Ceļojums uz Venēru ar Sanatu Kumaru

14.09.28.

14 10 10

Dārgais Sanat Kumara, sāksim mūsu mācību!

Šodien mēs ar tevi pabūsim uz Venēras mentālajā plānā. Tu nedaudz uzzināsi, kā jūs attīstīsieties, jo Venēra – tas taču ir jūsu starta laukums daudziem jums, kuri pašreiz turpina attīstīties uz Zemes. Tie, kuri palika uz Venēras (planētas tuvumā), turpina šeit iesākto evolūcijas līniju. Jāsaka, evolūcijas atzarojumi izšķīrās tajā nozīmē, ka cilvēce aizgāja pa savu ceļu, bet venērieši apstājās un pamira tīksmē un apmierinājumā uz vairākām tūkstošgadēm.

Es nezinu, kas ir labi un kas ir slikti, tāpēc ka es dotu priekšroku apstāties priekā un laimē uz ilgu laiku.

Viņi tā arī izdarīja. Spēja apturēt mirkli un nofiksēt visus labvēlīguma un attīstības parametrus. Bremzēšana notika tajā nozīmē, ka evolūcija apturējās.

Un dvēsele pamira tīksmē un laimē?

Apmēram tā.

Tad es gribu dzīvot uz Venēras!

Bet tu izvēlējies Zemi.

Kāpēc?

Šeit ir bez jēgas daudz darbu, šeit tu esi vajadzīgāka... Katram, kurš devās uz Zemi pie izvēles – Zeme vai Venēra, trīskārt pateiksies, tāpēc ka tas... ir ne gluži upuris, tas, kā jūs sakāt, ir lieliski!

Bet tev uz Venēras bija savs miteklis?

Klātbūtne.

Kur ir starpība?

Man ir klātbūtne uz visām apdzīvotajām Saules sistēmas planētām – dažādos ķermeņos un dažādos fiziskos parametros. Tagad mēs tad arī iesim uz Venēru.

Mēs iegājām Saules Logosā un uz brīdi kļuvām par viņu. Pēc tam es sameklēju Venēras portālu, atzaru jeb staru, un ar visu savu stāvoklis metos turp.

Sākumā es neko neredzēju un nejutu. Pēc tam parādījās mākoņu rats, novietots vertikāli. Tā ir astrālā Venēra. Viņas iekšienē centrā pa horizontāli ir palicis fiziskās planētas ritentiņš. Mēs saplūdām ar Venēras Planetāro Vienotību, kuru mēs saucam par Logosu, mentālajā plānā.

Venēras astrālais plāns ir apdzīvots, apkārt tam un iekšienē ir mentālā kopiena. Pagāja piecas minūtes, pirms es sāku vismaz kaut ko atšķirt. Šeit nav “zemes”, nav horizontālas virsmas, uz kuru var balstīties. Telpa mirdz, bet ne stipri. Es jūtu, ka es neesmu viena, taču nevienu neredzu. Es taču gribu ieraudzīt, kā minimums, humanoīdus, bet te visiem komfortablāk ir dzīvot kā lodītēm. Es arī atlaidu savu formu un kļuvu lodīte. Un palūdzu – “tukšumā” – pieņemt mani savā kopienā un parādīt un pastāstīt man to, ko es spēšu uztvert.

“Es esmu no Zemes” – es piebildu kā argumentu. No visām pusēm atskanēja smiekli, un man sāka skaidrot, ka es esmu no Saules, tu taču tikko no turienes ieradies!

Mani uztvēra, un es atvēros kā zieds ar lapiņām (mana lodīte kļuva par ziedu tiešā nozīmē, tāpēc ka man te ir stumbrs ar sakni, tas iet lejup). Pie manis pieliecās liels dzeltenbrūns zieds, viņa galviņa. Mentālās enerģijas sāka cauraust mani, es to jūtu ar savu fizisko ķermeni šeit. Viņš iesūca mani sevī, un es kļuvu viņš. Es iekšā esmu kā gaišs gredzentiņš viņa tumšajā ierāmējumā. Pēkšņi viņš “izšāva” mani augšup, gaismā, un es izliju, izšķīdu pa atomiem. Es sāku izplūst pa noteiktu planetārās lodes slāni, redzu, kā ar saviem atomiem aptveru arvien vairāk un vairāk telpas ap milzīgo planētu. Kad es izliju līdz lodes pusei, uz leju no mana apvalka atdalījās apakšējā puse (augša it kā sadalījās divās daļās), un sāku iekārtoties Venēras mentālā slāņa apvalka apakšā.

S.K.: Nu, lūk, tagad tu esi īstajā vietā. Ceļo un izzini.

Vispirms es kļuvu planēta. Mana forma – divas lodveida piltuves, savienotas ar pamatiem. Uz Sauli iet ļoti liels “dreds”, kā tagad saka, un man aizmugurē ir ievērojama aste, muguras pusē.

Kas ir iekšienē? Blīvums, spriedze, masu pārtecēšana, daudz kustības. Es esmu mierīga, bet saspringta kā vadi zem sprieguma. Manā iekšienē ir daudz enerģijas, tā ir stabilizēta.

Mana apziņa atrodas virs lodes ar piltuvēm. Un šeit es jūtos brīvi un ērti. Daudz gaismas, vieglums un brīvība. Es nostājos virs lodes, un tā “iekrita” manās dzīlēs, apmēram vēderā.

S.K.: Šeit tu atdalīji apziņu un matēriju. Tu eksistē apziņā, bet matērija palika, kā noiets ceļš, aiz muguras.

Patiešām, matērijas slānis tagad ir pavisam paslēpies kaut kur lejā. Kas es esmu? Es esmu bezveidīgs apziņas mākonītis. Ko es varu?

“Visu” – saka S.K.

Man nav skaidrs, kas ir šis “viss”, tāpēc ka šeit nav skaidras manas vēlēšanās un vajadzības. Redzams, šajā līmenī manas iespējas sakrīt ar manām vēlmēm.

“Es gribu tevi ieraudzīt tādu, kādu tu pats sevi redzi,” – es teicu S.K.

Dabiski!

Mani apņēma gaismas mākonis... un viss...

Bet es neko neredzu!

Bet tu jūti!

“Sanats Kumara” – es teicu, un mani pārņēma svētlaime, klusums, maigums, nekādas uguns. Bet tā ir Venēra! Es pazīstu viņas enerģijas!

“Nāc šurp,” – atskanēja balss no augšas. Es paceļos “uz augšu”, un gluži kā enerģiju sprādziens bez skaņas. Dievietes Venēras, Sanata Kumaras zemākā Es, plāns ir palicis lejā, bet es esmu kļuvusi vienkārši ļoti viegla būtne. Viņa ir neliela un milzīga, kā tu sevi gribi iztēloties. Būtnei kā vieglai gāzei nav cietu vai blīvu daļu. Izslēdzu savu galvas analizatoru un vienkārši ļaujos jūtām.

Viss ir mīļš un pazīstams.

Šeit es bieži mēdzu būt, droši vien.

Tā es arī esmu.

Man šeit patīk.

Telpa no mīlestības un gaismas.

Šeit ir norūpētība, ir darbs, pūles, un ir iekšējā pilnība.

Lūk, šī pilnības sajūta droši vien šajā plānā tad arī ir laime.

Šeit nav nelaimes, visi dzīvo tā, kā tu redzi vai jūti mani.

Tā ne tuvu nav nirvānas svētlaime, tas ir darba stāvoklis būtnei, kura rada, nevis vienkārši eksistē tīksmē.

Katrā slānī ir savas intereses, lai nebūtu garlaicīgi dzīvot. Tas ir apmēram, kā jums katrā vecumā ir savi svarīgi atklājumi un uzdevumi.

Faktiski, vibrāciju augstums un atbildība – tas tad arī ir vecas dvēseles “kosmiskais vecums”. Tu pašreiz esi ercenģeliskajā slānī. Paskaties uz sevi mazo uz Zemes.

Es atgriezos Saulē un paskatījos uz Zemi, un atradu sevi fizisko. Bet sev par izbrīnu es nesajutu pret viņu neko... galīgi neko... Es redzu viņas ķermeni, bet priekš manis viņš ir nekas, tāpēc ka es esmu šeit, bet tā ir it kā tukša forma, kura sēž pie datora.

Tas ir aiz astrālā plāna robežām, tālu aiz robežām...

Pietuvojos viņai, un pēkšņi man parādījās jūtas. Es droši vien iegāju Zemes pievilkšanā, astrāli-mentālajā apvalkā. Es gluži kā atkusu. Sirds sāka liet mīlestību...

Tagad tu saprati, kāpēc tu atnāci uz Zemi? Tu iemācījies mīlēt kā uz Zemes, tu kļuvi par vēl vienu zvaigznīti, jaunu, siltu. Tu šeit esi laimīga savā veidā, ne tā, kā uz Venēras. Tur ir savas jūtas, neizsakāmas tavā zemes priekšstatā un jūtu ķermenī. Tev nav tā pavadoņa, kuru izmanto venērieši. Viņš tev ir mentālajā plānā, tāpēc tu spēji izjust Venēru, bet ne līdz galam. Arī uz Venēras ir savi prieki un jūtas. Pavisam citādas...

Es saprotu, ka tā ir pirmā tuvināšanās, ka es droši vien jums maz ko pastāstīju, bet jebkurā gadījumā jums katram ir tādas iespējas, un pakāpeniski mēs pabūsim visur un apgūsim visas Saules sistēmas planētas mentālajā plānā. Strādājiet ar saviem Skolotājiem un vienkārši mīliet viņus. Man vienmēr gribas, lai jums katram būtu tāds kolosāls prieks – tikšanās un sarunas, ceļojumi un aktivizācijas ar saviem personīgajiem Skolotājiem. Lūk, kāpēc es semināros daudz laika veltu jūsu pavadoņu attīrīšanai un sakaru kanālu ar Skolotājiem atvēršanai.

Tas ir neizsakāms prieks un īpašas priekšrocības, tas ir “izdevīgums”, tā ir laime – būt iespējai “sarunāties ar Dievu”.

Es pateicos visiem, kas piedalījās mūsu “braucienā”. Līdz nākošajai reizei!

 

Pievienots 10.10.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/puteshestvie-na-veneru-s-sanatom-kumaroy

Tulkoja Jānis Oppe