Augstākā mentāla mākslu darbnīca

14.08.03.

Šri Juktešvars: Mēs nodarbosimies ar skaistuma un mīlestības lomu. Tev šī tēma ir labi pazīstama, bet katra saruna par to mūsu priekšstatos ienes jaunas šķautnes. Paceļoties uz augstāko mentālo, aiz muguras paliek ārējā skaituma tēmas, šabloni un noturīgi uzskati par zemes skaistumu. Mūsu šodienas gājiens ir uz augstākā mentāla mākslas darbnīcu.

Manā priekšā uzradās milzīgs mirdzošs cilvēks uz leju krītošos autos. Viņa seja neiezīmē savus vaibstus, neskatoties uz to, ka es pielidoju pie pašas galvas. Es pati šeit esmu maza mirdzoša lodīte, viņa deguna izmērā.

Tas ir būtnes šablons zemes sfērām. Tu pati vari radīt viņa vaibstus tā, kā gribi.

Es piešķīru viņam Šri Juktešvara vaibstus, papriecājos, pēc tam padarīju viņu jaunāku, pēc tam piešķiru sejai sievišķu apveidu – atbilstoši, ķermenis pieņēma sievietes izskatu. Bet tagad piemērīju sevi, un man sagribējās izpētīt sevi no malas. Enerģijas man nepatika, paskarbas. Atcerējos, ka tieši tādu ķermeni es izvēlējos Akašas Hronikās... Es tās mīkstināju, sejai piešķīru siltu smaidu, pat jautrību, un vieglumu un vienkāršumu. Bet, cik viegli veidot, mainot sevi!

Nekritizē sevi. Tieši paskarbums ļāva tev izdarīt tā, kā tu iecerēji. Maiguma kritērijs ir ļoti svarīgs, bet tas neļaus tev izteikt savu gribu, kad to vajag, un likt notikumiem pakļauties tev, nevis citai gribai un vispār neuzņēmībai. Tas, ko tu uztvēri kā paskarbumu, ir tikai tava es griba, ne vairāk. Un lai tā ir arī turpmāk, tad mēs par tevi esam mierīgi. Tagad tu nodemonstrēji zemes skaistuma šablonus, jums uzspiestus no baznīcas un vīriešu sabiedrības, kura sievietēs gribētu redzēt tikai padevību, piekrišanu un mīlestību. Bet gribu viņi ir pierakstījuši vīrišķajiem šabloniem. Vai vienmēr jūsu vīriešiem pietiek gribas? Jeb šī īpašība nepieder dzimumam?

Domāju, ka šī īpašība pieder jau augstākajam mentālam, lai griba nebūtu agresīva, bet piešķirtu mūsu rīcībai un mērķiem pamatu, asi, serdeni. Mēs ļoti novērtējam cilvēkus ar serdeni, tāpēc ka viņi sasniedz savus mērķus. Bet kādā ķermenī šoreiz dvēsele ir atnākusi – sievišķā vai vīrišķā – nav svarīgi.

Tātad, mēs noņēmām vienu šablonu. Ejam tālāk. Skaties uz sevi vēlreiz.

Bet man jau viss patīk šai cilvēkā! Viņa enerģijas ir kļuvušas maigas un patīkamas, viņš mirdz un smaida, viņš pēc vibrācijām ir nostājies vēl augstāk...

Viņš ir sasaistīts, vai tiešām tu nepamani?

Nē... Viņš vienkārši stāv... un smaida man... un nekustas no vietas. Pamēģināju viņu pabīdīt, bet viņš it kā ir pieaudzis “zemei”.

Zemes šabloni/portreti cilvēku zīmē nekustīgumā. Šeit nav iespējams tāds nekustīgums. Bet arī tādā izskatā lidot viņam ir neērti... Tālu viņš tāds liels taču neaizlidos. Ko vajag izdarīt, lai piešķirtu viņam mobilumu?

Savelt viņu mazā lodītē, tādā pašā, kā es (Es salipināju viņu lodītē, uzpūtu viņam un piepildīju ar savu mīlestību. Viss tas notika spontāni, it kā es to vien darītu, kā atdzīvinātu cilvēkus.)

Nu, lūk. Tagad piešķir viņam paātrinājumu.

(Es ievietoju viņu sevī, un mēs sākām ātri, ātri šaudīties.) Bet vai var viņu šeit atstāt kā manis mīkstināšanas programmu?

(Pretī viegls Š.J. smaids, nedaudz šķelmīgs...) Tikai nepazaudē savas svarīgās iezīmes, izdabājot sievietes šablonam – gribu, tiešumu, tīrību un spēku. Atceries, ka tu esi Cilvēks, nevis sieviete vai vīrietis. Aizvāc dualitāti un paslēp duālos šablonus arhīvā. Esi tāda, kādu es tevi pazīstu pēdējos 15 gadus.

Mana lodīte pie šiem vārdiem kļuva nespodra, iegāja manī un palika tur, izšķīda.

Tagad mēs iesim tālāk un paskatīsimies uz mākslu mentālajā plānā.

Tevi, protams, interesē mūzika.

Nē, man gribas apskatīt visu!

Ha, ha, ha! Malacis! Ja visu, tad visu.

Bet mana lodīte spiež man krūtis. Ko darīt?

Aizvāc viņu, viņa tev nav vajadzīga.

Es izdalīju viņu no sevis un atgriezu šablona formā.

Neko lieku iekšā slēpt nevajag. Tu arī tāpat esi brīnišķīga. Tā bija sevis pieņemšanas mācība. Tu mēģināji atbilst savas sabiedrības skaituma šablonam un saprati, ka tas ir nepieņemami. Tieši tāpat nepieņemami ir arī citiem cilvēkiem līdzināties jebkuriem šabloniem. Novērtējiet savu nevienādību, savu statusu, kuru dvēsele sastrādāja ne vienu dzīvi vien. Viņa izloloja tādu ķermeņa un mentāla statusu, kāds atbilst jūsu mērķiem. Ja cilvēka mērķis ir dzemdēt un audzināt bērnus, sēžot mājās, tad tāds šablons būs piemērots. Bet ja mērķis ir garīgās mācības izplatīšana uz Zemes, tad viņš neder.

Es sevi redzēju sapnī kā tādu lielisku apskaidrotu Skolotāju, līdz kuram man vēl ir tik tālu! Kurš gan tas bija?

Un tu nenojaut?

Vai tiešām Sanats Kumara? (Pretī smaids un viltīgas mīlošas acis...)

Nu labi. Sākam nodarboties. Tātad, mēs tuvojamies mūzikai. Pašreizējā laikā mūzika uz Zemes ir augstā līmenī. Tā ir labi attīstījusies iepriekšējos gadsimtos un pacēlusies uz augstākajām mentāla sfērām. Ko tu tagad vari pati šeit sajust, bez manas uzvednes?

14 08 03

Silti ugunīgi viļņi sasilda sirdi ar mierīgām harmoniskām jūtām. Mūzika pēc vibrācijām rezonē ar kakla centru. Tā nav ne simfonija, ne dziesma, ne estrādes skaņdarbi un neviens no zemes žanriem. Tā vairāk līdzinās upes plūsmai, kura nepārtraukti strūklo tevī. Dabiski, tā nav dzimusi orķestrī un netiek izpildīta ne uz viena pazīstama instrumenta. Šeit neizšķirama ir arī kaut kāda balss... Tā ir siltuma, mīlestības un maiguma plūsma, paceļoša, saviļņojoša un mierīga. Mēs mūzikā esam pieraduši pie kaislīguma vai arī pie rimuma. Šeit tā ir emocionāli neitrāla un neietver mentāli traģiskas, vai arī priecīgas, vai arī komiskas programmas. Tā ir ļoti vienmērīga, kā enerģētisks slānis, kuram cauri tu ej, peldi...

Gribu piebilst, ka mūzika pie mums neieņem sevišķi svarīgu vietu, kā jūsu mentalitātē. Mūzika ir attīrīšanās un garīgā miera atjaunošanas līdzeklis, tā ir tik pierasta kā vējš jūsu realitātē. Tā pavada jebkuru dvēseli, kura vēlas noskaņoties uz šīm plūsmām. Gribi, noskaņosimies uz citu muzikālo plūsmu?

Mēs “nogriezāmies ap stūri” un atkal noskaņojāmies ar enerģiju pārvaldītāja ķermeņa iezīmes/instrumenta krūtīs palīdzību. Šeit bija jūtami augstāki toņi, vieglums un smalkums, cildenums un “mēnesīgums”, ja tā var izteikties (domāju, katrs to var iedomāties). Spocīgas gaismas plūsmas, sievišķība, neliekuļotība un vienkāršība, nekā noslēpumaina vai mistiska, taču dvēseles sievišķā daļa ar savu spārnu saskārās ar šīs plūsmas augšējo daļu. Izrādās, plūsmā ir vairāki vibrāciju noskaņojumi.

Tie ir kā akordi, terca atšķiras no tonikas un kvintas...

Jā, pirmo “tonalitāti” jeb harmonisko skaņkārtu var salīdzināt ar toniku, bet šo ar tercu. Laba uzvedne. Bet kā izskatās kvinta?

Ieskanējās pavisam cita mūzika. Tā ir muzikālās plūsmas vīrišķā daļa, svinīga, stipra un pašlepna. Tā pēc vibrācijām ir pirmās muzikālās plūsmas līmenī, bet spilgtāka un kaislīgāka. Šeit ir sadzirdama uzvara, slava, prieks un pilnīga atvēršanās. Svinīga oda, slavinājums un burvīgums, spēks un pacietība, liels darbs, atalgoti ar veiksmi un atzinību. Mūzika iedvesmo un spārno, dod dievišķu tiekšanos un cildenu mērķu sapratni.

Labi. Iesim tālāk. Formas uzrodas un mainās tādā pašā ātrumā, kā doma, kura tās vada. Skulptūru un attēlu pie mums nav, bet lieliskas formas mēs radām līdz šim priekam par tām un izteiksmes patiesīgumam. Tas izskaidrojams sekojošā veidā: pieņemsim, tu nevari izteikt jūtas ne ar vārdiem, ne ar mūziku, ne ar gleznu, bet tu vari izpaust enerģijas, kuras tevi pārpilda, un piešķirt tām formu, kura palīdz tev atmirdzēt un pašizteikties (taisīt izvērsumu saziņai). Pie tam tu pat vari nofiksēt savas formas, lai priecātos par tām vai novietotu īpašā mākslu nodaļā. Protams, šie nosaukumi vai apgabali ir ļoti nosacīti un atbilst jūsu priekšstatiem, vāji atspoguļojot tīri mentālo īstenību.

Ar šiem vārdiem Š. J. nolēma nodemonstrēt formu mākslu, pieejamu katram šajā slānī, un izveidoja no sevis kaut kādu saviļņojošu sievišķu skulptūru, virpuļveidīgi sagrieztu uz augšu. “Brīvība uz barikādēm” – es pajokoju. Šri J. iesmējās un teica, ka ir attēlojis mani...

Kāpēc tad tā esmu es?

Tā es uztveru tavas īpašības un sievišķību – ne tikai tiekšanos, mīlestību un maigumu, bet arī gribu un aicinājumu uz darbību. Nu ko, formu māksla it kā ir kļuvusi skaidrāka. Tagad iesim uz kino.

Ap mani uzradās realitāte, kuru man demonstrēja Skolotājs. Tie bija viegli viļņi, neitrāli un nesaturoši programmas. Tie diezgan biezi apskāva mani un bija ļoti labi jūtami.

Tā ir matrica, kurā tu vari ierakstīt, ko vēlies, tieši no savas galvas.

Man galvā parādījās dzejolis “Man prātā laimes brīdis senais[1]...” Šajā laikā viļņi attīrījās, un manā priekšā uzradās brīnišķīgas sievietes portrets. Tas dzīvoja, smaidīja, dejoja un mīlēja... Tas ir Puškins – es nodomāju, – un tūlīt pat uzradās mūsu lielais dzejnieks, pilnīgi nesamulstot un sveicinot mūs. Attēli sāka dzist un pēc tam izzuda... Es biju nedaudz satriekta, kaut arī sapratu, ka tas ir manu domu attēlojums, ierakstīts un saglabāts kā fails.

Bet kā mūsu domas šeit vispār izpaužas? Droši vien jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, lai nepadomātu “kā vienmēr”.

Šeit nonāk cilvēki, kuri vienmēr domā “kā labāk”, nevis “kā vienmēr”. Viņi šeit netiks pēc vibrācijām, ja neiemācīsies atšķirt un būvēt savas domas atbilstoši apkārtnei. Tā kā mācies sekot savām domām, lai ātrāk izietu apmācības un attīrīšanās.

Es pateicos tev, mans brīnišķīgais Skolotāj! Līdz rītam!

 

Pievienots 03.08.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/masterskaya-iskusstv-visshego-mentala

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Aleksandrs Puškins: Я помню чудное мгновенье, передо мной явилась ты, как мимолетное виденье, как гений чистой красоты…(Tulk. piezīme)