Print

Ērika Pribkes pēdējā intervija: Holokoustu izdomāja, lai slēptu savus briesmīgos noziegumus

13 10 16

Erich Priebke (29.06.1913 – 11.10.2013)

 

2013. gada 11. oktobrī Romā simts gadu vecumā nomira bijušais SS hauptšturmfīrers Ēriks Pribke.

Pēdējo interviju Ēriks Pribke sniedza 2013. gada jūlija beigās, to publicēja viņa advokāts Paolo Džakini uzreiz pēc Pribkes nāves.

__________________________

JAUTĀJUMS: Pribkes kungs, pirms dažiem gadiem Jūs jau izteicāties tādā garā, ka Jūs nenoliedzat Jūsu pagātni. Un šodien, kad Jūs jau esat sasniedzis simts gadu vecumu, Jūs arī arvien tāpat uzskatāt?

ATBILDE: Jā.

JAUTĀJUMS: Ko tieši Jūs ar to saprotat?

ATBILDE: Es esmu pieņēmis lēmumu būt uzticīgam pašam sev.

JAUTĀJUMS: Tātad Jūs šodien joprojām uztverat sevi kā nacionālsociālistu?

ATBILDE: Uzticība savai pagātnei – tas ir kaut kas, kas saistīts ar mūsu pārliecībām. Tā ir mana maniere, mans paņēmiens redzēt pasauli, mani ideāli, tas, kas mums, vāciešiem, bija pasaules uzskats un kas joprojām ir saistīts ar mīlestību pret sevi un savu pašcieņu. Bet politika ir pavisam cita lieta. Nacionālsociālisms gāja bojā kopā ar tā zaudējumu, un nekādas tā eksistēšanas perspektīvas tam šodien vairs nebūtu.
JAUTĀJUMS: Vai antisemītisms arī ir daļa no tā pasaules uzskata, par kuru Jūs runājat?

ATBILDE: Ja Jūs ar Jūsu jautājumu palīdzību patiešām gribat uzzināt patiesību, Jums vajadzētu atteikties no dažiem stereotipiem un aizspriedumiem: jo kritizēt kādu taču nemaz nenozīmē, ka jūs gribat kādu iznīcināt. Vācijā ebreju uzvedība kopš divdesmitā gadsimta paša sākuma bija pakļauta atklātai kritikai. Tas fakts, ka ebreji savās rokās turēja līdz neticamai pakāpei izaugušo ekonomisko un, tātad, arī politisko varu, sastādot turklāt ļoti mazu daļu no zemeslodes iedzīvotājiem, tika uzlūkots kā netaisnība. Un arī šodien tas joprojām ir fakts, jo ja mēs ņemsim pasaules tūkstoš pašus bagātākos un pašus varenākos cilvēkus, mums taču nāksies atzīt, ka viņu ievērojamu daļu veido ebreji, transnacionālu kompāniju baņķieri un akcionāri. Pirmām kārtām, pēc Vācijas zaudējuma Pirmajā pasaules karā un zem Versaļas līguma jūga ebreju pārvietošanās no Austrumeiropas uz Vāciju noveda pie īstas katastrofas, kuru izraisīja viņu kapitāla uzkrāšanās nedaudzu gadu laikā, kamēr Veimāras republikas laikā vācu tautas nospiedošais vairākums dzīvoja šausmīgā nabadzībā. Šajā klimatā augļotāji palielināja savu mantību, bet vilšanās sajūta, vērsta pret ebrejiem, pastiprinājās.

JAUTĀJUMS: Ir tāds pats jau sens stāsts, saskaņā ar kuru ebreju reliģija ļauj ebrejiem praktizēt augļošanu, kamēr kristiešiem tas bija aizliegts. Kā, pēc Jūsu domām, ir patiesībā?

ATBILDE: Tā patiešām nav mana doma. Pietiek izlasīt Šekspīru vai Dostojevski, lai uzzinātu, ka tamlīdzīgas problēmas patiešām bija visur, no Venēcijas līdz Sanktpēterburgai. Tas nemaz nenozīmē, ka tajos laikos ebreji bija vienīgie kreditori. Es pilnīgu piekrītu dzejnieka Ezras Paunda vārdiem: „Es neredzu starpību starp ebreju un āriešu aizdevēju.”

JAUTĀJUMS: Un visa tā dēļ Jūs attaisnojat antisemītismu?

ATBILDE: Nē, redziet, tas nenozīmē, ka starp ebrejiem nav cienīgu, kārtīgu cilvēku. Es atkārtoju, antisemītisms nozīmē naidu, haotisku, atšķirības nepazīstošu naidu. Es pat šo pēdējo manas vajāšanas gadu laikā, kad esmu pārvērties par sirmgalvi, kuram liegta brīvība, vienmēr esmu noraidījis naidu. Es nekad neesmu gribējis neieredzēt, pat tos, kuri neieredzēja mani. Es runāju tikai par tiesībām kritizēt un mēģinu paskaidrot cēloņus. Un gribētu Jums teikt vēl vairāk: Jums vajadzētu padomāt par to, ka lielākā daļa ebreju, balstoties uz saviem īpašajiem reliģiskajiem uzskatiem, uzlūko sevi kā pārākus un labākus nekā visi citi cilvēki. Viņi sevi identificē ar Bībeles „Dieva izredzēto tautu”.

JAUTĀJUMS: Bet arī Hitlers taču runāja par āriešu rases pārākumu.

ATBILDE: Jā, arī Hitlers kļuva par pārākuma ideju upuri. Tas bija viens no cēloņiem kļūdām, kuras izlabot vairs nebija iespējams. Tomēr ņemiet vērā, ka tajos gados zināms rasisms bija kā norma. Turklāt tas nebija tikai tautu noskaņas jautājums, tā bija arī sastāvdaļa valdību un pat tiesiskās kārtības līmenī.

Pēc tam, kad amerikāņi reiz bija vergu tirgotāji un deportēja afrikāņu tautas, viņi tomēr joprojām bija rasisti un diskriminēja melnādainos. Pirmie tā saucamie Hitlera rasu likumi ierobežoja ebreju tiesības ne vairāk, kā bija ierobežotas bijušo afrikāņu vergu tiesības dažos ASV štatos. Tas pats attiecās uz angļu rīcību ar indiāņu ciltīm, un arī francūži neuzvedās savādāk ar viņu koloniju tā saucamajiem pavalstniekiem. Nemaz nerunājot par izrīkošanos ar etniskajām mazākumtautībām bijušajā PSRS tajos laikos.

JAUTĀJUMS: Un kā tad, pēc Jūsu viedokļa, nonāca līdz situācijas eskalācijai Vācijā?

ATBILDE: Konflikts radikalizējās, arvien stiprāk saasinājās. Vācu ebreji, amerikāņi, briti un pasaules ebreju sabiedrība no vienas puses pret Vāciju no otras puses. Dabiski, ka vācu ebreji izrādījās arvien grūtākā stāvoklī. No tā sekojošais lēmums par stingrāku likumu pieņemšanu Vācijā ebreju dzīvi padarīja arvien smagāku un smagāku. Pēc tam viens ebrejs, kāds Geršels Grīnšpans, protestējot pret Vāciju, nogalināja mūsu vēstniecības Francijā padomnieku Ernstu fon Ratu. Sekoja slavenā „impērijas kristālu nakts” (jeb „sasisto stiklu nakts”). Demonstrantu grupas dauzīja ebreju veikalu vitrīnas visā Impērijā. Kopš tā brīža ebreji tika uzlūkoti jau tikai kā ienaidnieki. Pēc tam, kad Hitlers kļuva par valdības galvu, viņš sākumā mēģināja mudināt ebrejus braukt prom no Vācijas. Pēc tam, augošās neuzticēšanās vācu ebrejiem klimatā, kuru izraisīja karš, boikots un atklāti konflikti ar pašām svarīgākajām ebreju organizācijām visā pasaulē, viņus nosūtīja uz nometnēm kā īstus ienaidniekus. Dabiski, tas kļuva par katastrofu milzīgam nevainīgu ģimeņu skaitam.

JAUTĀJUMS: Tāpēc Jūs uzskatāt, ka tajā, ko pārdzīvoja ebreji, bija arī viņu pašu vaina?
ATBILDE: Zināma vaina te ir no abām pusēm. Ir arī vaina no sabiedroto puses, kuri izraisīja Otro pasaules karu pret Vāciju pēc vāciešu ieiešanas Polijā. Apgabalā, kur liels skaits etnisko vāciešu pastāvīgi cieta no vajāšanām un ekscesiem no poļu varas puses un kurš bija nodots jaunizveidotās poļu valsts kontrolē saskaņā ar Versaļas līgumu. Pret staļinisko Krieviju un tās iebrukumu atlikušajā Polijas daļā neviens pat pirkstu nepakustināja. Gluži otrādi, konflikta beigās, kurš pēc oficiālās versijas radās tādēļ, lai aizsargātu Polijas neatkarību no vāciešiem, Staļinam nekavējoši tika uzdāvināta visa Austrumeiropa, tajā skaitā arī Polija.

JAUTĀJUMS: Tātad var teikt, ka Jūs, ja nerunājam par politiku, simpatizējat revizionisma vēsturiskajām teorijām?

ATBILDE: Es ne gluži skaidri saprotu, kas tiek domāts ar revizionismu. Ja mēs runājam par 1945. gada Nirnbergas procesiem, tad es varu Jums teikt, ka runa toreiz bija par pilnīgi neticamu procesu, par milzīgu izrādi ar vienīgu mērķi visas pasaules sabiedriskajai domai nodemonstrēt vācu tautu un viņas vadoņus kā cietsirdīgus cilvēknīdējus. Lai pazemotu uzvarētos, kuri vairs nevarēja aizsargāties.

JAUTĀJUMS: Uz ko jūs balstāt šo apgalvojumu?

ATBILDE: Ko var teikt par viltus tiesu, kura tiesā tikai uzvarēto noziegumus, bet ne uzvarētāju noziegumus; kur uzvarētāji vienlaikus ir apsūdzētāji, tiesneši un cietusī puse, un kad likuma panti par pagātnes grēkiem tai speciāli tiek rakstīti ar atpakaļejošu datumu, lai tikai ar to palīdzību varētu notiesāt apsūdzētos? Pat ASV prezidents Džons F. Kenedijs nosodīja šo procesu kā „nelietīgu”, jo tas pārkāpa „amerikāņu konstitūcijas principus, lai sodītu uzvarēto pretinieku”.

JAUTĀJUMS: Pat ja Jūs apgalvojat, ka tāda nozieguma kā noziegumi pret cilvēcīgumu, par kuriem tiesāja apsūdzētos Nirnbergā, agrāk juridiskā formā nebija likumos kā tāda, un ka tas tika tieši šī starptautiskā tribunāla ieviests, tomēr vajag taču pateikt, ka šīs apsūdzības skāra šausmīgas darbības.

ATBILDE: Nirnbergā vāciešus apsūdzēja par slaktiņu Katiņā, bet pēc tam 1990. gadā Gorbačovs atzina, kā tieši tie paši krievu apsūdzētāji tad arī nogalināja divdesmit tūkstoš poļu virsnieku mežā Katiņas tuvumā ar šāvieniem pakausī. 1992. gadā krievu prezidents Jeļcins uzrādīja oriģinālo dokumentu rīkojumam, kurš bija Staļina parakstīts.

Vāciešiem pārmeta arī to, ka viņi it kā no ebrejiem taisījuši ziepes. Tādu ziepju eksemplāri nonāca pat ASV, Izraēlas un citu valstu muzejos. Tikai 1990. gadā kādam Jeruzalemes universitātes profesoram galu galā nācās atzīt, ka tas bija apmāns.

JAUTĀJUMS: Jā, bet koncentrācijas nometnes – tas nav Nirnbergas tiesnešu izdomājums.

ATBILDE: Kā jau es teicu, Nirnbergā daudz apsūdzību bija vienkārši izdomātas. Kas attiecas uz gāzes kameru esamību koncentrācijas nometnēs, mēs joprojām gaidām to eksistēšanas pierādījumus. Nometnēs ieslodzītajiem bija jāstrādā. Daudzi nometni atstāja dienas laikā darbu dēļ un vakarā atgriezās atpakaļ. Pieprasījums pēc darba rokām kara laikā neiet kopā ar apsūdzību, ka tajā pašā laikā kaut kur cilvēki stāvētu rindā, lai atrastu savu nāvi gāzes kamerās. Gāzes kameras izmantošana ir īpaši bīstama, lai saindētu visu tās apkārtni, tās pielietošana ir šausmīgi bīstama, nāvējoši bīstama arī visiem un visam, kas atrodas apkārt tai. Pati doma par to, lai sūtītu cilvēkus nāvē, pielietojot tādu metodi, tajā pašā vietā, kur dzīvo un strādā citi cilvēki, un lai turklāt par to neviens neuzzinātu, ir pilnīgi bezprātīga un arī visai grūti realizējama praktiski.

JAUTĀJUMS: Kad Jūs pirmo reizi izdzirdējāt par plānu iznīcināt ebrejus gāzes kamerās?

ATBILDE: Kad es pirmoreiz izdzirdēju par šīm lietām, es kā karagūsteknis atrados angļu koncentrācijas nometnē, kopā ar Valteru Raufu. Mēs abi bijām satriekti. Mēs nevarējām noticēt tādām šausmīgām lietām: gāzes kamerām sieviešu, vīriešu un bērnu iznīcināšanai. Caurām dienām mēs par to runājām ar pulkvedi Raufu un citiem gūstekņiem. Mēs visi piederējām SS, un katram mums bija savs postenis nacionālsociālistiskā režīma hierarhijā, taču neviens nekad pat dzirdējis nebija par kaut ko tamlīdzīgu.

Padomājiet tikai, ka man pēc daudziem gadiem gadījās uzzināt, ka mans draugs un priekšnieks Valters Raufs, kurš reizēm dalījās ar mani sakaltušas maizes riecienā karagūstekņu nometnē, pēc tam tika apsūdzēts par to, ka tieši viņš tad arī ir izgudrojis „gaswagen”, noslēpumainu mašīnu cilvēku iznīcināšanai ar gāzi. Kaut ko tādu var padomāt tikai kāds, kurš nekad personīgi nav pazinis Valteru Raufu.

JAUTĀJUMS: Un visas šis liecinieku liecības par gāzes kameru eksistēšanu?

ATBILDE: Nometnēs nekad netika atrastas gāzes kameras, izņemot to vienīgo, kuru pēc kara uzbūvēja amerikāņi Dahavā. Nav nekādu pierādījumu attiecībā uz gāzes kamerām, kuri varētu tikt uzlūkoti kā ticami juridiskā vai vēsturiskā nozīmē; tāpat nedroši ir pēdējo komandieru un nometņu vadītāju izteikumi, kā, piemēram, paša pazīstamākā no viņiem, Osvencimas komandanta Rūdolfa Hesa liecības. Nerunājot nemaz par kliedzošām pretrunām viņa vārdos, viņu taču pirms uzstāšanās kā lieciniekam Nirnbergā pakļāva spīdzināšanai, bet pēc tam pēc krievu lūguma viņu pakāra ar aizbāztu muti. Šiem lieciniekiem, kuri uzvarētājām lielvalstīm tika uzskatīti par ļoti vērtīgiem, fiziskas un psihiskas vardarbības pielietošana nepietiekamas „sadarbības ar izmeklēšanu” gadījumā bija neizturama; draudi ietvēra arī iedarbību uz viņu ģimeņu locekļiem. Es pēc paša pieredzes mana gūsta laikā un no manu kolēģu pieredzes zinu, kā karagūstekņu nometnēs no uzvarētāju lielvalstu puses tika izsistas atzīšanās no ieslodzītajiem, kuri bieži pat nezināja angļu valodu. Par izturēšanos pret ieslodzītajiem krievu nometnēs Sibīrijā uz to laiku jau bija kļuvis zināms visās detaļās, vajadzēja tikai parakstīt kaut kādu atzīšanos un vairāk neko.

JAUTĀJUMS: Tādejādi, miljoniem mirušo Jums ir tikai izdoma?

ATBILDE: Es personīgi esmu redzējis nometnes un bijis tajās. Es biju Mauthauzenē pēdējo reizi 1944. gada maijā, lai pēc Himlera pavēles tur nopratinātu maršala Badoljo dēlu, Mario. Es nometnē pavadīju veselas divas dienas. Tur bija milzīgas strādājošas virtuves ieslodzītajiem, un bija pat bordelis viņu vajadzībām. Taču nekādu gāzes kameru.

Diemžēl nometnēs gāja bojā daudz cilvēku, bet ne tāpēc, ka kāds speciāli gribēja viņus nogalināt savas asinskāres dēļ. Karš, smagie dzīves apstākļi, bads, nepietiekama pareiza aprūpe bieži viņiem izrādījās liktenīga. Taču civilpersonu traģēdijas notika ne tikai nometnēs, bet arī visā Vācijā, pirmām kārtām, nekritiski veiktās vācu pilsētu bombardēšanas dēļ.

JAUTĀJUMS: Tātad jūs mazināt ebreju traģēdiju: Holokaustu?

ATBILDE: Tur maz ko būtu mazināt: traģēdija ir traģēdija. Šeit runa drīzāk ir par vēsturiskās patiesības problemātiku.

Otrā pasaules kara uzvarētāju lielvalstu interese bija tāda, lai viņiem pašiem nepaprasītu atskaiti par viņu noziegumiem. Viņi grāva veselas pilsētas Vācijā, kurās nebija neviena vienīga kareivja, un tikai tādēļ, lai nogalinātu sievietes, bērnus un vecus cilvēkus, lai tādā veidā salauztu cīņas garu, lai vācieši nevarētu turpināt cīnīties ar saviem pretiniekiem. Tādu likteni piedzīvoja Hamburga, Lībeka, Berlīne, Drēzdene un citas pilsētas. Viņi izmantoja savu pārsvaru bombardētājos, lai ar neprātīgu nežēlīgumu nesodīti nogalinātu civilpersonas. Pēc tam tas pats notika ar Tokijas iedzīvotājiem, un visbeidzot atombumbas nogalināja daudz civilu japāņu Nagasaki un Hirosimā.

Tāpēc bija nepieciešams izgudrot neparastus noziegumus, kurus it kā izdarījusi Vācija, un tādā veidā parādīt vāciešus kā elles izdzimumus, un visas citas blēņas apmēram kā tos šausmu romānus, pēc kuriem Holivuda ir uzņēmusi simtiem filmu.

Turklāt Otrā pasaules kara uzvarētāju lielvalstu metodēs maz kas ir mainījies: atbilstoši saviem uzskatiem viņi eksportē demokrātiju tā saucamo miermīlīgo misiju pret „neliešiem” formā; turklāt viņi rada ienaidnieka tēlus – teroristus, kuri veic arvien šausmīgākus, arvien neiedomājamākus noziegumus. Bet praksē taču uzbrūk tieši viņi paši, pirmām kārtām, ar savas kara aviācijas palīdzību, tiem, kas negrib viņiem pakļauties. Viņi iznīcina kareivjus un civiliedzīvotājus, kuriem nav līdzekļu aizsardzībai. Un tāpēc notiek tā, ka pēc visām šīm humanitārajām intervencēm dažādās valstīs viņi noliek tur pie varas marionešu valdības, kuras aizsargā viņu ekonomiskās un politiskās intereses.

JAUTĀJUMS: Bet kā Jūs tad izskaidrosiet dažus viennozīmīgus pierādījumus, piemēram, koncentrācijas nometņu videoierakstus un fotogrāfijas?

ATBILDE: Šīs filmas – tas ir vēl viens viltojuma pierādījums: gandrīz visas tās ir ņemtas no Bergenbelzenas nometnes. Tā bija nometne, kur vācu varas iestādes no citām nometnēm savāca ieslodzītos, kurus uzskatīja par darba nespējīgiem. Nometnes iekšienē atradās arī hospitālis tiem, kas atveseļojas. Jau tas vien ļoti daudz pasaka par vāciešu asinskārajiem nolūkiem. Jo liekas taču dīvaini, ka kara laikā tiek radīta tāda veida struktūra tiem, kuri it kā bija jānoindē ar gāzi. Sabiedroto bombardēšana 1945. gadā atstāja nometni bez barības, ūdens un medikamentiem. Izplatījās tīfa epidēmija, kura noveda pie tūkstošiem slimu un mirušu parādīšanās. Šie uzņēmumi un filmas tika iztaisīti tajā laikā, 1945. gada aprīlī, kad jauktā Bergenbelzenas nometne bija epidēmijas iztukšota un jau atradās sabiedroto rokās. Uzņēmumus un filmas iztaisīja propagandas mērķiem britu režisors un šausmu filmu meistars Alfrēds Hičkoks. Cinisms, pienācīgas izpratnes trūkums par cilvēcību, ar ko arī šodien spekulē ar šo attēlu palīdzību, ir šausmīgi. No seniem laikiem tie ir rādīti televizoru ekrānos, ar nomācošu mūziku kā skaņas fonu, un publiku ar nekaunīgu viltību mānīja, saistot šīs šausmīgās ainas ar gāzes kamerām, ar kurām tām nebija nekāda sakara. Tas viss ir viltojums!

JAUTĀJUMS: Tātad Jūs domājat, ka visas šīs dezinformācijas jēga bija uzvarētāju lielvalstu vēlme noslēpt savus noziegumus?

ATBILDE: Sākumā tas bija tieši tā. Tādu pašu scenāriju kā Nirnbergas procesā izgudroja ģenerālis Duglass Makarturs Japānā Tokijas procesa veidā. Šajā gadījumā tika izdomāti citi gadījumi un citi noziegumi, kuri visus tiesājamos noveda pie nāves soda pakarot. Lai iztaisītu noziedzniekus no japāņiem, kuri bija cietuši no atombumbām, toreiz pat tika izdomātas apsūdzības kanibālismā.

JAUTĀJUMS: Kāpēc tikai sākumā?

ATBILDE: Jo vēlāk literatūra par Holokaustu ļoti nāca par labu pirmām kārtām Izraēlas valstij divu iemeslu dēļ. Pirmo iemeslu labi ir izskaidrojis rakstnieks Normans Finkelšteins (Norman Finkelstein), deportētu ebreju dēls. Savā grāmatā „Die HolocaustIndustrie” („Holokausta industrija”) viņš izskaidro, kā šis bizness ar prasību par zaudējumu atlīdzināšanu palīdzību atnesa miljoniem lielas summas reparāciju un kompensāciju formā ebreju iestāžu un Izraēlas valsts kasēs. Viņš raksta par „īstu organizētu izspiešanu”. Otru iemeslu izskaidro rakstnieks Serdžo Romano (Sergio Romano), kurš nepašaubāmi neskaitās revizionists. Pēc kara Lībijā Izraēla apzinājās, ka dramatisma izplatīšana un uzsvēršana „literatūrā par Holokaustu” atnestu viņai priekšrocības viņas teritoriālajā strīdā ar arābiem un atvestu „pie kaut kā līdzīga pusdimplomātiskai imunitātei”.

JAUTĀJUMS: Visur pasaulē, kad runā par Holokaustu, runā par izskaušanu. Vai jums ir šaubas šajā sakarā, jeb Jūs vispār to noliedzat?

ATBILDE: Propagandas līdzekļi no to puses, kuri šodien tur savās rokās varu pār visu pasauli, ir neatturami. Izmantojot vēsturisku subkultūru, speciāli radītu un izplatītu caur televīziju un kino, cilvēku sirdsapziņa tika pakļauta manipulēšanai, izmantojot ietekmi uz emocijām. Konkrēti, jaunās paaudzes jau no sākumskolas tika pakļautas smadzeņu skalošanai, uz viņiem spieda ar cietsirdīgiem stāstiem, lai apspiestu sava viedokļa brīvu formēšanu.

Kā es jau teicu, mēs jau gandrīz septiņdesmit gadu gaidām pierādījumus noziegumiem, kurus piedēvē vācu tautai. Vēsturnieki nav atraduši ne vienu vienīgu dokumentu, kurš vēsta par gāzes kamerām. Nevienu kādas vācu iestādes rakstisku rīkojumu, ziņojumu vai slēdzienu, nevienu darbinieku ziņojumu. Itin neko.

Neesot šiem dokumentiem, tiesneši Nirnbergā nodomāja, ka „ebreju jautājuma galīgas atrisināšanas” programma, kura aplūkoja iespējas izsūtīt ebrejus no Vācijas teritorijas un vēlāk no vāciešu okupētajiem apgabaliem, ietverot arī iespējamu pārvietošanu uz Madagaskaru, ir bijis slepens kodēts vārds, kurš patiesībā nozīmēja viņu iznīcināšanu. Tas ir absurdi! Kara vidū, kad mēs vēl skaitījāmies uzvarētāji kā Āfrikā, tā arī Krievijā, ebrejus, kurus no sākuma tikai stimulēja, pēc tam līdz 1941. gadam arvien stiprāk aicināja, lai viņi brīvprātīgi atstātu Vāciju. Tikai pēc šiem diviem gadiem no kara sākuma sākās pasākumi viņu brīvību ierobežošanā.

JAUTĀJUMS: Iedomāsimies, ka pierādījumi, par kuriem Jūs runājat, tiks atrasti. Es runāju par dokumentu, kuru parakstīja Himlers vai citi svarīgi vadītāji. Kā pēc tam izmainīsies Jūsu pozīcija?

ATBILDE: Tādā gadījumā es izteikšos par tādu darbību bargu nosodījumu. Visas patvaļīgas vardarbīgas darbības pret cilvēku grupām, neņemot vērā faktisko individuālo atbildību, ir nepieņemas un absolūti nosodījuma cienīgas. Tā notika ar indiāņiem Amerikā, ar kulakiem Krievijā, ar itāļu „Foibe” upuriem Istrijā („foibe” – tās ir dziļas karsta alas, kurās dienvidslāvu komunistiskie partizāni no 1943. līdz 1949. gadam meta iekšā tūkstošiem viņu nogalināto itāļu līķu, tajā skaitā sievietes un bērnus – tulk. uz krievu val. piez.), ar armēņiem Turcijā, ar vācu karagūstekņiem amerikāņu koncentrācijas nometnēs Vācijā un Francijā, kā arī krievu nometnēs; vieni mira pēc ASV prezidenta Eizenhauera gribas, citi, pateicoties Staļinam. Abi valsts galvas apzināti ignorēja Ženēvas konvenciju, lai novestu šo traģēdiju līdz apogejam. (Dvaits Eizenhauers ir atbildīgs par cietsirdīgu apiešanos ar vācu karagūstekņiem kā amerikāņu armijas virspavēlnieks Eiropā, taču ASV prezidents tajā laikā bija Harijs Trumens – tulk. uz krievu val. piez.) Visas šīs epizodes vajadzētu nosodīt ar visu skaidrību, ieskaitot arī ebreju vajāšanu no vāciešu puses, kura neapšaubāmi bija. Taču nosodīt vajag tieši reālas sekas, nevis tās, kuras tika izvirzītas propagandas mērķiem.

JAUTĀJUMS: Tātad Jūs piekrītat tam, ka eksistē iespēja, ka pierādījumi šai varbūtējai iznīcināšanai no vāciešu puses konflikta beigās pazuda un varbūt reiz tiks atrasti?

ATBILDE: Es jau teicu, ka noteiktām darbībām ir jātiek nosodītām principā. Tad, ja mēs iedomāsimies, ka kaut kādā absurdā veidā reiz tiks atrasti pierādījumi gāzes kameru eksistēšanai, jautājums par to, kuri ieplānoja tādus šausmīgus noziegumus un izmantoja slepkavībām, nosodīšanu ir neapstrīdams un viennozīmīgs. Redziet, esmu iemācījies to, ka pārsteigumi šādā nozīmē nekad nebeidzas. Šajā gadījumā tomēr es domāju, ka ar pārliecību varu izslēgt tādu iespēju, jo jau gandrīz sešdesmit gadu ilgi vācu dokumenti, kuri nonāca uzvarētāju lielvalstu rokās, ir tikuši pakļauti simtiem zinātnieku nopietnai izpētei un analīzei; un tas, kas nav uzpeldējis līdz šodienai, ļoti apšaubāmi var uznākt virspusē arī nākotnē.

Es to uzskatu par augstākā mērā neticamu arī cita iemesla dēļ: jau kara laikā mūsu pretinieki sāka izplatīt aizdomas par slepkavībām nometnēs. Es runāju par sabiedroto paziņojumu 1942. gada decembrī, kurā vispārīgā veidā bija runāts par barbariskiem noziegumiem pret ebrejiem Vācijā un uzstāts uz apsūdzēto sodīšanu. Pēc tam, 1943. gada beigās, es uzzināju, ka runa ir bijusi nevis vienkārši par vispārīgu kara propagandu, bet, ka mūsu ienaidnieki bija plānojuši pat šo noziegumu viltus pierādījumu izgatavošanu. Par to es ieguvu pirmo informāciju no mana kursabiedra un laba drauga kapteiņa Paula Rainikes, kurš dienēja pie otrā cilvēka vācu valdībā, reihsmaršala Hermaņa Gēringa: viņš bija Gēringa eskorta šefs. Pēdējo reizi, kad es viņu redzēju, viņš stāstīja man par pašu īstāko viltojumu plānu. Gērings bijis sašutis, jo viņš šos viltus attēlus uzskatījis par apmelojošiem visas pasaules acu priekšā. Gērings, pirms viņš izdarīja pašnāvību, Nirnbergas tribunāla priekšā pašā asākajā formā nosodīja šo viltoto pierādījumu radīšanu.

Nākamo norādi es saņēmu vēlāk no policijas priekšnieka Ernsta Kaltenbrunnera, cilvēka, kurš nomainīja Reinhardu Heidrihu pēc viņa nāves un pēc tam tika sodīts ar nāvi pēc Nirnbergas procesa. Es satikos ar viņu kara beigās, lai paziņotu viņam par savākto informāciju par Itālijas karaļa Viktora Emanuēla III nodevību. Viņš pieminēja, ka nākamās uzvarētājas lielvalstis jau strādā pie tā, lai sameistarotu pierādījumus kara noziegumiem un citām zvērībām, kuras viņi ir izdomājuši priekš nometnēm kā vācu nežēlīguma pierādījumus. Viņi jau bija nonākuši pie vienota viedokļa attiecībā uz detaļām, kā ir jātiek inscenētam bezprecedenta tiesas procesam zaudētājiem.

Pirmām kārtām tomēr es 1944. gada augustā satiku tieši ģenerāļa Kaltenbrunnera darbinieku, Gestapo šefu Heinrihu Milleru. Pateicoties viņam, es varēju mācīties kara skolā. Es viņam par daudz ko biju pateicīgs, un arī viņš bija ļoti labvēlīgs pret mani. Viņš ieradās Romā, lai parūpētos par mana komandiera apakšpulkveža Herberta Kaplera kādu personīgu problēmu. Tajās dienās amerikāņu Piektajai armijai izdevās veikt pārrāvumu pie Montekasīno, bet krievu karaspēks ienāca Vācijas teritorijā. Tovakar viņš palūdza man pavadīt viņu līdz viesnīcai. Starp mums eksistējošās uzticības dēļ es uzdrošinājos viņam pajautāt par tālākām detaļām par šo tēmu. Viņš man pastāstīja, ka mūsu izlūkdienests ir saņēmis viennozīmīgas ziņas par to, ka, gaidot galīgo uzvaru, ienaidnieks ir mēģinājis radīt pierādījumus mūsu noziegumiem, lai novadītu parauga tiesas procesus pēc zaudējuma, kuriem bija jāpieliek pie kauna staba Vācija kā noziedzniece. Viņš zināja precīzākas detaļas un bija par to nopietni norūpējies. Viņš apgalvoja, ka šiem cilvēkiem nedrīkst uzticēties, jo viņi nepazīst ne pašcieņu, ne sirdsapziņas pārmetumus. Toreiz es vēl biju jauns un nepiešķīru viņa vārdiem pienācīgu nozīmi, bet pēc tam viss patiešām notika tieši tā, kā man teica ģenerālis Millers. Tie arī ir tie cilvēki, vadītāji, kurus šodien apsūdz par to, ka tie ir viņi, kuri it kā ir izdomājuši un organizējuši ebreju iznīcināšanu gāzes kamerās! Es par to visu pasmietos, ja šie notikumi nebūtu tik traģiski.

Kad amerikāņi 2003. gadā uzbruka Irākai ar ieganstu, ka tā it kā ir ieguvusi „masu iznīcināšanas ieročus”, ar Amerikas ārlietu ministra Kolina Pauela skaidri melīgā apzvērētā paziņojuma ANO Drošības Padomes priekšā palīdzību, un to teica tieši tie, kas bija vienīgie, kuri šos ieročus izmantoja karā, tad es sev teicu: nekā jauna!

JAUTĀJUMS: Jūs kā vācu pilsonis zināt, ka saskaņā ar dažiem likumiem Vācijā, Austrijā, Francijā, Šveicē tiem, kas noliedz Holokaustu, draud ieslodzījums cietumā?

ATBILDE: Jā, stiprās pasaules lielvalstis pieprasīja tādus likumus, un drīz tie tiks uzspiesti arī Itālijai. Trika būtība ir tieši tāda, lai liktu cilvēkiem domāt, ka it kā tie, kas pretojas, piemēram, Izraēlas koloniālismam un cionismam Palestīnā, ir antisemīti. Tas, kurš uzdrošinās kritizēt ebrejus, ir un uz visiem laikiem paliek antisemīts. Kurš riskē uzdot jautājumus par pierādījumiem, ka ir eksistējušas gāzes kameras koncentrācijas nometnēs, automātiski tiek uzskatīts par ebreju iznīcināšanas piekritēju. Tā ir nelietīga manipulācija. Un tieši šie likumi liecina par bailēm no tā, ka patiesība reiz iznāks virspusē. Acīmredzot ir bažas, ka par spīti tādai emocionālai propagandas kampaņai vēsturnieki pajautās, kur ir pierādījumi, un zinātnieki apzināsies, ka vispārpieņemtie izklāsti ir melīgi. Tieši pati šo likumu eksistēšana atver acis tam, kurš joprojām tic domāšanas brīvībai un neatkarīgu vēsturisku pētījumu nozīmībai.

Dabiski, mani var apsūdzēt par to, ko es tikko kā teicu, mana situācija varētu pat vēl vairāk pasliktināties, taču man tas bija jāpasaka, jo tā ir taisnība; es šo tiešuma vīrišķību uztveru kā savu pienākumu manas valsts priekšā, kā savu ieguldījumu, beidzoties maniem simts gadiem, kā manas tautas goda glābšanu.

Savu simts gadu pārliecībā!

Ēriks Pribke

(Tulkots no vācu valodas. Intervijas oriģināls bija publicēts itāļu valodā.)

 

_______________________

Ēriks Pribke – vācu liktenis

Laikos, kad VFR politiķus viņu masu informācijas līdzekļi cildina kā brīvības un demokrātijas varoņus, nelokāmais bijušais vācu kareivis atrodas Romā mājas arestā. Kad šis godīgais cilvēks piedzima, pie Eiropas politiskā horizonta jau bija redzamas nākamo negaisu pazīmes, un tādā veidā notika, ka šim vācietim gadījās pārdzīvot divus pasaules karus, turklāt otrajā viņš sekoja savam pienākumam kā kareivis. Ēriks Pribke pacēlās līdz SS haupšturmfīreram, kad viņam uzdeva komandēt noteiktas kaujas operācijas, bez visa cita Itālijā...

Atgādināsim: 1944. gada martā Romā notika komunistisko partizānu uzbrukums Dienvidtiroles policijas pulkam, turklāt gāja bojā 33 vācu kara policistu, 10 nepiederīgu itāļu un viens 13 gadu vecs zēns. Ar Hitlera pavēli noteiktā represiju koeficenta 1 pret 10 (sabiedrotajiem vairumā gadījumu šis koeficients sastādīja 1 pret 200!) vietā līdz šim laikam nenoskaidrotu apstākļu dēļ tika nošauts par pieciem ķīlniekiem vairāk. Un par to atbildību uzlika Ērikam Pribkem, kaut gan viņa komandieris Kaplers ilgi pirms viņa bija notiesāts par šo pašu lietu ar mūža ieslodzījumu. Toties cilvēki, kuri bija vainīgi šajā uzbrukumā Romā, tā arī nekad tiesas priekšā nestājās.

Līdz 1995. gadam Ēriks Pribke, kurš šī gada (2013.) 29. jūlijā nevarēja savu simto dzimšanas dienu nosvinēt brīvībā, pēc daudzām pārbraukšanām dzīvoja Argentīnā, kur viņš bija iemantojis labu reputāciju. Pēc tādos gadījumos parastas izspiedēju kampaņas no masu informācijas līdzekļu puses viņu nogādāja Itālijā, kur pret viņu sākās tiesas process. Nebija nekas negaidīts, ka viņu attaisnoja, jo viņa „noziegums” kvalificējās kā „normālas darbības kara apstākļos”, turklāt tam sen bija iestājies noilgums. Kreisās (un vecās derības naida motivētās) aprindas ar to nesamierinājās un sāka otru procesu. Šoreiz Pribki notiesāja uz 15 gadiem, taču drīzumā atbrīvoja, balstoties uz likumu par amnestiju un ilgstošu iepriekšējo ieslodzījumu. Taču tās pašas aprindas turpināja savu kampaņu, un tā gadījās, ka Ēriku Pribki notiesāja kara apelācijas tiesa – neskatoties uz daudziem oficiāliem lūgumiem, tajā skaitā ar no itāļu puses – uz mūža ieslodzījumu. Tikai viņa veselības stāvokļa dēļ simts gadu vecajam vīram ļāva izciest sodu mājas arestā.

Bet tie paši VFR (nevis vācu) politiķi, kuri tik daudz un bieži un tik farizejiskā tonī rosās ap cilvēka tiesībām un bieži uzvedas vienkārši lišķīgi, absolūti neieinteresējās par šī bijušā vācu kareivja likteni. Šķiet, tā ir vēl viena pazīme, cik tikumiski zemu jau ir kritusi šī (nevāciskā) politiskā kasta.

(Raksts tika uzrakstīts, Ērikam Pribkem vēl dzīvam esot.)

 

Pievienots: 16.10.2013.

http://holocaustrevisionism.blogspot.com/2013/10/intervju-Erich-Priebke.html

Tulkoja Jānis Oppe