Maidans šodien un vakar

14 02 25 01

14 02 25 02

14 02 25 03

Vakar es beidzot Jekaterinas pavadībā tiku līdz Maidanam. Iespaids ir ļoti smags. Visur Kreščatikā un pieguļošajās ielās stāv barikādes. Tās ir sakrautas no maisiem, akmeņiem un apgāztiem kioskiem, kurus izmantoja kā aizsardzību. Tos netaisās novākt līdz maijam, kamēr nepaies vēlēšanas. Pastāvīgi staigā sardze jaunu cilvēku sastāvā, kuri apbruņoti ar nūjām, ar vairogiem, kuri atņemti berkutiešiem. Sargā barikādes. Visur ir simtiem automobiļu riepu noliktavu, ir arī nosprostojumi no kravas mašīnām.

Bruģis ir nojaukts. Veikalu un banku pirmie stāvi ir atdoti revolucionāriem. Ministrijas arī. Pabijām vienā no tām. Šeit veclaicīgā Kolonnu Zālē vienā stūrī uz grīdas guļ vīrieši un sievietes, otrā aiz aizslietņa sniedz medicīnisko palīdzību, trešā ir uzstādīts televizors ar tiešraidi, un ir daudz skatītāju, kuri sēž uz krēsliem. No kaut kurienes nes vienreizējos šķīvjus ar ēdienu, visas istabas ir aizņēmuši štābi. Medicīnas noliktavu apsargā apbruņots cilvēks. Ir noliktavas ar siltu apģērbu un segām.

Ļaužu Maidanā vakar bija ļoti daudz, tūkstošiem un tūkstošiem civiliedzīvotāju. Viņi nāca godināt kritušo piemiņu un paklausīties runātājus. Visi stāv ar svecēm rokās, kuras uz paplātes izdala brīvprātīgie.

Ir daudz ievainoto, kuri neiet prom, sargā savu uzvaru. Sejas melnas, tajās ir drauds un agresija. Ļoti daudz apbruņotu cilvēku.

Paša bagātākā Kijevas prospekta telpu aizņem teltis, uz kurām ir transparenti ar pilsētu nosaukumiem, no kurām Maidana atbalstam ir atbraukuši cilvēki. Te ir visa Ukraina. Ļoti daudz telšu ar ēdienu, kur par brīvu izsniedz tēju un kaut ko būtiskāku. Šeit ir zēni un meitenes ap 18-20 gadiem.

Laukumā ir liela pagaidu skatuve. Uz tās nepārtraukti uzstājas gan garīdznieki, gan varas orgāni, gan citi konflikta dalībnieki – atbalstot citas pilsētas, kur arī ir revolucionāras uzstāšanās, ir cietumos sēdoši politiskie un cita patvaļa. Citās vietās ir vairākas mini-skatuves, kur arī uzstājas dažādi cilvēki. Tās ir aprīkotas ar mikrofoniem.

Pie brīnišķīgās Mihailovskas katedrāles, kura ir palikusi neskarta, ir barikādes katedrāles un ievainoto aizsargāšanai. Katedrālē ir operāciju telpas un medpunkti. Šajās dienās katedrālei uzbruka berkutieši un tituškas. Taču puiši nosargāja.

Viņiem ir labi sakari, un uzbrukuma gadījumā pēc 20 minūtēm uzrodas barikādes no maisiem, kurus momentāni nodod no rokas rokā pa ķēdīti. Katrs zina savus pienākumus, un neviens nekomandē.

Ir izvietošanas, brīvprātīgo pierakstīšanās, dežūrēšanas slimnīcās utt. štābi.

Cilvēki ved un nes ūdeni, ēdienu, medicīnisko aprīkojumu, zāles un citu nepieciešamo.

Visi stūri, paneļi ar uzrakstiem, piemēram: “nepieciešams ūdens”, dobes ir piekrautas ar puķu pušķiem. Simtiem un tūkstošiem sveču bundžiņās ir cilvēku rokās un uz zemes.

Sacēlušos lozungs. Katrs runātājs beidz runu ar: “Slava Ukrainai!” Saskanīga klausītāju pūļa atbilde: “Varoņiem slava!”

Viss transports strādā. Bankas ir slēgtas.

Lūk, vēstule no Jekaterinas, ar kuru mēs vakar staigājām pa Maidanu. Viņa rādīja vietas, kur bija kaujas, no kurienes šāva snaiperi un visu pārējo. Ar milzīgām sāpēm sirdī par skaitumu un tīrību, par cilvēkiem, kritušiem un ievainotiem, par visu ukrainiešu asinīm un sāpēm.

14 02 25 04

Jekaterina:

Natālija, labdien un labu veselību!

Bija prieks par iepazīšanos, kura notika vakar KIJEVAS Podolā[1]. Nolēmām braukt uz Maidanu. Cēlāmies augšup funikulierī uz Mihailovskas katedrāli, kur tagad atrodas hospitālis ievainotajiem un traumētajiem revolucionāriem, cilvēkiem, kuri stāv uz barikādēm. Hospitāli vada visā pasaulē pazīstamā ārste Olga Bogomoļeca, kura pati arī operēja smagi ievainotos divas diennaktis bez atpūtas.

Mihailovskas katedrāles teritorijā viss ir organizēts – izvieto atbraucējus pa Kijevas mājām, tur pat gatavo un baro, šeit ir gan televīzija, gan milzīgs televizors, kur rāda jaunumus. Piebrauktuve klosterim ir aizbarikādēta, lai berkutieši, tituškas un Iekšlietu Karaspēka miliči neiekļūtu un nesavāktu ievainotos. Ievainotos, kuri saņēma palīdzību medpunktos, savāca uz policiju, un viņi nonāca cietumā, tāpēc viņi pārstāja reģistrēties un centās drīzāk iziet no medpunkta neatkarīgi no pašsajūtas. Tāpēc nav zināms ievainoto un nogalināto skaits.

Kad mēs kāpām lejā pa Žitomiras ielu uz Maidanu, mūs apturēja dežuranti un palūdza atbrīvot braucamo daļu, tā kā ātrā ved vēl vienu Varoni. Par Varoņiem sauc visus tos, kuri izveidoja Debesu Simtu, atdodot savas dzīvības, kaut gan viņu ir vairāk par simtu. Tagad Varoņus ved uz Maidanu, lai atvadītos.

Pašā Maidanā ir nodedzināta milzīgā lieliskā Arodbiedrību ēka. Kad tā dega, bija atslēgts ūdens, tāpēc ilgi nedzēsa.

Maidanā tagad ir cilvēku jūra ar svecēm rokās, cilvēki pienāk, un viņiem iznēsā sveces, tā kā sēras ir 3-šo dienu, cilvēki nes neļķes, to ir ļoti daudz, pie katra staba ir sveču jūra un neļķu un citu ziedu kalni.

Pašas smagākās dienas bija 18.-19. februāris, kad cilvēki atbrīvoja Arodbiedrību namu, Ukraiņu namu Eiropas laukumā, КМДА[2] namu pēc vienošanās ar varas pārstāvjiem. Jaunukovičs kārtējo reizi piemānīja. Šos namus tūlīt pat ieņēma berkutieši un izdemolēja telpas.

Mierīgā gājienā cilvēki atkal gāja aizstāvēt savas tiesības, un te sākās: snaiperi šāva sirdī, vēderā. Vara visus ceļus Kijevā noslēdza, metro noslēdza. Visur stāvēja Iekšlietu Karaspēks. Maidanā apmēram 20 000 cilvēku. Šāva snaiperi un Iekšlietu Karaspēks. Ātrās pārpildītas ar ievainotajiem, veda uz Mihailovskas katedrāli un uz tuvumā esošo 17. slimnīcu. Ievainotie arvien nāca un nāca klāt. Vietējie cilvēki sāka kājām iet uz Maidanu, gāja pa 10-20 km, nesa ūdeni 6-10 litru pudelēs (nebija ūdens), ēdienu, medikamentus uz Mihailovskas katedrāli. Dega arodbiedrību nams, to neviens nedzēsa, pēc ugunsgrēka tajā atrada līķus ar salauztām kājām un pārdauzītiem galvaskausiem.

Visi skaitīja lūgšanas par Maidanu, lai noturētos, lai izturētu!!!! No citām pilsētām pie Kijevas stāvēja autobusi no Ļvovas, Ternopoles, Čerkasiem, Žitomiras utt, to bija daudz no dažādām pilsētām, taču Iekšlietu Karaspēks tos nelaida iekšā. Kijevieši 19. februārī izgāja uz ceļiem, kur bija caurlaides punkti, un savukārt sāka neielaist Kijevā autobusus ar Iekšlietu Karaspēku un berkutu. Skatījos inetu, un 19. datumā apmēram 3-jos naktī no Žitomiras ielas puses Maidanā ienāca pirmā palīdzības vienība. Man likās, ja Maidans tajā mirklī noturēsies, tad mēs aizstāvēsim savas tiesības, tiesības uz brīvību! Aizstāvējām.

Šajā laikā daudzos apgabalu centros vara pārgāja tautas pusē. Tika atsaukti berkutieši no Ļvovas, Ternopoles un citiem apgabaliem, kuri bija Maidanā. Milicija arī pārgāja tautas pusē. Atbrauca pārstāvji no Eiroasociācijas, kuri līgumu ar Janukoviču pārrakstīja apmēram 50 reižu. Nu, bet tālāk visu pārraidīja pa televizoru.

Natālija, nododu jums savus iespaidus, pārdzīvojumus, ne īpaši akcentējot uzmanību uz datumiem.

14 02 25 05Esmu Ukrainiete un lepojos ar to. Bet visvairāk lepojos ar savu tautu. Ar tautu, kura, kad sit vienu, blakus stājas desmiti, tūkstoši, bet kad nogalina, pieceļas visa valsts. Ar tautu, kura cīnās par savu Dzimteni, savu Valsti, katru cilvēku, kurš mierīgā ceļā aizstāv Dieva dotās tiesības uz Dzīvi un Brīvību. Aizstāv savas tiesības kalnraču ķiverēs, ar nūjām rokās, koka vairogiem, pret snaiperu lodēm un berkutiešu vālēm.

Vakar mēs to redzējām, un redzējām, kā Maidanā uzstājās Olga Bogomoļeca, stāstot par tām lodēm, ko ņēma ārā no ķermeņiem, kā uzstājās viena Sieviete, lasot dzejoli, uzrakstītu meitas pēdējā elpas vilcienā mātei, kur pavēstīja, ka mīl savu māmiņu un Ukrainu un nāks pie viņas gaisa pūsmā un kā putns pie lodziņa.

Vēl gribētos pavēstīt par tiem puišiem, kas stāv Maidanā, stāv salā, sniegā, lietū, zem lodēm, neaizsargāti, uz barikādēm. Viņi ir jauni, spēka un mīlestības pilni. Tā ir pirmkārt mīlestība pret Dzimteni, savu valsti. Iepazinos ar jaunu cilvēku – Vladimiru, Maidanā viņu sauc savādāk. Viņš ir no paša sākuma. Stāstīja, ka visi tuvinieki ir zvanījuši un teikuši, lai atgriežas, teikuši, ka jūs neko nepanāksiet... Volodja paziņoja: “Es ticēju, es zinu, mēs uzvarēsim, un būšu līdz galam. Jūs zināt, cik daudz šeit ir darba, nepaspēj visu izdarīt, guļam ļoti maz.” Pievērsu uzmanību, ka viņš klibo, pajautāju, kas ar kāju. “Tie ir nieki, celis piepampis.” – Bet kā, sāpīgi taču, – saku viņam. Viņš izvelk sauju tablešu un saka, ka pastāvīgi tās lieto. – Bet taču sirds, aknas – iebilstu. “Ticiet, tas man nav svarīgi, galvenais – novest lietu līdz galam.” Un STĀV TĀDS GAIŠS, skatās uz mani ar SAVĀM TĪRAJĀM, ļoti laipnajām acīm, kuras izstaro mūsu senču viedumu. Tādi puiši atnāca uz iemiesojumu, iepriekš zinot, ka būs revolūcija. Tā ir viņu misija.

Vēl viens piemērs – Gruševska ielā medpunkts ir organizēts parlamenta bibliotēkā. Ienāca jauns cilvēks ar melnu seju, stāvējis priekšējā pozīcijā dūmos no riepām. (Dedzināja riepas, lai uguns aizsargātu no Iekšlietu Karaspēka, bet dūmi no snaiperiem.) Atstāja zīmogu, sākām runāties, viņam ir plaušu karsonis. Pieskaros mugurai – kliedz, sāp. Iznāca ārsts, steidzīgi vajag hospitalizēt. Bet viņš ne par ko, kā gan, jo tur taču ir mani puiši, es nevaru. Ārsts paskaidro: tev ir briesmas dzīvībai, bet viņš saka, ka tas nav svarīgi, svarīgi ir tas, ka es nepametīšu puišus. Uz viņa svina veste no rentgena kabineta (kur viņš to dabūjis?) cauršauta, pareizāk, augšējā daļa lodes saplosīta, divās vietās. Ārsts izsniedz viņam zāles un lūdz medmāsai izdarīt viņam injekcijas, un viņš iet uz barikādēm. Viņam nav baiļu, bet ir atbildība par citiem.

JĀŅTĀRPIŅI ATDOD SAVU GAISMU PAR GAISMU. Snaiperi šāva uz viņiem. Un konkrēti: 17-gadīgs zēns, kurš maidanā salā iznēsāja tēju, 21- gadīga meitene ar sarkanā krusta apsēju, 20-gadīga meitene, kuru piekāva berkuts, nenākot pie samaņas, atdeva savu GAISMU.

TAS IR NĀCIJAS ZIEDS!!!!!!!!!!!! VAROŅI, PIEŅEMIET MŪSU SIRŽU GAISMAS DZIĻU PAKLANĪŠANOS JŪSU GAISMAI!!!!!

Natālija, lūk, īsumā pacentos nodot ukraiņu tautas pašu būtību, viņas Garu, Gribu un viņas Vienotību.

 

Natālija, vēl vēlos padalīties savos novērojumos un pārdzīvojumos. Mana paziņa strādā kafejnīcā Kreščatikā. Naktī no 18. uz 19. februāri, kad notika Maidana tīrīšana (nestrādāja metro, slēgtas izbraukšanas un iebraukšanas pilsētā, maidans Iekšlietu Karaspēka ielenkts) pa internetu paziņoja, ka nav ūdens, ēdiena, un ap 3-jiem naktī (bet visi cilvēki negulēja, skatījās internetu, tā kā pa televizoru neko nerādīja un bija nobloķēti daudzi kanāli internetā) atbrauca direktors un sāka nest no kafejnīcas ārā pudeles ar ūdeni, produktus, pienu, pielādēja pilnu mašīnu un aizveda uz Mihailovskas katedrāli. Vispār, revolūcijas pirmajās dienās berkutieši ķēra cilvēkus no Maidana, viņus spīdzināja, uzdodot jautājumu, kas Jums maksā, kas apmaksā revolūciju, spīdzināja nežēlīgi (vienam puisim ap 20 gadiem anālajā atverē iegrūda nazi), veda uz mežu un pameta salā, cilvēki gāja bojā. Viņi nevarēja noticēt, ka cilvēki stāv ne naudas dēļ. Cilvēki paši nes no mājām, ko var. Bet, lūk, berkutiešiem maksāja regulāri un ikdienu. Janukovičs berkutam ļāva brīvi rīkoties.

Medmāsa no operāciju zāles pastāstīja, kad snaiperis trāpīja acī vīrietim vidējos gados un ārsts veica operāciju, viņu aizveda uz palātu. Ārstiem pēc Ukrainas likuma ir pienākums ziņot milicijai par šautām brūcēm, kuras ir krimināli sodāmas. Tas ir miera laiku likums. Bet revolūcijas laikā viss sagriezās. Milicija nodeva tautu, sāka aizsargāt kriminālo varu. Miliči nāca uz palātu un uzreiz savāca ievainotos pēc operācijas, uz ārstu aizliegumiem nereaģēja. Bet, lūk, vīrietis, izoperēts un brīdināts, ka milicija ir ienākusi ēkā, izlēca salā no otrā stāva un aizbēga. Tāpēc ka viņam ir lielākas izredzes izdzīvot. Daudzi ārsti nereģistrē ievainotos. Tāpēc arī statistika ir nepilnīga.

Lūk, tāda tā ir, revolūcija!!!!!!!!!

 

Pievienots 25.02.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-3/maydan-segodnya-i-vchera

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat “Подол (Киев)” (Tulk. piezīme)

[2] Київська міська державна адміністрація (ukr.) – Kijevas pilsētas valsts pārvalde (Tulk. piezīme)