Turpinām mūsu dialogu

Turpinām mūsu dialogu ar Juriju

14.06.30.

14 07 02

Jurijs: Sveicināti, Natālija Nikolajevna!

Biju izbraucis, tāpēc uzreiz neatbildēju. Iziešu jūsu jautājumus. Raksta par 7 astrāla līmeņiem, tumšās būtības un viņu enerģijas pamatā atrodas 4-ros apakšējos līmeņos.

Kad ārējās enerģijas bija pārpilnībā, strādājām ar ārējām enerģijām, lai transmutētu negatīvu. Tagad ārējās enerģijas ir paceltas frekvencē, un tās gandrīz neiekļūst apakšējā astrālā, tāpēc paliek tikai sveicieni.

Natālija: Pašreiz apakšējais un augšējais iet uz saāķēšanos. Mēs pārejam uz astrālo plānu, un viss, kas ir astrālā, kļūst mums pieejams, bet pakāpeniski.

Jūs nelīdziniet sevi ar citiem, jūs esat likuma izņēmums. Pārējiem ir bloķētas sirds čakras, tāpēc enerģija no sirds – tieva strūkliņa, nevis ūdeņiem bagāts strauts. Tāpēc mīlestības starp cilvēkiem nav, bet tikai sveiciens.

Mūsu skola tad arī modina apzinātību un tiekšanos mīlēt. Jēzus taču mācīja cilvēkiem mīlēt. Mīlestība tad arī ir augstas apziņas pazīme. Ja apziņa ir zema, tad nav arī mīlestības, un sirds ir aizvērta.

Sakarā ar slimībām – slimību cēloņi ir bloki, bloķēšanas, pieslēgšanās kanāli, tumšās enerģijas sabiezējumi aurā, kuri aktivizējas vai nu no tumšiem, vai arī ārējiem ģeomagnētiskiem laukiem – citu cēloņu nav.

Un kā vēl ir. Tā ir vaina, nepiedošana, smaga iepriekšējo dzīvju karma, principiāli tumši cilvēka astrālais un mentālais aspekti, kādas enerģijas tad viņi piesaista un vāc?

Jurij, sakiet, jūs slimojat?

Jeb sirdsapziņa slimo? Vai kas?

Kāpēc jums ir tik sāpīgi? Kas ar jums notiek, atskaitot domas?

Kurš jums ir teicis, ka visi augšupcelsies šajā dzīvē?

Katram ir savs termiņš, neatkarīgi no domām.

Cilvēks ar tīru auru neslimo.

To, ka eksperiments ir pabeigts – apstiprina virkne faktu: ir izmainījusies gan Zemes magnetosfēra, gan skaidrredzošais apstiprina, gan virkne dzīvnieku sugu ir atstājusi planētu, gan ir cita informācija.

Kas tas ir – pabeigts? Izslēguši ūdeni?

Tā ir dualitātes apziņas maiņa uz vienotības apziņu. Tā var notikt viena gada laikā? Jūs jau atrodaties vienotības apziņā? Es personīgi tikai mentālajā aspektā atrodos tādā apziņā.

Ar līgumu atcelšanu jūs strādājāt ar atsevišķiem cilvēkiem, bet tagad ir atvērti visas cilvēces arhīvi, kas vēlreiz apstiprina eksperimenta beigšanās faktu.

Kamēr pats neatcelsi, līgumi darbojas. Neviens mūsu vietā tos neatceļ. Bez tam tumšie un pelēkie izmanto notecējušus līgumus, ja cilvēks nav aizdomājies tos atcelt.

Negatīvā karma – tā ir summa no negatīvajām enerģijām, cilvēka saražotām visās inkarnācijās (negatīvas domas, emocijas, jūtas, plus tumšo būtību darbs – bloki, kanāli, programmas un tml.) Tā var tik kompensēta ar pozitīvām darbībām, domām, emocijām, garīgo darbu, vai Augstāko Spēku noņemta un viņu pārstrādāta, ko arī veica ar planētu 2012.12.12., kā rezultātā planēta pacēla savas frekvences, bet cilvēce – nē.

Visi kanāli daudzus gadus teica, ka planēta mūs negaida, iet uz priekšu patstāvīgi. Kāds gan te jaunums? Un tie, kuri ir ar planētu, arī pacēla un vēl ceļ vibrācijas. Un es piekrītu, ka “cilvēka karma var tik kompensēta ar pozitīvām darbībām, domām, emocijām, garīgo darbu”, konkrēti, vairums ārstu un dziednieku tieši atstrādā kaut kādus parādus cilvēcei. Bet ko dara baņķieri un farmaceiti, gangsteri un zagļi?

Kas ir karma? Tas nav sods, bet uzdevums – iegūt pieredzi, konkrēti, no tās puses, kur tu vēl to neesi sastrādājis. Ja tu esi vadījis netaisnu dzīvi daudzās inkarnācijās un sastrādājis daudz negatīva savās astrālajās un mentālajās nodaļās, tad tu izvēlēsies fizisko ķermeni ar mērķi attīrīt ne tikai fiziku, bet arī savus Augstākos Es, lai cik tas nav dīvaini. Es tam esmu redzējusi jau daudz piemēru.

Taču tas ir grūti – līst uz augšu, jāpieliek pūles. Vieglāk ir manipulēt ar cilvēkiem un ekspluatēt viņus, prasīt no kāda to, kas tev jāizdara patstāvīgi. Un tad, pat pašā “skaistākajā” dzīvē, aspekti joprojām paliek tumši. Bet cilvēks ir ne tikai ķermenis, kā mēs jau esam iemācījušies, un, ja ķermenis ir attīrīts, bet astrālais vai mentālais aspekts joprojām paliek tumši, tad tavs uzdevums ir iet apskaidrošanās ceļu un iztērēt tam savu mūžu.

Un vairums garīguma skolotāju arī “novāc pēc sevis”, kā man saka mani Skolotāji. Šodien man acīs parādījās vecs Pamelas Kribes[1] teksts, kuru es pielikšu beigās. Lūk, ko viņa raksta.

 

Gaismas Darbinieku vēsturiskās saknes

Gaismas Darbinieki nes sevī spēju sasniegt garīgo atmošanos ātrāk nekā citi cilvēki. Viņi nes ātras garīgās atmošanās iekšējos graudus. Tiek uzskatīts, ka viņi atrodas uz ātrāka ceļa nekā vairums cilvēku, ja to izvēlas. Un atkal, tas nav tāpēc, ka viņi ir “labāki” vai “augstāki” par citām dvēselēm. Taču viņi ir vecāki nekā vairums dvēseļu, kuras šobrīd ir iemiesojušās uz Zemes. Zem vārda “vecāki” jāsaprot lielāka “pieredze”, nevis “laiks”.

Pirms iemiesoties uz Zemes un sākt konkrētu misiju, Gaismas Darbinieki sasniedza konkrētu apskaidrības stadiju. Viņi apzināti izvēlējās ieiet “karmiskajā dzīves ritenī” un izzināt visas apmulsuma un ilūziju formas, kas pavada šos apstākļus.

Viņi dara to, lai pilnībā saprastu “zemes pieredzi”. Tas ļauj viņiem pildīt savu misiju. Tikai izejot cauri visām neziņas un ilūzijas stadijām, viņi galu galā iegūs instrumentus, lai palīdzētu citiem sasniegt īstas laimes un apskaidrības stāvokli.

Kāpēc Gaismas Darbinieki turpina sirds misiju palīdzēt cilvēcei, riskējot uz gadsimtiem pazust zemes dzīves grūtībās un samulsumā? Ar šo jautājumu mums būs darīšana mazliet vēlāk. Šobrīd vienkārši pateiksim: tas ir saistīts ar galaktisko karmas veidu. Gaismas Darbinieki stāvēja pie cilvēces rašanās pirmsākumiem uz Zemes. Viņi piedalījās cilvēka radīšanā. Viņi ir cilvēces līdz-radītāji. Radīšanas procesā viņi izdarīja izvēles un rīkojās tā, ka vēlāk dziļi nožēloja. Šobrīd viņi ir šeit, lai izpildītu savu lēmumus.

***

 

Attīrīšanās rezultātā norit uzkāpšana pa Garīguma pakāpieniem.

Tas vienmēr ir bijis un būs.

Attiecībā uz ciešanām – painteresējieties, kā jūtas vecāko paaudžu pārstāvji un arī jaunatne apkārt? Es agrāk nodarbojos ar dziedniecību, bet tagad nevaru palīdzēt atvieglot sāpes nevienam, pat sev. Kā gan ir – raudzīties, kad mokās tev tuvie un ne tuvie dienu pēc dienas?

Dziednieku vecās enerģijas nestrādā. Par to rakstīja visi kanāli. Un tagad jūs redzat, ka tā tas arī ir. Vajag sastrādāt jaunas frekvences.

Karma turpina strādāt tiem, kas palikuši vecajā apziņā. Tuvinieku mocības ir rezultāts tam, par ko jūs rakstījāt augstāk. Un kā, agrāk cilvēki neslimoja un nemira? Kas priekš viņiem ir izmainījies? Viņi dzīvo līdzšinējo dzīvi.

Bet ciešanu avots ir nevis iekšienē, bet ārpus mums, un tas var tikt tikai Augstāko Spēku novākts.

Ciešanu avotu, mūsu paradīzi un elli mēs nesam iekšienē. Neviens speciāli mums ciešanas nav “iztaisījis” un neraugās, kā mēs te mokāmies.

Esmu redzējusi viedīgu sapni. Lidoju pār purvu, tajā līdz krūtīm stāv cilvēki, pacēluši rokas uz augšu, un lūdzas viņu glābt. Es stiepju savas rokas un saku “Es jūs izvilkšu, dodiet man savas rokas!” Roka tūlīt tiek novākta, un cilvēks saka: “Nē, mēs tā esam pieraduši.”

Atšķirība starp mani un Jums ir tāda, ka Jūs tikai viegli esat paslapinājusi kājas mūsu dzīves duļķainajā straumē, bet es tajā ķepurojos 342. inkarnāciju. Dualitātes eksperimentu, kura norisē mūs daudzkārt galināja, slīcināja, dedzināja, mocīja un tml. ir grūti nosaukt labā vārdā.

Ko tad jūs izvēlējāties tādas dzīves? Vai jums neliekas dīvaini, ka jūs visu laiku esat izrādījies dzīves dibenā? Jūs taču pats izvēlējāties ķermeņus un likteņus, bet, redzams, netikāt galā ar uzdevumiem?

Bet es tajā laikā biju par garīdzniekiem, mūkiem, rakstniekiem, skolotājiem, jūrasbraucējiem, ceļotājiem, biju arī tumšās dzīvēs, bet to nebija pārāk daudz. Vai tas jums par kaut ko liecina?

Evaņģēlijā ir teikts - Debesu valstībā laužas iekšā ar spēku[2] – bet mūsu spēks ir vienotībā, zināšanās, viedumā, Dievišķajās iespējās, ko iemantot bez palīdzības no Augšas ir nereāli.

Var iedomāties sevi kā miljonāru, bet vai miljoni parādīsies?

Var iedomāties sevi kā Dievu, bet kur tad ir iespējas? Es esmu apzinājies sevi kā Dievu un tagad

Pieprasu manu Dievišķo iespēju atjaunošanu 4-jā dim., kuras man piemita

Sensenos laikos.

Kam Dievs pieprasa? Sev pašam?

Kā ir teicis filozofs – dzīvot sabiedrībā un būt brīvam no tās nav iespējams.

Bet mēs sabiedrību arī neņemam uz Augšupcelšanos. Viņa pati izvēlas, kā viņai dzīvot.

Jautājumi – Jurijs.

Atbildes – Natālija Koteļņikova.

******

 

2007. gada 12. maijā

Ješua par Gaismas Darbiniekiem

SOLAR

Nodots caur Pamelu Kribi

Tulkojis: Lyubov

http://blogs.privet.ru/community/LIGHT_FAMILY?tag_id=159803[3]

Gaismas Darbinieki I

Gaismas Darbinieku raksturojums

Gaismas Darbinieki – tās ir dvēseles, kurām ir stipra iekšējā vēlēšanās izplatīt Gaismu (zināšanas, brīvību un mīlestību uz sevi) uz Zemes. Viņi sajūt to kā savu misiju. Bieži viņus pievelk garīgums un jebkura veida palīdzības sniegšana.

Savas misijas dziļās apzināšanās dēļ viņi bieži sevi jūt atšķirīgus no pārējiem cilvēkiem. Tā kā viņi pārdzīvo dažāda veida šķēršļus ceļā, dzīve spiež viņus meklēt savu unikālo ceļu. Gandrīz vienmēr Gaismas Darbinieki ir vientuļi indivīdi, kas neiederas fiksētajās sociālajās struktūrās.

Komentārs par vārdu salikumu “gaismas darbinieks”

Vārdu salikums “gaismas darbinieks” var radīt neizpratni, jo izdala konkrētu dvēseļu grupu no pārējiem cilvēkiem. Bez tam, tas var likt iedomāties, ka šī īpašā grupa ar kaut ko ir pārāka par citiem cilvēkiem, tas ir, “nestrādājošiem ar gaismu”. Tādu izpratni rada paša rakstura un mērķa dīvainības, kas piemīt darbam ar gaismu. Īsumā paskatīsimies, kas šeit nav tā.

Pirmkārt, pretenzijas uz pārākumu, vispār runājot, neveicina apgaismotību. Tās bloķē attīstību uz brīvas un mīlošas apziņas pusi. Otrkārt, Gaismas Darbinieki nav ne “labāki”, ne “augstāki” par citiem. Vienkārši viņiem ir cita vēsture nekā visiem citiem, kuri nepieder šai grupai. Pateicoties īpašajai vēsturei, viņiem ir daži psiholoģiski raksturojumi, kas izdala viņus kā grupu.

Treškārt, noteiktā attīstības stadijā katra dvēsele kļūst par Gaismas Darbinieku, tāpēc etiķete “gaismas darbinieks” nav rezervēta ierobežotam dvēseļu skaitam.

Iemesls, kādēļ mēs izmantojam vārdu salikumu “gaismas darbinieks” (neskatoties uz iespējamo nesapratni) ir tāds, ka tas nes asociācijas un iekšēju kņudoņu, kas jums palīdz atcerēties. Bez tam, šis vārdu salikums ir praktiski ērts, jo šis termins bieži tiek izmantots tagadējā garīgajā literatūrā.

Gaismas Darbinieku vēsturiskās saknes

Gaismas Darbinieki nes sevī spēju sasniegt garīgo atmošanos ātrāk nekā citi cilvēki. Viņi nes ātras garīgās atmošanās iekšējos graudus. Tiek uzskatīts, ka viņi atrodas uz ātrāka ceļa nekā vairums cilvēku, ja to izvēlas. Un atkal, tas nav tāpēc, ka viņi ir “labāki” vai “augstāki” par citām dvēselēm. Taču viņi ir vecāki nekā vairums dvēseļu, kuras šobrīd ir iemiesojušās uz Zemes. Zem vārda “vecāki” jāsaprot “pieredze” nevis “laiks”.

Pirms iemiesoties uz Zemes un sākt konkrētu misiju, Gaismas Darbinieki sasniedza konkrētu apgaismotības stadiju. Viņi apzināti izvēlējās ieiet “karmiskajā dzīves ritenī” un izzināt visas apmulsuma un šaubu formas, kas pavada šos apstākļus.

Viņi dara to, lai pilnībā saprastu “zemes pieredzi”. Tas palīdz viņiem īstenot savu misiju. Tikai izejot cauri visām neziņas un ilūzijas stadijām, viņi galu galā iegūs instrumentus, lai palīdzētu citiem sasniegt īstas laimes un apgaismotības stāvokli.

Kāpēc Gaismas Darbinieki turpina sirds misiju palīdzēt cilvēcei, riskējot uz gadsimtiem pazust zemes dzīves grūtībās un samulsumā? Ar šo jautājumu mums būs darīšana mazliet vēlāk. Šobrīd vienkārši pateiksim: tas ir saistīts ar galaktisko karmas veidu. Gaismas Darbinieki stāvēja pie cilvēces rašanās pirmsākumiem uz Zemes. Viņi piedalījās cilvēka radīšanā. Viņi ir cilvēces līdz-radītāji. Radīšanas procesā viņi izdarīja izvēles un rīkojās tā, ka vēlāk dziļi nožēloja. Šobrīd viņi ir šeit, lai izpildītu savu lēmumus.

Pirms pārejam tieši pie vēstures, mēs norādīsim dažus Gaismas Darbinieku dvēseļu raksturojumus, kas viņus īpaši izceļ starp pārējiem cilvēkiem. Viņu psiholoģiskie raksturojumi attiecas ne tikai uz Gaismas Darbiniekiem, un ne visi viņi atpazīs tajos sevi. Piedāvājot šo sarakstu, mēs vienkārši gribam dot Gaismas Darbinieku psiholoģisko raksturojumu aprakstu. Saistībā ar raksturojumiem, ārējā uzvedība ir mazāk svarīga, kā iekšējā motivācija vai sajūtamais nodoms. Tas, ko jūs jūtat iekšienē, ir svarīgāks par to, ko jūs jūtat no ārpuses.

Gaismas Darbinieku psiholoģiskie raksturojumi:

- No paša dzīves sākuma viņi sajūt sevi kā citādākus. Ļoti bieži viņi sajūt izolāciju no citiem cilvēkiem, vientulību un to, ka viņus nesaprot. Bieži viņi kļūst par individuālistiem, kuri cenšas atrast savu unikālu dzīves ceļu.

- Viņi nejūtas komfortabli darbā un/vai organizēto struktūru ietvaros. Pēc savas dabas Gaismas Darbinieki ir anti-autoritāri; tas nozīmē, ka viņi dabiski pretojas lēmumiem vai vērtībām, kas balstās vienīgi uz varu vai hierarhiju. Neautoritārisma raksturojums izpaužas pat tajā gadījumā, kad viņi liekas kautrīgi un nedroši. Tas ir saistīts ar pašu viņu misijas būtību uz Zemes.

-Gaismas Darbinieki tiecas palīdzēt cilvēkiem kā ārsti vai skolotāji. Viņi var būt psihologi, dziednieki, skolotāji, medmāsas un tā tālāk. Pat ja viņu profesija nav tieši saistīta ar palīdzību cilvēkiem, skaidri ir saskatāms nodoms ienest savu daļu cilvēces augstākam labumam.

- Viņu dzīves redzējums ir iekrāsots ar garīgu sajūtu par to, ka viss ir savstarpēji saistīts. Sevī viņi apzināti vai neapzināti nes atmiņas par ne šīs zemes gaismas sfērām. Viņi var skumt pēc šīm sfērām, un uz Zemes jūtas kā svešinieki.

- Viņi dziļi godā un ciena dzīvību, kas bieži izpaužas kā mīlestība pret dzīvniekiem un rūpes par apkārtējo vidi. Dzīvnieku un augu valsts postīšana no cilvēka puses viņos rada stipru zaudējuma un skumju sajūtu.

- Viņi ir labsirdīgi, jutīgi un smalkjūtīgi. Viņiem var būt problēmas tikt galā ar agresīvu rīcību no citu puses, parasti viņiem ir grūti aizstāvēt sevi. Viņi var būt nepraktiski, naivi, lieli ideālisti un nepietiekami sazemēti, tas ir – viņi lidinās mākoņos. Tā kā viņi viegli uztver apkārtējo (negatīvās) jūtas un noskaņojumus, viņiem ir svarīgi regulāri pavadīt laiku vienatnē. Tas palīdz viņiem atdalīt savas jūtas no apkārtējo jūtām. Viņiem ir vajadzīga vientulība, lai pabūtu vienatnē ar sevi un Māti-Zemi.

- Daudz dzīvju uz Zemes viņi nodzīvoja, nodarbojoties ar garīgumu un/vai reliģiju. Pagātnē neskaitāms Gaismas Darbinieku skaits bija mūki vai mūķenes vecos reliģiskos ordeņos, vientuļnieki, ekstrasensi, raganas, šamaņi, garīdznieki, priesterienes un tā tālāk. Viņi veidoja tiltu starp redzamo un neredzamo, starp ikdienišķo zemes dzīvi un noslēpumainajām dzīves “pēc dzīves” sfērām, Dievu un labajiem un ļaunajiem gariem. Tā kā viņi vienmēr godīgi spēlēja savu lomu, viņus bieži atraidīja vai vajāja. Daudzi no viņiem tika piekalti pie kauna stabiem par talantiem, kuri viņiem piemita. Vajāšanas traumas atstāja dziļas pēdas šo dvēseļu atmiņā. Tagad tas var izpausties baiļu veidā būt pilnīgi sazemētam, tas ir, kā bailes no klātbūtnes šeit un tagad, jo viņi atceras cik cietsirdīgi viņus vajāja par to, kas viņi bija.

Maldi – Gaismas Darbinieka lamatas

Gaismas Darbinieki var būt pārņemti ar tiem pašiem neziņas un ilūziju stāvokļiem kā citi cilvēki. Kaut gan viņi sāk no cita izejas punkta, viņu spēju cīnīties ar bailēm un ilūziju, lai sasniegtu apgaismotību, var bloķēt daudzi faktori. (Ar apgaismotību mēs saprotam esības stāvokli, kad jūs apzināties, ka pēc būtības esat Gaisma un jebkurā brīdī esat spējīgi izvēlēties Gaismu.)

Viens no faktoriem, kas bloķē ceļu uz apgaismotību Gaismas Darbiniekiem, ir sekojošs: viņi nes smagu karmisku nastu, kas uz kādu laiku var piespiest nomaldīties no ceļa. Kā mēs konstatējām agrāk, šī karmiskā nasta ir saistīta ar lēmumiem, kas tika pieņemti attiecībā uz cilvēci tās pirmatnējās attīstības stadijās. Pēc būtības šie lēmumi bija necieņa pret dzīvību (mēs parunāsim par to vēlāk nākošajā nodaļā). Tagad visi Gaismas Darbinieki dzīvo ar vēlēšanos izlabot dažas pagātnes kļūdas, atjaunot un saudzēt to, kas bija iznīcināts.

Ejot savu ceļu caur karmisko nastu, kas nozīmē atbrīvot vajadzību pēc jebkura veida varas, Gaismas Darbinieki apzinās, ka īstenībā ir Gaismas būtnes. Tas ļauj viņiem palīdzēt citiem atrast savu Es. Bet sākumā viņiem šis process jāiziet pašiem. Parasti tas prasa milzīgu tiekšanos un neatlaidību iekšējā līmenī. Vērtības un spriedumi, ko viņiem uzspiež sabiedrība un kas bieži ir pretrunā ar viņu dabiskajām tieksmēm, daudziem Gaismas Darbiniekiem liek krist maldos un sāk šaubīties sevī, pašuzupurēties un pat nonākt depresijā un bezspēcībā. Tas notiek tāpēc, ka viņi nevar iekļauties pieņemtajā lietu kārtībā un nonāk pie secinājuma, ka ar viņiem kaut kas nav tā kā vajag.

Ko viņiem darīt šādā situācijā? Pārstāt meklēt atzinību ārpusē – no vecākiem, draugiem vai sabiedrības. Kaut kādā brīdī jūs (šo lasošie) sajutīsiet momentānu lēcienu īstā spēka iegūšanā. Tas nozīmē, ka jūs reāli noticēsiet sev, cienīsiet sevi un darbosieties, pamatojoties uz savām dabiskajām tieksmēm un iekšējām zināšanām.

Mēs aicinām rīkoties tieši tā. Apsolām, ka katrā jūsu ceļa solī mēs vienmēr būsim ar jums, tāpat kā tuvākajā nākotnē jūs vienmēr būsiet uz citu cilvēku ceļa.

 

Gaismas Darbinieki II

Gaismas Darbinieku galaktiskā vēsture

Dvēseles dzimšana

Gaismas darbinieku dvēseles piedzima ilgi, pirms radās Zeme un cilvēce.

Dvēseles dzimst viļņos. Ir sajūta, ka dvēseles ir mūžīgas un tām nav ne sākuma, ne beigu. Bet ir arī cita sajūta, ka viņas dzimst noteiktā punktā. Tieši šajā punktā viņu apziņa iegūst individualitātes sajūtu. Līdz tam viņas eksistē kā varbūtība. Tādā stāvoklī nav sevis un citu apzināšanās.

“Sevis” apzināšanās rodas tad, kad starp enerģiju grupām kaut kādā veidā izveidojas sadaloša josla. Lai to paskaidrotu, griezīsimies pie metaforām.

Uz brīdi padomājiet par okeānu un iedomājieties, ka tas ir kā ļoti liels tekošu enerģiju lauks – kur pastāvīgi sajaucas un sadalās plūsmas. Iedomājieties, ka visā okeānā pārsvarā ir sadalīšanās apziņa. Ja gribat, sauciet šo okeānu par Garu. Laiku pa laikam dažos okeāna apgabalos notiek apziņas koncentrēšanās. Tādos apgabalos apziņa ir vairāk fokusēta, tas ir, tā ir mazāk izmētāta kā tuvējā apkārtnē. Visā okeānā notiek nepārtrauktas pārmaiņas, kas ved pie caurspīdīgu formu rašanās. Tādas formas – fokusēti apziņas punkti – kustas neatkarīgi no savas apkārtnes. Tās sevi sajūt citādākas kā okeāns (Gars). Tā arī notiek sevis pirmatnējā sajušana jeb apzināšanās.

Kāpēc fokusētie apziņas punkti rodas vienās okeāna daļās, bet citās nē? To ir ļoti grūti paskaidrot. Taču, vai jūs saprotat, ka šajā procesā piedalās kaut kas dabisks? Iemetot sēklas zemē, jūs pamanīsiet, ka mazie asniņi augs katrs savā laikā un ritmā. Viens asns neizaug tikpat liels vai arī tikpat viegli kā cits. Bet dažas sēklas vispār neuzdīgs. Laukā ari eksistē izmaiņas. Kāpēc? Okeāna enerģija (Gars) intuitīvi meklē pašu labāko iespējamo izteikšanu visām daudzajām apziņas plūsmām un slāņiem.

Individuālo apziņas punktu formēšanās procesā okeānā piedalās spēks, kas iedarbojas uz okeānu no ārpuses, vismaz tāds par to ir priekšstats. Tas ir dievišķās iedvesmas spēks, kuru var uzskatīt kā vīrišķo aspektu Tam, kas mūs radīja. Kamēr okeāns pārstāv sevī sievišķo, jutīgo pusi, vīrišķo aspektu var vizualizēt kā gaismas starus, kas ielīst okeānā un pastiprina izmaiņu un dalīšanās procesu individuālās apziņas piciņās. Vīrišķais aspekts atgādina saules starus, kas apsilda dobes ar dēstiem.

Okeāns un gaismas stari kopā veido būtību jeb būtni, kuru var uzskatīt par ercenģeli. Tā ir arhetipiska enerģija, kurai piemīt vīrišķais un sievišķais aspekts, un tieši šī eņģeliskā enerģija izpauž jeb izsaka sevi jums. Mēs atgriezīsimies pie ercenģeļa detalizētākas definīcijas Gaismas Darbinieku sērijas pēdējā daļā. Tā saucas “Jūsu Gaismas Es”.

Pēc dvēseles kā individuālas apziņas vienības dzimšanas viņa lēnām atstāj vienoto okeāna stāvokli, kas ilgu laiku bija viņas mājas. Arvien vairāk un vairāk viņa apzinās atdalīšanās un atrāšanās pašai par sevi stāvokli.

Tieši tādas apzināšanās rezultātā pirmoreiz rodas zaudējuma jeb nepietiekamības sajūta. Sākot savu izzināšanas ceļu kā individuāla esība, viņa nesīs sevī sava veida tiekšanos uz veselumu, vēlēšanos piederēt kaut kam lielākam, nekā viņa pati. Dziļi sevī viņa glabās atmiņu par apziņas stāvokli, kurā viss ir viens, kurā nav “manis” un “citu”. Un tieši to viņa uzskata par savām “mājām”: ekstāzisku vienotības stāvokli, pilnīgas drošības un plūstamības vietu.

Glabājot šo atmiņu “prāta pažobelē”, tā sāk savu ceļojumu pa realitāti, pa bezgalīgiem pieredzes un iekšējās izzināšanas laukiem. Jaunradīto dvēseli vada ziņkārība un vajadzība pēc pieredzes. Šī elementa nav okeāniskajā vienotības stāvoklī. Tagad dvēsele ir spējīga brīvi izzināt visu, ko tik vien viņai gribētos. Viņa ir brīva meklēt veselumu jebkuros iespējamos veidos.

Visumā eksistē neskaitāms realitātes plānu skaits, kurus var izzināt. Zeme ir viens no tiem, un, spriežot kosmiskos mērogos, tā radās salīdzinoši vēlu. Realitātes jeb dimensijas plāni vienmēr rodas kā iekšējo vajadzību vai vēlmju rezultāts. Kā viss radītais, tie ir iekšējo redzējumu un pārdomu izpausme. Zeme ir radīta kā rezultāts iekšējai vēlmei savienot dažādu realitāšu vienam ar otru konfliktējošus elementus. Bija paredzēts, ka tā kļūs par kausējamo katlu milzīgam ietekmju kopumam. Zemāk mēs to paskaidrosim sīkāk. Pašreiz pietiks, ja pateiksim, ka Zeme ir samērā vēls atnācējs uz kosmiskās skatuves un ka daudzas dvēseles nodzīvoja daudz izzināšanas un attīstības dzīvju citos realitātes plānos (uz planētām, dimensijās, zvaigžņu sistēmās un tā tālāk), pirms dzima Zemes.

Gaismas Darbinieki – tās ir dvēseles, kuras ir nodzīvojušas daudz dzīvju citos plānos, pirms iemiesoties uz Zemes. Tieši tas arī atšķir viņas no citām “zemes dvēselēm”, tā mēs viņas sauksim ērtības labad. Zemes dvēseles – tās ir dvēseles, kuras ir iemiesojušās uz Zemes samērā agrā savas attīstības stadijā kā apziņas individualizētas vienības. Var teikt, ka viņas sāka savu Zemes dzīvju ciklu, kad viņu dvēseles atradās agras bērnības stadijā. Tajā laikā, kad Gaismas Darbinieku dvēseles bija “pieaugušas”. Viņas jau bija izgājušas cauri daudzām pieredzēm, un savstarpējo attiecību veids, kas nodibinājās starp viņām un zemes dvēselēm, ir līdzīgs attiecībām starp vecākiem un bērnu.

Dzīvības un apziņas attīstība uz Zemes

Dzīvības formu evolūcija uz Zemes cieši savijās ar zemes dvēseļu iekšējo attīstību. Kaut arī neviena dvēsele nav piesieta konkrētai planētai, zemes dvēseles var nosaukt par jūsu planētas aborigēniem. Tāpēc, ka viņu augšana un paplašināšanās, rupji runājot, sakrīt ar dzīvības formu izplatīšanos uz planētas.

Kad dzimst individuālas apziņas vienības, tās kaut kur ir līdzīgas atsevišķām fiziskām šūnām attiecībā uz struktūru un iespējām. Līdzīgi tam, kā individuālām šūnām ir salīdzinoši vienkārša struktūra, jaundzimušas apziņas iekšējās kustības ir caurspīdīgas. Vēl nenotiek lielāka dalīšanās. Pie viņu kājām ir milzīgu iespēju (kā fizisko, tā garīgo) pasaule. Attīstību no jaundzimušas apziņas vienības līdz apziņas veidam, kas ir spējīgs atspoguļot sevi, novērot un reaģēt uz apkārtni, rupji runājot, var salīdzināt ar vienšūnas organisma attīstību sarežģītā dzīvā organismā, kurš daudzos veidos mijiedarbojas ar savu apkārtni.

Šeit mēs salīdzinām dvēseļu apziņas attīstību ar bioloģisko dzīvības attīstību, un ne tikai metaforiski. Pēc būtības bioloģisko dzīvības attīstību, kā tā notika uz Zemes, nepieciešams apskatīt, pamatojoties uz garīgu nepieciešamību pēc izpētes un pieredzes daļai zemes dvēseļu. Tieši izpētes vai vēlēšanās nepieciešamība izzināt radīja bagātu dzīvības formu dažādību uz Zemes. Kā mēs jau teicām, radīšana vienmēr ir apziņas iekšējās virzības rezultāts. Kaut arī evolūcijas teorija, ko ir pieņēmusi jūsu zinātne, līdz zināmai robežai pareizi apraksta dzīvības formu attīstību uz planētas, tā pilnīgi neievēro iekšējo impulsu, “slēpto” motīvu, kas stāv aiz šī dziļi radošā procesa. Dzīvības formu izplatīšanās uz Zemes notika, pateicoties iekšējām kustībām dvēseles līmenī. Kā vienmēr, gars iet pa priekšu un rada matēriju.

Sākumā Zemes dvēseles iemiesojās fiziskajās formās, kuras vislabāk atbilda viņu, vēl joprojām, sevis aizmetņa sajūtai – vienšūņu organismos. Pēc pieredzes iegūšanas perioda un tā apgūšanas apziņā radās nepieciešamība pēc sarežģītākiem fiziskās izpausmes veidiem. Lūk, tā arī radās sarežģītākas fiziskās formas. Apziņa radīja fiziskās formas kā atbildi zemes dvēseļu iekšējai nepieciešamībai un vēlmēm. Šo zemes dvēseļu kolektīvā apziņa mājoja uz Zemes sākotnēji.

Jaunu veidu parādīšanās un zemes dvēseļu iemiesošanās šo veidu individuālajos pārstāvjos ir liels dzīves un apziņas eksperiments. Kaut arī evolūciju virza apziņa (nevis notiek epizodiski vai nejauši), tā neseko iepriekš noteiktai attīstības līnijai. Tāpēc, ka apziņa ir brīva un neparedzama.

Zemes dvēseles eksperimentēja ar visām dzīvnieku dzīvības formām. Viņas iemājoja vairākos fizisko ķermeņu veidos dzīvnieku valstī, bet ne visas sekoja vienai un tai pašai attīstības līnijai. Dvēseles attīstības ceļš ir daudz fantastiskāks un drosmīgāks, nekā jūs domājat. Neeksistē likumi, kas ir augstāk vai ārpus jums. Pašam sev likums – tas esat jūs. Tāpēc, piemēram, ja jūs vēlaties izzināt dzīvības formu no pērtiķa pozīcijas, kaut kādā laika momentā jūs konstatēsiet sevi, dzīvojošu pērtiķa ķermenī, vai nu no pašas dzimšanas, vai kā pagaidu ciemiņš. Dvēsele, īpaši, ja tā ir jauna, alkst pēc pieredzes un izteiksmes. Tas mudina izzināt uz Zemes plaukstošo dzīvības formu dažādību.

Lielajā dzīvības eksperimentā cilvēka rašanās iezīmēja svarīga etapa sākumu dvēseles apziņas attīstībā uz Zemes. Pirms detalizēta paskaidrojuma vispirms mēs apspriedīsim dvēseles iekšējās attīstības etapus kopumā.

Apziņas attīstības etapi: agrā bērnība, briedums un vecums

Ja paskatās uz dvēseles apziņas attīstību pēc viņas kā individuālas vienības dzimšanas, rupji runājot, viņa iziet trīs iekšējos etapus. Šie etapi nav atkarīgi no konkrēta realitātes plāna (planēta, dimensija, zvaigžņu sistēma), kuru izvēlas apdzīvot vai izzināt apziņa.

1) Nevainības etaps (paradīze).

2) Ego etaps (“grēks”).

3) “Otrās nevainības” etaps (apgaismotība).

Metafiziski šos etapus var salīdzināt ar agru bērnību, briedumu un vecumu.

Pēc dvēseļu kā individuālu vienību dzimšanas tās atstāj okeānisko vienotības stāvokli, kuru atceras kā svētlaimes un pilnīgas drošības stāvokli. Pēc tam tās turpina izzināt realitāti absolūti jaunā veidā. Lēnām tās arvien vairāk apzinās sevi un savu unikalitāti, salīdzinot ar saviem ceļabiedriem. Šajā etapā tās ir ļoti uztverīgas un jutīgas kā mazs bērns, kurš skatās uz pasauli plaši atplestām, ziņkārību un nevainību izsakošām acīm.

Šo var nosaukt par paradīzes etapu, jo jaundzimušo dvēseļu atmiņā vēl ir svaiga vienotības un drošības sajūta. Viņas vēl ir ļoti tuvas Mājām, tās vēl neaizstāv tiesības būt tām, kas viņas ir.

Tā kā ceļojums turpinās, atmiņa par mājām lēnām izbalē, jo dvēseles iedziļinās dažādos pieredzes veidos. Agrās bērnības etapā, sākumā, viss liekas jauns un tiek apgūts bez jebkādas kritikas. Pēc tam seko jauns etaps, kad jaunā dvēsele sāk apjaust sevi kā savas pasaules centrālo punktu. Tālāk tā sāk apzināties, ka eksistē tādas lietas kā “es” un “cits”. Tā sāk eksperimentēt ar savu ietekmi uz apkārtni, iedarbojoties uz to. Pati ideja kaut ko darīt, izaugusi no dvēseles apziņas, ir jauna. Līdz šim tā pasīvi pieņēma visu apkārt notiekošo. Tagad dvēselē aug varenības sajūta izrādīt ietekmi uz visu, ko viņa izjūt.

Tas ir ego etapa sākums.

Sākumā ego parāda sevi kā spēju izmantot gribu, lai iespaidotu ārējo pasauli. Lūdzu, ņemiet vērā: ego sākotnējā funkcija atļauj dvēselei pilnībā sajust sevi kā atsevišķu esību. Dvēseles evolūcijā tā ir dabiska un pozitīva attīstība. Pats par sevi ego nav “slikts”. Taču tam piemīt nesavaldības un agresijas tendence. Kad jaundzimusī dvēsele atklāj sevī spēju ietekmēt apkārti, viņa iemīlas ego. Iekšienē, jau nobriedušas dvēseles dziļumā, vēl arvien dzīvo sāpes nodarošā atmiņa. Tā atceras Mājas, tā atceras par pazaudēto paradīzi. Liekas, ka ego ir atbilde uz šīm sāpēm, skumjām pēc Mājām. Un liekas, tas atļauj dvēselei pārvaldīt realitāti. Tas saindē vēl aizvien jauno dvēseli ar spēka ilūziju.

Ja kaut kad arī notika krišana nežēlastībā vai izdzīšana no paradīzes, tad viss notika tā: jaunās dvēseles apziņa bija apburta no ego iespējām, spēka apsolījuma. Taču individuālo dvēseļu pats apziņas dzimšanas mērķis ir izzināt pieredzi visam, kas ir: paradīzei un ellei, nevainībai un “grēkam”. Tāpēc izdzīšana no paradīzes nemaz nebija “nepareizs notikumu pavērsiens”. Tam netiek piejaukta nekāda vainas sajūta, kamēr jūs neticat tās eksistencei. Neviens jūs nenosoda, izņemot jūs pašus.

Kad jaunā dvēsele kļūst nobriedusi, lietu novērošanas un izzināšanas veidā notiek nobīde uz “centrēšanos uz sevi”. Spēka ilūzija pastiprina dvēseļu atdalīšanos, zaudējot sasaisti. Tādēļ dvēselē rodas vientulības un atsvešinātības sajūta. Kaut arī neapzināti, dvēsele kļūst par kareivi, kurš cīnās par spēku. Liekas, ka spēks ir vienīgais veids, kā atvieglot prāta sasprindzinājumu, kaut uz laiku.

Augstāk mēs izdalījām trešo dvēseles apziņas attīstības etapu: apgaismotības stāvokli, “otro nevainību” jeb vecumu. Par šo etapu var pateikt ļoti daudz un, konkrēti, par pāreju no otrā etapa uz trešo tiek stāstīts tālāk šajā sērijā (īpaši “No uz ego balstītas apziņas pie apziņas, kas pamatojas uz sirdi” III un IV daļā). Tagad mēs atgriezīsimies pie stāsta par zemes dvēselēm un paskaidrosim, kā ego etapa pamošanās saistās ar cilvēka parādīšanos uz Zemes.

Zemes dvēseļu ieiešana ego etapā; cilvēka parādīšanās uz Zemes

Etaps, kurā zemes dvēseles izzināja augu un dzīvnieku dzīvi, iekšējā līmenī sakrita ar nevainības jeb paradīzes etapu. Eņģeļu sfēras un devu sfēras garīgo būtņu vadībā un aizsardzībā uz Zemes plauka un zēla dzīvība. (Devas strādā ētera līmenī, tas ir, tās ir tuvāk fiziskajai pasaulei nekā eņģeli.) Augu un dzīvnieku ēteriskie ķermeņi nav kritiski atkarīgi no eņģeļu un devu sfēras mātišķīgās enerģijas rūpēm un barošanas. Tie netiecas uz “brīvību” vai aiziet un meklēt savu individuālu veidu kaut ko darīt. Starp visu dzīvo vēl joprojām saglabājas milzīga vienotības un harmonijas sajūta.

Taču cilvēka parādīšanās iezīmē pārveidošanos punktu apziņas attīstībā. Pēc būtības, ar staigāšanu uz divām kājām un smadzeņu attīstību apziņa, kas mājoja cilvēkveidīgajos primātos, labāk ietekmēja apkārtni. Apziņa, kas iemiesojās antropoīdā, sāka izzināt, kādas ir sajūtas, ja ir lielāka kontrole pār tiešo apkārtni. Tā sāka atklāt savu spēku un spēju ietekmēt apkārtni. Tā sāka izzināt brīvo gribu.

Tāda attīstība nebija nejaušība. Tā ir atbilde uz iekšējo nepieciešamību, ko izjūt zemes dvēseles, nepieciešamību izzināt individualitāti dziļākos līmeņos nekā agrāk. Zemes dvēseļu augošā pašapzināšanās sasniedza etapu, kad radās cilvēka bioloģiskās formas, mums pazīstamas kā cilvēciskā būtne.

Kad zemes dvēseles bija gatavas ieiet ego etapā, cilvēka radīšana atļāva tām izzināt dzīvības formu, kurai ir brīvā griba. Tas arī piešķīra iemiesotajai apziņai vēl lielāku “sevis” apzināšanos atšķirībā no “cita”. Tā radās arēna iespējamajiem konfliktiem starp “manu interesi” un “tavu interesi”, “manu vēlēšanos” un “tavu vēlēšanos”. Indivīds turpināja atrauties no acīmredzamās vienotības, dabiskās kārtības “dot un ņemt”, lai atrastu citus pieejamus ceļus. Tas arī iezīmēja “paradīzes beigas” uz Zemes. Taču mēs uztveram to ne kā traģisku notikumu, bet kā dabisku procesu (kā jūsu gadalaiki). Tas ir dabisks notikumu pavērsiens, kas atļauj jums (šodien un tagad) sabalansēt sevī dievišķumu un individualitāti.

Kad zemes dvēseles apziņa iegāja ego etapā un sāka izzināt stāvokli “būt cilvēkam”, eņģeļu un devu ietekme lēnām aizgāja otrajā plānā. Pašā šo spēku dabā ir ielikta cieņa pret visu ar tiem sadurošos enerģiju brīvo gribu. Tie nekad neiespaido, ja tos neaicina. Tāpēc ego apziņa ieguva pilnu varu, un zemes dvēseles iepazinās ar visiem spēka “jaukumiem”. Tāpat tas atstāja iespaidu uz augu un dzīvnieku valsti. Var teikt, ka radušos kareivīgo enerģiju daļēji absorbēja šīs ne cilvēciskās sfēras, kas radīja tajās haosu sajūtu. Tā eksistē vēl līdz šai dienai.

Tā kā Zemes dvēseles kvēli vēlējās jaunas pieredze sfēras, tās kļuva uzņēmīgas pret jaunām ārējām ietekmēm. Šeit mēs gribam pievērst īpašu uzmanību ārpuszemes, galaktiskai ietekmei, kas stipri iedarbojās uz nobriedušajām, bet vēl arvien jaunajām zemes dvēseles. Tieši šajā mūsu stāsta vietā uz skatuves parādījās dvēseles, kuras mēs saucam par Gaismas Darbinieku dvēselēm.

Galaktiskās ietekmes uz cilvēku un Zemi

Ar galaktiskajām jeb ārpuszemes ietekmēm mēs domājam ietekmi no kolektīvām enerģijām, kuras ir saistītas ar konkrētām zvaigžņu sistēmām, zvaigznēm vai planētām. Visumā ir daudz eksistences līmeņu jeb realitāšu. Viena planēta vai zvaigzne var eksistēt dažādās dimensijās, kā materiālās, tā arī vairāk ēteriskās. Vispār galaktiskās sabiedrības, kas ietekmēja zemes dvēseles, eksistēja mazāk “blīvā” jeb materiālā realitātē, nekā jūs dzīvojat uz Zemes.

Galaktiskās sfēras apdzīvo nobriedušas dvēseles, kuras ir dzimušas ilgi, pirms parādījās zemes dvēseles un atradās ego etapa zenītā. Kad uz Zemes iemitinājās visi dzīvības formu veidi, ieskaitot cilvēku, ārpuszemes sfēras ar lielu interesi sekoja to attīstībai. Viņu uzmanību piesaistīja dzīvības formu dažādība un pārpilnība. Viņi juta, ka šeit notiek kaut kas ļoti specifisks.

Ļoti ilgi starp dažādām galaktiskām sabiedrībām notika kaujas un cīņas. Tas ir pilnīgi dabisks process tajā nozīmē, ka konfliktā iesaistīto dvēseļu apziņai bija nepieciešamība cīnīties, lai uzzinātu visu par centrēšanos uz sevi un spēku. Viņi izzināja ego darbību, un “progresējot” kļuva par speciālistiem manipulēšanā ar apziņu. Viņi kļuva par lietpratējiem, kā pakļaut citas dvēseles vai dvēseļu sabiedrības savai varai ar smalku un ne tik smalku psihisku instrumentu palīdzību.

Interese, kuru Zemei izrādīja galaktiskās sabiedrības, bija egoistiska. Tās sajuta iespēju ietekmēt ar jaunām un spēka metodēm. Jūs varētu teikt, ka toreiz starpgalaktiskie kari iegāja strupceļā. Kad jūs karojat ar kādu atkal un atkal, ar laiku jūs sasniedzat zināma veida līdzsvaru, teiksim, ietekmes zonu sadalīšanu. Jūs pazīstat viens otru tik labi, ka zināt, kad pienāk laiks rīkoties un kad nē. Situācija iegāja strupceļā, un galaktiskie pretinieki cerēja uz jaunām iespējām uz Zemes. Viņi nolēma, ka Zeme nodrošinās arēnu cīņu atsākšanai un strupceļa pārvarēšanai.

Galaktiskās sabiedrības izvēlējās ietekmēt Zemi, manipulējot ar zemes dvēseļu apziņu. Ieejot ego etapā, zemes dvēseles izrādījās īpaši uzņēmīgas pret viņu ietekmi. Līdz tam tām bija imunitāte pret jebkuru ārējas enerģijas iedarbību ar spēku, jo pašām nebija tieksmes izmantot spēka enerģiju. Jums ir imunitāte pret agresiju un spēku, ja jūsos nav enerģijas, kas tos piesaista. Tāpēc galaktiskās enerģijas nevarēja sasniegt zemes dvēseļu apziņu līdz tam laikam, kamēr pēdējās nenolēma pašas izzināt spēka enerģiju.

Pāreja uz ego etapu padarīja zemes dvēseles ievainojamas, jo bez nodoma izzināt ego apziņu tās vēl aizvien bija nevainīgas un naivas. Tāpēc galaktiskajiem spēkiem izrādījās viegli ieviest savas enerģijas zemes dvēseļu apziņā. Viņi darbojās ar apziņas manipulēšanu jeb kontroli pār prātu. Viņu tehnoloģijas bija ļoti sarežģītas. Viņiem bija psihiskie instrumenti, kas pa lielākai daļai nebija līdzīgi smadzeņu skalošanai ar zemapziņas hipnotiskās iedvešanas palīdzību. Viņi darbojās psihiskajā un astrālajā līmenī, taču viņu ietekme atsaucās materiāli/fiziskā ķermeņa līmeni. Viņi ietekmēja cilvēka smadzeņu attīstību, sašaurinot cilvēciskajām būtnēm pieejamo pieredzes diapazonu. Pēc būtības, viņi stimulēja uz bailēm balstītus domāšanas un emocionālos šablonus. Zemes dvēseļu apziņā jau bija bailes kā rezultāts sāpēm un skumjām, kuras nes sevī jebkura jauna dvēsele. Tieši šīs jau eksistējošās bailes galaktiskie spēki tad arī padarīja par izejas punktu, lai ievērojami palielinātu baiļu un pakļaušanās enerģiju zemes dvēseļu prātos un emocijās. Tas atļāva viņiem kontrolēt cilvēka apziņu.

Vēlāk, ar cilvēcisko būtņu palīdzību, galaktiskie karotāji centās uzvarēt savus galaktiskos ienaidniekus. Cīņa par cilvēci izrādījās cīņa starp vecajiem galaktiskajiem ienaidniekiem, kuri izmantoja cilvēciskās būtnes kā marionetes.

Ar šo varmācīgo iebrukumu – karu par cilvēces sirdi – zemes dvēseles pretenzijas uz individualitātes un autonomijas sajūtu bija pilnīgi sakautas.

Taču galaktiskie interventi nespēja pa īstam atņemt cilvēcei brīvību. Neskatoties uz masīvo ārpuszemes ietekmi, katras individuālās dvēseles/apziņas dievišķā būtība palika nesabojāta. Dvēsele nevar sabrukt, kaut arī viņas brīvība un dievišķā daba var būt ļoti ilgi paslēpta. Tas ir saistīts ar to, ka, galu galā, spēks kā tāds neeksistē. Spēks vienmēr izsmeļ sevi ar baiļu ilūzijām un neziņu. Tas var tikai slēpt un bēdzināt, bet nav spējīgs radīt vai iznīcināt.

Vēl vairāk, pats uzbrukums zemes dvēselēm no galaktisko sabiedrību puses atnesa bailes ne tikai uz Zemi. Bez iepriekšēja nodoma tas iniciēja dziļu izmaiņas procesu galaktikas karotāju apziņā – pagriezienu uz nākošo apziņas etapu: apgaismotību jeb “otro nevainību”.

 

Pievienots 02.07.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/prodolzhaem-nash-dialog

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.jeshua.net/ Šai lapai ir arī latviskā versija http://www.jeshua.net/lv/ (Tulk. piezīme)

[2] Mateja evaņģēlijs 11:12 “...Debesu valstībā laužas iekšā...” / Евангелие по Матфею, 11:12 “...Царство Небесное силою берется...” (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.jeshua.net/lv/ “Gaismas Darbinieki” (Tulk. piezīme)