Grieķijas skices

14 10 31 01

Ceļojums pa Grieķiju bija brīnišķīgs. Atpūta iznāca lieliska. Taču šajā reizē mēs ne tikai gandrīz nemeditējām, bet arī kaut kā vēsi pret to attiecāmies. Arī grieķu dievu enerģijas nebija tik apžilbinošas kā pagājušajā gadā. Redzams, visam savs laiks. Apmeklējām visā pasaulē pazīstamas vietas un ļāvāmies atpūtai, peldēm un burvīgam ēdienam.

14 10 31 02Salās ir sava kultūra, savas parašas un cita jūra – tīra un dzestra. Rodosas galvaspilsēta ar sevi kā liels kuģis šķeļ divas jūras – Egejas jūru un Vidusjūru. Uzņēmumā ir tieši tā vieta, un uz ūdens tieši fiziskajā plānā ir redzama divu jūru robeža. Vidusjūra ir mazāk vētraina, maigāka pēc enerģijām un silta. Egejas jūra pastāvīgi viļņojās, un viņas enerģijas bija nemierīgas un bargākas it kā, vīrišķas. Mēs pat veicām eksperimentu – staigājām šurpu un turpu pa šo zemesragu – burtiski 20 metru attālumā – un enerģētiskā un pat fiziskā aina krasi izmainās. Tas redzams arī uzņēmumā – paskatieties krasta bangu švīkas.

Mans pagājušā brauciena “draugs” Apolons deva man interviju Grieķijā. Sarunā ar viņu es pabrīnījos, kur visi dievi palikuši, jo pagājušajā gadā taču burtiski “uz katra stūra” mūs kāds sagaidīja, un ne tikai vienkārši sagaidīja, bet pat deva kādas prakses, gan ļoti labprāt, gan tik spilgti un saprotami, gluži kā tu būtu pa telefonu ar viņiem runājusi. Tie bija gan Zevs, gan Hēra, Apolons un Artemīda, Atēna un Asklēpijs.

Apolons: Mēs iegājām Hiperborejas enerģijās, bet pavisam citādās, jaunās pēc kvalitātes. Cilvēce atnesa uz savu pasauli citas zināšanas, jaunas enerģijas un citādu fonu. Bet mēs, grieķi, izpildījām to, ko gribējām, un tagad mierīgi attālināmies, atstājot aiz sevis pa pēdām tika zemes dievu egregorus. Tas pats notiek arī ar slāvu, ķīniešu, korejiešu, amerikāņu un visiem pārējiem dieviem, kurus jūs reiz pielūdzāt un godājāt. Tagad jūs apgūstat tās teritorijas, kurās mitinājās pulki un hierarhijas. Drosmīgāk ceļā!

Sevis attīstības, jaunu ne šīs pasaules teritoriju apgūšanas, savu personīgo un kolektīvo iespēju atklāšanas – ceļā.

Bet es sarunājos ar Apolonu vai ar egregoru?

Pievērs uzmanību, ka mēs runājam ārpus zemes telpas, citā “teritorijā”.

Bet kas atnāca jūs nomainīt? Kaut kā pelēko ir kļuvis ļoti daudz...

Bet mēs kādi bijām? Cīnījāmies, nogalinājām, atņēmām iemīļotos. Par apskaidrotiem dieviem mūs nenosauksi. Mēs atbildām laikmetam.

Jūs esat pieauguši un tagad patstāvīgi ejat turp, kurp iecerējāt. Redzu, ka daudzi no jums atkal ir iegājuši zemes rūpēs, vēsturē, “mācībās galvai”. Tā, protams, ir viņu izvēle.

Kāpēc tiekšanās apdzisa?

Viņa bija neīsta, tā bija aizraušanās, gluži kā spēle. Paspēlējās un apnika. Mīli viņus tādus. Daudz Kristu ir nācis uz Zemi tūkstošgažu laikā, taču pārāk staipīgas ir zemes blīvuma enerģijas, un cilvēki vienkārši “aizrijas” ar tām. Tas nav briesmīgi. Viņi atkal atnāks un atkal pamēģinās. Un tā nāks, kamēr netransformēs sevi Patiesībā pa īstam.

Ko darīt man, kāds ir mans ceļš?

Ko darīja tavi Skolotāji un tie autori, kuru grāmatas tu lasīji? Raksti, iemācies izklāstīt to, ko tu redzi citās pasaulēs, sēj apskaidrības sēklas, mīli mani.

Es jūtu senu saikni ar tevi, Apolon! (Vēlāk es apzinājos, ka šī saikne ir caur Venēru, manu Augstāko Es).

Tu mani godāji vairāk kā citus Mums ar tevi ir saules saikne.

Dažreiz es sevi redzu kā virsotni virs mākoņiem, un man liekas, ka cilvēki arvien mazāk mani saprot...

Esi mierīga un dari savu kā virsotnes darbu. Viņas savieno zemi un Debesis un klusi kalpo planētai...

Es šeit (mūsu telpā) neredzu citas grieķu figūras – Zevu, Hēru un pārējās.

Mēs iegājām Saules Vienotībā, bet par cik mums ir personīgā saikne, tu to sajūti kā sarunu ar mani.

Ko tu vēl gribi teikt?

Es gribu sākt mūsu mācību. Paskaties, kur tu tagad atrodies.

Planēta nav redzama un daudz gaismas. Tā ir tava telpa, tas esi tu?

Tas ir Mūsu Savienojums (telpas nosaukums). Atradinies no “astrālā” un “mentālā”. Šeit nekā tāda nav.

Es redzu gluži kā olas grozā. Ieskatījos vienā olā – tur ir aizmidzis cilvēks, gluži kā embrijs.

Tie ir cilvēku dvēseļu embriji. Mēs viņus neaiztiekam. Viņi vēl nav dzimuši.

Vēl es redzu gluži kā sienas apkārt no mirdzošām majestātiskām Būtībām.

Tie esam mēs, zemes dievi, atrāvušies no zara, savienojušies tālākai apjēgšanai un attīstībai.

Sāku atšķirt – lūk, planētas, bet es saules sistēmas centrā, un redzu sevi kā saules lodes apvalku (saule ir man aiz muguras)...

Ļoti grūti ir stādīties priekšā un apzināties attīstības veidus aiz zemes saprāta ietvariem. Te ir pilnīgi cita apziņa, priekšstati un eksistences veidi – izlietā ugunī.

Tavs uzdevums – apjēgt to visu.

Skatos uz zemes cilvēku no šejienes. Viņa enerģiju virziens ir horizontāls. Viņa dzīve norit ārpusē attiecībās “es un sabiedrība”.

Pēc blīvuma zemes cilvēks, salīdzinot ar saules cilvēku, liekas no dzelzs.

Saules ugunīgais cilvēks atrodas sevis iekšienē, kaut gan ir stari un plūsmas uz āru (cilpas – turp un atpakaļ – cilpā). Apolons paceļas centrā, nedaudz zemāk par viņu Artemīdas, Zeva, Hēras enerģijas, vēl zemāk – Poseidons. Demetra – kā ugunīga sfēra virs mums, kā saules brālības nobeigums.

Uzdodu jautājumu visiem: ar ko jūs tagad nodarbojaties? Kādi ir jūsu uzdevumi?

Mēs esam transformācijā. Pēc tam mēs iemantosim jēgu.

Sanat Kumara, ko tu vari teikt par grieķu Dievu Ģimeni?

Tie ir Olimpioniki, dieva Olimpa ģimene. Viņš plūdu laikā deva patvērumu dažām ģimenēm, kuras mitinājās apgabalā. Viņas bija zināšanu glabātājas un apmācīja par mežoņiem kļuvušos cilvēkus zinātnēs un mākslās (pēc plūdiem). Cilvēki ar savām enerģijām pieaudzināja Olimpionikus, taču ienesa viņos cīņu, greizsirdību un citu negatīvu. Olimpioniki caur cilvēkiem pētīja zemes plānu, vērojot fizisko dzīvi. Tagad viņi atrodas transformācijas procesā.

 

Akurātība nekaitēs

Pēc visā pasaulē pazīstamās ķēniņa Mīnoja Knosas pils apmeklējuma Krētas salā nācās “šūt ciet” auru. Aizmugurē viņa bija meistarīgi pārgriezta vairākiem mūsu cilvēkiem (visus neskatījos). Enerģija gāja prom no ārpuses pieslēgušajās būtībās. Aizlāpīju sev griezumu, aizvēru auru un vēlāk uzdevu jautājumu Augstākajam Es.

Kāpēc cilvēku drūzmēšanās vietās var dabū auras bojājumu?

Ir spēka vietas un antispēka vietas. Atšķiriet, kādas vietas jūs apmeklējat.

Vai tad Mīnoja pils ir antispēka vieta?

Tā ir pazeme. Zemes apakšējie slāņi – pagrabi, metro, apakšzeme, alas u.c. ir negatīvu būtību patvērums. Viņas ir kļuvušas prasmīgas no milzīgās cilvēku drūzmas un labi prot ņemt nost cilvēka dzīves enerģiju. Vakar jūs bijāt īstenā spēka vietā un atjaunojāt apakšzemē sagrautās auras.

Ja viņas piebarojas no negatīva, tad ko viņas varēja noņemt mums?

Tas dažādus cilvēkus ietekmē dažādi. Daži ātri atjaunojas, citi sāk slimot. Saule, jūra, vējš ātri atjauno saplēstas auras, ja viņas ir izkropļotas arēju cēloņu iedarbībā. Iekšēji cēloņi uztur auras un smalko ķermeņu izkropļojumu – tās ir iekšējās nesaskaņas, cīņa sevis iekšienē un ārienē, žēlums pret sevi, upura pozīcija u.c.

Cik droši ir iet uz apakšzemi?

Ja jūs varat ātri konstatēt bojājumu un atjaunot auru, tad droši.

Tādu pašu brīdinājumu es saņēmu Ēģiptē, kad mēs iznācām no Mirušo Pilsētas. Kapeņu iekšienē daudzi no mums mēģināja tīrīt, strādāt, domājot, ka viņi ienes gaismu mirušu mītnēs. Mirušajiem – mirušo, dzīvajiem – dzīvo. Senajā Ēģiptē bija speciāli iesvētīti kalpotāji, priesteri un priesterienes, kuri rīkojās ar pazemes spēkiem un pārvaldīja viņus. Tas ir tumsas okeāns, kurš atrodas savā likumīgā vietā. Mēs taču sakām, ka katram savs, un tajā skaitā šīm butībām, izsauktām no speciālām vietām, jāļauj dzīvot tur, kur viņas maģiski ir noliktas kalpot – laiku un telpu apsargāšana un sakari.

***

Kas tas ir – godāt sevi?

Meditācija ar Sanatu Kumaru

 

14.10.08.

Mēness aptumsuma diena, Grieķija, Rodas sala.

14 10 31 03Mēs piesaucam mūsu Skolotājus un tos, kuri ar mums grib pastrādāt.

Mēs gribam noskaidrot saules un mēness aptumsumu nozīmi mūsu dzīvē.

SANATS KUMARA: Norit mēness un saules enerģiju sajaukšanās. Rezultātā šajā brīdī nāk citāda enerģētiska plūsma. Tas ir līdzīgi momentānam šo enerģiju dūrienam punktā no kosmiskā redzes viedokļa. Un šī iedarbība nav visur, kaut kur Mēness ir aizklāts, bet kaut kur uz planētas – nē. Tā kā jūs nepiešķiriet tādu lielu nozīmi šim momentam. Visdrīzāk, tas visvairāk ir atzīmēts cilvēka psihē. Cilvēku egregorā visi aptumsumi stāv savrup – no tiem baidās, tos dievišķo.

Šeit notiek zināmas izmaiņas, bet pavisam nelielas. Enerģētisks citādu enerģiju dūriens punktā. Tās nav ne negatīvas, ne pozitīvas enerģijas. Vislabāk, ja jūs meditēsiet neatkarīgi no tā, kāds ir Mēness.

Par cik tumšie spēki jau pietiekamā daudzumā ir aizgājuši no planētas, tad pilnmēness jums nesola lielu pārbīdi jūsu psihē. Mēness visvairāk ietekmē psihi un šķidrumus organismā (asinsriti). Dvēsele jeb apziņa ir saistīta ar šķidrumu, un kad Mēness strādā ar šķidrumiem, tad arī cilvēkā notiek paisumi un bēgumi. Tas dabiski iespaido psihisko spēku, cilvēka enerģētiku. Skaidrs, ka enerģijas dažādā veidā nāk Mēness dilšanas un augšanas periodos.

Mēs labāk parunāsim par jums. Es pēdējā laikā esmu dzirdējis Natālijas pukošanos, ka cilvēce it kā ir “aizsnaudusies” vai ķērusies pie citām lietām, vai ir vīlusies ezoteriskajā ceļā.

Principā, tūkstošgažu laikā ļoti daudz cilvēku ir bijuši garīgā ceļa apburti un vīlušies tajā. Protams, fiziskās, finansu problēmas, arvien augošais sabiedrības finansu līmenis, dzīšanās pēc pārticības nodzenā cilvēku. Taisni tieši korporācijām ir ļoti izdevīgi nodzenāt cilvēkus, izsūknēt no viņiem naudu, lai nepaceltos šo cilvēku apziņa. Jo taču tikko kā apziņa pacelsies, cilvēki sāks ar korporācijām cīnīties, un tām pienāks beigas. Viss slepenais, viss apmāns atklāsies, un jūsu verdzība sāks beigties. Ir ļoti neizdevīgi, lai cilvēks domātu, un tāpēc viņu spiež pirkt, skatīties tv., dzert alkoholu, smēķēt, lietot narkotikas, karot – visu, lai tikai cilvēks ne par ko nepadomātu, neatcerētos savu vēsturi, nepaspētu izanalizēt, kā viņš šodien dzīvo un ko var izdarīt, lai dzīvotu labāk.

Jūs jautājat – bet kāpēc Mēs to pieļaujam? Mēs, vispārīgi sakot, neesam ne policija, ne muita, ne robeža. Mēs nevaram pieļaut vai nepieļaut. Mēs varam tikai palīdzēt ar saviem nelielajiem Spēkiem apjēgt, bīdīt, taču darīt kaut ko jūsu vietā fiziskajā plānā mēs nevaram. To jūs jau saprotat.

Mēs varam nepieļaut raķetes palaišanu vai nokoriģēt debess ķermeņa trajektoriju, sabojāt kosmiskas iekārtas, lai kaut ko nepieļautu. Mēs ļoti vāji jūs ierobežojam. Mūs interesē, kā jūs attīstāties cīņā, pretrunās. Un tas viss ļoti atspoguļojas jūsu ģimenē – gan cīņa, gan pretrunas, gan politika, jūsu savstarpējās attiecībās.

Jūsu uzdevums – nostāties virs tām, augstāk par tām. Neabsolutizēt attiecības kā kaut ko, kas var indēt jūsu dzīvi. Jūs paši izvēlaties, vai indēt jūsu dzīvi, vai neindēt. Dažreiz tā kļūst nepanesama, bet jūs tik paciešat. Dievišķībai tas ir nepieļaujami. Kādēļ krist kopā ar cilvēku, kurš jums ļauj krist? Kādēļ jūs ļaujat krist jūsu pašcieņai, kādēļ jūs ļaujat tā runāt ar jums, kāpēc jūs sevi negodājat?

Jūs godājat jebkuru, izņemto sevi – dievus, aizgājušus vai esošus, cilvēkus, augstākus par jums pēc stāvokļa vai attīstības, talantīgākus. Jūs godājat ļoti daudz cilvēku, izņemot sevi.

Kas tas ir – godāt sevi? Tagad padomājam. Vajag pacelties virs sevis uz mentālo plānu un saprast, kas tas ir – godāt sevi. SK liek priekšā katram padomāt un izteikt savas domas.

Natālija: Sākšu ar sevi. Manā sapratnē tas ir cienīt sevi, savu pašcieņu. Atklāt savas iespējas, kurs tev dotas, piemēram, es sākumā atklājos kā muzikants, bet tagad kā ezotēriķis. Netiek domātas savas finansu iespējas vai materiālās iespējas, bet tieši dvēseliskās un garīgās iespējas, talanti, noslieces, intereses. Ļena zīmē, piemēram, kāds raksta dzejas, un mēs visi nodarbojamies ar ezotēriku – arī tās ir mūsu noslieces vai talanti.

Sanats Kumara man saka – tie nav talanti, tie ir cilvēku uzdevumi! Un kad jūs ejat ar uzdevumu, tad jūs arī atklājaties. Bet ne tikai ezotērikā jūs atklājaties, bet arī mākslā, zinātnē, kā pasniedzēji, citās lietās. Bet ezotērika – tas ir jūsu virsuzdevums, jūsu spējas. Un ja jums šīs spējas ir un jūs tās neattīstīsiet, tad tas, kā jūs sakāt, ir grēks!

Tatjana: Kā es redzu... Tas pirmkārt ir cienīt sevi. Ja rodas kaut kādas situācijas, kuras izsit tevi no harmonijas un mierīguma, vajag vienkārši no šīm situācijām aiziet, pagriezties uz citu pusi...

Vienkārši aizbēgt no tām?

Nē, nevis aizbēgt, bet vienkārši neiesaistīties tajā, atlaist. Nekādā gadījumā nepaciest. Nekādā gadījumā neiesaistīties tajā. Un ja tev nav komfortabli, izsit tevi no līdzsvara un harmonijas, vajag atlaist un atiet malā. Vai tās būtu ģimenes attiecības, vai darbā, vai vēl kaut kur. Nebaidīties to izdarīt.

Darbā – tātad, aiziet no darba. Ģimenē – šķirties.

– Tā nav izeja, tas ir aizbēgt...

T: Tas nav bēgt prom. Es netaisos mainīt cilvēku.

– Mēs nevaram viņu izmainīt. Vajag izmainīt savu attieksmi pret viņu un piedot viņam.

T: Izmainīt savu attieksmi pret viņu un piedot viņam... bet cilvēks nemainās.

– Lieta tā, ka cilvēki mums rāda tieši tās īpašības, kuras mūsos ir klātesošas. Ja mēs tās nepieņemam, tad šīs īpašības nepieņemam sevī... Pietiek cilvēkam piedot šo īpašību un sajust, ka tā tev ir, piedot sev par šo īpašību, ka tā tev šausmīgi nepatīk...

– Tas tā arī ir. Bet vajag izvēlēties attiecības, kuras tevi atbalsta, nevis kurās tu mūžīgi cīnīsies. Ir dažādas lietas, viss ir neviennozīmīgi. Kad tu esi piedevusi un pieņēmusi, kad visi ir nomierinājušies, kad vairs nav nekādas rīvēšanās, bet laime neatnāk, tāpēc ka neviens neskar citu, katrs dzīvo ar savu pasauli, dzīve rit paralēli, tad tā nav laulība.

– Bet kā tu, Helēna, uzskati, kas tas ir – godāt sevi?

Helēna: Visu, kas mums sevī nepatīk, vajag to piedot. Piedot sev savas nepilnības. Piedod sev, ja tu esi rīkojusies tā, kā tev nepatīk. Mums ir vērtēšanas kritēji – tas ir labi, tas ir slikti. Mūsu sociums mūs pie tā ir pieradinājis – vienmēr salīdzināt...

– Tā uz Zemes darbojas dualitātes apziņa...

Un kad mēs zināmi rīkojamies, tad paši sevi vērtējam. Un kaut kādas rīcības dēļ mēs sevi iekšēji nosodām. Un kad mēs sevi nosodām, tad cilvēki taču to redz! Un viņi mums spoguļo: mēs tevi arī nosodām, tāpēc ka tu sevi nosodi! Pietiek tikai piedot to sev, un cits cilvēks tieši tāpat tevi atspoguļos. Viņš neieciklēsies uz tām īpašībām, kuras tu pati sevī nepieņem!

– No kurienes tu zini, kas būs un kas nebūs?

Es vienkārši redzu, kā apkārt mainās cilvēki no tā, ka tu maini attieksmi pret sevi. Piedod sev uzreiz, nepalaid domas, tāpēc ka, ja tu sev nepiedod, domas pie tā pastāvīgi atgriežas.

– Labi, tu runā par piedošanu sev. Bet kā tu uzskati, kas tas ir – godāt sevi?

Pieņemt sevi tādu, kāda tu esi, patiesu. Patiesīgums mums izpaužas jebkurās situācijās. Mēs varam būt dažādi un no sociuma viedokļa vai nu slikti, vai labi. Bet ja sirdī tu esi saskaņā ar sevi, harmonijā ar sevi, tad tev ir vienalga, ko par tevi padomās cilvēki. Stāvoklis, kad tev nav starpības, ko par tevi teiks kaimiņš... bet tev ar to ir labi, tad tas arī ir tas stāvoklis, kurš dzemdina iedvesmu un laimi. Kā to sasniegt?.. Es pagaidām mācos.

– Viņam ir vienalga, ko teiks kaimiņi, kad viņam iekšienē ir pilnība.

Cilvēks ir viengabalains pilnībā, viņam harmonijā ir gan sliktais, gan labais. Mēs visi sastāvam no šīm īpašībām – labām un sliktām. Dažādās situācijās mēs sevi izpaužam dažādi. Tāpēc dažas situācijas no mums prasa nelokāmību un pat stingrumu un asumu.

– Un risku reizēm.

Un risku. Dažās situācijās mums vajag būt mīlošiem, maigiem un gaišiem, bet dažās asiem un rupjiem, lai saglabātu sevi.

– Ja kāds tev uzbrūk, tad tu vari atbildēt asi un rupji, lai cilvēks neuzbruktu. Vēdās mūsu senči teica, ka ja kāds pie tevis ir atnācis ar zobenu – nogalini viņu, nevis pagriez otru vaigu.

Tamāra: Godāšana – tas ir kad iekšienē ir garīga pilnība, nav konfrontācijas vai konflikta pašam ar sevi. To vajag prast, un mēs visi mācāmies. Tāpēc ka ir arī tādas situācijas, kad vajag prast teikt “nē”. Neļaut sev būt par kājslauķi. Man tā bija problēma.

– Tas tad arī ir – būt harmonijas stāvoklī?

It bieži mani vienkārši izmantoja, kā saka. Man tas nepatika, bet vienalga darīju, gāju pavadā – ai, ka tik nenodarīt pāri cilvēkam... labi, es izdarīšu! Bet iekšienē man bija viļņošanās, ka ne visai man gribējās to darīt! Tagad jau es varu teikt – mani tas nepamierina, man tas nepatīk! Laika nav, negribas, ja nu reiz par to ir runa.

– Tu saki, ka godāšana – tā ir ne tikai harmonija sevis iekšienē, bet arī iemācīties rēķināties ar savām interesēm.

Jā, jo citādi uz pirmo saucienu glābu, palīdzēju...

– Tas nozīmē būt godīgai pret sevi...

Jā, nemānīt sevi. Es nevaru teikt, ka esmu līdz tam nonākusi, taču es redzu sekmes.

– Sapratne, uz ko mēs tiecamies, jau ir 50% panākumu.

Apkoposim rezultātus. Kas tad tas ir – godāt sevi?

Tatjana teica par cieņu pret sevi un par to, ka savas intereses vajag stādīt augstāk par svešām.

Helēna teica, ka vajag sev piedot un pieņemt sevi harmonijā un viengabalainībā.

Tamāra teica, ka vajag rēķināties ar savām interesēm. Mēs neatsakāmies no palīdzības citiem, ja tas nav pretrunā ar sevi pašu.

Bet es teicu, ka tā ir cieņa pret sevi un pašcieņa. No manis Skolotāji ilgi “vilka ārā” pašcieņu, jautājot – kāpēc tu tā domā un tā uzvedies? Mums, lūk, tāda interesanta tēma attīstījās, tās arī ir attiecības, bet tikai attiecības ar sevi. Jo uz visa tā taču tiek būvēta mīlestība pret sevi.

Cilvēki bieži jautā, kā tas ir – mīlēt sevi. Neviens nav teicis, nav mācījis...

Mēs, lūk, nu arī sakām, kā sevi mīlēt. Cieņa – tās ir zemākas jūtas, bet godāšana – tā ir beznosacītība. Mēs cienām kaut kādu īpašību dēļ – krietnums u.c. Bet godāšana – tas ir tāpēc, ka tu esi. Lai kādi jūs nebūtu, pieņemiet cits citu, godājot. Nenoliedzot visas īpašības, pieņemiet tās citos. Pie tā ir grūti nonākt, īpaši, kad laulībā – visu laiku blakus, visu laiku. Vieglāk ir godāt citus cilvēkus, nekā savu pusi. Tā ir beznosacījuma mīlestība, beznosacījuma cieņa.

SANATS KUMARA: Jūs pielūdzat, turat godā savus Dievus, sacildināt pār sevi. Un jūs nedomājat, ka viņi arī ir personības, arī viņi ir kaluši savu personību uz vienas no planētām, civilizācijās. Gājuši cauri gan negatīvām, gan pozitīvām lietām, un nav fakts, ka jūs būsiet zemāki par tām būtnēm mentālajā plānā, kur jūs atnāksiet pēc nāves vai pēc augšupcelšanās. Nav fakts, ka jūs būsiet zemāki. Sāciet sevi likt vienā līmenī ar viņām. Pacentieties patiešām pieņemt sevi par tām dievišķajām būtnēm, uz kurām jūs tiecaties. Un tad jūs sāksiet vairāk sevi godāt.

Dažas būtības no tām vietām, kur jūs atnāksiet, nav izgājušas nekādas zemes skolas. Un viņas būs jūsu mācekļi. Viņām nebūs tik daudz pieredzes, tik daudz iestrāžu, tik daudz viltību, tik daudz saprātīguma, domāšanas elastības – prasmes lavierēt un piekrist, prasmes pieņemt... Viņām tā nebūs!

Paskatāmies uz grieķu dieviem, kā viņi pieņēma cits citu?

Viņi ne visai pieņēma!

– Tur bija gan greizsirdība, gan nodevības, gan slepkavības!

Skatieties, tas ir līmenis tiem dieviem, kurus godāja grieķi. Jūs piekrītat, ka viņi ir dievi, vai nē? Jūs neidealizējiet viņus vienkārši. Pat jūsos ir kaut kāda negativitātes. Un tām arī ir jābūt, tāpēc ka jūs dzīvojat nevis paradīzē, nevis uz Saules, bet blīvumā. Cilvēks, kurš atnāks pa tiešo no Saules, nespēs dzīvot uz Zemes, tāpēc ka viņš nav piemērots šai dzīvei. Bet visas jūsu negativitātes – tās ir piemērošanās fiziskajai dzīvei.

Es varu piebilst, ka, kad es skatījos, kā cilvēks ir nolaidies apakšējās pasaulēs, tad inkarnāciju sākumā viņš nekādi nenolaidās, bija tīrs un nesastrādāja negatīvu. Pēc tam viņš arvien vairāk un vairāk apguva apakšējās pasaules (pēc nāves), biežāk tur bija. Ne visi, protams, cēlās uz augšu un laidās lejā. Uz Zemes ir cilvēki, kuri vispār tur nav bijuši (apakšējās astrālajās pasaulēs).

SANATS KUMARA: Tas, ka viņi tur nav bijuši, tā nav viņu vērtība, tas ir viņu trūkums. Un, lūk, tieši tādus cilvēkus jūs tad arī satiksiet pēc nāves vai augšupcelšanās, kuri nav bijuši apakšējās pasaulēs, un viņi par to neko nezina. Viņiem ir it kā līdz galam neattīstījusies dvēsele. Mēs neteiksim, ka viņa ir kaut kāda muļķe, nesaprātīga... Var teikt, ka viņi, salīdzinot ar jums, ir pirmklasnieki, bet jūs desmitklasnieki.

– Viņš nevar SAPRAST... un PIEŅEMT. Tas ir tāpat, kā zinātniekam stāstīt pirmklasniekiem par atomiem.

SK: Es gribu uzsvērt jūsu kosmisko vērtību, jūsu priekšrocības to priekšā, kuri būs ap jums. Jūs esat izgājuši ļoti dziļu zemes skolu. Jūs piedalījāties karos, bruņinieku turnīros, dzemdējāt bērnus, pētījāt planētas ģeogrāfiju ceļojumos... Jums katram bija ļoti daudz pieredzes: jūs bijāt priesteri, radījāt zinātni, rakstījāt grāmatas, gleznojāt, muzicējāt utt. Tas, protams, nav personīgais arhīvs, bet jūsu dvēseles arhīvs, kura daudz reižu ir bijusi uz Zemes un savākusi milzīgu pieredzi.

Es gribu uzsvērt, ka tie cilvēki, kuri izvēlas augšupcelšanos, ar šo pieredzi aiziet jau uz mentālo plānu, un iegūst iespēju iziet no Sansaras Riteņa.

Ja jūs tomēr gribat augšupcelties, uztveriet savu dzīvi kā pēdējo uz Zemes. Iedomājieties, ka jums atlicis dzīvot n-gadus. Kā sirmgalvim pateica – tu nodzīvosi vēl divus mēnešus. Ko viņš darītu?

Un es piedāvāju jums tādu pašu domāšanas variantu.

Jūs nodzīvosiet vēl tikai gadu.

Un vairs nekad uz Zemes neatgriezīsieties.

Kā jūs dzīvotu, kā jūs sevi izmanītu?

Kādas jaunas vērtības jūs iemantotu, lai jums būtu interesanti?

Mainās prioritātes, un dzīve kļūst daudz pilnīgāka un interesantāka, kad jūs zināt, ka jums ir ierobežojums – jūs pēdējo reizi esat šeit uz Zemes. Tad viss kļūst spilgtāks, pilnvērtīgāks, blīvāks, intensīvāks.

Jum vēl ir jāsāk un jāpabeidz jūsu galvenie darbi.

Un tā nav vienkārši laika pavadīšana, nav laika nosišana uz Zemes, tā nav bezdarbība, “skatīšanās teleķī”. Tad katrs mirklis kļūst vērtība, tad jūsu meditācijas kļūst par grūdienu jūsu attīstībai rīt, nevis kaut kad.

Nupat kā mēs ar jums parunājām par jūsu labajām īpašībām, par cieņu pret sevi un citiem, un par harmoniskumu un pilnību.

Pilnība – tā ir harmoniskuma daļa. Kad cilvēkam kaut kā trūkst, kādas īpašības, teiksim, viņš ir gļēvulīgs vai viņam ir bailes, vai viņš nenovērtē sevi, viņam ir zems pašvērtējums, vai vēl kaut kādas zemas īpašības, tad pilnības viņā nav. Jūsu uzdevums – pacelties līdz augstām īpašībām.

Attīstīt sevī augstas īpašības. Nevis vienkārši aizvākt no sevis maziskas īpašības – jūs ar to sen nodarbojaties.

Bet plus vēl pie tā attīstīt augstas īpašības. Jūs varat paši sev sastādīt sarakstu – kādas īpašības jums vēl nepieciešams attīstīt.

Mēs varam to uzskaitīt: pašcieņa, kristālskaidrs godīgums, pašaizliedzība, kalpošana, beznosacījuma mīlestība, tiekšanās sevi attīstīt, izteikt sevi pilnībā, tas ir, attīstīt visus talantus un īpašības, kuras jums dotas, vismaz pamēģināt realizēt.

Attīstīt jūtu dziļumu, tas ir, līdz galam saprast jūtas. Nevis vienkārši virspusēji just, bet saprast, kas dziļumā, zemapziņā, spontāni notiek. No kurienes šīs jūtas ir dzimušas, kāpēc tās ir radušās, teiksim, pat negatīvas – kāpēc tās ir radušās? Kur tās ir aizmetušās un kāpēc? Kādas īpašības man ir, ka es to jūtu? Kā es to varu izkristalizēt? Kā es to varu iztīrīt, ja man tas nepatīk? Kā es to varu attīstīt, ja man tas patīk?

Es reizēm pieķeru sevi pie emocijām, kurām ir ne šīs pasaules nokrāsa. Tā ir kaut kāda vissmalkākā enerģija, kura ir emocionāli iekrāsota, bet uz Zemes maz attīstīta. Un es cenšos šīs emocijas izjust līdz galam. Tās jau ir enerģētiskas īpašības. (Es mēģināju paskaidrot, ko S.K. izsaka.)

Jūs sākat attīstīties uz augšu. Attīstība uz augšu – tas nozīmē audzināt sevī ne tikai piedošanu sev un sevis pieņemšanu, bet audzināt sevī Kristus-apziņu, augstas īpašības, vērtības.

Es jūs ļoti mīlu. Es jūs godāju.

Es uztveru jūs kā dievus un vēlu jums arī pieņemt sevi kā dievus, bet vairs ne tādus, kuri ir greizsirdīgi, sacenšas un nogalina cits citu, bet tādus, kādi pēc jūsu priekšstata kalpo kā dievišķības piemērs.

Sasniedziet. Mācieties. Audziet. Mīliet. Gan sevi, gan citus.

Bet mēs jums palīdzēsim, lolosim jūs, mīlēsim jūs, atbalstīsim.

Uz jaunu tikšanos!

 

Pievienots 31.10.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/grecheskie-zarisovki

Tulkoja Jānis Oppe