Viņa varētu nedaudz pacelties...

Viņa varētu nedaudz pacelties, viņa tā mirdzētu!

Atsauksme uz rakstu “Sanats Kumara atbild uz jautājumiem” un N. Koteļņikovas atbilde

Vēstules autore Marina Grinkeviča

Izlasīju Jurija un Helēnas rakstus http://v-istok.ru/raznoe/informaciya/voprosy-na-kotorye-ya-ne-poluchil-otveta/. Nolēmu izteikties.

Pelēkie, tumšie, gaišie... It kā sludinām vienu, bet tomēr Radītāja pasauli šajā gadījumā dalām pēc krāsām un gaismas? Sludinām, ka katrā radījumā nepieciešams redzēt mūsu Veidotāju Radītāju, Dievu, ja vēlaties, bet dalām viņa radījumus pēc nokrāsas. Viņi slikti – mēs labi. Viņi sēj ļaunu, bet mēs labu. Viņi fui, mēs – mīlestība. Bet vai tā ir? Varbūt tomēr mēs esam vienas medaļas divas puses? Varbūt viņi ir mūsu lielie skolotāji, šie tumši daudzkrāsainie, kā mēs viņus dēvējam.

Atceroties pirmo un otro insaidera Vēstījumu, prātā nāk viņa frāze, vispār tā tad arī iekrita man dvēselē, atklājot daudz jautājumu: “jo vairāk gaismas darbinieku planetāro akciju tiek veikts, jo vairāk mums ir tiesību uz tādām pašām akcijām ar negatīvu raksturu (teiksim tā, brīvs pārfrazējums), jo visā nepieciešams balanss.” Esmu redzējusi daudz tekstu, kuros ir sašutums par šo frāzi, kopējais viedoklis – vienkārši vēlas, lai gaismas nesēju planetārās akcijas izbeigtos, mūs grib iebiedēt.

Domājiet ar sirdi – jūtiet ar galvu. Es, lūk, arī domāju, ka mana sirds sen, vēl pirms insaidera vēstījumu izlasīšanas, atteicās piedalīties planetārās akcijās, it kā nosūtīsim gaismu un mīlestību uz to vietu, nodzēsīsim uguni tajā vietā, pārtrauksim zemestrīci šeit un tml. Daudz visa kā tiek veikts.

Man ir liels skolotājs – mans dēls. Nekrāsošu viņu zili gaišzilā, kristāliskā, varavīkšņainā un tml. krāsās. Katrs bērns ir unikāls un dižens. Viņam labi izdodas sazināties ar Gaiju, ko viņš pastāvīgi arī izmanto. Te viņam lietutiņu, te sauli padod. Es aizdomājos. Un arī pazīstami gaismas nesēji izteicās – nedrīkst iejaukties Gaijas dzīvē, viņa pati zina, ko dara.

Jautāju, pastāsti, kā notiek sazināšanās ar Gaiju process. Skaidro: vēršoties pie viņas, saku apmēram: tu, protams, izlemsi, ko darīt, bet man ir lūgums, tu te šajā apvidū esi lielu vētru iecerējusi, saprotu un cienu, bet šeit putni, koki, zvēri taču cietīs, varbūt vējš papūtīs, bet ne tā, lai visu salauztu. Tāpat ar lietu, salu, sauli un tml. Ne tā, ka uzreiz un viss: uguns nodzisusi, lietus nelīst, saule nespīd, vējš nepūš, bet tomēr cienot viņas savu gribu izpaust. Bet viņa viņam atbild: lietutiņš nolīs, bet neappludinās, vai, atvaino, brāli, gan appludinās, gan salauzīs, citādi nekādi.

Lūk, es nu domāju. Mēs runājam par brīvību: planēta Zeme – brīvās izvēles planēta. Bet ko paši darām? Kurš no mums, veicot planetārās akcijas, ir pajautājis Zemei, bet vai var paņemt un atpakaļ fiziskajai ugunij nosūtīt uguni... neatceros, kādu tur sūtīja. Bet vai tur ir vajadzīga gaisma, kurp mēs viņu sūtām? To mēs tā izlēmām: karš – vajag pagaismot. Bet vai vajag? Kaut kā mēs lieliski dualitātes un lepnības augstākās pilotāžas līmenī veicam ļoti daudz, lūk, šādu akciju. Bet pajautāt A Es, kuri tur sapulcējušies – vai viņiem tas vajadzīgs? Aizmirstam. Ko jūs, mēs taču gaismojam!

Es vienkārši nevaru iedomāties, ka es, būdama ar dažām, vai nu spējām, teiksim tā, vai arī ar uzdevumu būvēt portālus un pavadīt uz zemes karājošās dvēseles pie Radītāja, vērsīšu savu uzmanību uz stihisku nelaimju vietu un vienkārši “aiz rokas” vilkšu mirušos uz to portālu. Pēc principa: nomirāt – ejiet prom. Kurš man ir lūdzis? Lūk, arī šeit saku, bet kurš mums lūdz? Un ja lūdz, tad kas viņi ir?

Pie manis personīgi dvēsele atnāk un saka: palīdzi, taciņu radi. Kādi jautājumi, viens, divi un gatavs. Ir bijis, ka pulki ir gājuši prom. Bet viņi taču paši arī lūdza. Bet vai lūdz viņās laist gaismu dvēseles, kuras drūzmējas konflikta vietā?

Es skatos, jo vairāk mēs Ukrainai gaismojam, jo vairāk viņi karo gan fiziski, gan informatīvi, un vispār, kā vien tik var.

Jautājums, bet kurš mūs ir pilnvarojis spriest – kam vajadzīga gaisma un palīdzība, kam tās nav vajadzīgas? Cilvēks – tā ir Dieva, Radītāja līdzība. Bet ko mēs katrs darām kā Radītājs? Ko tieši mēs esam izdarījuši, lai būtu kā Radītājs?

Bet, lūk, lepnības, cik tik vajag. Radām grupas, gaismojam, aicinām skolotājus, audzinātājus un dzīvoklīti pēc labākajām 3D tradīcijām ar vīru un viņa bērniem dalām. Ko tu, mēs taču esam pelnījuši, gan savu nepazaudēt, gan viņa gabalu nokapāt. Mirdzam, tīrām, pasniedzam jogu, neēdam gaļu un gaidām 2012.12.21, lai paceltos augšā virs iznīcīgajiem riebīgajiem kašķīgajiem cilvēciņiem un raudzītos, kā viņi deg ugunīgā ellē.

Tāpat uz semināriem ejam, mieru, labo, brīvību sludinām un, ieguvuši jaunas zināšanas seminārā, eksperimentējam ar pašu bērniem un taisnprātīgi izjūtam sašutumu, ka bērni pretojas tam, ka iejaucas viņu enerģētiskajā telpā. Var uzskaitīt ļoti daudz.

Kas tas ir? Dubultu standartu pasaule priekš ezotēriķiem, kuri iztēlojušies sevi par Dieva gaismu un roku, kura valda uz Zemes? Kā ļaudis saka: spēks ir – prāta nevajag?

Bet varbūt tomēr ir laiks iziet no pusaudžu maksimālisma stāvokļa un spert soli vieduma stāvoklī, turp, par ko tik daudz runājam.

Ar cieņu, Grinkevič-Guščina Marina Nikolajevna

14 05 21 01

 

Natālijas Koteļņikovas atbilde

Interesanta vēstule, kura izraisa vēlēšanos padomāt. Lieku reizi tikt skaidrībā un saprast, par ko šis cilvēks runā.

Padomāsim kopā. Man ir ļoti svarīgi zināt, ko domājat jūs? Sūtiet jūsu piezīmes un vēstules, atsauksmes un rakstus uz manu e-pastu: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it..

 

Pēdējā laikā ir iezīmējusies tendence iet prom no garīgām grupām, viļoties praksēs, skolotājos, enerģijās. Notiek to atsijāšanās, kuri darbojās zem baiļu Damokla zobena 12. gada priekšā, un to, kuri patiešām iet uz apskaidrošanos. Paliek tie, kuri vēlas aiziet no planētas augšupcelšanā.

Krītas cilvēciskā Gaisma uz Zemes. Arvien mazāk paliek patiesu eoztēriķu, cilvēki ieiet tajās praksēs, kuras neprasa darbu ar sevi, ar planētu – psiholoģijā, attiecībās, sīkā materiālā kņadā, biznesā. Daži, ja ļoti godīgi padomā, arī ezotēriskā ienāca, lai vairāk naudas “dotu” par nopelniem planētas labā. Un atver “naudas kanālus”, “pārpilnības kanālus”. Bet tā ir 3-šās dimensijas enerģija, tā ir maģija. Un tagad viņi, redzams, veic pagriezienu maģijā.

Cits iemesls: daudzas grupas ir sagrābuši pelēko būtību kanāli. Nekautrējoties nosauksim tos kanālus, kuri darbojas uz planētas: pelēkie – viņi arī ir pelēkie. Viņi maskējas par gaišajiem spēkiem, bet novada enerģijas uz tām vietām, kurp viņiem vajag. 95% gaismas, labi un gudri vārdi – un aizvešana pelēkumā ar mazu triku palīdzību, kā, piemēram, “jo vairāk gaismas darbinieku planetāro akciju tiek veikts, jo vairāk mums ir tiesību uz tādām pašām akcijām ar negatīvu raksturu, jo visā nepieciešams balanss.”

Sanat Kumara, kā tu atbildēsi uz uzstādīto jautājumu?

Dārgie bērni, patiešām, uz planētas ir nepieciešams balanss. Un tagad balansam strauji sāka trūkt Gaismas, tāpēc ka daudzi Gaišie Spēki un gaismas nesēji tika nomanipulēti un aizklāti ar tiem, kuri negrib Māmuļas-Zemes apskaidrošanos. Es aicinu strauji pacelt gaismas darbu uz planētas, vienalga kā – gan uz vietām, gan planetāri, gan sevis iekšienē, gan ar Mīlestības un Gaismas sūtījumu uz “pūšanas vietām”... Man vajag, lai jūs kļūtu dzīvāki, jo pelēkā masa nāk virsū planētai un atkal velk iekšā purvā tos, kuri jau gandrīz bija izkūlušies no tā.

14 05 21 02

Attīstītākos semināros man atklātā tekstā nākas saukt tos spēkus, kuri ap gaismas darbiniekiem savelk cilpu, un viņi sāk aizklāties no saviem Augstākajiem Es. Daudzas manas personīgās konsultācijas ir veltītas tam, lai attīrītu jūsu kanālus ar Augstāko Es, reiz tīrus, bet tagad aizvilktus un aizsistus ar pelēku masu. Un tieši pelēkie piedāvā neieiet tajās sfērās, kur mēs varam kaut ko izmainīt vai pārbīdīt ar savu vienotību.

Vieni no jums raksta: “nevaru klusēt”, bet citi piedāvā klusēt un vienkārši dzīvot kā agrāk, neko neuzsākot un neko nemainot, it kā lepnība – tas ir visu cilvēcisko apskaidrošanas un mīlestības prakšu avots.

Vēstules autore piedāvā neko nedarīt, kā sacīt, mēs esam bezspēcīgi jeb mums nav tiesību ne uz ko. Vai patiešām gribas vienaldzīgi sēdēt pie televizora, skatoties uz cīņu vai karu, uz kataklizmām, un domāt, ka mums ir jālūdz Māmuļai-Zemei (nevis Gaijai...) atļauja pastrādāt ar cilvēci, vai vispār neko nezināt, neskatīties TV un atslēgties no realitātes?

Padomāsim kopā, kam ir izdevīgi, lai mēs pārstātu gaismot?

Zemei izdevīgi?

Vai tiem, kuri pretojas gaismai?

Jūs taču neapstrīdēsiet, ka ir cilvēciskie spēki, valstis un prāti, fiziskās planētas apstākļos pretimstāvoši cits citam?

Dievišķie Tumsas Spēki strādā priekš cilvēces tāpat kā Dievišķie Gaismas Spēki. Tumsas Spēki cenšas noturēt un “nelaist”, tai pat laikā stumjot mūs uz augstām vibrācijām, izspiežot no zemām, kur mums nav saldi dzīvot. Un mēs varam iziet uz tiem līmeņiem, kur mēs kļūsim harmoniski un bez konfliktiem. Un mēs daudzi jau esam šeit.

Gaismas Spēki cenšas attīrīt cilvēka apziņu, pacelt viņu, pārvest cilvēci uz augstāku Kristus Apziņu, lai cilvēks varētu nostāties Planētas Logosa vietā un domāt no Cilvēces Vienotības redzes viedokļa.

 

Un kā tad Māmuļa-Zeme? Vai tiešām viņa negrib, lai mēs strādātu ar tumšajiem punktiem uz planētas, apgaismojot tos un piepildot viņus ar mīlestību? Es nolēmu noskaidrot “no pirmavotiem” visus jautājumus, saistītus ar šo tēmu.

14 05 21 03

Dārgā Māmuļa Zeme, tev vajag, lai mēs apspīdētu konfliktu vietas, jeb tu dod priekšroku visu pašai iztīrīt?

Māmuļa Zeme: Dēliņi un meitiņas, mani acuraugi! Jūs nevarat iedomāties, cik svarīgi ir, lai jūs nenolaistu savas vibrācijas un mirdzētu, cik vien spēka, jo tikai tā mēs tagad “izstūrēsim” uz augstāku mūsu kopīgās planetārās evolūcijas robežu!

Tagad nav laiks nodarboties ar attiecību noskaidrošanu. Vajag parādīt sevi visā savā Gaismā, lai Attīstības Spēki spētu novērtēt cilvēci un sakrāto garīgo potenciālu. Atbildīgs moments priekš mums ar jums!

Notiek dvēseļu uzskaitīšana un inventarizācija. Tās dvēseles, kuras ir nolaidušās, riskē nenokļūt tur, kur viņas ir nodomājušas iznākt – Gaismas Pilsētās un Augšupcelšanā, dvēseles garīgajās virsotnēs.

Mani mīļie bērniņi! Lūdzu jūs – nenolaidiet spārnus, jo mana dvēsele taču uz mūžiem ar jūsu dvēselēm saistīta! Man ir sāpīgi, ka jūs esat nolēmuši, ka jūs esat zaudējuši setu, jūsu spēli, liktu bankā.

Nē, ejam un mirdzam, cik vien spēka! Nedomājiet, ka jūs visu esat izdarījuši un tagad varat sēdēt, rokas salikuši. Pie jums ir atnācis tik daudz galaktiskās bagātības – tādas domas, vēstījumi, čenelingi, tādi jauni Skolotāji no Galaktiskās Federācijas, un jaunās enerģijas, līdz šim uz manis neredzētas – kā gan jūs nejūtat, ka absolūti viss mainās?

Bet jūs esat sākuši aizmirst, kas jūs esat. Un kurš jaunās bagātības pieņems? Vai tiešām tie, kuri neko negrib darīt, ir nolaiduši spārnus un sēž bez darbības?

Bet kā tad tava griba, mēs varam kaut ko mainīt uz planētas pēc savas sapratnes?

Ir, protams, mans dublieris, kurš atbild par planetārajiem gariem, par stihijām un par kataklizmām. Tas ir mans apakšējais aspekts. Es taču arī esmu daudzdimensionāla.

Mans augstākais aspekts ietilpst Saules sistēmas planētu Saules Vienotībā.

Bet vidējais, lūk, sarunājas ar tevi. Cilvēce un es ir Viens. Un jums jālemj, kā būvēt savu cilvēku sabiedrību un kā cīnīties vai miermīlēt. Es jums tajā neesmu norādītājs. Es, tāpat kā agrāk, atbalstu jūs.

Vienmēr esmu mīlējusi jūs, mani bērniņi, mani planetārie Dievi. Es nedusmojos uz jums, jūs taču vēl esat mazi bērni un ķildojaties un mīlat cits citu kā bērni.

Lūdzu jūs nenolaist gaismas spārnus un mīlēt un miermīlēt visā jūsu Debesu Spēkā.

Tagad manas atbildes uz jautājumiem, izvirzītiem šajā aktuālajā vēstulē.

Marinas jautājums: Bet vai lūdz viņās laist gaismu dvēseles, kuras drūzmējas konflikta vietā?

Marina droši vien domā, ka tikai viņa “dzird un pulkus nosūta”, un vairāk neviens pat aicinājumus nedzird no tiem spēkiem, kuri smok kara smirdoņā un lūdzas apturēt asinspirti, un lūdz visus gaismas spēkus palīdzēt viņiem tikt galā ar konfliktu.

14 05 21 04

Marinas jautājums: Kas tas ir? Dubultu standartu pasaule priekš ezotēriķiem, kuri iztēlojušies sevi par Dieva gaismu un roku, kura valda uz Zemes?

Mūsu apziņa vairs neslēpj, ka ir augšupcēlusies Planetārās Vienotības augstumā. Un mūsu domas un darbības izriet no cilvēka vajadzībām. Mēs redzam un jūtam no augšas, no augstuma, un aiz Sevis sakopjam, Sevi tīrām, Sevi mīlam un atbalstām. Bet tas, kurš uzskata sakopšanas un iztīrīšanas no duālās apziņas darbu par lepnību, lai tā domā, tā ir viņa izvēle.

Cilvēce patiešām ir Dieva Roka, un nav Dievam citu roku, lai palīdzētu cilvēkiem.

Atcerēsimies līdzību, kā vecenīte stāvēja uz savas mājas jumta plūdu laikā un cerēja uz Dievu, ka viņš glābs viņu. Noraidīja gan helikopteru, atlidojušu pēc viņas, gan laivu, braucošu garām, gan baļķi, peldošu viņai garām. Noslīkusi, viņa uzzināja, ka tas bija Dievs, kurš pēc viņas gan helikopteru sūtīja, gan laivu, gan baļķi.

Tad kā gan Radītājs spēs mums palīdzēt bez mums pašiem, viņa plānu radošiem?

 

Marinas jautājums: Bet kurš mūs ir pilnvarojis spriest – kam vajadzīga gaisma un palīdzība, kam tās nav vajadzīgas?

Kam nav vajadzīgi Dievišķā Mīlestība un Gaisma – Radītāja enerģijas? Ir tādi?

Mēs vienmēr varam sūtīt tās uz visām vietām, kuras lūdz palīdzību. Un tā nebūs kļūda vai vardarbība.

Un visi konflikti eksistē tieši tā iemesla dēļ, ka to cilvēku, kuri stāv konflikta korē, dzīvē maz ir tādu enerģiju kā Mīlestība un Gaisma. Tāpēc viņi arī karo cits pret citu. Bet citi glābj viņus tajā pašā vietā. (Piemēram, mātes glābj savus dēlus, kuri atrodas konflikta zonā, baro viņus, nomierina un iedveš labas domas.)

Un Mīlestība un Gaisma nomierina, samazinu cīņu, apremdina.

 

Marinas jautājums: Cilvēks – tā ir Dieva, Radītāja līdzība. Bet ko mēs katrs darām kā Radītājs? Ko tieši mēs esam izdarījuši, lai būtu kā Radītājs?

Marina strādā ar dvēseli. Viņa dara to kā Radītājs. Mēs arī strādājam gan ar dvēselēm, gan ar cilvēcisko faktoru, gan ar dualitātes attiecībām, gan ar karu un mieru. Mēs nebojājam laika apstākļus vai Zemes uguns/ūdens enerģētisko balansu, mēs šajā gadījumā strādājam ar cilvēci. To tad mēs arī darām kā Radītāji.

Mēs zinām, ka pašreiz tikai cilvēce ir atbildīga par to, kas tagad būs uz planētas. Un mēs atbildam par to kā Radītāji – gan Marina, gan es, gan jūs. Un pēc nopelniem arī saņemsim[1] – planētas Pārraugi raudzīsies uz mums pēc rases attīstības rezultātiem.

Izdzīvosim vai “nožmiegsim” cits citu?

Vai mēs esam spējīgi mīlēt?

Humānisms jau ir jeb vēl vajag sastrādāt?

Cik lielā mērā mēs esam vienaldzīgi? Mīlestība un vienaldzība ir poli.

Vai tiešām mēs pie tam sēdēsim rokas salikuši, baidoties izdarīt mazākās darbības?

Un Māte-Zeme lūdz, nē, lūdzas mums mirdzēt pēc iespējas vairāk, jebkura iemesla dēļ, sūtīt mīlestību saviem bērniem, vīriem, naidā esošajiem brāļiem un māsām – viņi nav sveši mums.

Un nav uz planētas tagad svešu mums.

 

No Marinas vēstules: Bet, lūk, lepnības, cik tik vajag. Radām grupas, mirdzam, aicinām skolotājus, audzinātājus un dzīvoklīti pēc labākajām 3D tradīcijām ar vīru un viņa bērniem dalām. Ko tu, mēs taču esam pelnījuši, gan savu nepazaudēt, gan viņa gabalu nokapāt. Gaismojam, tīrām, pasniedzam jogu.

Lūk, arī atbraucām. Lūk, arī visu vilšanos un pārdarījumu, baiļu un autores zemās apziņas cēlonis. Kāds tuvs ir “iebraucis” lepnībā, jogā, uz šķiršanos, un tagad lai visi šī iemesla dēļ cieš un baidās degunu iebāzt Planetārajā Vienotībā, grupveida praksēs, jo tā taču tagad mums visiem ir lepnība, ne tikai tam, kas “dzīvoklīti dala ar vīru un viņa bērniem”.

Un grupas taču arī mēs radām! Un seminārus pasniedzam, un pat uzdrošināmies planetāras akcijas! Bet dažs labs arī ar jogu “grēko”...

Kā saka, bet karalis taču ir kails! Materiālās aizķeres – tas pakalpo visiem tiem, kuri ir pelēko spēku pavadā, kuri gaismo... jeb vairs nē? Ar spēku mīl, bet neieredz pilnā spēkā, un to sauc par gaismas nesēju? Pelēcīšiem pakalpo tādi strīdi, jo gaisma taču no ienaida dziest.

Un kāds ar to sakars Māmuļai-Zemei?

 

Marinas jautājums: Kaut kā mēs lieliski dualitātes un lepnības augstākās pilotāžas līmenī veicam ļoti daudz, lūk, šādu akciju. Bet pajautāt A Es, kuri tur sapulcējušies – vai viņiem tas vajadzīgs? Aizmirstam. Ko jūs, mēs taču gaismojam!

Dārgā Marina, es mīlu jūs un gaismoju tagad priekš jums, nejautājot jums. Cik lielā mērā jūs cietīsiet no tādas nepareģojamības?

Jautāju Marinas Augstākajam Es: Vai Marinai ir vajadzīga Dievišķā Gaisma un Mīlestība ne no Augstākajiem Spēkiem, bet no cilvēka?

Marinas A. Es: Jā, paārstē viņu, lūdzu.

Es: Man nav tiesību ārstēt bez cilvēka atļaujas.

Marinas A. Es: Bet ko tu vari?

Es: Tika mīlēt ar beznosacījuma mīlestību un gaismot viņai.

Marinas A. Es: Tad vairāk, lūdzu, viņa ir tā nogurusi un vairs netiek galā ar savu gaismu... Viņa ir stipri nokārusi galvu un nevar atļauties daudz ko no tā, kas cilvēkam tiek dots pēc viņa brīvās izvēles. Pārāk daudz apbēdinājumu... Viņa varētu nedaudz pacelties, viņa tā mirdzētu!

14 05 21 05

Mani dārgie līdzgaitnieki un lasītāji! Ļaujiet man visus jūs mīlēt un gaismot jums bez jūsu atļaujas. Es pamazītēm un maigi. Kristus-apziņas līmenī. Un fiziskajā plānā arī. Jūs neiebildīsiet?

Vai jūs atradīsiet cilvēkus, kuri var iebilst pret mīlestību? Ja atradīsiet, uzrakstiet, kāpēc iebilst saņemt Dievišķo Mīlestību?

Es pateicos Marinai par viņas aso un tik vajadzīgo mūsu nevienkāršajā laikā vēstuli. Gribu atgādināt, ka, ja jūs ir aizskārusi izvirzītā tēma, tad rakstiet uz manu adresi This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it., nodrukāsim jūsu viedokli.

Ar mīlestību un kalpošanā Natālija.

 

Pievienots 21.05.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/ey-bi-podnyatsya-nemnogo

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Krieviski “по Сеньке и шапку получим” (Tulk. piezīme)