Dvēseles atbrīvošanās ceļš

Cik bieži cilvēki, kuri nodarbojas ar garīgo ceļu, savieno vienā ekstrasensoriku, enerģiju pārvaldīšanu, kaut kādu zemes zināšanu, gaišredzības, telepātijas pārvaldīšanu ar garīgo ceļu. Man šodien gribas parunāt par šo tēmu un parādīt manu redzes viedokli.

Garīgais ceļš – tas ir ceļš uz savienošanos ar garu. Tam pa priekšu iet savienošanās ar Augstāko Es, ar dvēseli. Tas ir iziešanas no Sansaras Riteņa ceļš, tā saucamais dvēseles atbrīvošanās ceļš. Mēs to šodien saucam par augšupcelšanās ceļu.

Kopš senatnes dvēseles atbrīvošanās ceļu ir praktizējušas visas izcilās apskaidrotās un garīgās Skolas. Tas vienmēr ir bijis visu garīgo prakšu mērķis – attīrīšanās, apskaidrošanās un, kā sekas tam, dvēseles pāriešana uz dzīvi uz gaišākām pasaulēm, astrālā gaismā un mentālā plūsmā, iziešana aiz fiziskās Zemes ietvariem. Uz Zemes dvēsele iziet tikai pirmo dzīves mācību, kur viņa kļūst saprātīgāka, atšķirīga no dzīvnieka un no eņģeļa.

Jā, dvēseles ceļu uz Zemes pavada arī kaut kādu prakšu apgūšana, saistīta ar to, ka dvēsele kļūst par savu spēku pārvaldnieku, piesaistot no gaismas (vai tumsas) pasaules palīgus, kuri veicina izdzīvošanu, sargā no veltīgiem soļiem, palīdz augt un pilnveidoties. Tā ir gan maģija, gan ekstrasensorika, gan astroloģija, gan šamanisms, gan numeroloģija, kalendāri, seno paražu un konu, vārdu sakņu, šo seno vārdu nozīmju zināšana, visu veidu zīlēšana, gan dziedniecība – masāžas, Reiki, gan kosmoenerģētika u.c., u.c. Tie ir dvēseles attīstības etapi, no kuriem katrs dod kādu ZINĀŠANU daļiņu, kura vajadzīga tikai uz Zemes, mūsu telpā un laikā. Tālākajā apziņa tik ļoti atšķiras no zemes apziņas, ka zināšanas, kuras ir ceļveži zemes plāna ceļā, pilnībā zaudē savu nozīmi mentālajā slānī, kur nav lineāru zināšanu – skaitļu, kalendāru, datumu, laika vispār un zemes apstākļu daļēji.

Garīgais ceļš iemin taku pie kosmiskajām zināšanām un likumiem, pie Dievišķās Mīlestības un Tēva – Radītāja un savu Dvēseles Augstāko Aspektu izzināšanas, pie cilvēka un personīgi sava uzdevuma, pie bezgalības un bezlaika, pie nemirstības un Visa, Kas Ir.

Gribas vēlreiz uzsvērt, ka cilvēkus pašreiz mēģina aizvest no patiesa garīga ceļa uz senu lūgšanas un svētku rituālu, lūgšanu, egregoru un vārdu, vēstures izzināšanas ceļu, pie tam SADALOT, NEVIS SAVIENOJOT mūs. Kurš mēģina vienu nomainīt ar otru un novērst uzmanību? Padomājam paši.

Mēģinājums atdzīvināt to, kas sen ir miris, atgādina rakāšanos vecā lādē, varbūt kaut kas arī noderēs. Un noder vai dod tādu ilūziju. Tu sev liecies erudītāks, attīstītāks, ka zini senu svētku vai dievu nosaukumus, atdzīvinātās senču vēstures gadu skaitīšanu. Savas saknes zināt ir nepieciešams. Taču kādas saknes?

Vai cilvēks pie tam zina, kam piederošus senčus pēta, no kādas Ģimenes viņš ir, kādēļ šie notikumi risinājās, kādēļ tika noslēpti, kurā pusē viņš bija kaujās un kad, teiksim, uzspieda jaunas reliģijas caur krustā sišanu, slepkavošanām, intrigām, kariem, bet reizēm ar uguni un zobenu? Kurai kategorijai viņš piederēja – tiem, kuri nogalināja un laupīja, vai upuriem? Jo dvēsele, kā mēs zinām, pieņēma visas iespējamās pieredzes uz Zemes bez nosodījuma vai žēluma. Tu nīdēji ārā vai uzspiedi? Tu biji stipro vai vājo nometnē? Jeb divās nometnēs vienlaicīgi? Vai tu biji slepenos ordeņos? KURAM tu kalpoji savu dzīvju laikā? Hronikās dažādas lietas atklājas konsultācijās...

No otras puses, tagad ir novērojams vētrains maģijas uzplaukums. Tā ir jau ienākusi lielajā sportā un lielajā politikā. Tā, kā pēdējais tumšo spēku šļāciens, iznāk uz lielajiem ekrāniem ekstrasensu cīņā un citās maģiskās pārraidēs, uztverot cilvēka gatavību ticēt magiem un pareģotājiem, kaut gan viņu „efektivitāte” šajos raidījumos ir labi redzama... Nesen televīzijā tika atklāta milzīga mahinācija ar „izdziedināšanu” it kā tiešajā ēterā ar magu un dziednieku, hipnologu palīdzību, kad pavisam nezinoši cilvēki pēc papīriņiem atbildēja uz dziedināšanu atrast cerību zaudējušu cilvēku zvaniem. Reizēm par milzīgu naudu, nesavienojamu ar saprātīgumu. Ceru, par viņiem jau tiek veikta izmeklēšana.

Cilvēkam galvenais – nekļūt bagātākam vai stiprākam, nepakļaut sev pēc iespējas vairāk cilvēku, nedot kaut kādas lielas zināšanas (viss tas apsveicami un lieliski), bet iemācīties tādā mērā pilnveidot SEVI, tādā mērā pacelt savu APZIŅU, cik ļauj dvēsele un gars šajā inkarnācijā. Ar ko cilvēks pēc būtības nodarbojas uz Zemes? Attīsta savu APZIŅU. Tieši ar APZIŅU viņš atšķiras no visām citām rasēm – redzamām un neredzamām.

Gan Karmas Likums, gan Skolotāji, gan neredzamie Palīgi, gan Sargeņģeļi kādēļ cilvēkam ir pielikti? Vai tiešām viņi veicina viņa iedzīvošanos bagātībā vai pagrimšanu? Viņi palīdz izzināt sevi šajā pasaulē, palīdz kļūt par Sevi, nevis par vadāmu marioneti.

Ne ar augstāko spēku pielūgšanu vai pakļaušanos viņiem dzīvo tāds cilvēks, bet savienojumā ar viņiem, kad viņi ieiet viņā, un viņš savienojas ar viņiem, kas ir sekas viņa noietajam ceļam, apziņas pacelšanas sekas.

Un ceļš kļūst arvien sarežģītāks, neskatoties uz ārējo spožumu, gaismu vai pat reizēm pelēcīgumu. Tāpēc ka cilvēks kļūst arvien atbildīgāks, PIEAUDZIS, apzinošs, pieņemošs pasauli tādu, kāda tā ir īstenībā, ar visiem sarežģījumiem un nekrietnībām, nevis tikai ar priekiem, sauli un mīlestību. Tāpēc ka viņš tagad savieno sevī gaismu un tumsu, kļūst par planētu, kura sevī ietver visus Spēkus uzreiz.

Kļūst redzamas neredzamās lietas. Un viņš sāk saprast, kādēļ viņš tās redz. Gan kādi Spēki viņam ir piešķirti, gan kā viņš ar tiem var rīkoties un kā viņam ar tiem jārīkojas.

Kļūdas mēdz būt visiem, Ego vai cilvēciskais saprāts ne uzreiz kļūst kosmiski izglītoti, pēc kļūdām mācās katrs no mums. Nebaidieties pieļaut kļūdas. Domājiet pirmkārt, ar augstāko saprātu saprotiet, kādēļ un kā. Konsultējieties, raizējieties, atlaidiet.

Nesen mentālajā plānā ieraudzīju cilvēku, kura visas enerģijas, visa būtība bija saspringušas tieksmē uz augšu. Pats cilvēks pagaidām nav apzinājies to, ka ne ģimene, ne bērni, ne materiālā pārticība šai dvēselei PILNĪGI NAV SVARĪGI. Iespaids, ka dvēsele pabeidz ilgu ceļu augšup, un visus spēkus, visas zināšanas, visu iekšējo enerģiju viņa MOBILIZĒ, lai šajā iemiesojumā radītu lēcienu uz dvēseles augšupcelšanos. Parunāšu tagad ar viņu, lai labāk saprastu sevi.

14 10 29 04

Saki, dvēsele, kā tu vari attēlot savu stāvokli?

Es nevaru paspēt. Aizvainojuma sajūta uz sevi, uz savām neveiksmēm un uz uzmanības novēršanu, lai apmierinātu tieksmi pēc zināšanām un uz savu enerģiju vadīšanu. Viss tas ir iziets jau ne reizi vien. Viss tas manā egregorā ir.

Bet šajā dzīvē visas šīs prasmes tikko pamostas?

Esmu apbēdināta, ka atkal un atkal esmu spiesta noiet to ceļu, kurš ir aiz muguras. Atkal un atkal apgūt to pašu... tā ir dārgās dzīves zaudēšana, izejas uz patieso gaismu zaudēšana.

Ko tu gribētu, ja tu būtu uz Zemes?

Es gribētu kļūt patiesi apskaidrota nevis uz Reiki vai citu gaišo kanālu rēķina, nevis uz spēka vai maģijas rēķina, bet caur iziešanu uz manu apziņas līmeni, saplūšanu beidzot ar mani (tas ir dvēseles mentālais aspekts). Un iziešanu uz augstāku apziņas līmeni sava Augstākā Aspekta uztveršanai. Saproti, pašreiz tāds ērts moments ir radīts, es pie tā tik ilgi esmu gājusi, tik daudz dzīvju, tik daudz ticību (reliģiju), izgājusi, tik daudz cilvēku noindējusi...

Kāpēc noindējusi, kā to saprast?

Es gāju gan ar sazvērestībām, gan ar apskaidrošanu, gan ar manipulēšanu, gan ar insinuācijām, bet rezultātā es tā gribu izrauties no šejienes, ka nežēloju ne Spēkus, ne pūliņus, ne sevi, ne cilvēkus... Tikai prom no šejienes uz gaismu un mīlestību, uz pasauli pasakaino, pasauli mīlošo...

Bet vai visus parādus tu atstrādāji par savu tumšo ceļu?

Visus, un daudzējādā ziņā esmu pārklājusi tos ar labiem darbiem, atsacīšanos, apzināšanos un mīlestību. Esmu gatava aiziešanai. Es alkstu tikai to. Visam pārējam priekš manis nav nekādas nozīmes. Viena, bet spēcīga vēlēšanās – veikt Pāreju uz gaismu. Tā ir mana Patiesība, tā ir mana Dzīve, Vēlēšanās un Tiekšanās.

Kā tu redzi mani? Esmu tāda pati?

Tu esi nedaudz citāda. Tu jau esi iegājusi tajā pasaulē, kurā es vēlos ieiet. Tavs uzdevums – izšļakstīties tajā pasaulē, kur tu tagad atdzīvojies. Tava gaisma jau ir redzama no tālienes. Un mana arī būs redzama, gan redzēsi! Es izdarīšu šo bēgšanu! Un lai tas man maksā kaut kādus labumus vai vilšanās uz Zemes. Esmu gatava uz visu.

14 10 29 05

Jā, šīs enerģijas ir ļoti spēcīgas. Spēks sastrādāts. Zināšanas sastrādātas. Kas tagad stāv priekšā tādai dvēselei? Patiess garīgs ceļš dvēseles atbrīvošanai. Lidojums nemirstībā.

 

Intervija ar Šri Juktešvaru

 

14 10 29 06

Es piesaucu Šri Juktešvaru, manu dārgo Skolotāju. Es lūdzu pastāstīt par garīgā ceļa patieso būtību.

Dārgais mīļotais Skolotāj! To tavu tekstu, kuru es piedāvāšu izlasīt mūsu lasītājiem, es daļēji citēju savos semināros. Zinu un vienmēr uzsveru, ka visi tie tēli, kurus tu devi Joganandam, ir patiesi, burtiski, nevis tēli pārnestā nozīmē. Tā izskatās augstākās pasaules, un tajās dzīvo dvēseles.

Šri Juktešvars. Mana meita, es ļoti priecājos par mūsu jauno tikšanos. Tu jau esi kļuvusi apzinošāka, un tāpēc es beidzot uzticēju tev nodrukāt manu vēstījumu. Atrodu tevi pieaugušu un viedāku. Tu pareizi esi atradusi savu uzdevumu – tas ir arī gan mans, gan Joganandas, gan daudzu cilvēku ceļš, kuri pabeidz savu izglītību uz planētas. Tikai ņem vērā, ka ne katrai dvēselei, kura apmeklē tavu semināru vai meklē tumsā, ir jātop pavērstai uz tavu ceļu. Lai viņa par to zina kā par gaismu tuneļa galā. Taču šis tunelis viņai būs jāapgūst pašai samērā ar savu gara pacelšanu. Nesteidzies un nesteidzini cilvēkus. Visam savs laiks.

Tu īstā laikā tagad devi šo rakstu, lai vērstu ar Garīgo Ceļu patiesi apsēstos pie apzināšanās par šo viņu pabeigšanu, Kosmiskā Cikla veiksmīgā momentā. Pārējās dvēseles pagaidām vēl nav gatavas iziet uz atbrīvošanos, viņas ir nepietiekami attīstītas, un tieši viņām ir svarīgs gan maģijas ceļš, gan enerģētikas pārvaldīšanas ceļš, gan sevis attīrīšanas no tumsas varas ceļš.

Gribu vēl piebilst pie tā, ko es toreiz teicu Paramahansam. Jaunās pasaules ir atvērtas cilvēku dvēseļu apmeklējumam. Ne tikai Hiranjaloka, bet daudz durvju uz astrālo kosmosu pakalpīgi ir plaši atvērušas savas istabas, atbildot uz cilvēka apziņas pārmainīšanos. Taču tikai attīstītas dvēseles spēj apmeklēt šīs patiešām debešķīgās vietas. Jums garu aizraus no dzīvošanas vai ārstēšanās šajās vietās. Jūs varēsiet ne tikai baudīt, bet arī sākt apmācību radīt patiesi kā guru, pārvaldīt savus pieejamos Spēkus, savas prasmes, savus ieguvumus dzīvošanas trijās stihijās (fiziskajā-astrālajā-mentālajā) laikā.

Bet kas notiek mentālajās pasaulēs?

Mēs daļēji par to jau parunājām. Arī liela izmainīšanās, pilnīga pārveidošanās un pilnīgs miers apmeklētāju un dzīvojošo prātos. Nav ne pretnostatījuma, ne pretrunu. Pasaule attīstās no sliktā uz labo, un mūsu uzdevums – palīdzēt nodibināt tamlīdzīgu miermīlīgu Plānu uz Zemes.

No tevis vējo tāds miers, tāda gaisma un mīlestība! Kā tava atbrīvotā dvēsele jūtas tavā cēloniskajā plānā?

Lieliski! Es arī šeit, uz Zemes, atradu humoru un priekus, kuri atbalstīja mani visos manos darbos. Tu arī vari pacensties atrast tādu savas atrašanās saprātīgumu, lai nebēdātos un neskumtu. Viss ir tev iekšienē.

Es atrodos dīvainā stāvoklī. Zemes prieki mani vairs neiepriecina, manas dvēseles gaisma nav iedegusies pilnā spēkā, es neatrodu patvērumu dvēselei. Nav ne skumju, ne prieka, ne rīt, ne vakar... tikai šis moments, un jūtas vairs neapmeklē šo momentu, vai ļoti reti... Esmu neitrālā stāvoklī... Tas ir nepierasti. Lieks, ka esmu nogurusi...

Nu, tu velti tā runā! Tu taču priecājies mani redzēt! Tu arī pašreiz izstaro skaistumu un gaismu, un tava sirds ir maiga un mierīga. Viņa bauda sarunu. Viņa vienkārši jau ir izgājusi aiz kaislību, vētraina prieka ietvariem, un tava apziņa vairāk atrodas mentālajā plānā nekā astrālajā. Lūk, arī izskaidrojums tai neapmierinātībai, kuru tu redzi kā kaut ko neveiksmīgu. Turies! Vēl priekšā dažas dienas, un tevi gaida kārtējais pārsteigums!

Manī nesen ienāca Šiva Šanti. Ko tu par to vari teikt? (Šanti (sanskr. शान्तिः, śānti IAST, „miers”) – hinduismā un budisma filozofijā nozīmē mieru, mierīgumu, harmoniju.)

Bet ko teiksi tu?

Es viņu redzēju un jutu divas dienas, kamēr viņš pilnībā manī neiegāja. Viņš vērīgi manī skatījās, kamēr manī neizdzisa. Ko tas varētu nozīmēt? Tā ir iesvētīšana vai palīdzība?

Jebkura palīdzība tagad nāk īpašu Spēku (Sidhu) veidā. Tas ir tavs nopelns tajā darbā, ko tu veici (Palīdzība planētai). Un turpini uzmanīt planētu. Vēl daudz darbu sev vari atrast pa spēkam.

Kā uzzināt savu spēku robežu?

Nekļūdās tas, kurš neko nedara. Procesā tu apzinies, ko tu vari un ko pagaidām nē. Un es vienmēr esmu blakus – sajūti, atbalstu un mīlu.

Es tagad pārlasīju tavu tekstu un pasvītroju svarīgus momentus par vēlēšanos izzušanu. Cik tuvu es esmu šim stāvoklim?

Tev taču ir vēlēšanās? Palīdzēt cilvēkiem, uzrakstīt rakstu, parunā ar mani vai citiem Skolotājiem? Nebēdājies, viss nokārtosies, un emociju spēks vēl tevī atgriezīsies mīlestībā un pieņemšanā.

Bet kas ir Šiva Šanti?

Tas ir mans draugs. Viņš ir atnācis pastiprināt tevi ar savām Sidhām pēc tā darba. Esi uzmanīga, darbojies tikai miermīlīgi. Mīli tos, kurus vāksi prom no planētas. Tas ir kosmisks, ne zemes plāna Spēks. Viņš mums vajadzīgs īpašiem gadījumiem, līdzīgi kā tam gadījumam.

Es pateicos tev par mūsu vēstījumiem! Arī no lasītājiem es nododu tev lielu pateicību par mūsu vasaras vēstījumu ciklu!

Mēs to varam turpināt jebkurā momentā, „tikai uzsvilp”!

***

Šim rakstam es pievienoju fragmentu no Joganandas grāmatas „Jogas autobiogrāfija”[1]. Dvēseles atbrīvošanās ceļš šeit ir pasniegts ar apbrīnojamu spēku un vienkāršību. Tas ir čenelings – Joganandas un Šri Juktešvara saruna. Pēc nāves Šri Juktešvars augšāmcēlās un atnāca taustāmā ķermenī pie sava mācekļa Joganandas. (Sākums ir izlaists. Pasvītrojumi treknā rakstā ir mani.)

 

Paramahansa Jogananda

JOGAS AUTOBIOGRĀFIJA

43. nodaļa

Šri Juktešvara augšāmcelšana

(...) Kā pravieši bija sūtīti uz Zemi palīdzēt cilvēkiem atstrādāt viņu fizisko karmu, tā arī es biju Dieva sūtīts, lai pakalpotu kā pestītājs uz astrālās planētas, – man paskaidroja Šri Juktešvars. Viņa saucas „Hiranjaloka” jeb „Apskaidrotā astrālā planēta”. Tur es attīstītām būtnēm palīdzu atbrīvoties no astrālās karmas un tādā veidā sasniegt pilnību, atbrīvošanos no astrālajām pārdzimšanām. Hiranjalokas iemītnieki ir augsti attīstīti garīgajā nozīmē. Viņi visi savā pēdējā iemiesojumā uz zemes ar meditācijas palīdzību ir iemantojuši spēju apzināti atstāt savus fiziskos ķermeņus nāves brīdī, neviens nevar ienākt Hiranjalokā, ja viņš iepriekšējās dzīves uz Zemes laikā nav pārdzīvojis stāvokļus savikalpa un nirvikalpa samadhi [1].

[1] Stāvoklī savikalpa samadhi askēts sasniedz sapratni par savu vienotību ar Garu; viņš tomēr vēl nevar noturēt savu kosmisko apziņu citādi kā nekustīga transa stāvoklī. Ar pastāvīgas meditācijas palīdzību viņš sasniedz augstāko stāvokli nirvikalpa, kurā viņš brīvi kustas pasaulē, nezaudējot pie tam Dievišķā uztveri.

Stāvoklī nirvikalpa samadhi jogins izšķīdina materiālās, zemes karmas pēdējās paliekas. Tomēr viņam paliek vēl zināma astrālā un cēloniskā karma, kuru vajag izdzīvot. Tāpēc viņam nākas pāriemiesoties astrālajā, bet pēc tam arī cēloniskajā ķermenī sfērās ar augstākām vibrācijām.

Hiranjalokas iemītnieki jau ir izgājuši cauri parastajām astrālās pasaules sfērām, kurp viņiem bija jāienāk pēc nāves kā gandrīz visiem Zemes iemītniekiem. Tur viņi noārda daudzas karmas sēklas, saistītas ar viņu iepriekšējām darbībām astrālajās pasaulēs. Neviens, izņemot augsti attīstītus askētus, nespēj sekmīgi izpildīt tādu izpirkšanas darbu astrālajās sfērās [2]. Tālāk, lai pilnībā atbrīvotu savas dvēseles no visām astrālās karmas pēdām, šīm būtnēm kosmiskais likums spiež atkal dzimt jaunos astrālos ķermeņos uz Hiranjalokas, uz astrālas saules jeb debesīs, kur atrodos es, lai palīdzētu viņām. Hiranjalokā atrodas arī būtnes, tuvas pilnībai, kuras atnākušas tur no augstākās cēlonības pasaules.

[2] Jo vairums cilvēku, baudot astrālās pasaules skaitumu, neredz nepieciešamību pēc neatlaidīgiem garīgiem pūliņiem.

Mans prāts tajā momentā atradās tik pilnīgā saskanībā ar manu guru, ka viņš attēloja man savas pasaules ainas daļēji ar vārdu palīdzību, bet daļēji ar tiešu domu tēlu palīdzību. Tādā veidā es ātri uztvēru viņa domās iemiesotos faktus.

– Tu rakstos lasīji, – skolotājs turpināja, – ka Dievs secīgi ielika cilvēka dvēseli trīs ķermeņos: ideālajā jeb cēloniskajā, smalkajā jeb prāta un emocionālās dabas astrālajā sēdeklī un visbeidzot rupjajā jeb materiālajā ķermenī. Uz Zemes cilvēks ir bruņots ar savām fiziskajām sajūtām. Bet astrālā personība darbojas caur apziņu, jūtām un ķermeni, sastāvošu no dzīvtroniem (жизнетрон) [3]. Būtne, kurai ir tikai cēloniskais ķermenis, paliek svētajā ideju pasaulē. Bet mans darbs norit ar tiem astrālajiem askētiem, kuri gatavojas pirmoreiz vai atkal ieiet cēloniskajā pasaulē.

[3] Šri Juktešvars lietoja vārdu “prāna”, bet es šo vārdu pārtulkoju terminā “dzīvtroni”. Indiešu raksti piemin ne tikai “anu” jeb atomu, un “paramanu” jeb elementārdaļiņas, kuras seko aiz atoma, tas ir, smalkās elektronu enerģijas, bet arī “prānu” jeb dzīves radošo spēku. Atomi un elektroni ir akli spēki, kamēr prānai piemīt iekšējais saprāts. Tā, piemēram, praktiskie dzīvtroni spermatozoīdos un olšūnās vada dīgļa attīstību atbilstoši karmiskajam plānam.

„Dievinātais skolotāj, lūdzu, pastāsti vēl man par astrālo kosmosu,” – es sāku lūgties. Kaut arī es atslābināju savus apkampienus, kā to lūdza Šri Juktešvars, manas rokas turpināja turēties pie viņa. Nenovērtējams dārgums, mans guru, kurš, nicinot nāvi, ir atnācis mani apciemot!

– Eksistē daudz astrālo pasauļu, kuras apdzīvo astrālie iemītnieki, – sāka Šri Juktešvars. – Šīs būtnes izmanto īpašus astrālus pavadoņus jeb gaismas masas, lai pārvietotos no vienas planētu uz citu ar ātrumu, kurš pārsniedz radio un elektrību.

Astrālais visums, kurš sastāv no smalkām gaismas un krāsu vibrācijām, ir simtām reižu plašāks par materiālo kosmosu. Viss fiziskais radījums līdzīgi nelielam blīvam grozam it kā karājas zem gigantiskas mirdzošas gaisīgas astrālās sfēras lodes. Tāpat kā ir daudz materiālo sauļu un zvaigžņu, kuras klejo telpā, tieši tāpat eksistē neskaitāmas astrālās saules un zvaigžņu sistēmas. Astrālās saules un mēneši ir skaistāki par fiziskajiem. Astrālie spīdekļi atgādina ziemeļblāzmu, pie kam saules mirdzums astrālajā pasaulē ir žilbinošāks par mēreni spīdošā mēness mirdzumu. Astrālā diena un nakts ir garākas kā uz zemes.

Astrālais visums ir bezgalīgi skaistāks, skaidrāks, tīrāks, viņš ir sakārtotāks. Viņā nav mirušu planētu vai neauglīgu zemju. Tur nav tādu zemes trūkumu kā nezāles, kaitīgas baktērijas, kaitīgi kukaiņi, čūskas un tml. Pretēji klimata un gadalaiku maiņām, notiekošām uz Zemes, astrālā sfēra saglabā vienu un to pašu mūžīga pavasara temperatūru, tur reizēm krīt mirdzošs sniegs, bet reizēm lietus no daudzkrāsainām ugunīm. Astrālajā pasaulē ir daudz opāla ezeru, zaigojošu jūru un varavīkšņainu upju.

Parasto astrālo visumu – bet ne Hiranjalokas smalkākās debesis – apdzīvo miljoniem astrālu būtņu, kuras vairāk vai mazāk nesen ir pārnākušas šurp no Zemes. Tur dzīvo arī miriādes feju, najādu, zivju, zvēru, mājas garu, rūķu, pusdievu un garu, pie kam viņi visi mīt uz dažādām astrālām planētām atbilstoši savām karmiskajām īpatnībām. Šīs sfēras atšķirīgas daļas jeb vibrāciju rajoni paredzēti labiem un ļauniem gariem. Labie var pārvietoties brīvi, bet ļaunie ir ierobežoti noteiktās zonās. Tāpat kā cilvēki dzīvo uz zemes virsmas, tārpi – augsnē, zivis – ūdenī, bet putni – gaisā, atšķirīgu attīstības pakāpju astrālajām būtnēm ir jāmitinās atbilstošos vibrāciju apstākļos.

Starp kritušiem tumsas eņģeļiem, izraidītiem no dažādām pasaulēm, ir nesaskaņas un kari. Karā viņi izmanto dzīvtronu bumbas vai saprāta radītus mantriskus [4] vibrāciju starus. Šie izraidītie mitinās drūmos un neauglīgos zemākā astrālā kosmosa apgabalos, atstrādājot tur savu nelabo karmu.

[4] No vārda “mantra”, īpaša dziedoša skaņa jeb darbības sēkla, it kā izlidojusi no prāta šautenes sakoncentrējoties. Purānas (senās šastras jeb traktāti) apraksta mantriskos karus starp deviem un asurām (dieviem un dēmoniem). Reiz asura mēģināja nogalināt devu ar varenu mantru. Taču nepareizas izrunāšanas dēļ mentālā bumba iedarbojās kā bumerangs, nogalinot pašu dēmonu.

Bet plašos apgabalos, kuri atrodas virs tumšā astrālā cietuma, viss ir brīnišķīgi, viss mirdz. Astrālais kosmoss ir saskanīgāks ar dievišķo gribu un pilnveidošanas plānu. Katrs astrālais objekts izpaužas pirmkārt ar Dievišķās gribas spēku un daļēji ar astrālās būtnes gribas aicinājumu. Šīm astrālajām būtnēm piemīt spēja izmainīt vai uzlabot skaitumu un formu tam, kas ir jau Dieva kunga radīts. Viņš saviem astrālajiem bērniem ir devis brīvību un privilēģiju pēc savas vēlēšanās izmainīt vai uzlabot astrālo kosmosu. Uz Zemes blīvos priekšmetus var pārveidot šķidros vai citās formās ar dabas vai mākslīgu ķīmisku procesu palīdzību, bet astrālās pasaules “blīvie priekšmeti” pārvēršas astrālos šķidrumos, gāzē vai atomenerģijā pilnīgi šīs pasaules iemītnieku gribas iedarbībā.

Zeme ir iegremdēta tumsā; viņa ir pilna ar sadursmēm un nogalināšanām jūrā, uz sauszemes un gaisā, – turpina guru, – bet astrālās pasaules pazīst laimīgu harmoniju un līdzsvaru. Astrālās būtnes brīvā veidā materializē un dematerializē savas formas. Ziedi, zivis un zvēri uz kādu laiku var pārvērsties astrālā cilvēkā. Visām pārējām būtnēm ir iespēja pieņemt jebkuru formu, viņas viegli spēj sazināties cita ar citu. Viņas neierobežo nekāds noteikts dabisks likums. Tā, piemēram, jebkuru astrālu koku var veiksmīgi piespiest radīt mango augli vai ziedu, vai kaut kādu pilnīgi citu objektu. Viss vibrē Dieva radošajā gaismā.

Tur nav no sievietēm dzemdētu. Astrālās būtnes ar savu spēku, saskanīgu ar kosmosa gribu, laiž pasaulē pēcnācējus pēc īpašiem astrālo formu paraugiem. Persona, kura nesen zaudējusi ķermeni fiziskajā plānā, ierodas astrālajā plānā, astrālajā ģimenē “pēc ielūguma”, tas ir, pēc līdzīgu dvēselisko un garīgo tendenču pievilkšanās.

Astrālais ķermenis nav pakļauts aukstuma, siltuma un citu dabas apstākļu iedarbībai. Viņa anatomija ietver astrālās smadzenes jeb visu zinošo gaismas lotosu ar tūkstoš ziedlapiņām, kā arī sešus pamodinātus centrus sušumnā jeb astrālo muguras smadzeņu asi. Sirds, absorbējot gaismu un kosmisko enerģiju no smadzenēm, sadala viņas pa astrālajiem nerviem un ķermeņa šūnām. Astrālās būtnes spēj veikt izmaiņas savās formās ar dzīvtronu spēka palīdzību vai arī svēto mantrisko vibrāciju darbību.

Vairumā gadījumu astrālais ķermenis ir pēdējās fiziskās formas precīza kopija. Astrālās personības seja un figūra atgādina viņas seju un figūru pagājušā iemiesojuma jaunības gados. Reizēm daži cilvēki, kā es, piemēram, dot priekšroku saglabāt sava vecuma tēlu, – skolotājs, izstarojošs patiesu jaunības garu, jautri pasmaidīja.

Atšķirībā no telpiskās fiziskās pasaules, ierobežotas ar trijām dimensijām un izzināmas tikai ar piecām sajūtām, astrālās sfēras tiek izzinātas vienīgi ar sesto sajūtu jeb intuīciju, – turpināja Šri Juktešvars, – Visas astrālās personības redz, dzird, saož, sajūt un nosaka garšu ar nepastarpinātas intuitīvas jušanas palīdzību. Viņām ir trīs acis, pie kam divas no tām ir daļēji aizklātas. Trešā un galvenā astrālā acs, kura atrodas pieres centrā, ir atvērta. Astrālajiem cilvēkiem ir arī visi ārējie sajūtu orgāni: acis, ausis, deguns, mēle un āda, taču viņi izmanto intuitīvo sajūtu, lai iegūtu sajūtas ar jebkuras ķermeņa daļas palīdzību. Viņi var dzirdēt ar acīm vai mēli, noteikt garšu ar ausīm, ādu un tml. [5]

[5] Pat uz Zemes netrūkst šādu spēju piemēru. Tādi ir Helēna Kellere un citi cilvēki ar retiem dotumiem.

Cilvēka fiziskais ķermenis ir pakļauts neskaitāmām briesmām, viņu viegli var ievainot vai sabojāt. Ēteriski-astrālais ķermenis arī dažreiz var tika sagriezts vai sabojāts, taču viņš tūlīt pat izdziedinās ar vienkāršu gribas piepūli.

– Gurudēv, vai visas astrālās personības ir skaistas?

– Astrālajā pasaulē skaistums tiek uzskatīts par garīgu īpašību, nevis par ārēju skatu, – atbildēja Šri Juktešvars. – Tāpēc astrālās būtnes sejas vaibstus uzskata par nesvarīgiem. Viņiem tomēr ir privilēģija pēc vēlēšanās tērp sevi daudzkrāsainos ķermeņos no astrālās matērijas. Tāpat kā laicīgie cilvēki apģērbj jaunas drēbes svētkiem, tā arī astrālās personības vienmēr atrod iemeslus, lai rotātu sevi ar speciāli sagatavotām formām.

Uz augstāko plānu astrālajām planētām, tādām kā Hiranjaloka, notiek priecīgas svinības, kad kāda būtne atbrīvojas no astrālās pasaules. Tas ir iespējams, pateicoties garīgajai virzībai, kuras rezultātā būtne kļūst gatava uzkāpt debesīs vai cēloniskajā pasaulē. Tādos gadījumos Neredzamais Debesu Tēvs un Viņa esamībā iegremdējušies svētie izpaužas brīnišķīgos astrālos ķermeņos un pievienojas svinībām. Lai sagādātu prieku saviem mīļotajiem bērniem, Dievs kungs pieņem viņiem vēlamās formas. Ja askēts pielūdz dievību ar uzticību un godbijību, viņš redz Dievu Dievišķās Mātes Tēlā. Jēzum Tēva aspekts bija tuvāks par citām koncepcijām. Individualitāte, ar kuru Radītājs ir apveltījis katru Savu radījumu, pieprasa visvisādas prasības Dieva kunga daudzveidībai! Dažas no šīm prasībām var apjēgt, citas – nē”. Mēs ar guru laimīgi iesmējāmies.

Draugi pēc iepriekšējām dzīvēm viegli cits citu pazīst uz astrālās planētas, – turpināja Šri Juktešvars savā lieliskajā skanīgajā balsī, kura atgādināja flautas skaņu. – Priecājoties par to, ka draudzība ir nemirstīga, viņi saprot mīlestības neiznīcināmību, kura bieži ir pakļauta šaubām zemes dzīves skumju, maldu un šķiršanos laikā.

Ar intuīcijas palīdzību astrālās būtnes tiek cauri aizsegam un vēro cilvēku darbību, taču cilvēks nespēj redzēt astrālās sfēras, ja viņam nav attīstīta sestā sajūta. Taču tūkstošiem Zemes iemītnieku ir bijuši astrālās pasaules uzzibsnījumu vai tās iemītnieku uztveršanas momenti [6].

[6] Uz zemes bērni ar tīru saprātu dažreiz var redzēt graciozos astrālos feju ķermeņus. Ar narkotisku līdzekļu vai reibinošu dzērienu, kuru lietošanu aizliedz visi raksti, palīdzību cilvēks mēdz būt spējīgs dot savai apziņai tādu satricinājumu, ka viņa uztverei atklāsies astrālās pasaules zemāko slāņu atbaidošās formas.

Hiranjaloku apdzīvojošās būtnes parasti atrodas nomoda stāvoklī ekstāzē nirvikalpa. Tāds pārdzīvojums ilgst ilgu astrālo dienu un nakti. Tas veicina kosmosa pārvaldīšanas grūtāko problēmu atrisināšanu un uz Zemes dzemdēto netiklo dēlu, dvēseļu izpirkšanu. Kad Hiranjaloka iegrimst miegā, viņas iemītniekiem mēdz būt gadījuma pārdzīvojumi un astrālas parādības, kuras atgādina sapni.

Hiranjalokas visu daļu iemītnieki tomēr ir pakļauti mentālām ciešanām. Augsto estētu jutīgie prāti Hiranjalokai līdzīgos plānos jūt asas sāpes kāda kļūdas uzvedībā vai patiesības uztverē gadījumā. Šīs augstās būtnes katru domu un katru darbību tiecas saskaņot ar garīgā likuma pilnību.

Visa astrālās pasaules iemītnieku satiksme citam ar citu pilnībā notiek ar domas pārraidīšanas un astrālās televīzijas palīdzību. Astrālajās sfērās nav zināmi jēgas nesaprašanas vai pretrunas starp izteiktiem un uzrakstītiem vārdiem gadījumi, kamēr uz Zemes tas notiek visu laiku.

Līdzīgi, kā cilvēki uz kinoekrāna, pateicoties veselai sērijai gaismas radītu ainu, kustas un darbojas, bet patiesībā neelpo, tā arī astrālās personības kustas un strādā kā saprātīgas būtnes, kuras sastāv no gaismas; taču dzīvīguma piešķiršanai viņu ķermeņiem nav vajadzīgs skābeklis. Cilvēka dzīve ir atkarīga no cietiem ķermeņiem, gāzēm, šķidrumiem un gaisa dzīvinošās enerģijas. Bet astrālās pasaules iemītnieki savu eksistenci pamatā uztur ar kosmisko gaismu.

– Skolotāj, bet vai astrālās būtnes kaut ko ēd? – es dzēru viņa burvīgos skaidrojumus, uztverot tos ar visu manu būtni, ar visām spējām: prātu, sirdi un visu dvēseli. Virsapzinātās uztveres mūžīgi ir reālas un nemainīgas, kamēr ārējo sajūtu gaistošie iespaidi vienmēr mēdz būt patiesi tikai uz laiku un relatīvi. Cilvēka atmiņas par tiem drīz zaudē savu dzīvīgumu. Mana guru vārdi tik dziļi iespiedās pašā manā būtībā, ka jebkurā laikā, pārnesot savu saprātu virsapziņas stāvoklī, es varēju skaidri pārdzīvot viņa dievišķo pieredzi.

– Astrālajās augsnēs izaug mirdzoši starveidīgi dārzeņi, – atbildēja guru. – Astrālās pasaules iemītnieki ēd augļus un dārzeņus, dzer nektāru, kurš lejas no lieliskām gaismas strūklakām, kā arī atrodas astrālajos strautos un upēs. Tāpat kā redzei parasti nepieejamos cilvēku tēlus var izsaukt no ētera, padarīt redzamus ar televīzijas iekārtas palīdzību un nosūtīt viņus tālāk telpā, tā arī Dieva radītie dārzeņu, augu un augļu prototipi, kuri lidinās ēterā, astrālajai planētai tiek piesaistīti ar viņas iemītnieku gribu. Tieši tādā pašā veidā astrālo būtņu pašas mežonīgākās fantāzijas materializējas astrālos dārzos, kuri vēlāk atgriežas astrālas neredzamības stāvoklī.

Kaut ari Hiranjalokai līdzīgu debesu sfēru iemītnieki ir gandrīz brīvi no ēdiena lietošanas, ir vēl aukstāka eksistence. Tā ir pilnībai tuvu personību beznosacījuma esamība cēloniskajā pasaulē. Viņu vienīgā barība ir svētlaimes manna.

Astrālā personība tiekas ar veselu radinieku pulku: tēviem, mātēm, sievām, vīriem, bērniem un draugiem, iegūtiem dažādu zemes iemiesojumu laikā [7]. Viņi laiku pa laikam parādās dažādās astrālā kosmosa daļās. Tāpēc astrālais cilvēks nespēj izlemt, kuru viņam mīlēt vairāk. Tādā veidā viņš mācās dāvāt vienlīdzīgu un dievišķu mīlestību visām būtnēm, uzlūkojot viņas kā bērnus un individualizētas Dieva izpausmes.

[7] Reiz Valdniekam Budam uzdeva jautājumu: “Kāpēc cilvēkam ir vienādi jāmīl visas būtnes?” – “Tāpēc, – atbildēja lielais skolotājs, – ka katra cilvēka ļoti daudzajos un daudzveidīgajos zemes dzīvju intervālos jebkura cita būtne (dažādā laikā un daudzveidīgās formās – dzīvnieku vai cilvēku) bija viņam dārga.”

Kaut arī mīļoto būtņu ārējais izskats var mainīties tādā vai citādā pakāpē atbilstoši viņu pēdējās dzīves jaunu īpašību attīstībai, astrālās pasaules iemītnieks izmanto savu nekļūdīgo intuīciju, lai atpazītu tās, kuras uz citām eksistēšanas planētām bija tuvas viņa sirdij. Un viņš sveic viņas jaunajā astrālajā miteklī. Par cik radīšanas procesā katrs atoms ir apveltīts ar nedziestošu individualitāti [8], astrālais draugs tiks savu tuvinieku atzīts, lai kādu ārējo izskatu viņš nepieņemtu. Tieši tāpat, kā uz zemes, rūpīgi vērojot, pazīst aktiera personību, lai kādā apģērbā viņš nebūtu tērpies.

[8] Astoņas elementārās īpašības, klātesošas visā radītajā dzīvībā, ir: zeme, ūdens, uguns, gaiss, ēters, jūtas (manass), saprāts (budhi), individualitāte jeb ego (ahamkara). (Bhagavadgita VII:4).

Dzīves normāls ilgums astrālajās sfērās ir ievērojami lielāks nekā uz zemes. Personība tur mitinās zināmu periodu, kuru nosaka viņas materiālās karmas smagums, kurš viņu velk atpakaļ uz zemes sfērām; tāda otrreizēja parādīšanās uz Zemes tiek veikta pēc noteikta laika intervāla. Dažas būtnes atgriežas uz Zemes tūlīt pat pēc fiziskās nāves. Parasti tas notiek tāpēc, ka viņām ir stipra vēlēšanās turp atgriezties. Bet pietiekoši attīstītai personībai atrašanās astrālajā sfērā vidējais termiņš svārstās no piecsimt līdz tūkstoš gadiem (pēc zemes mēriem). Līdzīgi, kā sekvojas pārdzīvo citus kokus par veselām tūkstošgadēm vai daudzi jogini dzīvo vairākus simtus gadu, kamēr vairums cilvēku mirst līdz sešdesmit gadiem, tā arī izcilas personības astrālajā sfērā dzīvo līdz diviem tūkstošiem gadu.

Astrālajai būtnei nav sāpīgi jācīnās ar nāvi sava starveidīgā ķermeņa nomešanas laikā. Tomēr daudzas būtnes aptver viegls nemiers, domājot par nepieciešamību atstāt savu astrālo formu pāriešanai uz smalkāku, cēlonisko. Astrālā pasaule ir brīva no vardarbīgām nāvēm, slimībām un vecuma. Šīs trīs šausmīgās parādības ir lāsts eksistencei zemes plānā, kur cilvēks ir ļāvis savai apziņai gandrīz pilnīgi identificēt sevi ar trauslo fizisko ķermeni, kurš tad arī pasaulē eksistē, vienīgi pateicoties pastāvīgajam barības, gaisa un miega atbalstam.

Fiziskā nāve izpaužas, pateicoties elpošanas pazušanai un ķermeņa šūnu sabrukumam. Astrālās nāves būtība ir dzīvtronu, šo izpausto kosmiskās enerģijas vienību, izklīšanā, kuras atstāj astrālo būtņu ķermenisko formu. Pēc fiziskās nāves cilvēks zaudē ķermeņa apziņu un apzinās savu smalko ķermeni astrālajā pasaulē. Pēc tam, atbilstošā laikā pārdzīvojot astrālo nāvi, cilvēks no astrālās dzimšanas un nāves apzināšanās pāriet uz fiziskās dzimšanas un nāves apzināšanos. Šie atkārtojošies cikli, ieslēgti astrālajā un fiziskajā apvalkā, ir neizbēgams liktenis visām būtnēm, nesasniegušām apskaidrību. Paradīzes un elles apraksti dažreiz miglaini satrauc cilvēka atmiņas visdziļākos slāņus, kuri atrodas vēl dziļāk par zemapziņu. Tie viņam atgādina par ilgajiem pārdzīvojumu cikliem svētlaimīgajā astrālajā un vilšanos pilnajā zemes pasaulē.

– Mīļotais skolotāj, – es pajautāju, – lūdzu, apraksti sīkāk starpību starp atkārtotām dzimšanām uz Zemes un astrālajā sfērā.

– Cilvēkam kā individualitātei savā būtībā ir cēloniskais ķermenis, – paskaidroja guru, – kurš ir it kā matrica no trīsdesmit piecām idejām, nepieciešamām Dievam kā pamats cēloniskajiem domu spēkiem, no kuriem Viņš vēlāk radīja smalko astrālo ķermeni no deviņpadsmit elementiem un rupjo fizisko ķermeni no sešpadsmit elementiem.

Astrālā ķermeņa deviņpadsmit elementi eksistē prāta sfērās, emocionālajā un dzīvi radošajā. Šīs deviņpadsmit sastāvdaļas ir: intelekts, “es” apziņa, sajūtas, prāts kā zināšanu instrumenti; pieci darbības instrumenti jeb smalkās līdzības spējām darboties, un tās ir: pēcteču atražošana, izvirzīšana, runa, iešana un darbs ar rokām; pieci dzīves enerģijas darba instrumenti, apveltīti ar nokārtošanās spēku: ķermeņa kristalizēšanas, asimilēšanas, izdalīšanas, apmaiņas un cirkulēšanas funkcijas. Šis smalkais astrālais apvalks turpina dzīvot pēc fiziskā ķermeņa, kurš sastāv no sešpadsmit rupjiem kosmiskiem elementiem, nāvi.

Trīsdesmit piecās cēloniskā ķermeņa domu kategorijās Dievs ir izstrādājis visu deviņpadsmit astrālo un sešpadsmit fizisko līdzību kompleksus. Sabiezinājis vibrāciju spēkus, sākumā smalkos, pēc tam arī blīvos, Viņš radīja cilvēka astrālo ķermeni un visbeidzot viņa fizisko formu. Saskaņā ar relativitātes likumu, kura dēļ Pirmatnējā Vienkāršība kļuva par komplicētu daudzumu, cēloniskais kosmoss un cēloniskais ķermenis atšķiras no astrālā kosmosa un astrālā ķermeņa. Līdzīgā veidā fiziskajam kosmosam un fiziskajam ķermenim ir raksturīgas atšķirības no citām radījuma formām.

Dievs sev iekšienē pārdomā dažādas idejas un projektē tās sapņos. Tādejādi parādās Kosmiskā Sapņa valdniece, rotāta ar bezgalīgu relativitātes rakstu.

Fiziskais ķermenis ir sastādīts no stabiliem objektizētiem Radītāja sapņiem. Uz zemes mūžīgi eksistē pretstats: slimība un veselība, ciešanas un bauda, zaudējums un ieguvums. Cilvēciskās būtnes trīsdimensiju matērijā atrod savu ierobežojumus, pretestību savām vēlmēm un darbībai. Kad cilvēkam piemītošā vēlēšanās dzīvot ir slimību vai citu cēloņu bargi satricināta, iestājas nāve, un smagais ietērps no miesas uz laiku tiek nomests. Taču dvēsele paliek tērpta astrālajā un cēloniskajā ķermenī [9]. Sakabinājuma spēks, ar kura palīdzību visi šie trīs ķermeņi saturas kopā, ir vēlēšanās. Neapmierinātu vēlmju stimulējošais spēks ir visas cilvēces verdzības pamats.

[9] “Ķermenis” šeit nozīmē jebkuru dvēseles apvalku, blīvu vai smalku. Visi trīs ķermeņi ir būri, kuros ieslodzīts Paradīzes Putns.

Fiziskās vēlmes sakņojas egoismā un jutekliskās baudās. Piespiešana vai kārdināšana no juteklisko pārdzīvojumu puses ir varenākas par ar astrālajām piesaistēm vai cēloniskajām uztverēm savienoto vēlmju spēkiem.

Astrālās vēlmes ir koncentrētas uz vibrāciju īpašu veidu baudīšanu. Astrālās būtnes bauda ēterisko sfēru mūziku; viņas dziļi aizrauj visa radījuma aina, izteikta neapvaldītās mainīgas gaismas formās. Tādejādi, astrālajām vēlmēm ir sakars ar astrālas būtnes spēju visus priekšmetus un pārdzīvojumus uztvert kā gaismas formas jeb kā sabiezējušas domas vai sapņus.

Cēloniskās vēlmes īstenojas vienīgi uztverē. Atbrīvošanos gandrīz sasniegušas būtnes, ieslēgtas tikai cēloniskajā ķermenī, visu visumu uztver vārdu – Dieva Ideju realizācijas veidā; viņas var materializēt visu, ko vēlas, tīrā domā. Tāpēc cēloniskās būtnes fizisko sajūtu baudīšanu vai astrālās sajūsmas uzskata par rupjām, dvēseles smalko jutību pasliktinošām. Viņas savas vēlmes izdzīvo ar to nekavējošas materializācijas palīdzību [10]. Individualitāte, piesegta tikai ar cēloniskā ķermeņa smalko apvalku, var radīt veselu visumu izpausmes, kā to dara Radītājs. Par cik viss radījums sastāv no kosmiskā sapņa auduma, dvēselei, tērptai vissmalkākajā cēloniskajā plīvurā, piemīt gigantisks izprašanas spēks.

[10] Tāpat, kā Babadži palīdzēja Lahiri Mahasaija atbrīvoties no nepazinātas vēlēšanās, palikušas no iepriekšējās dzīves (sk. 34. nodaļu).

Dvēsele pēc savas dabas ir neredzama; viņu var izšķirt tikai pēc viena vai vairāku viņas ķermeņu klātbūtnes. Pati ķermeņa esamība norāda uz to, ka viņa eksistēšanu ir izsaukušas neapmierinātas vēlmes [11].

[11] “Bet Viņš tiem sacīja: kur maita, tur salasās ērgļi” (Lūkas, 17:37). Tur, kur dvēsele ir ieslēgta fiziskajā, astrālajā un cēloniskajā ķermenī, tur eksistē arī vēlmju “ērgļi”, kuri barojas ar cilvēku jūtu vājībām vai ar astrālajām un cēloniskajām piesaistēm; viņi salasās, lai noturētu dvēseli ieslodzījumā.

Kamēr cilvēka dvēsele ir ietērpta vienā, divos vai trijos ķermeniskajos apvalkos, cieši aizzīmogotos ar izzināšanas un vēlēšanos garozu, viņa nespēj iegremdēties Gara Okeānā. Kad blīvais fiziskais konteiners ir nāves vesera sagrauts, divi citi plīvuri – astrālais un cēloniskais – vēl joprojām traucē dvēselei apzināti savienoties ar Visuresošo Gaismu. Bet kad ar vieduma palīdzību ir sasniegta brīvība no vēlmēm, tās spēks sagrauj divus atlikušos traukus. Tad beidzot cilvēka mazā dvēsele iegremdējas Bezgalīgumā; viņa kļūst vienota ar Neizmērojamo Svārstību.

Es savam dievišķajām guru palūdzu tālāk apgaismot augsto un noslēpumaino cēlonisko pasauli.

– Cēloniskā pasaule ir neaprakstāmi smalka, – viņš atbildēja. – Lai to saprastu, ir vajadzīgas tādas kolosālas koncentrēšanās spējas, lai, aizverot acis, skaidri stādītos priekšā astrālo un fizisko pasauli visā savā neaptveramībā – mirdzošu lodi ar blīvu kodolu iekšienē – kā eksistējošu tikai ideālā. Ja ar tādu pārcilvēcisku koncentrēšanos cilvēkam izdosies sasniegt atgriezenisku priekšstatu par šiem diviem kosmosiem ar visām viņu sarežģītībām kā par tīrām idejām – tad viņš sasniegs cēlonisko pasauli un nostiprināsies uz pierobežas līnijas, kur notiek matērijas un domas izšķīšana. Tur viņš izprot visus radītos priekšmetus – cietos ķermeņus, šķidrumus, gāzes, elektrisko un visus citus enerģijas veidus, visas būtnes, cilvēkus, dzīvniekus, augus, baktērijas, dievišķās būtnes – kā apziņas formas. Pilnīgi tāpat cilvēks, aizvēris acis, saprot, ka viņš eksistē pat tad, kad viņa ķermenis ir fiziskajām acīm neredzams, kad viņš pastāv tikai kā ideja.

Visu to, ko cilvēciskā būtne var veikt iztēlē, cēloniskās pasaules būtne var realizēt reāli. Pats kolosālākais cilvēka intelekts ar milzīgu iztēles spēku spēj pāriet – tikai prātā – no vienas domu galējības uz citu, domās pārcelties no planētas uz planētu, bezgalīgi ceļot pa Neizmērojamības dzīlēm, lidināties līdzīgi raķetei virs galaktikas plīvura, mirdzēt kā luktura stars pār miglājiem uz zvaigžņu telpām. Taču cēloniskās pasaules būtnēm piemīt ievērojami lielāka brīvība, viņas bez pūlēm var nekavējoties izpaust savas domas objektivitātē bez jebkādiem materiāliem vai astrāliem šķēršļiem, bez karmiskiem ierobežojumiem.

Cēloniskās pasaules būtnes saprot, ka fiziskais kosmoss nav galvenokārt elektronu savienojums, tāpat kā astrālais kosmoss nav pirmkārt dzīvtronu kombinācija. Abi šie kosmosi patiesībā ir radīti no Dievišķās domas vissīkākajām daļiņām, kuras saskaldījusi un atdalījusi maija, relativitātes likums, kurš acīmredzot iejaucas dzīvē, lai atdalītu radījumu no Radītāja.

Cēloniskās pasaules dvēseles pazīst cita citu kā kustībā esoša Gara individualizētus punktus, viņu domformas ir vienīgie objekti viņu apkārtnē. Cēloniskās pasaules būtnes redz, ka atšķirība starp ķermeņiem un domām vienkārši ir atšķirība starp idejām. Kā cilvēks, aizvēris acis, ir spējīgs redzēt apžilbinošu baltu gaismu vai vāju zilganu miglu, tā arī cēloniskās pasaules iemītnieki var redzēt, dzirdēt, saost, sataustīt un izbaudīt tikai ar domas spēku; viņi rada vai iznīcina visu, ko vēlies, ar kosmiskā saprāta spēku.

Kā dzīve, tā arī nāve cēloniskajā pasaulē tiek veikta domā. Būtnes ar cēloniskajiem ķermeņiem bauda tikai mūžīgi jaunas zināšanas ambroziju. Viņas dzer no pasaules avotiem, klīstošiem pa izprašanas neizzināto augsni, peld svētlaimes okeāniskajā bezgalībā. Viņu mirdzošie domu ķermeņi traucas garām triljoniem gara radītu planētu, šo visuma svaigo ziepju burbuļu, garām vieduma zvaigznēm, zelta miglāju spokainajiem sapņiem – Neizmērojamības debesu dzīlēs.

Daudzas būtnes cēloniskajā kosmosā paliek veselas tūkstošgades. Dziļākās ekstāzēs atbrīvotā dvēsele atdalās no mūsu cēloniskā ķermeņa un ietērpjas cēloniskā kosmosa neaptveramajā plašumā. Visas atsevišķās ideju gultnes, atsevišķie enerģijas, mīlestības, gribas, prieka un koncentrēšanās viļņi izšķīst mūžīgi priekpilnajā Svētlaimes jūrā. Dvēselei vairs nav jāpārdzīvo sava laime kā individualizētam apziņas vilnim: viņa iegremdējas Vienotajā Kosmiskajā Okeānā, kura visi viļņi ir mūžīga līksmība, sajūsma, prieka puksti.

Kad dvēsele ir izgājusi no trīs ķermeņu kokona, viņa uz visiem laikiem pazūd relativitātes likuma varai, viņa kļūst pat neizteikto Mūžīgo Esamību [12]. Un, lūk, mūsu priekšā ir Visuresošās Esamības tauriņš, kura spārnus rotā mēneši, zvaigznes un saules! Dvēsele, paplašinājusies līdz Garam, mitinās vientuļi apgabalā, kur spīd gaisma bez gaismas, kur eksistē tumsa bez tumsas, bet doma – bez domas, viņa ir apskurbusi prieka ekstāzē kosmiskās jaunrades dievišķajos sapņos!

[12] “To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies”, (tas ir, neiemiesosies vēlreiz)... “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla” (Atklāsmes grāmata, 3:12; 21).

– Brīva dvēsele! – es godbijībā iesaucos.

– Un kad dvēsele beidzot iziet aiz ķermenisko maldu trīs apvalku ietvariem, – turpināja skolotājs, – viņa kļūst vienota ar Neizmērojamību bez jebkāda savas individualitātes zaudējuma. Kristus šo galīgo brīvību sasniedza pat, pirms dzima Jēzus izskatā. Savas pagātnes trīs stadijās, simboliski izteiktās viņa nāves pārdzīvošanas un Augšāmcelšanās trīs dienās, Viņš sasniedz pilnu spēku, lai augšāmceltos garā.

Nepietiekami attīstītam cilvēkam ir jāiziet neskaitāmi zemes, astrālie un cēloniskie iemiesojumi, lai atbrīvotos no saviem trīs ķermeņiem. Skolotājs, sasniedzis šo galīgo brīvību, var izvēlēties ceļu atgriezties uz Zemes pravieša lomā, lai atvestu pie Dieva citus cilvēkus, vai, kā izdarīju es, viņš var izvēlēties atrašanos astrālajā kosmosā. Tur pestītājs uzņemas viņa jaunās pasaules iemītnieku karmas nastas daļu, tādā veidā palīdzot viņiem pabeigt iemiesošanos astrālajā pasaulē un pāriet uz pastāvīgu eksistēšanu cēloniskā kosmosa sfērā [13]. Vai arī tāda atbrīvota dvēsele var ieiet cēloniskajā pasaulē, lai palīdzētu tās iemītniekiem saīsināt savu atrašanos cēloniskajā ķermenī un tādā veidā sasniegt Absolūto Brīvību.

[13] Šri Juktešvars ar to domāja apstākli, ka pat savā zemes iemiesojumā viņš dažreiz uzņēmās slimības nastu, lai atvieglotu savu mācekļu karmu. Tā kā astrālajā pasaulē viņa pestītāja misija deva viņam iespēju uzņemties Hiranjalokas iemītnieku astrālās karmas zināmu daļu, tādā veidā paātrinot viņu evolūciju un pāriešanu uz augstāko cēlonisko pasauli.

– Ak, tu, kas augšāmcēlies, es vēl gribu izdzirdēt par karmu, kura spiež cilvēkus atgriezties trīs pasaulēs!

Es domāju, ka varētu bez gala klausīties manu viszinošo skolotāju. Nekad viņa dzīves uz Zemes laikā es nebiju tik spējīgs apgūt tik daudz no viņa vieduma vienā reizē. Taču tagad es pirmoreiz saņēmu skaidru, noteiktu apgaismību par noslēpumaino intervālu uz kosmosa šaha galdiņa starp dzīvi un nāvi.

– Cilvēka vēlmju fiziskajai karmai ir jātiek pilnībā izdzīvotai, līdz kļūs iespējama tās pastāvīga atrašanās astrālajās sfērās, – man paskaidroja skolotājs savā saviļņojošajā balsī. – Astrālajās sfērās dzīvo divu veidu būtnes. Tās pirmkārt ir tās, kuras vēl arvien nav atbrīvojušās no zemes karmas, un tāpēc viņām atkal ir jāietērpjas blīvos fiziskos ķermeņos, lai dzēstu savus karmisko parādus. Viņas var, pēc viņu fiziskās nāves, drīzāk nosaukt par astrālās pasaules pagaidu apmeklētājiem, nekā par tās pastāvīgiem iemītniekiem.

Būtnēm ar neizpirktu zemes karmu nav atļauts pēc nāves astrālajā sfērā pāriet uz cēloniskās pasaules augstākajām sfērām, uz kosmisko ideju mītni. Viņām būs jāpārvietojas tikai starp fizisko un astrālo pasauli, secīgi esot ar sava rupjā ķermeņa no sešpadsmit rupjajiem elementiem apziņu un astrālā ķermeņa no deviņpadsmit smalkajiem elementiem apziņu. Taču pēc katras sava fiziskā ķermeņa zaudēšanas nepietiekami attīstīta būtne no Zemes savas atrašanās astrālajā plānā lielāko daļu pavada dziļā sastingumā, it kā visdziļākajā miegā, gandrīz neapzinoties astrālās dzīves skaistumu. Pēc atpūtas astrālajā pasaulē tāds cilvēks atgriezīsies materiālajā plānā tālākām mācībām; pateicoties atkārtotām atrašanās astrālajās sfērās reizēm, viņš pakāpeniski pieradīs pie smalkajām īpatnībām.

No otras puses, būtnes, uz visiem laikiem atbrīvojušās no visādām materiālām vēlmēm, ir astrālās sfēras pastāvīgie iemītnieki un dzīvo tur ilgu laiku. Viņām nav vajadzīga atkārtota atgriešanās pie Zemes rupjajām vibrācijām. Tādām būtnēm neizdzīvota ir tikai astrālā vai cēloniskā karma. Pēc astrālās nāves viņas pāriet uz skaistāko un smalkāko cēlonisko pasauli. Izdzīvojušas cēloniskā ķermeņa domformas noteikta sliekšņa, kosmiskā likuma iepriekš nolemta, beigās, šīs augsti attīstītās būtnes pēc tam atgriežas uz Hiranjaloku vai uz analoģisku augstāko astrālo planētu, atkārtoti dzimušas jaunā astrālā ķermenī, lai dzēstu savu neizpirkto astrālo karmu.

Mans dēls, tagad tu pilnīgāk vari izprast, ka esmu augšāmcēlies pēc dievišķā pavēlējuma, – turpināja Šri Juktešvars, – kā pestītājs dvēselēm, kuras pāriemiesojas astrālajā plānā un atgriežas turp no cēloniskās sfēras, nevis tām astrālajām būtnēm, kuras uz šo sfēru paceļas no Zemes. Pēdējās, vēl arvien paliekot materiālās karmas važās, nepaceļas uz Hiranjalokai līdzīgām astrālajām planētām.

Līdzīgi tam, kā vairums cilvēku uz Zemes neiemācās meditācijā iegūto apgaismību un nespēj novērtēt astrālās dzīves augstākos priekus un priekšrocības un tāpēc vēlas atgriezties pie ierobežotajām, nepilnīgajām Zemes baudām, tā arī daudzas astrālās būtnes savu astrālo ķermeņu sabrukšanas momentā izrādās nespējīgas stādīties priekšā cēloniskās pasaules garīgā prieka augstāku stāvokli un, domās atrodoties rupjākajā un ārišķīgākajā astrālajā laimē, alkst no jauna atgūt savu pazaudēto astrālo paradīzi. Tādām būtnēm ir jāizpērk sava smagā, astrālā karma, pirms viņas pēc astrālas nāves spēs sasniegt pastāvīgu mājokli cēloniskajā domu pasaulē, atdalītā no Radītāja ar vissmalkāko aizsegu.

Un tikai tad, kad būtnei vairs nav vēlmju atkal izjust astrālā kosmosa acis priecējošos pārdzīvojumus, kad viņa nevar padoties kārdinājumam turp vēlreiz atgriezties, tikai tad viņa paliek cēloniskajā pasaulē. Pabeigusi šeit visas cēloniskās karmas jeb pagājušo vēlmju sēklas izpirkšanas darbu, izsmalcinātā dvēsele aizmet prom trīskāršās neziņas garozu un, atbrīvojusies no pēdējām cēloniskā ķermeņa važām, saplūst ar Mūžīgo.

– Vai tu to visu tagad saproti? – skolotājs uzsmaidīja savu apburošo smaidu.

– Jā, es saprotu visu, pateicoties jūsu žēlastībai! Es nevaru vārdos izteikt savu prieku un pateicību.

Nekad līdz šim es neesmu saņēmis tādu iedvesmojošu zināšanu no kādas dziesmas vai stāsta. Kaut arī indiešu tekstos ir pieminētas astrālā un cēloniskā pasaules, un cilvēka trīs ķermeņi, cik tālas un bezjēdzīgas man likās šīs lappuses, salīdzot ar mana augšāmceltā skolotāja karsto ticamību! Patiesību sakot, viņam neeksistēja neviena “nezināma zeme”, no kuras “nav atgriezies neviens klejotājs!”

Cilvēka trīs ķermeņu savstarpējā ieplūšana izpaužas daudzos veidos, – turpināja mans augstais guru, – pateicoties tās trīskāršajai dabai. Nomoda stāvoklī uz Zemes cilvēks vairāk vai mazāk apzinās savus trīs pavadoņus. Kad viņš intensīvi iegremdējas garšas, smaržas, pieskāriena, dzirdes vai redzes sajūtās, viņš galvenokārt strādā savā fiziskajā ķermenī. Kaut ko iedomājoties vai kaut ko vēloties, viņš galvenokārt darbojas astrālajā ķermenī. Viņa cēloniskais pavadonis izpaužas tad, kad viņš domā, iegremdējas dziļā introspekcijā vai meditācijā. Kosmiskas domas, raksturīgas ģēnijam, ienāk prātā cilvēkam, kurš ir pieradis ieiet saskarē ar savu cēlonisko ķermeni. Tādā izpratnē cilvēku var raksturot kā “materiālu”, “enerģētisku” un “intelektuālu”.

Apmēram sešpadsmit stundu dienā cilvēks sevi identificē ar savu fizisko aparātu. Pēc tam viņš guļ. Ja viņš redz sapni, viņš paliek astrālajā ķermenī, bez pūlēm radot jebkuru objektu pilnīgi tāpat, kā to dara astrāla būtne. Ja cilvēka miegs ir ciešs un brīvs no sapņiem, viņš uz vairākām stundām spēj pārnest savu apziņu jeb “es” sajūtu uz cēlonisko ķermeni. Tāds miegs rada atdzīvinošu iedarbību. Tas, kurš redz sapņus, saskaras ar astrālo, nevis ar cēlonisko ķermeni, un viņa miegs nedod pilnīgu spēku atjaunošanos.

Es ar mīlestību raudzījos uz Šri Juktešvaru, kad viņš deva šos burvīgos paskaidrojumus.

– Eņģeliskais guru, – es teicu, – jūsu ķermenis izskatās tieši tāds pats, kādu es viņu redzēju pēdējo reizi, apraudot Puri ašramā.

– Jā, mans jaunais ķermenis – tā ir vecā precīza kopija. Es materializēju vai dematerializēju šo formu jebkurā laikā pēc sava ieskata, daudz biežāk, nekā es to darīju uz Zemes. Ar ātras dematerializācijas palīdzību es ar gaismas ātrumu pārvietojos no vienas planētas uz citu vai no astrālā kosmosa – uz fizisko plānu vai cēlonisko. – Šeit dievišķais guru pasmaidīja. – Kaut arī tu tik ātri kusties no vietas uz vietu visas šīs dienas, es tomēr bez grūtībām atradu tevi Bombejā.

– Ak, skolotāj, es tik dziļi sēroju par jūsu nāvi!

– Ai, vai tad esmu miris? Vai tad šeit nav kaut kādas pretrunas? – Šri Juktešvara acis mirdzēja priekā un mīlestībā.

– Jo tu taču atradies uz Zemes tikai sapnī, un uz šīs Zemes tu redzēji manu ķermeni kā sapņa tēlu, – viņš turpināja, – bet pēc tam tu šo sapņa radīto tēlu ieraki zemē. Tagad mans smalkāks fiziskais ķermenis, kuru tu redzi un pašreiz pat spied ar diezgan lielu spēku! – augšāmcēlās uz citas, smalkākas planētas – Dieva sapņa. Reiz pienāks laiks, un šis smalkāks ķermenis, tāpat kā smalkāka planēta – sapnis, arī izzudīs, jo arī viņa nav mūžīga. Visiem spēkiem galu galā ir jāpārplīst kā ziepju burbuļiem, mans dēls Jogananda. Atšķir taču starp mums un realitāti!

Šī vedantiskā ideja [14] mani dziļi satrieca. Man palika kauns, ka es nožēloju par skolotāju, ieraugot Puri viņa nedzīvo ķermeni. Es beidzot sapratu, ka manam guru vienmēr ir bijusi pilnīga Dievišķuma apziņa, ka viņš vienmēr ir apjautis, ka viņa dzīve un nāve uz Zemes, tāpat kā pašreizējā augšāmcelšanās, ir bijušas nekas cits kā relatīvas dievišķas idejas kosmiskā sapnī.

[14] Dzīve un nāve ir tikai domas relatīvi aspekti. Vedanta nosaka, ka vienīgā realitāte – tas ir Dievišķais; visradītais (всесотворенное), kam piemīt sadalīta eksistence, ir maija, ilūzija. Tāda monisma filozofija savu augstāko izteiksmi ir ieguvusi Šankaras komentāros Upanišadām.

– Tā, es tagad tev, Jogananda, atklāju manas dzīves, nāves un augšāmcelšanās patiesību. Neskumsti par mani, labāk visur izplati vēsti, kā es augšāmcēlos un kā es no viena Zemes dievišķā sapņa apgabala pāreju uz citu dievišķā sapņa, dvēseļu, tērptu astrālajā matērijā, planētas apgabalu. Un tad no sērām, bailēm un nāves kā bez prāta palikušo cilvēku, dzīvojošu šajā sapņu pasaulē, sirdīs ieplūdīs jauna cerība!

– Jā, skolotāj! – es priekā iesaucos, domājot par to, cik labprāt es ar visiem citiem cilvēkiem dalīšos manā priekā sakarā ar viņa augšāmcelšanos!

– Uz zemes manas prasības bija pārlieku augstas un nederēja cilvēku vairākuma dabai. Es bieži tevi rāju vairāk, nekā vajadzētu. Tu izturēji manu pārbaudījumu, un tava mīlestība mirdzēja caur visu nopēlumu mākoņiem. – Viņš ar maigumu piebilda. – Šodien es atnācu arī, lai teiktu tev: nekad vairs tu neieraudzīsi manu stingro tevi novērojošo skatienu, nekad vairs es tevi nerāšu!

Kā man trūka mana lielā guru rājienu! Jo katrs no tiem izrādījās mans sargeņģelis!

– Mans dārgais skolotāj! Rājiet mani miljoniem reižu – un, lūdzu, sāciet to tūlīt pat!

– Nē, vairs nekad es tevi nerāšu, – atskanēja guru nopietnā balss, kurā tomēr bija sajūtams slēpts priecīgums.

Mēs ar tevi viens otram smaidīsim, kamēr mūsu divas formas šķiet atšķirīgas dievišķās Maijas sapnī. Galu galā mēs kā viens vesels iegremdēsimies Kosmiskā Mīļotā dzīlēs, un mūsu smaidi kļūs par Viņa smaidiem, mūsu kopīgā prieka dziesma, skanoša cauri visai bezgalībai, kļūs dzirdama visām dvēselēm, noskaņotām unisonā ar Dievišķo!

Šri Juktešvars apgaismoja dažas lietas, kuru noslēpumu es šeit nevaru atklāt. To divu stundu laikā, kuras viņš ar mani pavadīja Bombejas hoteļa istabā, viņš atbildēja uz visiem maniem jautājumiem. Daudzi pareģojumi, viņa izdarīti tajā 1936. gada jūnija dienā, jau ir piepildījušies.

– Tagad es atstāju tevi, mans mīļais! – Un ar šiem vārdiem es sajutu, ka skolotāja ķermenis ir izkusis manos apkampienos.

– Mans bērns, – atskanēja viņa balss, ar savām svārstībām iekļūstot pašā manas dvēseles dziļumā, – lai kad tu neieietu pa nirvikalpa-samadhi durvīm, lai kad tu mani tad nepasauktu, es vienmēr parādīšos tev miesā un asinīs, tieši tāpat kā tagad.

Izteicis šo debesu solījumu, Šri Juktešvars pazuda no manām acīm. Tāla muzikāla balss nodārdēja līdzīgi attālam pērkona grāvienam: “Pasaki visiem! Tas, kurš nirvikalpā apjēgs, ka mūsu Zeme ir tikai Dievišķā sapnis, var atnākt uz planētu Hiranjaloka, uz smalkāku mitekli, Dievišķā sapņa radītu. Un tur viņš atradīs mani, augšāmcēlušos tieši tādā pašā ķermenī, kāds man bija uz zemes. Jogananda, pasaki visiem!”

Aizgāja prom šķiršanās skumjas. Nožēla, bēdas, viņa nāves izraisītas – tas viss pilnībā aizlidoja kopā ar kauna mākoni. Svētlaime lija pār mani caur atkal atvērušos dvēseles poru bezgalīgajām strūklakām. Sen aizvērušās nelietošanas dēļ, viņas atvērās tīrībā, ar ekstāzes straumi pielietas. Mana iekšējā skata priekšā, līdzīgi vienam otru nomainošiem kinofilmas kadriem, parādījās mani iepriekšējie iemiesojumi. Pagātnes labā un nelabā karma izšķīda kosmiskajā gaismā, izlietā pār mani skolotāja dievišķā apmeklējuma laikā.

Šajā manas grāmatas nodaļā, izpildot mana guru pavēlējumu, es pavēstu priecīgu ziņu, kaut arī tā var vēlreiz samulsināt šo neticīgo paaudzi. Cilvēks stingri ir iegaumējis ideju par savu niecību un reti mēdz būt brīvs no izmisuma, taču gan viens, gan otrs ir izkropļojumi, nevis viņa īstenais liktenis. Tajā dienā, kad viņš vēlēsies, viņš nostāsies uz ceļa, kurš ved uz brīvību. Pārāk ilgi viņš ir klausījies savus pesimisma pilnos audzinātājus, kuri skandina viņam: “tu esi pīšļi!” un nepievērš uzmanību viņa neuzvaramajai dvēselei.

Es nebiju vienīgais cilvēks, kuram bija tā laime redzēt augšāmcēlušos guru.

Vienu no Šri Juktešvara māceklēm, padzīvojušu sievieti, visi mīļi sauca “Ma” (māte). Viņas māja atradās netālu no Puri mitekļa. Savu rīta pastaigu laikā skolotājs bieži apstājās, lai ar viņu parunātu. 1936. gada 16. marta vakarā Ma atnāca uz ašramu un palūdza, lai viņai atļauj paskatīties uz guru.

– Bet skolotājs taču nomira jau pirms nedēļas, – skumīgi uz viņu paskatījās svami Sabananda, jaunais Puri mitekļa galva.

– Nē, tas nevar būt! – viņa ar smaidu iebilda.

– Apgalvoju jums, – un Sabananda pastāstīja viņai apbedīšanas detaļas.

– Iesim, es aizvedīšu jūs pie viņa kapa dārzā. Ma pakratīja galvu.

– Viņam kaps neeksistē! Šodien pulksten desmitos viņš kā parasti pagāja garām manām durvīm. Es ar viņu dažas minūtes pie ceļa sarunājos. Viņš man pateica, lai es šorīt atnāku uz ašramu. Un, lūk, es esmu šeit! Nemirstīgais guru vēlējās, lai es saprastu, kādā transcendentā ķermenī viņš mani šodien apmeklēja!

Pārsteigtais Sabananda, saliecis ceļus viņas priekšā, bilda:

– Ma, kādu smagumu jūs noņēmāt no manas sirds! Viņš ir augšāmcēlies!

 

Pievienots 29.10.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/put-osvobozhdeniya-dushi

Tulkoja Jānis Oppe