Tikai mierā ar sevi pašu

Tikai mierā ar sevi pašu jūs varat domāt par sevi ar mīlestību

Čenelings Rīgā

2013. gada decembris

14 01 18 01

Tas ir 2013. gada decembris, ārā stipri snieg. Sanata Kumaras vārdu “Mēs arī esam vide pašu augstāko programmu pieņemšanai” laikā nozibēja zibens, un atskanēja pērkons. Mēs visi bijām satriekti par šo īpašo zīmi... ziemas zibens liecina kā par enerģiju izmainīšanos uz planētas, tā arī par mūsu Skolotāju Spēku – pašu Augstāko Programmu – demonstrēšanu.

***

Mēs piesaucam visus Skolotājus un tās Būtības, kuras šodien grib mums kaut ko nodot, padarboties ar mums un vienkārši savienoties.

Kanālā stāv Sanats Kumara kā mans Augstākais Es. Mēs no viņa pieņemsim vēstījumu.

Mani bērni, Es tā priecājos, ka jūs esat šeit ar mani, ka jūs jau ne pirmo reizi esat manā Skolā.

(Viņš vienmēr vada Skolu, es jūtu, ka es vadu Skolu ar viņa apziņu, viņš savienojas ar mani.)

Gribu pajautāt: mums vajag apzināties savu nākošo soli. Kurp mēs ejam? Ko mēs varam darīt, ko vajag izdarīt, kādi ir mūsu turpmākie soļi? Priekšā ir 14. gads. Ko tas mums nesīs? Kāda ir mūsu nākotne?

Sanats Kumara: Ir tikai moments, nākotnes nav, bet ir tagadne. Bet kad mēs ielūkojamies plānojamajā nākotnē... ir plānotā nākotne, bet ir nākotne, kuru rada cilvēki, balstoties uz savām virzībām un domām.

Es gribu paskaidrot, ka cilvēce vienā sekundē var izmainīt savu nākotni, ja cilvēcei piedāvātu noteiktu ideju, piemēram.

“Ir atnācis kuģis, un pa visu pasauli TV ir pārraidījusi kaut kādas jaunas ziņas.” Kā vienā momentā pabīdītos cilvēku apziņa, un jūs varētu uzbūvēt pilnīgu jaunu nākotni.

Taču mēs negribam tādu manipulēšanu ar jūsu apziņu. Mēs gribam, lai jūs attīstītos paši. Mūs interesē jūsu ceļš, kā JŪS attīstāties, tāpēc jūs esat atlaisti uz pašnoteikšanos, un Mēs vedam jūs ļoti nemanāmi.

No mūsu redzes viedokļa 2014. gads būs miermīlīgs, mierīgs. Nāks klāt gaisma, un Mēs ļoti gribētu, lai jūs spētu šo gaismu pieņemt, tāpēc ka ne katrs cilvēks var pieņemt tādu gaismu, kura pastiprināsies 14. gadā. Šī gaisma būs daudz reižu lielāka nekā tagad, uz gada beigām, ja runā par gada periodu. Mums ir svarīgi, lai būtu cilvēki, kuri varētu asimilēt šo gaismu sevī, lai viņa velti, neauglīgi neaizietu.

Un būtu labi, lai viņa būtu apzināta, tā kā jūs esat planetārā apziņa, viņas priekšgals, kurš pieņem visas enerģijas un visas mūsu ietekmes, visas mūsu vadības un apzinās tās.

Un mēs gatavojām tam vidi. Mēs arī esam vide pašu augstāko programmu pieņemšanai... Nu tas ir kaut kas... (Nozibēja zibens – jaunās enerģijas!).

Tagad jūs esat tā piepildīti ar enerģiju, ka es jums neriskēju dot vēl kaut ko, ka nav par daudz. Tāpēc es sākšu ar jums enerģētiski strādāt rīt no rīta. Jūs pa nakti mazdrusciņ atdzisīsiet... Šodien ir noritējis liels darbs: ar jums strādāja Ercenģelis Mihaēls, Ercenģelis Lucifers un Diženā Dieviete.

Var saprast, ka Diženā Dieviete – tā ir augstākā būtne šajā trīsvienībā.

Mihaēls – mazlietiņ zemāk. Lucifers – tā ir mūsu zemes daļa, kura veicina pārvades mehānismu, pazemina lielas enerģijas.

Nu un, protams – saka Sanats Kumara – Es vienmēr esmu klāt manās Skolās. Mana klātbūtne ir obligāta...

Arvien lielākas zināšanas atnāks pie jums savā laikā, tagad galvenais ir apzināties savus apakšējos (astrālos un mentālos) ķermeņus un viņus apzināti uzbūvēt. Lai viņos varētu kaut ko mainīt, ārstēt, lai varētu ar viņiem rīkoties, kā mēs rīkojamies ar fizisko ķermeni (gan nomazgāt, gan patrenēt, gan notīrīt utt.).

Jūs ļoti daudz tīrījāties, un tagad jūs brīvi varat pieņemt manas zināšanas, tāpēc ka jūs esat pietiekami attīrīti. Ja salīdzina ar citiem cilvēkiem, tas jūs jau esat gandrīz svētie (smejas)... ja kāds ir daudz attīrījies... Svētie – tīras dvēseles, mīlošas sirdis un vēlošas visiem laimi un mīlestību.

Mēs jau gandrīz atbilstam šai definīcijai. Mēs uz svētumu nepretendējam, bet faktiski mēs daudzos semināros esam skatījušies, kas tie tādi svētie un kas tie tādi apskaidrotie – izrādījās, tas ir viens un tas pats. Mēs arī ejam apskaidrošanās ceļu.

Mēs atstājām reliģijā paraugu, uz ko mēs tiecamies. Tie ir mūsu svētie un apskaidrotie.

Reiz tāds labojums bija: svētie ir dažādi – piemēram, valdnieki, kurus padarīja par svētajiem, bet viņi nemaz nebija svēti (nogalināja, iekaroja valstis, rīkoja karus...), viņus grūti saukt par apskaidrotiem, bet ir apskaidrotie (visdrīzāk no vēdiskās tradīcijas) – tīri cilvēki, mīloši, saistīti ar Dievu.

Lūk, Mēs gribētu, saka SK, lai jūs sev apzīmētu kā jūsu uzkāpšanas ceļu tieši tās pašas apskaidrotās jūtas, kuras jūs zināt, kuras vispār eksistē. Tas ir jūsu ceļš. Nolieciet sev par paraugu “vienā no stāviem”, pa kuriem jūs ejat, apskaidrošanās ceļu, mums pie tā jānonāk, bet pēc tam kāpsim augstāk. Tas nav galīgais ceļš.

Dabiski, šajā ceļā jums ne tikai ir jāattīrās, jums jāiemācas mīlēt sevi.

Jums jāiemācās piedot sev un pieņemt sevi. Bez tā jūs apskaidrību nesasniegsiet.

Nevar noliet savu apakšējo daļu un mīlēt savu augšējo daļu. Nevar teikt “Es mīlu savu Augšējo Es.” Vajag teikt: “Es mīlu sevi visu.”

Bet kā gan, apakšējā daļa nav cienījama? Ja viņa nav cienījama, jūs viņu tā arī vērtējat – necienīga.

Mēs ar jums runājam par cieņu. Mēs nerunājam par salīdzināšanu ar citiem cilvēkiem. Mēs runājam par pašcieņu, par augstām attiecībām pret sevi, kādas vienmēr ir augstākajām būtībām, sākot ar astrālo plānu un beidzot ar pašām augstākajām enerģijām. Tur ar cieņu strādā ļoti daudz, lai mēs pieņemtu sevi tādus un mīlētu sevi tādus, kādi mēs esam. Ja mums kaut kas nepatīk, mums tas ir jālabo. Ja mūs kaut kas nepamierina, mēs sākam ar to strādāt... bez nosodījuma. Ne katrs no jums šajā pozīcijā eksistē: ko es varu izdarīt?

Mēs jūs tieši arī mācām, ko var izdarīt, ko izlabot, lai jūs apmierinātu tas, kas jums ir iekšienē. Tās tieši arī ir tās pašas zināšanas, kuras veicinās to, ka jūs sāksiet sevi mīlēt visās pozīcijās, sāksiet būt apmierināti ar sevi un pieņemt sevi, saprast, ka jūs tādi esat radīti... kaut kādu iemeslu dēļ.

Tāpēc ka dvēsele katru reizi iet kaut kādu ceļu. Jūs visu laiku atnākat dažādos ķermeņos un ar dažādiem uzdevumiem, un katru reizi, īpaši vecām dvēselēm, tie ir pašaudzināšanas un savu trūkumu pārvarēšanas uzdevumi.

Uzreiz atnāca piemērs – Dikulis[1], kurš salauza mugurkaulu, pēc tam atjaunojās un turklāt tagad vada skolu, dziedina mugurkaulus citiem cilvēkiem. Lūk, tas ir piemērs, kuru mums liek priekšā SK.

Ļoti svarīgs ir pašmiers. SK tagad uz mani vērš tādas enerģijas, tāpēc ka tikai pašmierā nāk harmonija.

Kad jūsu dvēsele meklē, šaudās, nav mierīga, baidās, raizējas, netic utt., ne par kādu dvēseles harmoniju nevar būt runas.

No sevis teikšu: man ļoti svarīga bija skolotāju frāze: nomierinies attiecībā uz sevi. Tas nozīmē “nesalīdzini sevi ne ar vienu, necenties izlīst augstāk, nekā tu esi. Saproti savus paša ierobežojumus uz šo brīdi. Un centies ar tiem strādāt. Un nenosodi sevi par to, bet saproti un vāc prom”.

Jo tikai harmonijā, tikai mierīgumā, mierā ar sevi pašu jūs varat domāt par sevi ar mīlestību. Visos pārējos gadījumos jūs sevi kritizēsiet, mēģinot sasniegt to, kas jums pat šajā brīdī nav vajadzīgs.

Jo viss, kas jums ir vajadzīgs – mīlestība un harmonija. Tā netiek sasniegta ārēju iemeslu dēļ (teiksim, saņemt naudu, saņemt atzinību sabiedrībā utt.). Jums katram ir trūkumi. Jums katram. Taču nezin kāpēc cilvēce tomēr tiecas uz dievišķo pilnību. Jums prātā ir tādi attīstības virzieni uz dievišķo pilnību. Tas nozīmē, ka jūs visi gribat būt kā viens – dievišķi pilnīgs. Bet vai Radītājam vajag, lai jūs visi būtu vienādi? Tieši no tā Radītājs arī vadās, lai visi būtu dažādi... Un jūs katrs esat nepilnīgs savā veidā, un jūs katrs esat izvēlējies savu ceļu, kā pārvarēt nepilnību par vienu pakāpīti. Un tas nenozīmē, ka pēc gada jūs būsiet Debesu Tēvi un rīt, vai pēc gada, vai pēc 10 gadiem radīsiet dvēseles. Protams, nē. Mums interesē katrs cilvēks, tāpēc ka viņš domā savā veidā, viņam ir savas domas. Viņš ienes visplanetārās mentālās enerģijas krājkasītē savas paša domas, rada savu. Ar to viņš interesants. Vecākas dvēseles apmāca jaunākās. Jaunākās apmācās, lai paceltos un ienestu savu, savu jauno, neatkārtojamo, ko viņas pašas ir izgudrojušas. Nevienam neinteresē vecas zināšanas, enerģijas un tas, kas tika iziets. Nevajag atkārtoties. Vajag iet savu ceļu.

Tāpēc mēs arī sakām, ka jābūt daudz skolām, un jums katram ir jāizvēlas savas prakses, savs ceļš un jārada pašiem savs ceļš. Lai nebūtu atkārtošanos, lai Mēs novērtētu katru pērli šajā kaklarotā.

Bet tagad nolieciet sevi Manā vietā. It kā jūs runātu šim semināram. Ko jūs varētu teikt šiem cilvēkiem? Esmu iegājis katrā no jums. Sajūtiet manas domas, pārvadiet manu potenciālu caur savām domām un pacentieties izteikties šim semināram.

Ko jūs varētu sev novēlēt? Padomājiet par to un varat pierakstīt.

Iztēlojieties, ka SK personīgi jums dod konsultāciju. Ko Viņš jums šodien gribētu sacīt? Dot padomu, veikt praksi vai vēl kaut ko? Pieņemiet.

(Norit čenelinga prakse, katrs raksta vēstījumu no Sanata Kumaras.)

 

Kā jūs mīlat sevi?

Čenelings Hamburgā

2013. gada decembris

14 01 18 02

Mēs piesaucam Debesu Tēvu.

Tēvs saka, ka Viņš mūs sveic, sasveicinās ar katru. Viņš ir nodzīvojis katrā no jums šo semināru, izjūtot katru atsevišķi. Viņš priecājas, ka mēs nodarbojamies ar atšķiršanas praksēm. Viņš gribētu vēl ar mums padarboties ar šīm praksēm, parunāt ar mums par mīlestību.

Cik daudz mēs esam runājuši, ka mīlestība ir tas sākotnējais, ko Tēvs mūsos ir ielicis, tās ir viņa vibrācijas. Kad mēs mīlam, mēs izmantojam savu monādisko ķermeni, kurš izstaro mīlestību visos līmeņos. Kā es saku, mēs mīlam ar Tēvu. Tā ir sākotnējā sajūta, kuru mēs atnācām šurp izjust dziļāk, nekā mēs jutām agrāk visos pārējos plānos.

Tēvs grib, lai jūs izjustu mīlestību nedaudz citādi. Sākumā izjūtiet, kā jūs mīlat Tēvu. Kā jūs mīlat Debesu Tēvu? Sajūtiet šo līmeni, ko jūs izjūtat, kad izjūtat mīlestību pret Tēvu?

Kas ietilpst šajā momentā? Te droši vien ir gan uzticība, gan pielūgsme, gan sajūsma, gan godbijība. Un citas, pašas gaišākās un maigākās jūtas. Mēs jūtamies gan kā māceklis, gan kā bērns. Mums ļoti gribas paslēpties viņam zem spārniņa kā cālēnam, ierāpties tur, un tur mums ir ļoti labi. Pats galvenais, lai mēs izjustu šo jūtu enerģiju un amplitūdu, viņu kvēli.

Tagad viņš atgriež jūs pie sevis. Kā jūs mīlat sevi? Salīdziniet šīs divas sajūtas...

Jūs sajutāt starpību?

Tagad viņš liek priekšā sajust mīlestību pret savu bērnu, ja jums ir bērni. Izjūtiet, kā jūs jūtat mīlestību pret bērnu (jeb krustdēlu, mazdēlu)?

Viņš atkal atgriež jūs pie sevis. Sajūtiet, kā jūs mīlat sevi?

Droši vien jums ir mājdzīvnieki. Kā jūs mīlat kaķīti, suni vai mājas augu (kam nav dzīvnieku)?

Un atkal izjūtiet, kā mīlat sevi.

Smaga nopūta (atvieglojums) – nu augu gan es mīlu tāpat kā sevi?

Kā jūs mīlat māmiņu? Nav svarīgi, vai viņa ir dzīva, vai nē.

Un kā jūs mīlat sevi?

Es jūtu grupu, jūtu melnu kunkuli, kad mēs atgriežamies pie sevis, tādu melnu dūri – “nedabūsi!”.

Tagad to, ko mēs sajutām, to, kas mums traucē mīlēt sevi, vienkārši izvelkam no savām krūtīm, atbrīvojam šo šķērsli...

Daži mēģini pārlīst pār šķērsli. Nē, draugi! Šo barjeru vajag novākt, pilnībā izvākt no krūtīm. Un uzdodiet sev jautājumu: kāpēc es neesmu cienīgs sevi mīlēt? Vai es esmu sliktāks par kaķi, suni, māmiņu vai bērnu?

Izvilkāt? Aizvācāt? Ietinam tīkliņā un atdodam Eņģeļiem sadedzināšanai.

Tēvs tagad liek priekšā sajust... Viņš tagad ļaus jums sajust, kā Viņš mīl sevi...

Var teikt, ka tā ir ļoti gluda un bezkaislīga mīlestība, tiesa? Šeit nav kaut kādu īpašu kaislīgu jūtu, nav kaislību. Viss ir ļoti līdzens, dievišķs, mierīgs. Brīvība, aprimums un harmonija.

Un tagad sajūtiet, mani bērni, kā Es mīlu katru no jums.

Praktiski nekas nav izmainījies, tiesa? Kā Viņš mīl sevi, tā mīl arī jūs.

Bet tagad – kā Es mīlu jūsu kaķi, suni un mājas augu...

Ne jūtu kvēle, ne attieksme nemainās, tiesa? Viss ir vienādi.

Kāpēc Es varu mīlēt visus vienādi, tai skaitā arī sevi, bet jūs nē? Uzdodiet sev jautājumu: kas jums traucē to darīt?

Kurš jums traucē to darīt?

Kurš jums traucē mīlēt draugu, sievu, draudzeni, vīru?

Ja kaut kas traucē krūtīs, vāciet prom tāpat, kā jūs vācāt prom šķērsli ceļā pie mīlestības pret sevi. Vāciet tagad prom nosodījumu, nepacietību u.c. Lietas, kuras traucē jums vienkārši mīlēt, bez nosacījumiem mīlēt to, ar kuru jūs esat blakus.

Un atkal savācam to tīkliņā un atdodam eņģeļiem. Un sakām: sadedzināt!

Un atkal mēs atgriežamies pie mīlestības pret sevi. Kā jūs mīlat sevi?

Paskatieties, kad runa ir par mīlestību pret sevi, jums ieslēdzas galva, ieslēdzas analīze un kontrole. Kad jūs mīlat visus pārējos, jūs aizvācat galvu.

Droši vien tas ir viens no iemesliem antipātijai pret sevi. Dzīvojiet sirdī, mani draugi, mīliet sirdī. Galva jums nepalīdzēs mīlēt sevi. Viņa tikai nosodīs un spriedīs, analizēs un kritizēs.

Nu tad vēlreiz: kā jūs mīlat Mani, Debesu Tēvu?

Kaut kā jūs esat aizmirsuši, kā jūs Mani mīlat. Es nejūtu. Ar domām esat novērsušies...

Vēlreiz atkārtoju savu jautājumu. Sajūtiet mīlestību pret Mani.

Lūk, tagad Es to jūtu. Un tagad, neaizverot sirdi, “nenolaižot aizkariņus”, neaizverot nekādas “durvis”, atgriezieties pie sevis.

“Es mīlu sevi tāpat kā Debesu Tēvu, ar tieši tādām pašām jūtām.”

Jūs taču saprotat, ka Es esmu katrā no jums. Varat, ja jums ir ļoti grūti mīlēt jūsu fizisko plānu, mīlēt monādisko un tēvišķo plānu sevī. Tie arī esat jūs.

Vēlreiz atgriezieties pie Manis, izjūtiet savu mīlestību pret Mani. Es pieskaros jums, apkampju jūs, Es esmu iekšienē katram no jums, sajūtiet manas vibrācijas, kādā mērā jūs varat Mani mīlēt, cik liela ir jūsu mīlestība pret Mani.

Un savā galvā nolieciet jēdziena “Tēvs” vietā jēdzienu “Es, es pats(i)”.

Vienkārši galvā nomainiet nosaukumu, bet sirdī atstājiet to pašu. Ko jūs jūtat? Vai jūs varat tā sevi mīlēt? Ceru, ka tagad jūs Mani nedaudz saprotat. Ir svarīgi, lai jūs sāktu saprast arī sevi... Tikai atrodoties Mīlestībā, jūs varat izjust visus jūsu Debesu Spēkus... Eņģeliskos Spēkus...

Mūsu seminārs ir noslēdzies...

Mēs pateicamies Tev, Tēvs, par burvīgo čenelingu! Uz jaunu tikšanos!

 

Pievienots 18.01.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-3/tolko-v-mire-s-samim-soboy

Tulkoja Jānis Oppe