Radioaktivitāte

10.01.14

14 01 12 01

 14 01 12 02

Gamma-starojuma uzliesmojums mākslinieka acīm. NASA/JPL attēls.

Dārgais Mihaēl, Es piesaucu Tevi, lai noskaidrotu jēdzienu “radioaktivitāte”. Kā šo jēdzienu var izmantot būtību atšķiršanai?

Radioaktivitāte – tā ir katras dvēseles iezīme vai īpašība, īpaši tā ir iezīme tā sauktajām garīgajām Būtībām, katrai no kurām ir viņai tieši enerģiju jonizējošā spektrā, tas ir, augstās vibrācijās, piemītošās īpatnības. Tas, ko jūs saucat par radioaktivitāti, ir mūsu paraksts, mūsu vārds un mūsu īpatnības. Pēc tādu izstarojumu kvalitātes un īpašībām mēs pazīstam cits citu, nosakām Ģimeni un Mīlam cits citu tā, kā ir raksturīgi citu Personību augstajai dabai.

Nav noslēpums, ka jūsu apskaidrotajiem arī piemīt matērijas izstarojošās īpašības. Viņu materialitāte izstaro saskaņā ar viņu dabu un īpašībām, kuras ir sastrādātas tieši radioaktīvajā starojumu spektrā. Vispār par radioaktivitāti jūs varat saukt jebkura no Mums, Ercenģeļiem, izstarojumu. Tā ir mūsu daba. Jūsu radioaktivitāte iestājas, kad jūs sākat atbilst Saprāta un Mīlestības ercenģeliskajai dabai.

Mana dārgā, radioaktivitāte – tas ir sens jēdziens, kurš vislabāk raksturo jebkuru Būtību, savdabīga “radioaktīvā analīze”. Kā tu zini, daudzas Būtības spīd radio diapazonā, tas ir, smalkajos izstarojumos. Un jūsu uzdevums ir ar saviem smalkajiem ķermeņiem, kuri arī, starp citu, vibrē smalkajos diapazonos, atsekot šo spīdēšanas segmentu un analizēt to. Klau, pamācīsimies to. Kā es priecājos, ka tu pati jau līdz tam esi nobriedusi!

Un tā, izjūti mani šajos diapazonos un pārvērt šīs sajūtas jēdzienos.

Es vēršos pie Mihaēla “radioaktīvās daļas”.

Alfa-starojums (mana nosacītība) – tas ir visblīvākais no starojumiem. Es to redzu kā baltu enerģiju. Mihaēls alfa-staros izskatās kā blīvs balts pūkains enģelisks aizsegs. Viņš ir vērsts pret mani ar šo aizsegu. Otrā pusē viņš izskatās citāds – gluži kā balta viegla, taču blīva uguns, spīdoša ugunīgā telpa.

Mihēls: sauc to par beta-starojumu. Tas atšķiras no alfas ar blīvumu un vibrāciju plānu. Šeit vibrāciju plāns ir augstāk.

Kā tas ir saistīts ar x-stariem?

Radioaktīvie starojumi – tie ir tie izstarojumi kosmosā, kuri padara noturīgu mūsu blīvumu, bez papildus apvalkiem. Mēs eksistējam citā diapazonā, bet daļēji šis staru diapazons ir katrā no jums.

Vēršos pie Mihaēla gamma-starojuma un redzu viņa milzīgo smalko būtību, milzīgo spīdēšanu, ietinošu pirmos divus, ietverošu tos sevī.

Delta-starojums – vēl plašāks, apvalks smalkāks...

Ar ko gamma atšķiras no deltas?

Ar ko tavas asinis atšķiras no nervu sistēmas? Tās ir absolūti dažādas vibrācijas un ķermeņu uzdevumi. Ir vēl daudz dažādu apvalku, baidos, ka ar tavu alfabēta krājumu nepietiks, lai apzīmētu visas atsevišķās manas struktūras daļas.

Epsilons – milzīgs lauks, ļoti smalks, plašāks par deltu...

Zēta – iekšējs lauks, satīts, “astīte” ir nolaista uz zemi.

Vai tu vari nokomentēt manas bildītes?

Protams, tev pietiek redzēt dažus ķermeņus, piecus, piemēram. Pirmie – alfa, beta, gamma, delta un epsilons – tie ir mani ārējie apvalki, katrs nākošais smalkāks un plašāks.

Ēta – lauks, kurš sadala, gluži kā šķīvis. Kas tā ir par robežu?

Tā nav robeža, skaties vēl.

Tagad parādījās lauka veidojumi virs šķīvja un zem tā, gluži kā virpuļi. Kas tas ir?

Tie ir mani Palīgi.

Viņi ir sadalīti uz pusēm, kāpēc?

Tev tas kaut ko atgādina?

Jā, Galaktiku Piena Ceļš, robežu starp gaismu un tumsu.

Nē, pavisam ne tas! Tā ir robeža starp divām pasaulēm, katra no kurām ir otras fragments.

Redzu augšējo pasauli kā rupji kristālisku, kristāli šeit ir mirdzoši melni, bet zem pārseguma apakšā ir smalki kristāliska, gaiša pasaule. Pārseguma vidū ir liela atvere, un apakšējā pasaule ar savu daļu ieiet augšējā, un tumšajai pasaulei augšā gaišā pasaule ir kā daļa, kaut arī neliela. Bet apakšējai pasaulei – gaišajai, augšējā daļa ir kā tumšā viņas daļa. Tā arī caur centrālo atveri iet uz augšu.

Tas tā ir?

Jā, kopumā tas tā arī ir.

Bet tā taču ir savdabīga dualitāte?

Nē, protams, ir daudz starppasauļu, es esmu gluži kā savdabīgs dažādu enerģiju reģistru žurnāls.

Tu nosauci šīs pasaules par Palīgiem, kāpēc?

Katra no tām specializējas īpašā enerģiju reģistrā un rada galveno pāreju no tumsas uz gaismu.

Bet kāpēc es tumšo reģistru redzu augšā, bet gaišo apakšā?

Es esmu pavērsts pret tevi ar gaišo pusi. Lūk – es apgriezos otrādi tev galvā.

Un patiešām, “medūza” apgriezās otrādi un nostājās pret mani tikai ar gaišo daļu.

Turpinu pētījumus.

Mī – apbrīnojami, bet tas ir mazs kodols, ļoti ciets un mirdzošs, atdalīts no pārējās daļas ar melnu šaurleņķu apvalku, savdabīgu zvaigzni ar stariem. Nī ir Mī kopija, fraktālis, tikai vēl šaurāks, Mī lauka iekšienē.

Tēta-starojums atgādina Mī un Nī, tikai ir daudz lielāks. Šaurleņķu rupji lieli zvaigznes stari, ļoti blīvi un cieti. Kas tā ir par pasauli?

Mihaēls: Tas ir gluži kā karkass, skelets jūsu valodā, cietajos starojumos, ļoti saskanīgs un delikāts. Tu uztver viņu kā cietu, tāpēc ka viņš ir blīvāks par visām realitātes dimensijām manā iekšienē. Tas ir iekšējais skelets, norobežojošs manu Kodolu.

Bet Mī un Nī – tiem ir tāda pati konfigurācija, taču tie atrodas Tēta-skeleta iekšienē?

Tu jau esi nojautusi, ka tie ir skeleti dažādos vibrāciju plānos. Jā, tas tā ir. Pietiek mocīties, lai iet omega – un viss!

Labi parādi man omegu...

Ārējais spīdošs apvalks – ietērps. Lūk, tā pie mums nāk Mihaēls, apģērbs ir ļoti grezns un pabeidz tēlu. Vai tā?

Jā, mana skaistule. Paskaties, vai tev ir Omega-lauks?

Ola... Smalkajā plānā tā ir mana aura?

Nē...

Āāāā, tā ir Dvēsele, kura tur olā visus trīs manus apakšējos ķermeņus – fizisko, astrālo un mentālo!

Jā, tā ir tavas dvēseles izpaušanās uz šodienu, tavs omega-lauks. Tas pieaugs, ja tu iesi uz ugunīgajiem ķermeņiem un piedalīsies ercenģeliskajā dzīvē.

Pateicos Tev, dārgais Mihaēl!

***

Vēršos pie Sanata Kumaras: parādi man, lūdzu, tavus alfa un beta diapazonus!

Mani caurauž šie stari, taču nesastāvu no tiem.

Tevi caurauž trīs stari. Kas tie ir?

Skatos: Vīrišķais stars, tāds milzīgs spēks. Spēkavīrs – Drakons – Ugunsputns (mainīgā forma). Tas ir pārvades posms no Emanuēla (augstāk pēc instancēm).

Otrais stars – Sievišķā forma: Spēka-sieva – Lauvene – Putns Sirina, viņa pārvada starus no Baltās Lācenes.

Trešais stars iziet no Ercenģeliskās formas: Gabriēls – Rafaels.

Tās ir manas augšējās saknes?

S.K.: Jā, manu draudziņ, Mēs sastāvam no šīm enerģijām.

***

Zemāk ir manu pirmo atklājumu tabula, Mihaēla Portrets (es vienkārši paņēmu grieķu alfabēta tabulu)... Domāju tabulu ar laiku pabeigt būvēt...

Αα

Alfa – pirmais smalkais ķermenis

Νν

Mī kopija, fraktālis, tikai vēl šaurāks, Mī lauka iekšienē.

Ββ

Beta - otrais smalkais ķermenis

Ξξ

Ksī

Γγ

Gamma - trešais smalkais ķermenis

Οο

Omikrons

Δδ

Delta – ceturtais smalkais ķermenis

Ππ

Εε

Epsilons – piektais smalkais ķermenis

Ρρ

Ro

Ζζ

Zētaiekšējais lauks, satīts, «astīte» ir nolaista uz leju

Σσς

Sigma

Ηη

Ētaaugšējā pasaule rupji kristāliska, kristāli šeit ir mirdzoši melni, bet zem pārseguma apakšā ir smalki kristāliska, gaiša pasaule. Pasaules ir savstarpēji iekļūstošas.

Ττ

Tau

Θθ

Tēta Šaurleņķu rupji lieli zvaigznes stari, ļoti blīvi un cieti

Υυ

Ipsilons

Ιι

Jota

Φφ

Κκ

Kapa

Χχ

Λλ

Lambda

Ψψ

Psī

Μμ

mazs kodols, ļoti ciets un mirdzošs, atdalīts no pārējās daļas ar melnu šaurleņķu apvalku, savdabīgu zvaigzni ar stariem

Ωω

Omega

Ārējais spīdošs apvalks – ietērps

 

Vēršoties pie zināšanām, kuras ir dotas mums agrāk, es atradu tādu Alises Beilijas izteikumu.

Iekšējā Kristus dzīve veic fiziskā ķermeņa transformāciju, bet vēl dziļāk šī dzīve iedarbojas uz emocionāli jūtošo dabu un, pateicoties transmutācijas procesam, pārvērš vēlēšanās un sajūtas, ciešanas un priekus to augstākos analogos. Transmutācija tiek definēta kā pāriešana no viena esamības stāvokļa uz citu ar uguns palīdzību. Sakarā ar to ir vietā atgādināt, ka trejādais zemākais cilvēks, ar kuru mums tik bieži bija darīšana šajās lappusēs, ir blāvs Pašas Dievības atspulgs. Fiziskais ķermenis ir saistīts ar dievišķības trešo aspektu, Svētā Gara aspektu, un šo patiesību var apzināties, ja mēs izpētīsim kristiešu izpratni par Jaunavu Mariju, kuru apēnoja Svētais Gars. Svētais Gars – tas ir tas dievišķības aspekts, kurš ir aktīvais princips matērijā, un tam atbilst fiziskais ķermenis. Emocionālā, jūtošā daba – tas ir blāvs un izkropļots atspulgs no Dieva Mīlestības dabas, ar kuras izpaušanu nodarbojas Kosmiskais Kristus, otrā Persona Trīsvienībā, un šis aspekts, transmutēts ar Uguni, Dieva Gribu jeb Garu, veic fiziskā ķermeņa transformāciju. Prāts, tātad, savukārt atspoguļo Dievības, Tēva jeb Gara visaugstāko aspektu, par kuru saka, ka “Kungs, tavs Dievs, ir rijēja uguns[1]”. Šīs Dievišķā Gara formas atbrīvotā aktivitāte galu galā rada to mirdzumu (kā transformācijas un transmutācijas rezultātu), kurš ir Pārvēršanās iesvētīšanas raksturīga īpašība. “Starojums – tā ir trnsmutācija pabeigšanas procesā. Tā kā transmutācija – tā ir būtības atbrīvošana, lai viņa varētu atrast jaunu centru, tad šo procesu var uzskatīt par radioaktivitāti tehniskā izpratnē un attiecībā uz visiem atomu ķermeņiem bez izņēmuma.”

Alise Beilija “Traktāts par Kosmisko Uguni”[2], 478. lpp..

***

Tālāk, mana “skaidrojošā vārdnīca” jeb ekspres-veidojums no interneta (ar un bez autoru norādīšanas)

http://nuclphys.sinp.msu.ru/pilgrims/cr15.htm

Kosmiskie stari – galaktiskie un saules – rada radiācijas vidi kosmosā. Tās parametri, kā mēs redzējām, ir atkarīgi ne tikai no attāluma līdz Zemei, no kosmiskā aprāta atrašanās vietas, bet arī no saules aktivitātes. Radiācijas apstākļu izmaiņas, saistītas ar kosmiskajiem stariem, nevar neņemt vērā, konstruējot starpplanētu aparātu un orbitālo staciju pavadoņus. Taču tikai ar kosmisko staru klātbūtni visi radioaktīvās kosmiskās vides parametri netiek izsmelti.

***

(Vārdnīca) Par radioaktivitāti sauc atoma kodola spēju spontāni sabrukt, emitējot daļiņas.

Kodola radioaktīvā sabrukšana ir iespējama tad, kad viņš ir enerģētiski izdevīgs, tas ir, to pavada enerģijas izdalīšanās. Priekšnoteikums tam ir stāvoklis, kad sākotnējā kodola masa M pārsniedz sabrukšanas produktu masu summu mi, kam atbilst nevienādība M > ∑ mi. Šis noteikums ir nepieciešams, taču ne vienmēr pietiekams. Sabrukšanu var aizliegt citi saglabāšanas likumi – kustības daudzuma momenta, elektriskā lādiņa, barionu lādiņa utt. saglabāšana.

Radioaktīvā sabrukšana raksturojas ar radioaktīvā izotopa dzīves ilgumu, emitēto daļiņu tipu, to enerģijām.

Galvenie radioaktīvās sabrukšanas veidi ir:

  • α-sabrukšana – atoma kodols emitē α-daļiņas;
  • β- sabrukšana – atoma kodols emitē elektronu un antineitrīno, pozitronu un neitrīno, kodols absorbē atoma elektronu un emitē neitrīno;
  • γ- sabrukšana – atoma kodols emitē γ-kvantus;
  • spontānā dalīšanās – atoma kodola sabrukšana divās, pēc masas salīdzināmās šķembās.

(Vikipēdija) Radioaktīvā sabrukšana (no lat. radius “stars” un āctīvus “iedarbīgs”) – nestabilu atomu kodolu sastāva vai iekšējās uzbūves (atomskaitļa Z, masas skaitļa A) spontāna izmainīšanās elementārdaļiņu, gamma-kvantu un/vai kodola fragmentu emisijas ceļā. Radioaktīvās sabrukšanas procesu sauc arī par radioaktivitāti, bet atbilstošos kodolus (nuklīdus, izotopus un ķīmiskos elementus) par radioaktīviem. Par radioaktīvām sauc arī vielas, kuras satur radioaktīvus kodolus.

Ir noskaidrots, ka radioaktīvi ir visi ķīmiskie elementi ar atomskaitli, lielāku par 82 (tas ir, sākot ar bismutu), un daži vieglāki elementi (prometijam un tehnēcijam nav stabilu izotopu, bet dažiem elementiem, piemēram, indijam, kālijam vai kalcijam, vieni dabas izotopi ir stabili, bet citi radioaktīvi).

Dabiskā radioaktivitāte – dabā sastopamu atomu kodolu spontāna sabrukšana.

Mākslīgā radioaktivitāte – atomu kodolu, iegūtu mākslīgā ceļā caur atbilstošām kodolreakcijām, spontāna sabrukšana.

Kodolu, kurš piedzīvo radioaktīvo sabrukšanu, un kodolu, kurš rodas šī sabrukuma rezultātā, atbilstoši sauc par mātes un meitas kodoliem. Meitas kodola masas skaitļa un lādiņa izmaiņu attiecībā pret mātes kodolu apraksta Sodi nobīdes likums.

Sabrukšana, kuru pavada alfa-daļiņu emisija, tika nosaukta par alfa-sabrukšanu; kuru pavada beta-daļiņu emisija, tika nosaukta par beta-sabrukšanu (pašreizējā laikā ir zināms, ka eksistē beta-sabrukšanas tipi bez beta-daļiņu emisijas, taču beta-sabrukšanu vienmēr pavada neitrīno vai antineitrīno emisija). Terminu “gamma-sabrukšana” lieto reti, kodola gamma-kvantu emisiju parasti sauc par izomēro pāreju. Gamma-starojums bieži pavada citus sabrukšanas veidus, kad sabrukšanas pirmā etapa rezultātā rodas meitas kodols ierosinātā stāvoklī, pēc tam piedzīvo pāreju uz pamata stāvokli, emitējot gamma-kvantus.

α-daļiņu un γ-kvantu enerģētiskie spektri, kurus izstaro radioaktīvie kodoli, ir pārtraukti (“diskrēti”), bet β-daļiņu spektrs – nepārtraukts.

Pašreizējā laikā bez alfa-, beta- un gamma sabrukšanām ir konstatētas sabrukšanas ar neitrona, protona (kā arī divu protonu) emisiju, klastera radioaktivitāte, spontānā dalīšanās. Elektrona satveršanu, pozitronu sabrukšanu (jeb β+-sabrukšanu), kā arī divkāršo beta-sabrukšanu (un tās veidus) parasti uzskata par dažādiem beta-sabrukšanas tipiem.

Speciāli radioaktivitātes veidi

Spontānā dalīšanās

Klastera radioaktivitāte

Protonu sabrukšana

Divprotonu radioaktivitāte

Neitronu radioaktivitāte

Korpuskulāro starojumu grupa

alfa-starojums (alfa-daļiņu (hēlija kodolu) plūsma),

beta-starojums (beta daļiņu (elektronu) plūsma),

neitronu starojums (neitronu plūsma).

Viļņu starojumu grupa

gamma-starojums (gamma-kvantu (fotonu) plūsma),

rentgena starojums (iks-stari).

 

Korpuskulārais starojums ir neredzamu elementārdaļiņu, kurām ir masa un diametrs, plūsma. Viļņu starojumiem ir kvantu daba. Tie ir elektromagnētiskie viļņi superīsviļņu diapazonā.

 

Alfa-starojums

Alfa-starojums ir alfa-daļiņu plūsma, kuras izplatās ar sākuma ātrumu apmēram 20 tūkst. km/s. To jonizējošā spēja ir milzīga, un tā kā katram jonizācijas aktam tiek patērēta noteikta enerģija, tad to iespiešanās spēja ir niecīga (noskrējiena garums gaisā ir 3-11 cm, bet šķidrās un cietās vidēs – milimetra simtās daļas).

 

Beta-starojums

Beta-starojums – beta-daļiņu plūsma, kuras atkarībā no starojuma enerģijas var izplatīties ar ātrumu tuvu gaismas ātrumam (300 tūkst. km/s). Beta daļiņu lādiņš ir mazāks, bet ātrums lielāks kā alfa-daļiņām, tāpēc tām ir mazāka jonizācija, taču lielāka iespiešanās spēja. Beta-daļiņu noskrējiena garums ar augstu enerģiju ir līdz 20 m, ūdenī un dzīvos audos – līdz 3 cm, metālā – līdz 1 cm.

 

Neitronu starojums

Neitronu starojums – ir neitronu plūsma, kuru izplatīšanās ātrums sasniedz 20 tūkst. km/s. Tā kā neitroniem nav elektriskā lādiņa, tie viegli iekļūst atomu kodolos un tiek to satverti. Kodolsprādzienā lielākā neitronu daļa izdalās īsā laika sprīdī. Tie viegli iekļūst dzīvos audos un tiek to atomu satverti. Tāpēc neitronu starojumam ir liela iznīcinoša iedarbība ārējas apstarošanās gadījumā.

 

Gamma-starojums

Gamma-starojums – tas ir elektromagnētiskais starojums, kuru emitē atomu kodoli radioaktīvajās pārvēršanās. Tas, kā likums, pavada beta-sabrukšanu, retāk alfa-sabrukšanu. Pēc savas dabas gamma-starojums ir elektromagnētisks lauks ar viļņa garumu mazāku kā 2x10~8 cm. Tas tiek emitēts pa atsevišķām porcijām (kvantiem) un izplatās ar gaismas ātrumu. Tā jonizējošā spēja ir ievērojami mazāka kā beta-daļiņām un vēl jo vairāk kā alfa-daļiņām. Toties gamma-starojumam ir vislielākā iespiešanās spēja, un gaisā tas var izplatīties simtiem metru. Vislielākās iespiešanās spējas dēļ gamma-starojums ir radioaktīvo starojumu iznīcinošās darbības svarīgākais faktors ārējas apstarošanās gadījumā.

 

Rentgena starojumi

Rentgena starojumi (iks-stari) tika atklāti kā pirmie no visiem jonizējošajiem starojumiem un ir vislabāk izpētīti. Tiem ir tā pati fiziskā daba (elektromagnētisks lauks) un tās pašas īpašības kā gamma-starojumiem. Tos pirmkārt atšķir pēc iegūšanas paņēmiena, un, atšķirībā no gamma-stariem, tiem ir ārpuskodola izcelsme. Starojumu iegūst speciālās vakuuma rentgena caurulītēs, bremzējot (sitienā pa speciālu mērķi) ātri lidojošus elektronus.

Rentgena staru kvantu enerģija ir nedaudz mazāka kā gamma-starojumiem no vairuma radioaktīvo izotopu, atbilstoši, nedaudz mazāka ir to iespiešanās spēja. Taču tās ir otršķirīgas atšķirības. Tāpēc rentgena starus plaši izmanto gamma-starojumu vietā, konkrēti eksperimentālai dzīvnieku, augu sēklu un tml. apstarošanai. Ar tādu mērķi pielieto rentgena aparātus cilvēku apstarošanai (caurskatei).

****

Gamma-starojumi http://elementy.ru/posters/spectrum/gamma

****

Gamma-starojuma uzliesmojumi notiek pārnovu sprādzienos. Kad masīvām zvaigznēm beidzas ūdeņraža degviela, kura uztur to spīdēšanu miljardiem gadu, to kodols saspiežas un veido melno caurumu, bet pārējā matērija atbilstoši mehānismam, kuram vēl nav atrasts precīzs skaidrojums, izklīst apkārtējā telpā ar ātrumu, tuvu gaismas ātrumam. Šīs matērijas plūsmas izspiežas cauri ārējiem vielas slāņiem, kuri veido zvaigzni, un aiztraucas tālāk kosmiskajā telpā, kur mijiedarbojas ar gāzi, kuru zvaigzne ir izlaidusi agrāk. Šī mijiedarbība noved pie spožas pēcspīdēšanas, kura ar laiku izdziest. Parasti gamma-starojuma enerģija pārnovu sprādzienos ir simtiem kiloelektronvoltu, dažreiz sasniedzot vienu megaelektronvoltu. GRB 080916C enerģētiskajā spektrā zinātnieki konstatēja gamma starus ar enerģiju 13 megaelektronvoltu. Saskaņā ar Johana Geigera, astronoma no Maksa Planka vārdā nosauktā Ārpuszemes fizikas institūta, grupas datiem, kura novēroja parādību infrasarkanajā diapazonā no observatorijas La-Silla Čīlē, uzliesmojums notika 12,2 miljardu gaismas gadu attālumā no Zemes.

Avots: http://earth-chronicles.ru/news/2012-10-03-31856

****

2009. gada 20. februāris

Fermi orbitālais teleskops nofiksējis pašu spēcīgāko gamma-uzliesmojumu.

14 01 12 03

Fermi kosmiskais teleskops, kurš šobrīd strādā piezemes orbītā, ar augstu izšķiršanas spēju ir nofiksējis gamma-staru izsviešanu, kura izrādījusies visspēcīgākā no visām uz šodienu zināmajām. Astronomi saka, ka izsviešanas avots atrodas ļoti tālu no mūsu planētas, taču tā izsviestā enerģija gamma-staru veidā ir patiesi kolosāla.

“Tieši tādus rezultātus no jaunā teleskopa mēs arī gaidījām. Uz šodienu zinātne ļoti vāji pazīst tik gigantisku gamma-uzliesmojumu dabu. Fermi sniedz mums iespēju tos labāk saprast”, – saka Peters Mihelsons, Stenfordas universitātes zinātniskais darbinieks.

Atgādināsim, ka gamma-uzliesmojumi – tie ir visspožākie un visspēcīgākie sprādzieni, kādi eksistē Visumā. Astronomi ir pārliecināti, ka tādas parādības notiek ļoti lielu zvaigzņu uzsprāgšanas momentos, kuras pirms tam ir nodedzinājušas savu kodoldegvielu un saspiedušās līdz kritiskajai masai. Pēc gamma-uzliesmojuma zvaigzne gandrīz vienmēr pārvēršas melnajā caurumā, izmetot reaktīvas vielas strūklas – kā tieši šis process notiek, zinātnei līdz šim brīdim detaļās nav skaidrs.

Tieši tāds sprādziens notika 2008. gada 16. septembrī 2:13 pēc Maskavas laika zvaigznājā Karina. Teleskopam ir vairāki instrumenti tamlīdzīgu parādību fiksēšanai – sākumā Fermi nofiksēja zemas jaudas gamma-aktivitāti, kas liecināja par tikko notikušu sprādzienu, vēlāk instruments Gamma-ray Burst Monitor “ieraudzīja” arī pašu super-sprādzienu. Rezultātā teleskops nofiksēja enerģiju, kura pēc savas aktivitātes 5 miljardus reižu pārsniedza redzamās gaismas enerģiju.

32 stundas pēc sprādziena vācu pētnieki no Maksa Planka vārdā nosauktā Ārpuszemes fizikas institūta novēroja tās saucamās sprādziena pārpalikuma parādības. Eiropas pētnieku grupa nofiksēja aktivitāti norādītajā reģionā ar aparāta GROND (Gamma-Ray Burst Optical/Near-Infrared Detector) uzreiz septiņos diapazonos. Sprādziens tika fiksēts arī 2,2 metru teleskopu Dienvidu Eiropas Observatorijā, kura atrodas Čīles teritorijā.

Vēl viens ievērības cienīgs sprādziena moments ir 5 sekunžu aizture starp pašas zemākās enerģētikas plūsmu un pašas augstākās enerģētikas plūsmu. Tādas “ilgstošas” aiztures līdz šim bija fiksētas tikai vienreiz.

Avots: cybersecurity.ru

****

Zemes negaisi ir gamma-starojuma uzliesmojumu avoti.

14 01 12 04

Gamma-starojuma uzliesmojums uz Zemes negaisa laikā

14 01 12 05

Gamma-starojuma uzliesmojums uz Zemes negaisa laikā

****

http://www.kosmofizika.ru/owz/svertilov/var_cr.htm

14 01 12 06

Koronālās vielas izmešanas un trieciena viļņa iedarbības uz Zemes magnetosfēru shematisks attēls

Hromosfēras uzliesmojums ir viena no spilgtākajām saules aktivitātes izpausmēm. Vizuāli hromosfēras uzliesmojumi ir redzami kā īslaicīgas saules diska atsevišķu apgabalu spožuma pieaugšanas. Uzliesmojuma laikā notiek lokāla hromosfēras un koronālās vielas pagaidu sasilšana, pie tam temperatūra hromosfērā sasniedz ~ 104 К, bet vainagā – ~ 107 K. Uzliesmojumos ģenerējas īslaicīgs elektromagnētisks starojums (šļācieni) plašā viļņu garumu diapazonā – no radio līdz cietam rentgena starojumam. Impulsu veida netermālā elektromagnētiskā starojuma, kuru var ģenerēt enerģiski elektroni, reģistrēšana liecina par paātrinājuma procesiem uzliesmojuma apgabalā vai virs tā (triecienviļņi). Dažos gadījumos ir novērots gamma-starojums, kā arī tika reģistrēti neironi, kas skaidri norāda uz to, ka uzliesmojuma laikā var notikt kodolreakcijas ar enerģisku nuklonu piedalīšanos. Pašu stiprāko uzliesmojumu rezultātā var notikt vielas izmešana starpplanētu telpā, kā arī enerģisku lādētu daļiņu inžekcija – saules kosmisko staru uzliesmojumi.

Pilnā enerģija, kura izdalās visstiprāko uzliesmojumu laikā, var sasniegt ~ 1032 erg, kas, ņemot vērā uzliesmojuma ilgšanas raksturīgo laiku (no sekundēm līdz desmitiem minūšu), atbilst uzliesmojuma izdalītās enerģijas vidējai jaudai ~ 1029 erg/s. Tādejādi, saules uzliesmojumi ir spēcīgas parādības Saules sistēmā, kuras ne tikai nosaka starpplanētu telpas stāvokli, bet arī tieši iedarbojas uz piesaules kosmisko telpu, Zemes magnetosfēru un augšējo atmosfēru. Tā vielas izmešanas saules uzliesmojumu laikā ved pie triecienviļņu veidošanās starpplanētu vidē un var būt par iemeslu magnētiskajām vētrām, kuras ietekmē cilvēka dzīves procesu norisi (radiosakaru traucējumi, traucējumi radio elektroniskajā aparatūrā un pat bojājumi enerģijas nodrošinājuma sistēmās). Saules rentgena starojums nosaka jonosfēras stāvokli un arī tādā veidā var ietekmēt procesus uz Zemes. Saules uzliesmojumu augsti enerģiskie izstarojumi ir viens no būtiskiem faktoriem, kuri nosaka radioaktīvos apstākļus kosmosā, tāpēc tie jāņem vērā, nodrošinot pilotējamo lidojumu radioaktīvo drošību.

Saules uzliesmošanas aktivitāte korelējas ar 11 gadu ciklu – maksimuma laikā tiek reģistrēts vislielākais uzliesmojumu daudzums (vāji notikumu tiek novēroti vairākas reizes dienā). Tai pat laikā visstiprākie uzliesmojumi ir novēroti aktivitātes pieauguma un krišanās fāzēs. Pavisam visu novērojumu laikā ir reģistrēti tikai daži desmiti gadījumu, kurus pavadīja viss augstāk apskatīto parādību komplekss.

Neskatoties uz ievērojamo progresu saules uzliesmojumu dabas pētīšanā, pilnīga šīs parādības izpratne pagaidām nav sasniegta. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka tieši uzliesmojumi ir atbildīgi par visiem enerģiskajiem procesiem saules atmosfērā un starpplanētu telpā, taču pēdējos gados līdzās uzliesmojumiem par iespējamajiem perturbāciju avotiem starpplanētu telpā tiek aplūkoti aktīvi veidojumi saules vainagā – koronālie tranzienti.

(...)

Kosmiskajiem stariem mijiedarbojoties gan ar triecienviļņiem, gan ar magnētiskajām neviendabībām, notiek lādēto daļiņu izkliedēšanās, pie tam tās var gan paātrināties, gan palēnināties. Konkrēti, pie atsitieniem pret triecienvilni daļiņas enerģija palielinās, bet pie atsitieniem “pakaļ dzenoties” – samazinās. Magnētiskais lauks triecienviļņa frontē saules vējā ir ievērojami stiprāks par vidējo SML (starpplanētu magnētisko lauku), tāpēc to var uzlūkot kā sava veida “virzuli”, kurš izkliedē daļiņas ar enerģijām līdz vairākiem GeV un pretojas to nonākšanai aiz frontes.

Uz pret-sadursmju triecienviļņa frontes priekšā rēķina var notikt daļiņu paātrināšanās. Par cik fronte pretojas daļiņu iekļūšanai, daudzajos atsitienos pret fronti vairums izkliedēto daļiņu izrādās tās priekšā. Tādejādi, saduroties ar triecienviļņa fronti, daļiņas atkal un atkal iegūst enerģiju. Aiz triecienviļņa frontes dominē saduršanās “pakaļ dzenoties”, tāpēc daļiņas vidēji palēninās.

S.I. Svertilovs

 

Pievienots 12.02.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati/radioaktivnost

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Bībele, 5. Mozus grāmata, 4: 24 (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://trita.net/books-alice-bailey/03-a-treatise-on-cosmic-fire/aab-03-page-0000-0001 (Tulk. piezīme)