam tumšs, bet kaut kas viņā ir klātesošs.

Bet tas taču ne kā ļaunums ir klātesošs. Kā saarhivēta pieredze.

– Ne kā ļaunums. Es varu tur ieiet... Man pat tādas vēlēšanās nav tur ieiet, bet es zinu.

Tā ir mūsu pieredze, mūsu medus, kuru mēs esam savākuši. Varbūt, rūgts medus...

– Saprast, kā cilvēkam var būt slikti, saprast viņa sāpes. Bet kā tu viņu sapratīsi, ja tev nav šīs pieredzes?

Un tāpēc, lai neietu šajās ciešanās, bet ietu turp, kur šo ciešanu nav, attīstīties tajā virzienā. Tā ir atšķiršana. Tur ir ļoti viegli iekrist, daudz vieglāk ir iekrist tur, kur ir smagi un ciešanas. Tu vienkārši neko nedari un krīti.

Vēl vienu momentu viņi grib atklāt. Tumšā ir ļoti daudz, bet tas ir izkoncentrēts, kā viela, enerģija. Gaišā ir daudz mazāk, taču tas ir koncentrēts. Gaismas punkts var uzvarēt tumsu milzīgā daudzumā. Gaismas nozīme ir daudz lielāka, kaut arī pēc apjoma viņa ir mazāka, un viņi vienmēr saka, ka izmēram nav nozīmes.

Un tagad mums tiek likts priekšā atrast gaišās un tumšās daļas savā iekšienē, lai apzinātos, no kā jūs sastāvat, vienkārši paskatīties savā iekšienē tajā stāvoklī – kā jūs esat iekārtoti.

Es mēģinu aplūkot formu. Es neteiktu, ka es izskatos kā cilvēks. Man nav roku. Figūra gan ir gara. Apziņas un enerģiju centrālais punkts ir kakla centrā, nevis sirdī.

– Jā, ne roku, ne kāju, tu esi tāds kā zvans. Tumšas saliņas peld, bet viņas peld zemāk par figūras centru.

Bet man apakša ir gaiša, bet augšā ir tumši punkti, melni punktveida fragmentiņi, bet apakša ir gaiša. Es kaut kā savādāk sevi redzu. Es varu apvelties, protams. Tomēr, no kuries es īsti skatos? Tu no apakšas skaties? Bet es no augšas skatos.

– Jā, es apkārt skatos.

Man apziņa ir augstāk par šo gaišo. Ja skatās no Zemes, tad šie melnuma punkti iznāk apakšā. Bet es skatījos no augšas. Tas ir, tur, kur būtības galva ir augšā. Pirmā daļa ir gaiša, bet tālā daļa ir tumša, kura tuvāk Zemei.

– Kaut kur manis centrā ir gaisma, un viņa izplūst uz perifēriju... Ja skatās no augšas, tad gaisma riņķī ir tumšāka nekā perifērijā. Iekšā ir tumšs riņķis – mentālais plāns...

Katrai būtnei ir savs mentāls. Tas ir šīs, nevis zemes būtnes, mentālais plāns. Bet mentālam nav obligāti jābūt gaišam. Viņš ir tāds, kādu tu viņu gribi iztēloties, var būt gaišāks, tumšāks...

– Nu, kopumā gaiša gaisma.

Klau, piesauksim tagad mūsu mentālos Skolotājus, teiksim: mans mentālais Skolotāj, atnāc pie manis! Savienojies ar mani un ļauj ar tavām acīm ieraudzīt šo manu būtni.

Un iespējams, katrs ieraudzīs savā veidā.

Es ieraudzīju bildīti: it kā čeki kā brunči uz asas smailes uzvērti. It kā brunči, brunči horizontāli uzvērti uz sutratmas, un viss tas ieiet planētas centrā. Zemāk, zemāk, zemāk, mazāks, mazāks, mazāks, viss tas aiziet ļoti tālu un zemu kā spurainiņi slāņi.

– Es redzēju dažāda platuma riņķus, centrs sākumā gaišs, pēc tam patumšāks. Mijās – gaiši, tumši...

– Es ieraudzīju kā spirāli, pie kam viens atzars ļoti gaišs, otrs patumšāks, nākošais vēl gaišāks. Spirāle.

Kā mentālais plāns iekšienē ir iekārtots? Dvēsele atnāk uz centru un uzreiz ieiet tumšajā riņķī, viņai uzgāžas cilvēku pasaule. Pēc tam viņa iziet septiņus riņķus, arvien gaišākus un gaišākus. Un pēdējais pats gaišākais riņķis – apskaidrošanās riņķis. Pēc trešā riņķa cilvēks var atgriezties atpakaļ, tas ir, aiziet līdz kaut kādai savai virsotnei un atkal degradējas.

– Pats tumšākais platākais riņķis bija tuvāk centram. Bet pēc tam smalkāk, smalkāk...

Tumšais riņķis ir bērnība, kad tu apgūsti fizisko plānu.

– Spirāle ar dažādām cilpām... gaiši un tumši slāņi... Kā galaktika...

Pajautājam Skolotājiem, ko mēs patiesībā redzējām?

Man saka – tie ir laikmeti – volāni volānos pāriet. Beidzas viens volāniņš un sākas nākošais. Cilvēces, rases attīstības laikmeti.

– Man atbilde – dzīves.

Droši vien nevis cilvēka dzīves, bet cilvēces dzīves. Cilvēces inkarnācijas, dažādi mēģinājumi – gaišāka rase, tumšāka rase, un ir pāreja starp rasēm.

Vēl kaut ko grib mums parādīt. Lūdz pievērst uzmanību, ka dzimums šai būtnei ir viens – ne vīrišķais, ne sievišķais un ne vidējais dzimums, bet dzimuma vispār nav – būtība. Un viņi lūdz fiksēt ar vārdiem – kā jūs to jūtat, ko nozīmē jūs – būtība?

– Neapzinos sevi ne kā vīrieti, ne sievieti, vienkārši ir.

Es pat izteikt nevaru.

– Es nejūtu nekādu dzimumu, Es Esmu.

Un seksuālās enerģijas nav.

– Nav.

– Tas ir, nav domas, kas es esmu – vīrietis, sieviete?

Nav nekā tāda.

– Vienkārši ir un ir.

– Man kā šai būtībai pilnīgi neko nevajag, man tas nav vajadzīgs.

Līdzīgi, ja man pajautātu: jūs esat vārna vai lapsa?? Un ne vārna, un ne lapsa...

– Pilnīgi vienaldzīgi...

Tagad pajautājiet – kādēļ cilvēkam bija vajadzīgi divi dzimumi? Kādēļ bija vajadzīgs dalījums, kādam nolūkam?

– Droši vien apziņas attīstībai?

– Lai labāk sevi saprastu...

Jā, jā! Lai būtu savstarpējās attiecības. Šajā līmenī nav savstarpējo attiecību. Mentālajā plānā nav savstarpējo attiecību. Astrālajā plānā parādās, bet tur arī mēs viegli varam cits citu lasīt. Tur mēs jūtam cilvēku un visu viņā lasām, ja mums vajag. Bet, lūk, kad cilvēks ir aizvērts, tad mums parādās kaut kas jauns, kā nebija agrāk. Un tas vēl ir priekš cīņas. Cīņa viss ātrāk attīstās.

– Tā ir kustība, jā.

Tāpēc ka, ja viss ir labi, nekas neattīstās...

– Tagad es iegāju milzīgā apziņā un sāku domāt, kā es varu sevi vēl pabīdīt, attīstīt tālāk? Jebkurā gadījumā, kad es šajā momentā ienācu, man nebija nekādu vēlēšanos.

Tā ir cita apziņa. Tur, teiksim, mēs atklājam Tēva Aicinājumu, tur citus stimulus. Ja iet uz šo Aicinājumu, mums vēl jāsakrāj pieredze.

– Bet es neizdzirdēju tur Aicinājumu. Un uzreiz uzdevu sev jautājumu: kā es varu sevi attīstīt?

Savienojiet sevi ar Debesu Tēvu. Ko mēs sajutīsim?

Man zems pašnovērtējums sāka nākt – es neesmu Tēva cienīga.

– Bet man nāk – izzināt.

– Man tīri sajūtās parādījās siltums un vēlēšanās paplašināties un sazināties ar šo siltumu, ar Tēvu.

Kad jūtas ir nepilnvērtīgas – tev ir jākļūst pilnvērtīgam, lai atnāktu pie Tēva, un tu šo pilnvērtību krāj caur savu attīstību. Tā nav tā nepilnvērtība, kura mūs šeit pazemo, kad tu salīdzi sevi – tu esi labāks vai sliktāks. Bet tur tu vienkārši gribi kļūt tikpat pienācīgs kā Tēvs. Tu redzi viņa piemēru centies attīstīties tāpat.

– Tur vēl ir mazdrusciņ kaisles izzināt sevi vairāk. Man gribas tur pabūt, paskatīties, kāda es esmu, padomāt. Nevis ar galvu, bet apzināties, kāpēc tas ir tā, tikt skaidrībā ar sevi.

Skatieties, mēs to augsto apziņu savienojam ar savu lineāro apziņu apzināšanai. No šīs ķēdītes mēs esam apzinošā daļa, tur mēs vienkārši eksistējam, bet šeit spriežam – kāpēc, kā un kādēļ.

– Es nevaru tur vienkārši tā eksistēt nevienu mirkli – man ir garlaicīgi!

Bet tu taču vari sevi izteikt, kā gribi.

– Varu. Vēl jāiemācās sevi tur izteikt.

Iesim tur iekšā un mācīsimies sevi tur izteikt. Lūk, Skolotāji tad arī lūdz mūs ieiet uz šo augsto apziņu vismaz uz 5 minūtēm dienā. Un tā ir kalpošana cilvēcei. Mēs tad šo ceļu izstrādājam.

– Kā taciņa ieminas.

– Vēl jautājums. Bet es spēju pilnvērtīgi iziet uz šo līmeni?

Grūti pateikt – pilnvērtīgi, nepilnvērtīgi... Kad man Skolotāji rādīja pirmoreiz, kad mēs ieviesām šo apvalku, es visu tik labi izjutu. Bet pēc tam, kad es gāju iekšā bez viņiem, es tik labi vairs nevarēju izjust. Viss – strādā pati, Mēs tev parādījām visu mūsu darbu, un dari pati.

(...)

Mēs pateicamies visiem mūsu Skolotājiem!

 

Pievienots 03.11.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/otets-nebesniy

Tulkoja Jānis Oppe