Pārmalsies – milti būs![1]

Jūsu priekšā divi Maskavas Augšupcelšanās skolas darbi. Dziļas pārdomas, kuras vajadzīgas mums katram. Izlasot rakstus, biju pārsteigta, cik laikā un vietā tie uzrakstīti.

 

Mana pieņemšana

Pieņemot sevi brīdi, kad tev gribas ieraudzīt sevi ne par ko citu kā pilnību, tu negribi redzēt sevī to, kas tu esi tieši tagad šajā iznīcīgajā ķermenī.

Gribas redzēt sevi kā Sievieti, kurai ir viss, kas viņai pienākas pēc dzimuma.

Gribas redzēt sevi kā Cilvēku, kuram viss ir piedzimstot, un tas viņam ir dots uzreiz. Viņam nevajag visu vākt pa kripatiņām no dažādiem iemiesojumiem. No dažādiem aspektiem viņam nevajag izvēlēties to, kurš dos to, kas vajadzīgs, nevis pilnīgi pretējo.

Tāpat gribas sevi ieraudzīt jau izveidotā ģimenes un personīgajā dzīvē. Tomēr realitātē viss iznāk citādāk.

Es pieņēmu sevi ļoti ilgi. Mana vēlēšanās, protams, nesakrita ar to ātrumu, kādā viss tas notika. Es redzēju sevī ne to, kas es biju īstenībā. Mana realitāte bija tālu no manis. Man, protams, gribējās visu un uzreiz, lai ar vienu apzināšanos manā dzīvē viss izmainītos. Bet te nu bija...

Pieņemot sevi pirmo reizi, es, protams, šausmīgi lepojos. Paskatieties, es to izdarīju... Tagad, Jūs!

Ne uzreiz atnāca sapratne, ka aizvākt savu nepazināto sevis mīļās nepieņemšanu nav tik vienkārši.

Mani mēģinājumi ieraudzīt sevi tajā rakursā, kurā es jau gribēju sevi redzēt, neizdevās.

Ieraugot sevi vienu reizi tā, kā gribējās, es sāku saprast, kas viss, kas man vajadzīgs, ir ieraudzīt sevi citu acīm. Es sapratu, ka mans priekšstats par sevi pašu nav adekvāts.

Mana apkārtne man cītīgi rādīja, kas tad es esmu patiesībā. Es tikpat cītīgi to nepieņēmu. Ir ļoti smagi ieraudzīt tuvā cilvēkā, kuru tu pazīsti ne vienu gadu vien, sevi. Es to sāku saprast tikai tad, kad ieraudzīju savā dēlā, kurš stūrgalvīgi negrib uzkopt savu istabu, sevi un savu slinkumu.

Es to pieņēmu, apzinājos. Un tikai tad ieraudzīju šo situāciju citām acīm. Es viņā nepieņēmu viņa slinkumu, kurš man kliedz: paskaties uz sevi!!! Es paskatījos. Ieraudzīju. Jūs domājat, es sāku biežāk piekopt istabu? Lika pagaidīt.

Es vienkārši pārstāju dēlam izteikt pastāvīgos aizrādījumus, pieņemot to, ka šo slinkumu pirmām kārtām vajag aizvākt no sevis, tikai pēc tam modri sekot apkārtējiem. Šī pieņemšana deva man grūdienu uz nākošo.

Es pastāvīgi citos cilvēkos redzēju kaut kādus trūkumus. Es nekad nedomāju, ka tos var atrast arī sev. Redzot, ka cilvēkam, piemēram, ir slikta gaume apģērba izvēlē, es nekad neaizdomājos, ka šis cilvēks var teikt par mani to pašu. Te var sniegt daudz piemēru, to ir liels daudzums.

Mans priekšstats par mani pakāpeniski gāž otrādi manu apziņu un atbilstoši manu dzīvi.

Pieņemot sevi, mēs pieņemam visu, kas ir ap mums. Ja jūs redzat kaut ko nepilnīgu, ieskatieties iekšienē, atveriet savu sirdi, pamēģiniet sameklēt šo nepilnību tur. Tieši nepieņemot sevī savu pilnību, mēs neredzam šo pilnību arī citos.

Ar Mīlestību un Maigumu, Natālija. 2014.01.22.

 

Pieņemšana

Gaļina Hazandžijeva

Es pieņemu to. Kāpēc es nesaku – mīlu, bet tieši: pieņemu? Kāpēc es nevaru teikt, ka pieņemu ar visu sirdi, visu dvēseli? Droši vien tāpēc, ka mīl ar sirdi, un es neesmu gatava teikt mīlu, nav saskanīgi. Tad kādēļ es pieņemu to?

Pieņemu, tāpēc ka visam ir vietā būt. Mēs visi esam dažādi, dažādi domājam, jūtam, uztveram, katram ir sava patiesība, ar kuru viņš dzīvo šajā brīdī – tas ir mūsu skanējums pasaulē. Pēc tās mēs savienojamies un atvienojamies, pēc tās pievelkam tos vai citus notikumus savā dzīvē.

Pieņemt, tātad, negaidīt neko, neparedzēt un nevēlēties sev, pateikties telpai par to, ko tā mums atspoguļo. Un mācīties mīlēt. Jo mīlestība sākas ar pieņemšanu. Dotuma, situācijas, cilvēka, problēmas, drāmas, slimības, laika apstākļu, zaudējuma utt. pieņemšanu.

Tu saki par sevi: šajā brīdī ir tikai tas, un tā ir tava pieredze, tava sevis izzināšana, kas tu esi visa tajā, kāds tu esi?

Pieņemšana – tas ir pirmais solis uz mīlestību.

Pieņemšana – tā ir klātbūtne pašreizējā momentā. Tā ir pretošanās neesamība. Tā ir atļaušana būt visam, kas ir šajā momentā, un just, nekarinot birkas.

Pieņemot kaut ko, tu kļūsti moments, esamība, tu novēro, izzini, apzinies, nonāc līdzsvarā, un tikai tad tu jūti Dievu sevī un sevi Dievā. Sāc visu to mīlēt un apjēgt mūžīgo Es Esmu.

Pēdējās rindiņas uzrakstīju daudz agrāk, kad rakstīju par mīlestību pret sevi, Zemi, Dievu. Taču man likās piemēroti atkārtot tās šeit.

 

Vēlreiz par pieņemšanu

2014.01.09.

Dzīve dažreiz paša negaidītākajā veidā pasniedz tev pārsteigumus. Tā gadījās arī ar mani.

Daudz nedomājot, es pieņēmu uzaicinājumu pavadīt jaungada svētku nedēļu sanatorijā Kostromas pilsētas tuvumā. Tas, kas mani tu sagaidīja, gandrīz nošokēja. Biju domājusi, ka tādi dzīves apstākļi vairs neeksistē: ērtības kaut kur aiz robežām, karstā ūdens, veļas maiņas, uzkopšanas neesamība, aukstums visās telpās. Emocijas vienkārši plūdi pāri, radot protestu, sašutumu, aizkaitinājumu. Nedaudz nomierinājusies, apsēdusies meditācijā, uzdevu sev jautājumu: “Ko es šeit daru? Kādēļ man tas viss?”

Es pat iesmējos no atnākušās apzināšanās pēkšņuma un lakonisma. Atnāca arī miers. Pieņemšanas bez vērtējuma, salīdzinājuma, gaidām miers. Līdz ar mieru atnāca līdzsvars, un problēmas kaut kā pašas no sevis sāka atrisināties: pēkšņi atnesa papildus segas, apsildītājus, parādījās karstais ūdens, ēdiens izrādījās pat ļoti pieklājīgs, bet pats galvenais, – pēkšņi sāka krist sniegs. Pūkainais sniegs ātri pārvērta visu apkārtni, uzdāvinot trīs īstas ziemas dienas ar apbrīnojamām pastaigām pa piesnigušo mežu, vizināšanos ar ragaviņām un slēpošanu, ziemassvētku ugunskuru un citām dzīves izpriecām.

Es nevaru teikt, ka pēkšņi pavisam aizmirsu par sadzīves neērtībām, taču tās vairs nedominēja, kaut kā aizgāja otrajā plānā, kļuva nenozīmīgākas, vai, lēni transformējoties kaut kādos priecīgos notikumos, pateicoties pieņemšanai.

Pieņemšana – tā vienkārši ir iekšējās pretestības pašreizējam momentam neesamība, emocionālās spriedzes noņemšana, līdzsvara esamības harmonijas pieņemšana. Negaidīti apziņā uzpeldēja vārds “pazemība”. Prāts uzreiz atsaucās ar protestu. Nepatīk mums šis vārds, kaut gan par to tiek runāts visās garīgajās grāmatās. Es domāju, ka šeit atkal lieta ir jēdzienu izkropļojumā. Mums tajā skan kaut kādas bezizejas padevības nokrāsa, kas izraisa nepieņemšanu. Tā nu mūs mācīja un audzināja. Patiesībā viss ir ne tā. Tās ir mūsu ambīcijas, kuras ir sašutušas. Tās ir katram, tādā vai citādā pakāpē. No vienas puses tas it kā ir labi, tā kā spiež mūs virzīties uz priekšu, bet no otras puses, kad tās plūst pāri malām, tad ved pie zināmas paštīksmināšanās, salīdzināšanas, emocionālas neiecietības.

Es domāju, ka pieņemšana un pazemība ir cieši saistītas. Ja pieņemšana – tā tomēr ir darbība, kaut arī iekšēja, saistīta ar apzināšanos, tiesību atzīšanas visam būt tādam, kāds ir, tad pazemība – tas ir stāvoklis, pie kura ved pieņemšana, tas ir – iekšējs miers, dziļums, līdzsvars, mierīgums, garīgā zināšana, neatkarīgums no ārējiem apstākļiem, emocionālas spriedzes neesamība, brīvība no prāta vērtējumiem un spriedumiem. Pie tam tavas darbības ārējā pasaulē var būt jebkādas.

Piemēram, līst lietus. Tas nav ne slikti, ne labi. Pieņemu bez vērtējuma. Varu palikt mājās un palasīt, bet varu paņemt lietussargu un iet pastaigāties.

Gaļina Hazandžijeva

 

Primitīvisms

Natālija Koteļņikova

14 02 25 06

Arī es sadūros ar sevis nepieņemšanu mūsu – “garīgo”, kā daži mūs sauc – rindās. Mēs aktīvi cenšamies pieņemt visus, taču cik grūti ir pieņemt sevi! No tā lielākā vai mazākā mērā cieš praktiski katrs. Mūs mācīja dzīvot pēc Pavkas Korčagina, un ja mēs tā nedzīvojam, tad no zemapziņas lien – nepaspēju, neizdarīju, nespēju, nav lemts. Un ja es pēkšņi nepaspēšu augšupcelties – nekļūšu pietiekami tīra/veselīga/apskaidrota?

Un pret sevi mēs reizēm attiecamies kā Agafja Tihonovna: “Ja Nikanora Ivanoviča lūpas pieliktu Ivana Kuzmiča degunam un ņemtu kaut cik atraisītības, kāda ir Baltazaram Baltazarovičam, un, šķiet, pievienotu tam Ivana Pavloviča korpulenci – es tūlīt pat izšķirtos. Bet tagad – ej nu sazini![2]

Mēs mīlam sevi nākotnē, kāda es būšu, kad...

Ja es sasniegšu/izveseļošos/pārstāšu...

Ja es mainīšu darbu (vīru)...

Kad man būs pietiekoši laika/naudas/ spēku...

Bet Debesu Tēvs mīl mūs vienmēr, un tagad arī. Bet mēs nevaram...

“Jā, es pieņemu, jau pieņemu”, bet sirdī ir aukstums un antipātija... Nevaram mīlēt vai nesaprotam, kas tas tāds ir... Mīlestība – nav ne emocijas, ne jūtas, tas ir stāvoklis – harmonisks stāvoklis iekšienē.

“Kā tu vari būt harmoniska ar burvjiem, neliešiem u.c.?”

Sirds nodrebēs, bet tai pat mirklī pieņems – kā Dieva tā kunga bērnu, nokritušu un nespējošu piecelties. Un gribas palīdzēt, bet diez vai viņš sapratīs manu palīdzību...

Tēvs, kāpēc mēs nevaram sevi pilnībā pieņemt, ar ko tas saistīts? Kas ar cilvēku notiek? Vai tiešām mēs – tavs izstrādājums – brāķis? Kā dzīvot, nepieņemot sevi? Nu labi, mēs ar to strādājam un mācāmies, un cenšamies, un vismaz zinām, kurp ejam, bet visi pārējie? Taču kā mokās! Planēta sevi nepieņem, tas ir globāli...

Mēs visu laikam uzlabojamies, un it kā viss kļūst ērtāks un tīrāks, un kulturālāks, bet vai cilvēks no tā kļūst labāks? Jo visas civilizācijas mērķis taču ir kļūt labākai man un mums visiem...

Lūk, piemērs no nesenas filmas – ortopēdiskās gultas, tādas ērtas, radītas veselībai, veicina sāpju parādīšanos mugurā, tāpēc ka ieņem ķermeņa formu. Bet vajag, lai ķermenis pieņemtu līdzenas virsmas formu un miega laikā iztaisnotos... tad mugura nesāp. Vajag gulēt uz līdzenas grīdas ar nelielu paklāju, kuru pārdošanā nav. Toties ir jūra gultu...

Tāpat arī cilvēce – atklājam savus instinktus, kuri faktiski mūs bojā, veicina nesasniedzamus ideālus, kā iekšējus, tā ārējus, un centīgi ved mūs kaut kur ne tur... vai tiešām mēs nekad netiksim laukā no manipulācijas ar mūsu apziņu? Kas notiek? Kas mūs vada? Kad mēs nomierināsimies attiecībā uz sevi?

Debesu Tēvs: Nekrīti panikā. Attīstība nekad nerit gludi. Kad jūs esat apzinājušies, ka esat paklupuši, tad taču arī citi ir spējīgi to saprast. Atklāsmes mēdz būt ne tikai “attīstītajiem”, bet arī priekšniekiem, zinātniekiem un jebkuram cilvēkam. Jūs tagad iztaisnojaties, stāvat “iztaisnošanās” priekšvakarā, sākot saprast civilizācijas jēgu – saprātīgumu un viņas pilnveidošanos.

Agrāk jums visas zināšanas nesa ielidojušie kosmiskie viesi. Ne pārāk jūs tās esat iegaumējuši. Sava pieredze māca stipri labāk.

Bet pieņemt sevi Es mācos caur jums. Jūs esat mani labākie skolotāji un audzinātāji, tāpēc ka piedāvājat pilnīgi neiedomājamas situācijas un mācāties no tām iziet. Nav joka lieta nepieņemt sevi! Līdz tam neaizdomāsies neviena Būtība un nesapratīs, lai cik viņai neskaidrotu. Tas pirmajā acu uzmetienā šķiet absurdi, taču nākas pieņemt arī šo patiesību – Zemes cilvēks sevi nepieņem un nemīl, tāpēc ka...?

Tas nāk no mentālā aspekta, es ieraudzīju... Mentāla slimība. No turienes mēs zemes plānā liekamies sev kā dzīvnieki, kuri ķepurojas netīrumos. Mums mentālā ir ļoti augsts potenciāls, milzīga gaismspēja (ne katram, protams), taču kad mēs mēģinām savienoties ar apakšējo ķermeni, mums viss izdziest, un mēs kļūstam ievainojami, ar savām pretenzijām uz augstāku apziņu un labāku ārējo izskatu. Mums taču iekšienē ir augsti ideāli, un tie nāk no mentālā ķermeņa, bet zemākas apziņas mēs uzskatām par pusdzīvnieciskām. (No zemes saprāta to nesaprast, pacelieties uz mentālu.)

Atcerējos, ka Helēna Blavatska kaut ko par to rakstīja, nenoticēju viņa toreiz, kamēr nepārbaudīju.

Domāju, ka arī citi neapzināti izjūt šo pašu nepieņemšanu, no dziļas zemapziņas, kura mani pārsteidza un darīja piesardzīgu. Lūk, kur ir sākotnes šai vispasaules sevis nepieņemšanai vai neapmierinātībai ar sevi, jo dvēsele iekšienē taču ir gudra un jauna, bet kad ieskatās spogulī, tad saprot, ka ideālie priekšstati par sevi nesakrīt ar attēlu...

Ha, ha! Mācieties, bērniņi, redzēt aiz kokiem mežu! Jūs taču paši uzbūvējāt visu programmu un metāties tajā iekšā, lai IZPĒTĪTU apziņu šajā līmenī. Un visas citas kosmiskās civilizācijas arī tiecas apgādāties ar fizisku ķermeni. Kā tu domā, kam viņiem tas? Kas viņus te pievelk? Būtu mierīgi dzīvojuši astrālajos apgabalos!

Un patiesi, ko viņi tā visi šurp sabraukuši? Un zog mūsu cilvēkus tūkstošiem... Drīz jau mēs viņu ieraudzīsim tiešā veidā!

Bet, lūk, padomā!

(pacēlos uz mentālu) Visi meklē tīrību. Vai tiešām pie mums ir tīrāks kā pie viņiem?

Primitīvisms(1) arī jums ir pirmatnējās tīrības simbols. Jūs priekš viņiem pārstāvat primitīvismu, nesabojātu ar visiem kosmiskajiem likumiem un postulātiem. Tas, ka jums nepiemīt kosmiskās zināšanas, ir jūsu priekšrocība, jūs tādēļ izgudrojat kaut ko savu, esat spiesti izgudrot velosipēdus. Un tas ir tas, ko mēs visi gribam iegūt – jauno. Kam interesē, ka jūs uzzināsiet visas dziļās gudrības, citu atklātas, un pazaudēsiet savu unikalitāti? Jūs no jauna tiražēsiet zināmo?

Kas vērtīgs mums piemīt, vai tas, ka Tu Pats mūsos iemitinājies?

Jūs esat mani bērni, un ar to viss ir pateikts. Vai tagad jēga nonāks pie tevis, jeb tu tomēr tā arī jautāsi un izprašņāsi?

Piedod, Tēvs, mums tāds pieradums – pazemināt sevi savā apziņā un nepieņemt līdz galam šo vārdu visu lielo jēgu. Tā taču arī ir nepieņemšana. Kā gan es – Tevis daļa? Nevaram mēs pagaidām iekļaut to zemapziņā, visu laiku liekamies sev maziņi.

Jūs pagaidām arī esat maziņi. Neviens arī neprasa no jums gigantisku apzināšanos un atbildību. Jums tagad ir augšanas “grūtais periods”, tāpat kā visiem jaunajiem. Nekas, pārmalsies – milti būs!

14 02 25 07

 

Pievienots 25.02.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-3/peremeletsya-muka-budet

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Krievu sakāmvārds “перемелется - мука будет”. Saka, lai apmierinātu, nomierinātu to, kurš ir uztraukts notiekošā dēļ, grūtu apstākļu dēļ. (Tulk. piezīme)

[2] Nikolajs Gogolis. Precības. Brīvs tulkojums. (Tulk. piezīme)

(1) Naivā māksla. Pašā plašākajā nozīmē tā apzīmē tēlotāju mākslu, kura izceļas ar vienkāršumu (vai vienkāršotību), skaidrību un tēlojuma izteiksmes valodas formālu tiešumu.