Meditācija ar Maitreiju un Debesu Tēvu

Audioversija

14 01 22 01

Mēs piesaucam Maitreiju. Viņš ir atnācis ļoti, ļoti stipri, blīvi nostājies, liels.

Es klausos tevi, mūsu Skolotāj.

Maitreija: Gribu pastrādāt ar katru no jums atsevišķi.

Viņš jau ir sācis – notiek sagatavošanās darbs. Katrs pats sajutīs, kas notiks, kādā veidā jūsu lauki tiks harmonizēti, sabalansēti. Atsevišķus cilvēkus tīra, kādam novāc no kājām netīrumus. Vēderā ir parādījies kaut kāds smagums, tagad to novāks. Varat ieslēgt to briljanta krāsas kāpostā un atdod, teiksim, Maitreijam.

Galvenais darbs – sirds centrs, tā kā šis centrs ir kā antena, kurai ir jābūt precīzi noskaņotai uz saviem Augstākajiem Es, uz Kristus, Kristus-apziņas līmeņiem.

Mēs saprotam, ka daudzi no jums nedzird Kristus-apziņu, kā Mēs saucam šo līmeni, tāpēc ka viņiem ir bloķējumi sirdī, kuri palēnina, aizēno, izkropļo un pat izlaiž šo informāciju. Tagad katrs no jums ieies savā sirds centrā, kur tiek turētas traucējošās programmas: atmiņas, stresi, konflikti, nepiedošanas, smagas garīgas rētas, kuras jūs neesat līdz galam atstrādājuši, un jūs pacentīsieties tās vienkārši anulēt. Tikko kā jūs atradīsiet negatīvu programmu, iztēlojieties to kā ziepju burbuli un pārduriet ar pirkstu. Programma ir apzināta un aizvākta.

Pauze

Strādājiet ar sevi ar mīlestību, it kā strādājat ar pacientu. Jūs taču viņu neapsūdzēsiet, nekritizēsiet (ar lielu žēlastību, ar piedošanu, it kā jūs paši esat Dievs un piedodat sev visas savas kļūdas, nogrēkošanas, kā jūs saucat, vai vienkārši nezināšanas, kaut kas nav izdevies – tas nav briesmīgi!) Mīliet sevi un saprotiet, ka jūs esat augsta būtne, kura ir atnākusi izzināt, lūk, šīs un tās šausmas, un tās šausmas, un tagad jūs esat to izzinājuši un pateicaties sev par tām mācībām, kuras izgājāt, citādi jūs neizpildītu savus dvēseles uzdevumus un atgrieztos pēc tiem no jauna. Bet jūs esat izgājuši, palikuši dzīvi, palikuši savā prātā, vīrišķīgi. Jūs, protams, droši vien vēl priekšā gaida kaut kādas lietas, bet jūs tās jau iziesiet ievērojami vieglāk savas augstās apziņas dēļ, jūs nepieķersieties pie tā un neatdosiet tam daudz enerģijas. Kad jūs pieķeraties pie kaut kā un ļoti daudz domājat šajā sakarā, jūs praktiski nonullējat savu enerģiju.

Tagad man gribas pavērst jūsu deguntiņus pa vējam, uz pozitīvu, uz augšu. Priekšā jūs gaida brīnišķīga nākotne, kuru jūs katrs būvējat ar savām domām. Tāpēc jūsu domām ir jābūt pozitīvām, uzstādījumiem – optimistiskiem. Jums pa dzīvi ir jāiet viegli, neiestiegot ar katru kāju purvā, bet jāiet pa ūdens virsmu, kā gāja Jēzus. Jūs ejat pa ūdeni, neiestiegat savās traģēdijās, drāmiņās. Jūs zināt, ka jūs viegli, viegli skrienat pa ūdeni un drīz jums būs laiva, kuras nesīs jūs turp, kurp jums vajag.

Jūs zināt arī savu mērķi un skrienat uz to viegli, bez liekiem pārdzīvojumiem. Saprotiet, visiem būs grūtības, bet Es runāju par pārdzīvojumiem. Sagaidiet grūtības kā uzdevums, nevis kā problēmas. Un no Augšas attiecieties pret tām, un jūs sapratīsiet, cik viegli ir tās atrisināt, ja nepieķeras pie tām, neiestieg pāri galvai, bet vienmēr ir zināms, ka virs galvas ir saule, zem kājām zāle un aiz jums draugi.

Nebaidieties kļūdīties, mani bērni. Vēlreiz atkārtoju: tas nav briesmīgi. Tā ir dzīve. Jūs ko, domājat, Mēs neizdarām neveiksmīgus mēģinājumus, kurus jūs saucat par kļūdām? Arī Mums ne viss ir nācis ar pirmo reizi. Dzīve tā ir iekārtota, ka mēs taisām eksperimentu pēc eksperimenta, un ne visi tie ir veiksmīgi, ticiet. Jūs dzīvojat tieši tāpat. Bet mēs neiestiegam, Mēs aizveram lappusīti, aizmirstam par viņu, ņemot no viņas mācības, jaunas izzināšanas, viedumu, taču nepārdzīvojot un neiestrēgstot tajā, bet ejam turp atkal un atkal. Jauni mēģinājumi... nenogurstoši jauni mēģinājumi. Un tā mēs attīstāmies.

Attīstības ceļš ir kaisīts nevis ar rozēm, bet ar jauniem mēģinājumiem pēc kaut kā gaišāka. Katru soli jūs veicat vēl par pakāpīti, un vēl par jaunu pakāpīti. Un Mēs jūs tā vedam. Cita lieta, ka daži ved sevi pa pakāpītēm augšup, bet citi – lejup. Ne viens, ne otrs nav aizliegts. Gan viens, gan otrs ir pieredzes izzināšana.

Kurš jums ir teicis, ka vajag iet tikai augšup? Tas ir mīts, tas ir nepareizi. Mēs visi izzinām, Mēs ejam gan sāņus, gan lejup, gan augšup, gan uz iekšu, gan uz āru. Mēs izzinām visu, neko nenoliedzot un neko neaizsedzot no sevis. Jo vairāk pasauļu mēs sev atklājam, jo vairāk pieredzes mēs sev atklājam. Ar to mēs tuvojamies mūsu galamērķim – kļūt par VISU, KAS IR savā līmenī, iegūt šos Spēkus, lai viņi kļūtu paklausīgi un ietu turp, kurp viņus sūta jūsu Augstākais Saprāts.

Mans uzdevums tagad ir pastāstīt jums par jums. Pastāstīt, ka jūs tieši esat tie paši, par kuriem Es tikko kā runāju. Jūs ejat tieši tāpat. Gribu teikt, ka Es turu jūs pie rokām. Šajā gadījumā (tagad) ņemu jūs pie rokas un vedu turp, kurp jūs esat nolēmuši iet – Kristus apziņā.

(Saruna)

Pārliecīga rakšanās nav vajadzīga, dažreiz tā ved pie jauniem stresiem un nepatīkamiem atklājumiem. Pasaudzē sevi, lūdzu. Maitreija visu laiku runā par pažēlošanu, žēlsirdību, tā kā cilvēciskais saprāts ir ļoti skrupulozs, viņam vajag aiziet līdz pašai sākotnei, līdz pašai pirmajai, un viņš sevi urķēs līdz tam laikam, kamēr nenomirs. Tāpēc Maitreija saka: nāciet dzīvot sirdī. Kad jūs dzīvosiet sirdī, daudz kas atkritīs pats no sevis pat bez apzināšanās.

(Sarunā iejaucas Debesu Tēvs.)

Dzīvot sirdī – tas nozīmē pāriet pie vispārējas citu cilvēku mīlēšanas un atzīšanas, viņu tiesībām domāt tā, kā viņi domā, un rīkoties tā, kā viņi grib, jo Es taču viņiem dodu tādu iespēju, bet kāpēc jūs negribat viņiem dot tādu iespēju?

Es tagad ņemu jūs līdzi uz savu lauku, saka Tēvs, paceļu jūs uz savu līmeni un dodu jums iespēju piedot sev un tiem cilvēkiem, kuriem jūs līdz šim laikam neesat piedevuši, no Mana Plāna, kurš ļauj visu. To izdarīt ir viegli. Kļūstiet par Debesu Tēvu. Paraugieties uz savu pagātni un ļaujiet tai būt.

Jūs visu laiku cenšaties to izmainīt, aizvākt, aizmirst, pārtaisīt vai vēl kaut ko. Atļaujiet tai būt. Tie ir jūsu kapitāli, jūsu zelta monētas, tas, pēc kā jūs atnācāt un paņemsiet no šejienes līdzi. Lūk, no tā gan jūs nešķirsieties. Nu un kas, ka tas bija sāpīgi, smagi... Un tagad no šejienes jūs varat pateikt, ko ir devusi jums tā pieredze, kā tā jūs ir transformējusi. Tā ir padarījusi jūs stiprākus? Tā ir padarījusi jūs vājākus, maigākus? Jūs esat sākuši saprast cilvēkus, viņu bēdas, viņu problēmas? Jūs gribat palīdzēt?

Lai viņiem palīdzētu, sākumā piedodiet viņiem visiem, piedodiet sev, paskatieties uz sevi un uz tiem, kas ir ap jums, un jūs sapratīsiet, ka jūs paši iecerējāt to visu. Tas ir normāli. Šeit, šajā augstumā tas ir normāli, un jūs pat varat paskatīties, kādas kļūdas jūs paši esat pieļāvuši. Jūs iecerējāt vienu, darījāt citu. Un, lūk, tieši par to jums sev ir jāpiedod.

Pateicieties visiem šiem cilvēkiem, kuri bija jūsu slīpējums, asināja jūsu raksturu, rūdīja to kā tēraudu.

Izejot “tēraudā” šurp, Augšā, un pieskaroties mīlestībai, šis “tērauds” ir pārvērties dzīvos ziedos, dzīvās rozēs. “Tērauds” palīdzēja jums “izlauzties cauri pelēkajam asfaltam”. Jūsu asns izlauza asfaltu un izplauka kā maiga un skaista liega roze, kura smaržo, kura dzīvo uz Saules, un viņai šeit ir labi.

Mēs, Skolotāji, laistām jūsu ziedus, lai tie nenovīstu, lai viņi justu mūsu gādību, atbalstu, un Mēs jums garantējam, ka jūs ejat pareizi. Mēs visu laiku palabojam jūs, notīrām jūs, dodam jums zināšanas un veicinām to, lai jūs ietu turp, kurp jūs ved jūsu dvēsele. Mēs jums šos ceļus neizvēlējāmies, vienkārši kopīgi apspriedām jūsu tālāko ceļu un tagad atlaidām jūs savā pašu ceļojumā, vienkārši neļaujot jums nokrist. Katrs no jums zina savu taku, katrs no jums jūt šīs enerģijas, šo atbalstu, šo mīlestību. Cilvēks, kurš vienu reizi to ir sajutis, nekad no tā neaties, tāpēc ka ir sapratis – tas ir tas, ko viņam vajag, uz ko viņš ir tiecies ar visu dvēseli. Vienreiz šeit pabijuši, jūs esat pieņēmuši mūsu kristīšanu un kļuvuši par mūsu mācekļiem, dēliem, meitām. Es tagad piesaucu Gaismu uz jums, papildus Gaismu – eņģeļus, kuri piepildīs visu, ko jūs attīrījāt, aizvācāt no sevis, tajās vietās, kuras ir atbrīvojušās...

Iesūciet šo Gaismu, jūtiet, kā jūs pakāpeniski kļūstat gaišāki, aizlidojat... vēl augstāk, augstāk... topat bez svara... planējat gaismā, izstarojat prieku, siltumu, maigumu... Jūs jau esat aizmirsuši, kas bija uz Zemes. Tagad šis zemes plānā liekas “briesmīgs sapnis”. Var būt brīnišķīgs sapnis, bet kādam – briesmīgs sapnis... vienā vārdā, miegs...

Un jūs saprotat, ka jūsu īstā dzīve nākošo reizi būs Šeit. Tās ir jūsu Mājas, kuras jūs sauc, lai turp aizietu, vajag šeit nodzīvot to dzīvi, uz kuru jūs aprēķinājāt sevi kā dvēsele.

Tagad jūs vēlreiz skatāties no šejienes lejup kā bezdibenī...

Jūsu dvēselē dzimst tik maigas jūtas, nostalģiskas, un jūs saprotat, ka tā dzīve, kuru jūs pavadāt uz zemes, savā ziņā ir vērtīga, tā ir lieliska. Mēs nenosodām jūs, tā ir savā ziņā lieliska, jūs gribat atnākt šurp uz Zemi, lai baudītu šo dzīvi, lai atkal izjustu visas krāsas, jūtas, domas, lai justu šo fiziku, lai justu šos vēja pieskārienus, brāzmas, meža šalkoņu, viļņu troksni, lai vēlreiz izpeldētos jūrā, parunātu ar draugiem. Jūs saprotat, ka fiziskā dzīve – tas ir tas vilinošais, kurp jūs atnācāt kā romantiķi pēc miglas[1]. No šejienes tas ir labi redzams, piekrītat?

Jūs atkal un atkal atgriezāties, tāpēc ka Zeme pievilka jūs, un jūs redzējāt viņā ne tikai ciešanas, bet arī baudas, īpašas baudas, nekur neatkārtojamas, nekādās citās realitātēs. Ļoti gribas, lai jūs novērtētu šo dzīvi pa īstam, raugoties uz to no Debesīm.

Un pateiktos sev, ka nolēmāt atnākt šurp atkal uz zemi savos lieliskajos ķermeņos, lai vēl, vēl veiktu jaunus soļus neizzinātajā, neiekarotajā telpā. Katrs jūsu solis tuvina cilvēci šīs fiziskās realitātes iekarošanai, labvēlīgu attiecību nodibināšanai starp visiem cilvēkiem uz planētas. Apzinieties, ka visiem jums ir tāds uzdevums nodibināt mieru uz zemes, labas kaimiņattiecības, draudzību un mīlestību. Tagad jūs dodaties turp atpakaļ, no Debesīm nirstat atpakaļ uz Zemi savās vietās, savos ķermeņos, ar jaunu dzīves vērtības apzināšanos un mīlestību pret viņu. Bet es atvados no jums. Uz jaunu tikšanos!

 

Pievienots 22.01.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-3/meditatsiya-s-maytreyey-i-ottsom-nebesnim

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “А я еду за туманом”. Jurija Kukina dziesma. (Tulk. piezīme)