Daniils Andrejevs - Pasaules Roze

Daniils Andrejevs. Pasaules Roze[1]. 4. grāmata. 3. nodaļa

14 08 01No N. Koteļņikovas. Kādēļ es publicēju šo nodaļu? Mēs vispār neko nezinām un nekad nerunājam par antipasaulēm. Bet būtu vērts uzzināt, kaut vai tā iemesla dēļ, ka “kas apakšā, tas arī augšā”. Šī nodaļa ir manis saīsināta. Izcēlumi ar sarkanu ir mani. Paskaidrojumi ar gaišzilu ir tiem, kuriem Daniila Andrejeva Antipasaules nosaukumi nav pazīstami. Cik lielā mērā es tam visam ticu? Šajā grāmatā es atpazinu to būtni, ar kuru es saplūdu kā ar savu lemūriešu aspektu. Tas bija senas planetāras kultūras Gondvanas pārstāvis. Apraksts sakrita par 100%.

 

4. grāmata. 3. NODAĻA. ŠRASTRI UN UICRAORI

Esmu tuvu tam, lai aprakstītu pasaules, kurām priekš cilvēces ar viņas vēsturi un priekš visas Šadanakaras (planētas visas realitātes) ir pilnīgi īpaša nozīme, tā kā tieši šīs pasaules ir dēmonisko spēku radītas kā Gagtungra (galvenā dēmona) pasaules plāna īstenošanas tiešs instruments.

Tās faktiski ir divas rindas, divas infrafizisku slāņu sakualas (realitātes), cieši saistītas savā starpā.

Es jau garām ejot teicu, ka katra metakultūra ietver sevī zināmu antipolu savam zatomisam (kultūras augstākā realitāte), zināmu dēmonisko spēku citadeli, kur it kā melnos spoguļos apgriezti atspoguļojas sinklitu (gaišo pasauļu) svētās pilsētas. Runa ir par šrastriem, anticilvēces mitekļiem.

Šrastri ir dažādi vienotās četrdimensiju telpas pasaules apgabali, no kuriem katram tomēr piemīt neatkārtojams laika koordināšu skaits. Šrastru gredzens metaģeoloģiski ir saistīts ar zemes garozas apakšējiem slāņiem, ar tās kompensējošajiem izvirzījumiem, un kā tumši dubultnieki-antipodi stāv pretī Eannai, Olimpam, Paradīzei, Monsalvatam, Debesu Krievijai un pārējiem zatomisiem. Kompensējošie izvirzījumi, kuri līdzsvaro kalnu masīvus uz zemes virsmas, ar savām smailēm un korēm ir vērsti uz planētas centru. Enrofā (pie mums) šie apgabali ir nedzīvi un miruši: bazalts, lava un nekā vairāk. Bet četrdimensiju pasaulē tā nav. Zemāk, centra virzienā, zem tiem atrodas tukšums – ruds, pāri skrejošos gaismas un karstuma viļņos liesmojošs, blāvi oranžs dobums. Garozas otrā pusē valda divu pievilkšanos kopspēks: pie garozas slāņa un pie zemes centra; augšas un apakšas jēdzieni nesakrīt ar mūsējiem. Pie pazemes oranži rudajām debesīm tur nekustīgi stāv infravioleti un infrasarkani, gandrīz melni spīdekļi: tā no turienes tiek uztverta Gaššarva un zemes kodola moku telpas. Šo mēnešu staros dzīvo un savas citadeles nostiprina tās daudzmiljonu sabiedrības un tās briesmīgās hierarhijas, kuras mūsu acu priekšā izpauž sevi diženās lielvalstīs, valsts tirānijās, pasaules vēstures bezsejas vampīros.

Kopumā ainavai piemīt savdabīgs ģeoloģiski urbānistisks raksturs: gigantiskas daudzmiljonu pilsētas; infra-Krievijā, piemēram, galvenā no tām ir saistīta gandrīz ar visu anti-Urāla kompensējošo izvirzījumu, cita atbilst Kaukāzam, bet tagad vēl tiek radītas pilsētas uz Kazahstānas un Tjaņšaņa kompensējošajiem izvirzījumiem. Ir pilsētas arī zem mūsu zemienēm, bet retāk, tā kā šie rajoni pārsvarā ir piepildīti ar lavu.

Anticilvēce galvenokārt sastāv no divām rasēm jeb sugām, visai atšķirīgām vienai no otras. Galvenās no tām ir sīkas, taču augsti saprātīgas būtnes, kuras virzās pa pāriemiesojumu apli šrastros, kur viņas pieņem četrdimensiju formu, kura nedaudz atgādina mūsējo. Šis ķermenis, atbilstošs mūsu fiziskajam, saucas karohs: viņš formējas no šo slāņu materialitātes, augstāko dēmonisko hierarhiju radītas. Šrasrtru iedzīvotājiem ir pāris augšējo un pāris apakšējo ekstremitāšu, kaut arī ar citu, kā mums, pirkstu skaitu; bez tam viņi ir apgādāti ar kaut ko līdzīgu ādas lidplēvēm. Viņu sarkanās uz kātiņiem acis, izbīdītas cilindriskās galvas sānos, viņu peļu pelēkā āda un izstieptā cauruļveida mute varētu cilvēkā izraisīt riebumu. Taču šīs būtnes, kurām piemīt ass intelekts, ir radījušas augstu civilizāciju, kura dažos aspektos ir apsteigusi mūsējo. Viņas saucas igvas.

(...) Lieta tā, ka, kaut arī starp cilvēkiem nav monāžu, dēmonisku pēc savas dabas, tomēr ir bijuši gadījumi, tiesa, ārkārtīgi reti, – kad cilvēks savā tālākajā ceļā brīvprātīgi ir kļuvis par igvu. Priekš tā, neskaitot vēlēšanos, nepieciešamas kolosāla apziņas skaidrība un unikāla specifisku spēju attīstītība. Tāds arī bija anticilvēces dibinātājs, personība, pilnīgi reāli eksistējusi Erehā un Babilonā, kur viņš bija Nergala priesteris, bet aiz muguras viņam bija gara iemiesojumu ķēde senākās kultūrās un titānu cilvēcē.

Igvas cēlušās no šīs būtnes savienojuma ar Lilitu. Viņa dažreiz spēj iegūt – ļoti reti un tikai pēc Gagtungra gribas – sievišķus izskatus blīvākās pasaulēs. Kad viņa parādījās Babilonā, priekš cilvēku acīm tas notika tā, it kā viņa pēkšņi uzrastos no nekā. Viņu redzēja trīs: igvu nākošais tēvs un vēl divi, no kuriem viens sajuka prātā, bet otrs tika sodīts ar nāvi. Tas, kura dēļ viņa pieņēma šo rēgaino fizisko izskatu, savienojās ar viņu ar savu astrālo, bet pēc tam arī ar ēterisko ķermeni. Pēc tam viņa nokāpa, visa ar liesmām apņemta, tuksnešainā infrafiziskā slānī, kur izstūma no sava klēpja pirmo igvu pāri. Bet šīs rases pamatlicējs vairs neiemiesojās ne šrastros, ne Enrofā. Tagad viņš ir Digmā, un viņa dalība dēmoniskā plāna izstrādāšanā un realizēšanā ir visai liela.

(...) (Igvas) Morāle – verdziska. Sabiedrība sastāv no divām klasēm: augstākās inteliģences, kurā ietilpst zinātnieki, inženieri, priesteri un, ja šeit ir lietojams šis vārds, administratori, – un pakļautībā esošā vairākuma, kurš darbojas tikai vadības uzdevumos. Tiesa, arī pati vadība ir stingri padota tā saukto “lielo igvu” (tas ir kaut kas līdzīgs pēc pārmantojamības vienam pēc otra sekojošiem augstākajiem priesteriem-imperatoriem) gribai un kaimiņu slāņa briesmoņu – uicraoru gribai.

Gandrīz neierobežots valdnieks katrā šrastrā faktiski ir lielais igva. Šrastrs – nav monarhija un, protams, nav teokrātija: tā ir sātanokrātija. Varas pārmantojamības pēc dinastijas princips igvām ir pilnīgi svešs. Pēctecis tiek izvēlēts un sagatavots gadu desmitiem, ar apbrīnojamu racionalitāti un tālredzību. Lielo igvu apziņas skaidrība ir milzīga, kaut arī viņi visu pasauli uztver apgriezti, dēmoniskajā redzes leņķī. Viņi spēj saredzēt pat līdz Galaktikas antikosmosam; viņus pastāvīgi involtē pats Gagtungrs. Pēc nāves lielie igvas paceļas uzreiz uz Digmu.

Nepareizi būtu teikt, ka šrastros ir mūsu zinātnes un tehnikas ekvivalents: drīzāk mūsu zinātne un tehnika ir igvu zinātnes un tehnikas ekvivalents. To slāņu citādi apstākļi un likumi noteica citādu, salīdzinot ar mūsējo, viņu zinātnes saturu, taču zinātniskās pētniecības metodes un tehnikas principi ir visai līdzīgi mūsējiem. Tiesa, viņiem, tālu apsteigušiem mūs šajā ceļā, ir zināmi tādi paņēmieni un veidi, kuri sasaucas ar mūsu maģiju un daudziem mums liktos burvestība. Bet viņi izmanto pat skrūves, riteņa, raķetes principus. Ir kuģi kuģošanai pa infralavas ezeriem. Lai cik ārprātīgi to nebūtu iztēloties, bet starp šrastriem sen tiek praktizēti regulāri reisi, visai attīstīts ir pat tūrisms – protams, nevis ar estētiskiem, bet tikai ar izzinošiem mērķiem. Augsti attīstīta ir arī aviācija, kaut arī paši igvas spēj pārvietoties lielā ātrumā, bieži balansējot ar galvu uz leju un sēžoties uz ēku griestiem un sienām kā mušas.

Zinātne igvām deva iespēju nokļūt arī uz Zemes virsmas. Viņu infrafiziskajā slānī šī virsma ir nedzīva un tuksnešaina, kā mūsējā – Mēness virsma. Un tā kā šrastru sakualas telpa dziest uz saules sistēmas robežām, tad zvaigžņu pie šīm debesīm nav. Taču planētas un Sauli igvas ieraudzīja, kaut arī pavisam citādi, nekā redzam mēs. Temperatūra šrastros ir ļoti augsta (mums tā būtu nepanesama), un tāpēc Saule, kura igvām likās kā blāvs infrasarkans plankums, izstaro siltumu, viņiem nemaz nepietiekošu. Neskatoties uz visiem pašaizsardzības pasākumiem, veiktiem pret aukstumu, igvas-pionieri uz Zemes virsmas nežēlīgi sala; šī virsma pagaidām ir tikpat nepiemērota viņu eksistēšanai kā mums Antarktīdas dziļums. Taču viņiem ir nodomi par kādu paņēmienu šīs virsmas apgūšanai un pie tam ne viņu pašu slānī, bet mūsējā.

Zinātniskā aparatūra jau ir ļāvusi viņiem uztvert Enrofa (cilvēka miteklis) ēnas. Iespējams, pat gandrīz neizbēgami, ka ar laiku viņi liks mums par sevi manīt, radīsies apmaiņa un kontakts, taču ar to, protams, viņi ietekmēs cilvēci viņiem vēlamā virzienā. Jo viņu ilgotākā cerība taču ir viņus apvienojošais sapnis ar uicraoru un Gagtungra palīdzību izplatīt viņu valdīšanu pa visiem Šadanakaras slāņiem. Pastāv priekšstats, ka lielais Nākamības pretdievs, kurš Gaš-šarvā tiek gatavots dzimšanai cilvēces vidū jau netālā nākotnē, Enrofā radīs puscilvēku-pusigvu pāri. No šejienes mūsu slānī radīsies igvu rase. Vairojoties ātri kā zivīm, viņiem pakāpeniski būs jānomaina cilvēki, pārvēršot zemes virsmu velncilvēces miteklī.

Apskaidrošanās gadījumi starp igvām ir reti līdz vienreizīgumam, un tad viņu pēcnāve, protams, mainās. Par Dievu viņiem visiem, daļēji izņemot lielos igvas, ir apgriezts priekšstats kā par pasaules tirānu, briesmīgāku nekā Gagtungrs. Kristus, par Kuru viņi dzird no lielajiem igvām, viņu priekšstatā izrādās antikrista stāvoklī – it kā dumpīgs un ārkārtīgi bīstams despots; vispār viss ir apgriezts ar kājām gaisā. Tāpēc dabiski, ka viņu kults galvenokārt sastāv no ekstāziska dēmonkalpojuma, kura izstarojumi uzkāpj pie Gagtungra.

O, igvu civilizācija neaprobežojas ar zinātni un tehniku: viņa ietver arī dažas mākslas. Drukkargā, Krievijas anticilvēces galvenajā pilsētā, grandioza konusveidīga pagāniska tempļa, kurš ir no iekšpuses izdobts kalns, priekšā paceļas monstroza skulptūra: pirmigva jāšus uz rarurga. Ja pāriet uz mūsu garuma mēriem (un tas daudzos gadījumos ir pilnīgi pamatoti), tad var teikt, ka igvas acis šajā skulptūrā ir attēlotas ar cinobras sarkaniem akmeņiem mūsu divstāvu mājas lielumā, bet rarurga tumši purpursārtās acis ir vēl daudz reižu lielākas.

Taču mākslu attīstībai šķēršļus liek igvu psihes racionālisms un viņu vājā emocionalitāte. Kopā ar viņu priekšstatu vispārīgo kroplīgumu viss tas ir pavērsis viņu mākslu pa tādiem ceļiem, kuros mūsu estētiskie kritēji izrādās nepielietojami. Vislielāko attīstību šrastros ir sasniegusi arhitektūra. Pilsētas ir saformējušās no pārcilvēcisku izmēru būvēm, taču kailās ģeometriskās formās. Daļēji – tās ir klintis, izdobtas no iekšpuses un apšūtas no ārpuses. Kubi, rombi, nošķeltas piramīdas laistās sarkanas, pelēkas un brūnas krāsas apšuvumos. Konstruktīvisma stils cilvēku arhitektūrā – lūk, zināms mājiens uz šrastru stilu. Bija nepieciešama cilvēku radošās zemapziņas pastiprināta inspirācija no Fongarandas gaišo spēku puses, lai cilvēku būvmāksla nepakļautos iedvešanām, kuras paceļas no šrastriem, un nepārvērstu Enrofa pilsētas igvu stereometrisko pilsētu nožēlojamās līdzībās. Bet tur, šajās pilsētas, bango arī mūzika, galvenokārt trokšņu mūzika, kura mūsu ausij skan kā kakofonija, bet kura dažreiz paceļas līdz tādām ritmiskām konstrukcijām, kuras spēj apburt arī dažus no mums. Vēl lielāku lomu igvu dzīvē spēlē deja, ja pieļaujama šī vārda lietošana viņu ķēmīgo bakhanāliju apzīmēšanai. Un viņu dēmonkalpojumi, apvienojoši apbrīnojamus gaismas efektus, grandiozu instrumentu apdullinošu skanējumu un ekstāzisku lēkāšanu-lidošanu četru koordināšu telpā, pārvēršas par masveida ārdīšanos: ar to tiek pievilkti tumsas eņģeļi, bet pie tā izstaroto enerģiju iesūc Gagtungrs.

Bez igvām šrastros mitinās vēl citas būtnes, šīs apgrieztās pasaules aborigēni – rarurgi, sena suga, kura pēc izskata daļēji atgādina kentaurus, daļēji tumsas eņģeļus, bet, šķiet, visvairāk mezozoja reptiļus, kuri pacēlušies gaisā. Pacēlušies gaisā – taču ne tā, kā reiz Enrofā pacēlās pterodaktiļi ar viņu sikspārņveidīgajiem spārniem: rarurgu spārni ir spēcīgi un iztaisnoti gar neparasti milzīgā ķermeņa sāniem. Pie smaguma likumiem, kuri darbojas Enrofā, tik masīvs lidojošs organisms būtu neiespējams.

Viņu līdzība reptiļiem nav nejauša: rarurgi arī ir šie reptiļi. Pēc ilgstošām inkarnācijām allozauru, tiranozauru un pterodaktiļu ķermeņos dažas – visplēsīgākās viņu sugas – nostājās uz tālākas attīstības ceļa infrafizikas slāņos. Pagājušo miljonu gadu laikā viņas sasniedza saprātīguma pakāpes, taču šis saprātīgums vēl ir ļoti tālu no igvu rafinētās intelektualitātes. Toties viņu ķermeniskais spēks un garīgās dzīves emocionālā kvēle ir tāda, ka pēc ilgstošas cīņas šī esamības slāņa dēļ igvas bija spiesti samierināties ar ciešām kaimiņattiecībām ar rarurgiem. Drīz starp abām rasēm tika izstrādāts savdabīgs modus vivendi, kurš pēc tam pārgāja savienībā. Tagad rarurgi ir kaut kas līdzīgs šrastru saprātīgai kavalērijai, to armijai. Paši igvas karos piedalās tikai galējā gadījumā; parasti viņiem pieder tikai vadība, īpaši pār tehnisko daļu. Rarurgu gausajām smadzenēm vēl joprojām nav pa spēkam tikt galā ar kara tehnikas jautājumiem. Taču viņu ārkārtīgā asinskāre, viņu kareivīgums un bezbailība ir uzvarošu karu nepieciešamie nosacījumi šajā slānī. Senie priekšstati par spārnotiem elles zirgiem ir zināšanas par rarurgu esamību atbalss.

Bet kari pasaules otrā pusē mēdz būt divējādi. Pagātnē šo sātanokrātiju vēsture lielā mērā reducējās uz savstarpēju sāncensību un bruņotu cīņu. Protams, ne visi cilvēces kari atradās sakarā ar slaktiņiem šajā drūmajā pasaulē, taču mūsu lielie kari – neapšaubāmi. Stiprāko šo karu gaitā daži šrastri pārcieta katastrofiskas izmaiņas un pat bojāeju. Tagad ir kļuvis sarežģītāk: augstākās dēmoniskās instances pieliek visas pūles, lai starp šrastriem nostiprinātu mieru. (...)

Igvas un rarurgi degradē, progresīva zinātnes un tehnikas virzība apstājas. Atbilstošu agresīvu valstisku veidojumu iznīcināšana Enrofā ved pie uicraoru un igvu galvenā barības veida pieplūdes apstāšanās. Par šo barību es sīkāk pateikšu mazliet zemāk. (...) Stipru un aktīvu šrastru skaits pašreiz ir četri. Tie ir Fu-čžu, Ķīnas šrastrs, sens, taču nesen saņēmis jaunu impulsu attīstībai; Junukamns – Romāņu-katoliskās metakultūras šrastrs, tiesa, stipri novājējis un atpalicis, bet vēl aktīvs; Drukkargs – Krievijas metakultūras šrastrs un Mudgabrs – pats spēcīgākais no visiem šrastriem, lielās Ziemeļrietumu kultūras otra puse. Mudgabra pamatlicējs bija cilvēks-igla Klingzors; savā pēdējā iemiesojumā Enrofā viņš bija viens no anonīmajiem Jēzus Kristus nāvessoda inspirētājiem, apzinīgs Gagtungra piekritējs zem farizeja un patriota maskas. Viņa vēlāk dibinātais anti-Monsalvats pašreiz vairs ne ar ko neatgādina tos naivi patriarhālos tēlus, kuri no viduslaika leģendām ar novēlošanos pārgāja uz Vāgnera muzikālajām drāmām. Igvu zinātne un civilizācija nekur neaizsoļoja tik tālu, kā tieši Mudgabrā. Atzīmēšu, ka tieši šī šrastra igvas pirmie spēja nokļūt uz viņu pasaulē tuksnesīgās un nedzīvās zemes virsmas. Taču šrastru dzīve visciešākajā veidā ir savīta ar pavisam cita veida un mēroga dēmonisku būtņu esamību, kuru mitināšanās slāņi ietver kaimiņu sakualu, kaimiņu, taču aktīvi mijiedarbojošos ar šrastru sakualu. Igvas un rarurgi vēl nespēj pāriet uz šiem slāņiem, bet kaimiņu sakualas iemītnieki – uicraori var ienākt un ienāk, precīzāk, ielien igvu pilsētās.

Tās ir varenas būtnes, spēlējošas vēsturē un metavēsturē lomu tikpat milzīgu, kā viņu ķermeniskie izmēri. Ja šīs radības galvu iedomātos Maskavas vietā, viņas taustekļi aizstieptos līdz jūrai. Viņas pārvietojas ar elpu aizraujošu ātrumu, viņām piemīt runas dāvanas un ne mazums viltības. Viņu izcelsme ir sarežģīta un divējāda. Katra uicraoru dzimta ir parādījusies pasaulē kā auglis savienojumā: “karosa”, tas ir, Lilitas, cilvēces “Vistautu Afrodītes”, lokālas, nacionālas izpausmes un virstautu demiurgi (debesu mitekļu dibinātāji un vadītāji). Vairumā metakultūru šīs būtnes tika radītas pēc demiurgu gribas kā virstautas aizsargātāji no ārējiem ienaidniekiem. Pirmoreiz viņas parādījās Babilonas metakultūrā: viņas demiurgs pamēģināja šo savu augli pretstatīt Ēģiptes un Mīdijas kareivīgajiem egregoriem, kuri apdraudēja Babilonas virstautas pašu eksistenci. Taču karosas nes sevī Gagtungra nolādēto sēklu, sirmā senatnē viņa iemestu Lilitas ēteriskajā miesā, paši būdami Lilitas atsevišķu nacionālu kultūru izpaudumi. Un Gagtungra sēkla izšķīra to, ka jau pirmais uicraors, sākumā pildot demiurga gribu, drīz pēc tam pārdzima Babilonas lielimpēriskā valstiskuma transfiziskā nesējā. Viņa agresivitāte pamudināja citu virstautu demiurgus uz ārkārtas pasākumiem, lai aizsargātu savas valstis Enforā pret iekarotāju. Šie pasākumi bija viņu radītas tādas pašas līdzīgas būtnes, spējīgas izrādīt pretošanos Babilonas uicraoram. Tādejādi, šie briesmoņi parādījās Irānas un Ebreju metakultūrās, bet pēc tam arī visās pārējās.

Šo ārkārtīgi agresīvo un dziļi nelaimīgo būtņu vairošanās notiek veidā, kurš atgādina pumpurošanos. Dzimuma viņām nav. Katrs mazulis tūlīt kļūst par sava vecāka nāvīgu ienaidnieku un viņa potenciālu slepkavu. Tā metakultūrās radās it kā dinastijas no uicraoriem, vienam otru pārmantojošiem pēc tam, kad nonāvēts vecāks un aprīta viņa sirds. Vairumā metakultūru vienlaicīgi eksistē vai nu tikai viens uicraors, vai arī viens uicraors-vecāks un vairāki viņa bērni, kuri ar tēvu izmisīgi cīnās. Uicraoru cīņa un savstarpēja iznīcināšana ir viens no pašiem briesmīgākajiem metavēstures skatiem.

Krievijas vēsturiskās eksistēšanas laikā nomainījās trīs valdošie uicraori, bet katram no viņiem agrāk, pirms viņš gāja bojā, vispirms parādījās bērni, kurus viņam izdevās aprīt pašam. Bet Ziemeļrietumu metakultūrā radās cits stāvoklis: tur bija un ir vienlaicīgi vairākas uicraoru dinastijas, un šis apstāklis radīja milzīgas vēsturiskas sekas visā pasaulē, tā kā vairāku tamlīdzīgu dinastiju esamība lika un liek šķēršļus Ziemeļrietumu virstautas apvienošanai vienotā veselā. Tā bija arī priekšnoteikums visiem lielajiem Eiropas kariem, kā arī abiem pasaules kariem.

Uicraori mīt tuksnesīgā pasaulē, kura līdzīga karstai tundrai; tā sadalās atsevišķās zonās atbilstoši metakultūru robežām. Katrs uicraors var ieiet ne tikai kaimiņu zonās (protams, tikai uzvarot kaimiņu uicraorus), bet arī šrastros: tur viņš ielien kā miglains kalns. Igvas un rarugi dreb, dzirdot viņa balsi, kā valdnieka un despota priekšā, bet tai pat laikā redz viņā lielu aizsargātāju gan pret citiem šrastriem, gan pret Gaismas spēkiem. Kā bez viņa cīnītos viņi ar sinklitu karapulkiem un pašu demiurgu? Tieši dažādas kolīzijas uicraoru cīņā savā starpā, kā arī katra no viņiem – ar konkrētās metakultūras demiurgu un sinklitu, lūk, ievērojamā mērā ir tā procesa transfiziskā puse, kuru mēs uztveram kā politisko un vēsturisko.

Uicraori redz Enrofu neskaidri, cilvēkus un mūsu ainavu miglaini un izkropļoti, taču mīl mūsu pasauli ar karstu, neremdējamu kaisli. Viņi gribētu šeit iemiesoties – un nevar. Gagtungru redz savām acīm un dreb viņa priekšā kā vergi. Lielos igvas savā aprobežotībā viņi uzskata tikai par savas gribas izpildītājiem; īstenībā lielais igva redz augstāk un dziļāk kā viņi, zina vairāk un tiecas izmantot uicraoru alkatību, kareivīgumu un spēku anticilvēces interesēs.

Kas tad uztur uicraoru dzīvības spēkus? Šī procesa mehānisms ir visai nevienkāršs. Uicraors gigantiskos daudzumos izstaro savdabīgu psihisku enerģiju, kura iekļūst Enrofā. Uztverta ar cilvēka psihes zemapziņas sfēru, tā cilvēku sabiedrību vidū izpaužas kā nacionāli valstisku jūtu komplekss. Godbijība savas valsts priekšā (ne tautas vai zemes priekšā, bet tieši valsts ar tās spēku priekšā), sevis paša kā lielvalsts grandiozās darbības dalībnieka pārdzīvojums, ķeizaru un vadoņu kults, briesmīgs naids pret tās ienaidniekiem, lepnums par savas valsts materiālām sekmēm un ārējām uzvarām, nacionālā pašapmierinātība, kareivīgums, asinskāre, iekarošanas entuziasms – visas šīs jūtas, kuras izpaužas jau cilvēciskās apziņas ietvaros, var augt, uzpūsties, hipertrofēties, pateicoties vienīgi šai uicraoru enerģijai. Taču pie tam cilvēku psihe bagātina šīs, ja tā var izteikties, enerģijas izlādes ar saviem pašas pienesumiem, raksturīgiem tikai viņai. Rodas savdabīgs cilvēku masu psihoizstarojums, divējādas dabas un ar pretēju virzību. Tas nolaižas caur zemes garozu, iekļūst kaimiņu infraslāņos un stīgras sarkanas rasas veidā izspiežas uz šrastru augsnes. Igvas to vāc priekš uicraoriem – tāds ir viņu galvenais pienākums attiecībā pret viņiem – bet ar paliekām našķojas paši: veģetēšana ar augu barību ne tikai nomāc un nospiež viņus, bet arī nevar pasargāt no degradācijas.

Visai iespējams, ka es vienkāršoju vai ne pilnīgi pareizi izklāstu šī procesa mehānismu; taču tā būtība – uicraoru barošanās ar tautu psihoizstarojumiem un pie tam ar izstarojumiem, saistītiem tieši ar valsts kompleksa emocijām, – tas nav tikai ļoti nopietns fakts, bet arī neskaitāmu nelaimju cēlonis.

Igvas nevar ieiet uicraoru slāņos, taču redz viņus it kā no ārpuses, neskaidri, kā ēnas. Slēpjoties šrastros, viņi vēro kaujas starp uicraoriem un demiurgu, no visiem spēkiem cenšoties satracinātajā dēmona ķermenī ieliet vairāk barojošās rasas. Pie tam pašu demiurgu viņi neredz, taču šī kāda varena un gaiša, spējīga cīnīties ar pašu lielvalstiskuma dēmonu, neredzamība iedveš viņos šausmu un asa naidīguma jūtas. Viņi zina, ka uicraora bojāeja kopā ar Enfora valstiska veidojuma bojāeju (tas varētu izraisīt pat viņu gaviles, ja vecās valsts vietā būtu jārodas jaunai, stiprākai) izraisa visas uicraoru dinastijas bojāeju vai šrastra sagraušanu. To nosaka konkrētās metakultūras karojošo valstu bojāeja, jebkurā gadījumā uz daudziem gadsimtiem.

Tā kā es tiecos dalīties visā, kas man ir zināms, pat sīkumos, kuriem, kā liktos, nav nozīmes, tad parindē es uzskaitu uicraoru bojāgājušo dinastiju vārdus, bet tekstā šobrīd eksistējošās dinastijas. Tātad: Istarra – Spānijas uicraors, Nissušs – mongoļu-mandžūru-japāņu dinastija, viņai pagaidām līdzās pastāv Lai-Čžoi, Nissuša mistrojums ar Krievijas Žrugru; pats Žrugrs; un visbeidzot, Vaggags – kopējais vārds Ziemeļrietumu uicraoriem, kuri savā slānī mīt, kā es jau teicu, vairāki vienlaicīgi. Pašreiz viņu ir trīs: angļu (Ustrs), franču (Bartrads) un viņu slānī iemestais Žrugra pumpurojums – dienvidslāvu Čarmičs. Visi šie uicraori vairs nav pirmie savā dzimtā: viņu dinastijas parādījās pagājušos gadsimtos. (...) līdz šim neviens uicraors nav zinājis citādu pēcnāvi, kā tikai krišanu Uppumā, īpašā uicraoru ellē Mūžīgo Skumju Lietus, reiz Gagtungra radītā priekš Pirmmongoļu metakultūras drakona, kurš pavērsās uz Gaismu. Vēlāk Uppums tika cieši noslēgts, un atbrīvošanās no turienes nevar būt, vismaz šajā eonā.

________

Aiz inkvizīcijas stāvēja bezprecedenta metavēsturiska parādība – šausmīgākā no Gagtungra radībām. Līdzīgas viņai nebija ne agrāk, ne vēlāk nevienā metakultūrā. Viņa mitinājās Gaššarvā, un ar viņu cīnījās daudz gaišo spēku; pēdējo triecienu tikai XVII gadsimtā deva lielais cilvēks-gars Apustulis Jānis. Tagad viņa ir izmesta no Šadanakaras Galaktiskajā Dibenā. Pāvesta vara nav pilnīgi brīva no dēmonisko spēku involtācijas un tāpēc līdz šim laikam nav līdz galam nosodījusi šo briesmīgo vēstures etapu.

________

Man atliek pateikt dažus vārdus par Drukkargu (Krievija), vienīgo šrastru, par kuru atmiņas paceļas manas dienas atmiņu lokā. Drukkarga galvenās pilsētas centru veido būve apmēram kilometra augstumā: pagānisks templis. Par statuju, kurā attēlots praigva, jāšus traucoties uz spārnus izpletuša rarurga, es jau teicu; un ja par attālu šīs statujas līdzinieku jāuzskata Vara Jātnieks Enrofā, tad ar pagānisko templi ir saistīta pavisam cita mums pazīstama ēka: mauzolejs.

Galvenā pilsēta ir apjozta ar gredzenveida citadeli, kura sastāv no koncentriskiem apļiem. Vienā no tiem nīkst Navna, Ideālā Kolektīvā Krievijas Dvēsele. Līdz ar trešo Žrurgu stāvoklis pasliktinājās: virs viņas ir uzcelta blīva velve. Tagad viņas starojošā balss tik tikko vietām izspiežas cauri kā iezilgans, igvām un rarurgiem neredzams, mirdzums, uz ciklopisko sienu virsmas. Bet ārpus Džukkarta – tikai ticīgie zemes Krievijā un apskaidrotie Debesu Krievijā dzird viņas balsi. – Kas viņa ir, Navna? Tas, kas krievus apvieno vienotā nācijā; tas, kas atsevišķas krievu dvēseles sauc un velk augšup un augšup; tas, kas Krievijas mākslu apvējo ar neatkārtojamu aromātu; tas, kas stāv virs krievu teiksmu, literatūras un mūzikas visaugstākajiem sieviešu tēliem; tas, kas krievu sirdīs dzemdina ilgas pēc augstā, īpašā, tikai Krievijai paredzētā nepieciešamā, – tas viss ir Navna. Bet viņas Kolektīvisms izpaužas tā, ka kaut kas no katras krievu dvēseles paceļas pie Navnas, ieiet viņā, tiek viņas sargāts un saplūst ar viņas pašas Es. Var teikt arī tā: zināma veida gara-enerģija, kāda ir katram cilvēkam, ietilpstošam nācijas organismā, mitinās Navnā. Navna ir Krievijas demiurga (Jarosveta) līgava un Žrugru gūstekne.

Žrugram, tāpat kā pārējiem uicraoriem, nevar būt nekādu bērnu, izņemot dažreiz atpumpurojušos žrugrītus. Taču kādas attālas līdzības laulībai starp viņu un Krievijas karosu vārdā Dingra būtība ir tāda, ka viņš, iesūcot individuālas krievu dvēseles, precīzāk – šeltus, viņu cilvēciskā miega laikā iegrūž viņus karosas Dingras klēpī, kur viņi transformējas, kropļojoties un kļūstot garīgi neauglīgi. Tā rezultātus mēs uztveram kā to mūsu tautiešu psihisku pārdzimšanu, kuri ir kļuvuši par aktīviem citadeles būvētājiem.

Bez rarurgiem un igvām Drukkartā vēl ir iemītnieki: tie, kuru dzīve un darbība Krievijas Enrofā bija cieši saistītas ar lielvalstisko celtniecību, kuri izmantoja lielu varu un ietekmēja likteņus miljoniem dvēseļu. Šeit viņi atrodas kā gūstekņi un vergi, bez atpūtas būvējot igvu citadeli. Izņemot Žrugru bojāeju un Drukkarta iznīcināšanu viņus neatbrīvos neviens. Šeit, piemēram, no sava paša pēcnāves sākuma atrodas Ivans III un gandrīz visi pārējie monarhi, karavadoņi, darbīgi valstiskuma būvētāji. Izņēmumi? Jā, ir arī izņēmumi. Tie, no vienas puses, ir tirāni: pirms ieiet Drukkartā, viņiem gadsimtiem nākas izpirkt savu personīgo karmu dziļos moku kambaros. Daži no viņiem jau ir izgājuši šos lokus un tagad atrodas šeit, piemēram, Ivans Bargais. Citi, piemēram, Pāvels I vai Arakčejevs, vēl tikai paceļas no magmas dziļumiem. Bet ir arī citādi izņēmumi, niecīgi savā skaitā: tie, kuri būdami monarhi, vēl dzīves laikā radīja pretsvaru savai personīgajai lielvalstiskajai karmai, radīja to ar karstu ticību, augstu žēlsirdību un krietnumu vai pat ciešanām. Atcerēsimies Svēto Vladimiru, Vladimiru Monamahu, Aleksandru Ņevski, Fjodoru Ivanoviču. Atcerēsimies tos, kuriem vara, tikko nākusi rokās, izrādījās tikai ciešanu, zaudējumu un pat bojāejas avots: Fjodoru Godunovu, Ivanu Antonoviču. Daudzus pārsteigs šāds apgalvojums, bet Nikolaju II no Drukkartas glāba traģēdija, kuru viņš pārdzīvoja Jekaterinburgā. Pavisam īpaša nozīme ir vienai no kolosālākajām Krievijas metavēstures figūrām Aleksandram I. Viņam šajā grāmatā ir veltīta atsevišķa nodaļa.

Drukkartā tādu gūstekņu ir ap trīssimt. Tās ir milzīgu izmēru cilvēkveidīgas būtnes, kuras atgādina seno titānu figūras. Taču izskatā nav nekā mirdzoša. Gluži otrādi: viņu sejas līdzīgas dziļai izplēnējušai ugunij, ķermeņi ietērpti rupjās, tumši purpursarkanās drānās. Viņi ir sakalti savā starpā, bet viņu darbs ir līdzīgs akmeņu izlikšanai, arvien jaunu un jaunu citadeles kārtu uzcelšanai. Īss pusmiegs. Barība – infraaugi. Viņus māc bailes no uicraoriem: nepaklausības vai dumpja gadījumā viņš var nomest viņus, tāpat kā igvas, Šadanakaras Dibenā. Džukkartas vēsture jau pazīst tādus gadījumus.

Analoģiski Drukkartam Mudgabrā kā tādi paši gūstekņi-titāni mīt Kārlis V, Napoleons, gandrīz visi monarhi, karavadoņi, Ziemeļrietumu Eiropas un Ziemeļamerikas valstiskie darbinieki. Junukamnā kā akmeņu nesēji strādā Gregorijs VII, Loijola, vairums pāvestu. Torkvemada, pabijis Biaskā un Propulkā daudzus gadsimtus, ir pacelts vēl tikai līdz apakšējām šķīstītavām.

Bet īpašos, jau pavisam nepieejamos moku kambaros Drukkarga valdnieki tur tos sinklita brāļus, kurus viņi paņēma gūstā kaujās starp šrastru spēkiem un Gaismas spēkiem. Viņus iznīcināt nevar neviens – ne uicraori, ne igvas. Viņi it kā nīkst beztermiņa ieslodzījumā, gaidot neizbēgamo – agri vai vēlu – šī anticilvēces cietokšņa bojāeju.

 

Pievienots 01.08.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/roza-mira

Tulkoja Jānis Oppe