Brīvi bērni noteikti atradīs iekšienē mīlestību pret vecākiem

N.K. priekšvārds.

Tas ir stipra cilvēka ļoti stiprs raksts. Mēs ar viņu esam pazīstami. Te viss ir taisnība, vismaz autora taisnība, kura ir iznēsāta gadiem un mēģinājumos atbrīvoties un vienkārši kļūt laimīgam un brīvam. Šī taisnība kliedz un grib aizkliegties līdz mums ar jums, vecākiem, vecmāmiņām un vectētiņiem. Bet mums katram ir sava taisnība, vai ne tā? Šī jaunā cilvēka māmiņa droši vien turas pie savas taisnības. Paklausieties stipra, skaista, stalta jaunieša, kuram viss vēl priekšā, stāstu. Dod Dievs viņam un visiem mums laimi!

Labdien, Natālija! Rakstu atsauksmi uz rakstu „Mīlēt cilvēku[1]”. Nolēmu ļaut emocijām nostāvēties, lai izdotos nodot objektīvu ainu un pirms tam izstrādāt visus uzpeldējušos pāridarījumus. Mana vēstule it kā papildina Marinas Grinkevičas-Guščinas vēstuli[2], viņai ir mātes un sievas skats no malas, bet mans – no dēla puses. Es sākumā aprakstīšu, kas ar mani notika, bet pēc tam pateikšu, kāpēc kas tāds vispār kļuva iespējams.

14 10 29 02

Vēl agrāk, pateicoties darbam ar Jums, es noskaidroju, ka kaut kad ap 6. grūtniecības mēnesi ar mani notika nepatīkama lieta – mans astrālais ķermenis ieguva tumšu kompanjonu, svešu dvēseli. To sauc par iemitināšanos. Visu dzīvi astrālais Es ir sastāvējis it kā no divām pusītēm – no ārpuses gaisma, iekšienē tumsa (Man tagad ir daudz pieredzes, kā tamlīdzīga situācija izpaužas parastajā cilvēka dzīvē... Pateicos Dievam kungam par šo ceļu!) Mūsu pirmajā tikšanās reizē mēs novācām tumšo dvēseli, un pasaule it kā man atvērās no jauna, tādā mērā kļuva vieglāk dzīvot. Taču tā izrādījās tikai pirmā kauja :)

Pašu iemitināšanās momentu es ieraudzīju kā melnu trīsstūri (ar virsotni uz leju), kurš ielauzies manā telpā, saules pinuma čakrā. Es-mazais centos izvairīties no viņa, paslēpties, kļūt nepamanām – un nevarēju. Man bija ļoti bail. Es saucu palīgā, bet neviens man nepalīdzēja. (Tagad skatos: māmiņa neatsaucās, tikai divi eņģeļi nolaidās pie pleciem un iedvesmoja mani, un es nomierinājos.)

Kad šis objekts manī iegāja, sākās kauja par dzīvību – tā izrādījās dzīva būtība ar viennozīmīgi naidīgu gribu, kura neiziet ne uz kādiem kompromisiem. Es viņai atdevu vienu teritoriju pēc otras. Sākumā es ar viņu vispār negribēju cīnīties, pēc tam mēģināju iziet uz kompromisiem, pēc tam sapratu, ka vajag cīnīties, citādi – iešu bojā.

Pienāca moments, kad es biju pilnīgi zaudējis spēkus un nevarēju turpināt cīņu. Tumsai ir ļoti liela pacietība... tumšie gadiem var gaidīt vienīgo kļūdu vai mēnešiem ar trulu neatlaidību spiest uz vājajām vietām – viņu izdzīvošana tiešā veidā ir atkarīga no viņu neatlaidības. Pienāca moments, kad es biju gatavs padoties. Un te... atnāca Gaisma, mana Augstākā Es (biedri) izskatā, un iesaldēja status quo. Es saglabāju savu īpašumu atliekas, tumšais kompanjons – savu daļu. Nevar pateikt, kura daļa bija lielāka un kura mazāka – tās atšķīrās nevis kvantitatīvi, bet kvalitatīvi. No tā izriet viens no maniem uzdevumiem iemiesojumam – atbrīvoties no ticības kādam, kurš atnāks un izgaiņās tumsu – sākot ar vecākajiem-skolotājiem-autoritātēm un beidzot ar paša Augstāko Es, saprastu kā kaut ko ārēju.

Visi redzošie, ar kuriem es kontaktējos par šo problēmu, ieskaitot Natāliju, vienā balsī man uzdeva jautājumus – vai es biju vēlams bērns? Vai mani vecāki mani gribēja, vai nemēģināja atbrīvoties? Saruna ar māmiņu atklāja dīvainu lietu – tēvs mani negribēja, bet māte nolēma izaudzināt mani pati, un tētim ar to nācās samierināties. Un grūtniecības laikā nebija nekādu nepatikšanu, izņemot momentu, kad māmiņu nepaņēma labā darbā tieši tādēļ, ka viņa atzinās, ka ir stāvoklī. Kopumā izskaidrojumu tādam uzbrukumam no manas māmiņas es neieguvu.

Iepriekšējā tikšanās reizē ar Natāliju es noskaidroju, ka atbrīvošanās no tumšā kompanjona – tas vēl nav viss. Nācās vākt prom būtību, kura bloķē manu manipuru un centru smadzenītēs, kā arī saknes čakru. Viņa arī ar mani ir bijusi ļoti ilgi, no agras bērnības, un netika agrāk pamanīta (vajadzīgo pieredzi es vēl tad nebiju ieguvis). Lūk, pēc šīs darbības notika īsts izrāviens – es beidzot sapratu, ko nozīmē darboties aktīvi, neizjūtot paralīzi baiļu dēļ... un uzreiz sadūros ar manas mātes nesapratni, pārejošu gribas diktētā pretdarbībā. Apmēram pusgadu pirms šī momenta man izpaudās arvien stiprāka sajūta, ka man vajag iziet no savas dzimtas (figurāli) un ņemt kājas pār pleciem kaut kur uz citu vietu (burtiski). Pēc seansa ar Natāliju vēlēšanās un iespējas sakrita, un es, gandrīz vai buksējot, aizdrāzos no „dzimtās” pilsētas un „dzimtās” ģimenes.

Lūk, jau nedēļu es dzīvoju Sanktpēterburgā (vecāki – Rostovā pie Donas) un pēdējā mēneša laikā savedu kārtībā savas jūtas, piedodot un atlaižot to, kas paceļas iekšienē. Šis darbs, šķiet, jau ir pabeigts. Kontaktēties ar vecākiem absolūti nevelk, neskatoties uz viņu nepašaubāmo un stipro „zemes” „mīlestību”. Skaidrs, ka es neesmu tas dēls, kurš rūpēsies par saviem vecākiem viņu vecumdienās. Par laimi (par dievišķu garīgu laimi) man līdzi atnāca māsa miera nesēja (vārdā Irina), kura, no vienas puses, ir uz savas ādas izjutusi visas māmiņas „mīlestības” nianses, bet no otras – viņai pašai ir savi uzdevumi, tāpēc kalpo kā atbalsts, balsts un enerģijas rezervuārs maniem vecākiem, īpaši māmiņai. No sirds vēlu viņai iegūt to pieredzi, kuras dēļ viņa atnāca šurp, ar minimāliem zaudējumiem.

Jau patstāvīgi rakņājoties sevī, ieguvu vispārīgo „kaujas panorāmu”, no kuras man apmēram nedēļu mati stāvēja gaisā. Izklāstu to zemāk. Neapšaubāmi, mana dvēsele tādu ceļu izvēlējās, lai atrisinātu savus karmiskos uzdevumus... un radīja visus tam nepieciešamos apstākļus, vai arī izmantoja gatavas iespējas. 1. punkts šajā nozīmē vispār ir maģisks, tāpēc ka pierāda, ka pat dvēsele ne vienmēr zina, kurp viņu īstenībā nes :))

 

1. Līdz iemiesojumam es atrados neticami augstās, gaišās, tīrās un priecīgās enerģijās. Es negribēju dzimt. Man tur bija tik labi, ka, no vienas puses, es biju saglabājis atmiņas par šīm Vietām, kuras ir Mājas – dzīvas atmiņas, kuras mostas ļoti viegli, ar mūziku vai skūpstu, ar Ķīnas klinšu smaržu vai ainavu, ar Nepālas tempļiem un Oksfordas bibliotēku... bet no otras puses, man bija ļoti sarežģīti ieiet ķermenī un dzīvot tur, gūstot prieku no dzīves un neievērojot netīrumus, smirdoņu un apkārtējo cilvēku slikti smaržojošās emocijas. Tieši mana nevēlēšanās dzīvot-ķermenī ir pirmais cēlonis, kurš veda pie konfrontācijas ar tumsu mana paša astrālā ķermeņa dēļ!

2. Paskatījies manas ieņemšanas momentu (tas ir svarīgs!), es ieraudzīju, ka māmiņai tajā brīdī bija stiprs aizvainojums pret tēvu, viņa uzskatīja, ka viņa ir izmantota... es sajutu ļoti stipru domu – „Kamēr esmu dzīva, neviens nebūs stiprāks par mani!” No šīs pozīcijas tad arī vadījās viņas zemapziņa, sākot ar partnera izvēli un beidzot ar pašas bērniem. Tēvs vienkārši vēlējās aizbēgt no viņas pēc kāda laika, bet viņam neizdevās pat tas...

3. Kad es viņas vēderā sāku izpaust savu spēku, viņa uzreiz, neapzināti, gandrīz automātiski izbradāja jebkurus manus asnus. Ļoti cītīgi sekoja tam, lai spēka būtu ne vairāk, cik dzīvībai nepieciešams, un lai tas tērētos „pareizi”. Es neatlaidīgi audzēju savu „enerģētisko sistēmu”, viņa tikpat neatlaidīgi to izbradāja. Tikko kaut kas – sekoja gribas diktēts nepieņemšanas akts, ar kuru bija grūti strīdēties. Viņas toksikoze no zēniem (ne no meitenēm) pirmajos mēnešos ir šīs nepieņemšanas ārēja izpausme (sk. Liza Burbo, „Tavs ķermenis saka tev – mīli sevi!”[3]) Galu galā es samierinājos un mīlestības pret viņu dēļ pārtraucu mēģinājumus padarīt savu ķermeni un prātu stiprākus un stabilākus. (Tagad, kad rakstīju šo tekstu, aizvācu daudz bloku, saistītu ar šo lēmumu; tie „perinājās” saknes čakrā un saistīja locītavas, gurnus, ceļgalus, sirdi, kaklu, krūšu augšpusi un zodu.)

4. Tas viss tad arī radīja apstākļus, kad kļuva iespējams caursist viņas aizsardzību un iemitināt manī svešu dvēseli. Māmiņa tam vienkārši nepretojās, pat aicināja noteiktā apziņas līmenī kā sabiedroto cīņā (...ar mani?..). Grūdiens iemitināšanai bija nožēla pēc potenciālā darba zaudēšanas, bet izpildītājs patiesībā nav nemaz tik svarīgs. Protams, tā nebija māmiņas dvēsele, kura darbojās, bet būtība, kura paņēma kontrolē viņas emocijas, bet tam nav nozīmes. Lieta bija izdarīta tieši tā, un visi mani spēki bez atlikuma bija iesaistīti cīņā un tālākajā status quo saglabāšanā.

5. Es piedzimu pārnēsāts, pēc informācijas no māmiņas – par 20 dienām. Pēc ārstu datiem – par 2 nedēļām, tas liecina par lēnāku attīstību. Pirmais mēģinājums mani dzemdēt beidzās... ne ar ko – kontrakcijas vienkārši izbeidzās. Es tās pārtraucu :)) Negribēju nākt ārā. Un neļāvu paātrināt dzemdības (te mēs ar māmiņas dvēseli pacentāmies) – māmiņai sākās histērija, un viņu pret parakstu atlaida mājās ar pienākumu ikdienu braukt uz dzemdību namu otrā pilsētas galā (!). Katru dienu tā bija histērija un asaras... iespēju palikt mājās un nebraukt māmiņa neizmantoja („Teica, ka vajag – tātad vajag.”) Tētis tajā brīdī bija komandējumā, viegli un pēkšņi atstājot sievu ar pārnēsātu bērnu. Viņš plānveidīgi ieradās uz manas dzimšanas laiku.

Pēc 4 dienām es piedzimu, pilnīgi veselīgs, lūk, tikai austiņa saburzījās :)

Pusgada vecumā tik tikko nenomiru no plaušu karsoņa. Visi bērni, kuri stipri slimo ar plaušām, negrib dzīvot...

6. Mūsu kontraktu ar māmiņu es tagad varu aprakstīt tā: „Mana Es nokaušana.” Pēc dzimšanas spēka izbradāšanas spēle turpinājās, tagad gādības un kontroles izskatā... un tikai, kad izvēle vairs nepalika, kontrole negribot tika atlaista. Taču provokāciju „nu izstāsti” spēle turpinājās gandrīz līdz manai aizbraukšanai.

 

Tagad stādieties priekšā, kāda sajūta ir konstatēt, kāda veida „mīlestību” vienmēr ir izjutusi mana māmiņa attiecībā pret mani... nav brīnums, ka tagad katra viņas darbība „pa vecajām sliedēm” izraisa manu dusmu uzliesmojumu. Pie tam arī viņa var mīlēt normāli, no sirds, un es nebeidzu viņu mīlēt... taču kokteilis iznāk varens – mīlu, bet vienmēr esmu gatavs asi atsēdināt, kad viņa sāk spēlēt vecās spēles. Bet viņa no patiesas mīlestības apakšas pastāvīgi meklē iespējas izvest savu provokāciju. Tādēļ es praktiski ar viņu tagad esmu pārstājis kontaktēties. Pīterā es pagaidām dzīvoju ar to naudu, ko viņa man nodeva, bet pie pirmās izdevības pārtraukšu pieņemt viņas palīdzību. Tā tad arī būs mūsu ar viņu zemes attiecību galīgā pabeigšana, paliks tikai dievišķā mīlestība.

Vecāki! Ja jūs negribat, lai jūsu bērni kontaktētos ar jums negribīgi vai, kad pienāks laiks, vispār pārtrauc jebkuru saziņu ar jums, tad uzdāviniet viņiem brīvību! Jūsu bērni ir pietiekami viedi, lai mācītos no pašu kļūdām; ko vajag, viņi pajautās jums paši, novērtējiet šīs sarunas. Jūsu bērni ir jūsu mīlestības aizsargāti – ļaujiet viņiem pētīt pasauli, stingi ticot, ka ar viņiem notiks tikai pats labākais, un tā tas arī būs! Jūsu bērni kļūs par sevi pašu neizbēgami, nu tad palīdziet viņiem atrast sevi pašus, nevis lieciet tam šķēršļus! Pēc karmisko vētru nomierināšanās brīvi bērni noteikti atradīs iekšienē mīlestību pret vecākiem, tas ir dzīves likums. Bet ar vardarbību šo mīlestību var tikai aizsegt.

14 10 29 03

 

Pievienots 29.10.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/svobodnie-deti-obyazatelno-otischut-vnutri-liubov-k-roditelyam

Tulkoja Jānis Oppe