I. Ivanovs – TELEGONIJA: „PAR”, „PRET” VAI ATTURĒTIES?

Igors Ivanovs, 2016.08.27.

Labdien, Jāni. Jā, lūdzu, izmantojiet. Tiesa, kopš tās publikācijas laika ir pagājuši 14 gadi, liels laiks zinātnei. Taču galvenie atzinumi, domāju, ir pareizi līdz šai dienai.

Visu labu. Igors Ivanovs

 

Šai tēmai pēdējo divu, trīs gadu laikā ir bijušas veltītas plašas publikācijas „Pareizticīgajā Maskavā” („Православная Москва”), „Pareizticīgajās Vēstīs” (Православные вести”), „Krievu Namā” („Русский дом”), „Šķirstā”(„ Ковчег”), pavisam nesen – „Pareizticības Hronikās” („Летописи православия”) (Zaporožje). Tie ir tikai tie raksti, kurus es atradu, – un to droši vien bija vairāk. Tiesa, no publikācijas uz publikāciju teksts bija pārklejojis bez izmaiņām burtiski pa nodaļām un rindkopām. Vairums no tiem nebija izticis bez sensāciju pirmatklājēju jūsmas. Bija gan arī aizkaitināta sūkstīšanās: kādēļ jāvelk dienas gaismā šī noputējušā, pusotra gadsimta laikā noraidītā teorija?..

 

To zina katrs suņu audzētājs...

Telegonija – tas vispār ir termins no biologu-ģenētiķu bagāžas. Lai tiktu skaidrībā, kāda ir lietas būtība, mēs piemeklējām citātus no dažādiem izdevumiem – tā telegonijas būtību un nozīmi stādās priekšā tās piekritēji.

„Svētītais Grigorijs Bogoslovs (Григорий Богослов) ir teicis: „Netiklis bojā savu dzimtu,” un zinātnieki to apstiprina. Daudzu sieviešu slimību cēlonis ir laulības pārkāpšana. Medicīnas zinātņu doktors profesors V. Barabašs (В.Барабаш) ir rakstījis: „Mūsu senči apriorā veidā zināja elementāru ģenētikas likumu: pirmajam seksuālajam kontaktam sievietes dzīvē ir ļoti stipra ietekme uz imunitātes un ģenētiskās iedzimtības sistēmu līdz viņas mūža galam.” Laulības ar amorālu sievieti neapšaubāmi ir pēctečus vājinošas.” (N. Boiko (Н. Бойко), ginekologs. „Pareizticīgā Maskava”).

„Deviņus mēnešus pēc 1958. gada Vispasaules jaunatnes festivāla Maskavā piedzima ne mazums melnu zīdaiņu. Tas neizraisīja lielu izbrīnu, un jaundzimušo pamata daļa tūlīt piepildīja vietējās bērnu patversmes. Izbrīns radās pēc dažiem gadiem, kad dažās Maskavas ģimenēs negaidīti sāka dzimt nēģerēni. Turklāt nelaimīgās māmiņas atzinās, ka dzimukontaktu viņas ir veikušas pirms dažiem gadiem festivāla laikā ar viesi no Āfrikas, bet bērnu dzemdējušas pēc vairākiem gadiem no sava baltā dzīvesbiedra, kuram pat nav domājušas būt neuzticīgas.” (Vietnes exler.ru forums)

„Kā jaunavības tīrība ietekmē paaudžu veselību? Mūsu senči nezināja zinātnisku atbildi uz šo jautājumu, taču viņi skaidri zināja, ka no brīvu tikumu meitenes nekad nebūs labu pēcteču. Tāpēc tikumiski kritušu meiteni uzskatīja par sabojātu, necienīgu laulībai. Jaunavības sakaru ar pēcteču kvalitāti spēja izskaidrot ģenētiķi, kuri pagājušajā gadsimtā atklāja telegonijas parādību – noteicošo ietekmi uz sievietes pēctečiem, kādu atstāj pirmais vīrietis dzīvē. Tieši viņš, nevis nākamā bērna tēvs, ieliek katras sievietes pēcteču genofondu (bioloģisko pamatu). Viņš, laupījis jaunavību, kļūst it kā par sievietes nākamo bērnu gēnu tēvu.” (N. Djadjura (Н. Дядюра))

„Termins telegonija ir sastādīts no diviem grieķu vārdiem (tele – tālu; gonos – izcelšanās) un paredz iepriekšējā (pirmā) seksuālā partnera ietekmi uz nākamo pēcteču, kuri dzemdēti no cita seksuālā partnera, fenotipu (pazīmēm). Telegonijas idejas attīstības vēsture ir saistīta ar lordu Mortonu, kurš nodarbojās ar zirgu audzēšanu un pazina Č. Darvinu un viņa zinātniskās izstrādes. F. Ledantekas grāmatā „Individuālā evolūcija, iedzimtība un neodarvinisms” (Felix Ledanteka. Individual evolution, heredity, and Neo-Darwinists) telegonijas problēma tiek apspriesta, izmantojot vairāku novērojumu piemēru. Tiek minēts gadījums ar grāfa Mortona rudo ķēvi: „...viņai bija 7/8 arābu un 1/8 angļu asiņu, un viņa tika aplecināta (1815. gadā) ar kvagu (mazāk svītrainu zebras paveidu); piedzima jaukteņi. 1817., 1818. un 1823. gadā šī ķēve tika aplecināta ar viņas šķirnes ērzeli. Pēc tā dzemdētie kumeļi bija līdzīgi (pēc vilnas pārklājuma asuma, pēc svītrām gar mugurkaulu, pēc pleciem un kāju aizmugurējām daļām) kvagai tādā mērā, it kā viņiem būtu 1/16 daļa kvagas asiņu (nodaļa „Telegonija, jeb pirmā tēviņa ietekme”). Autors sliecas uz viedokli, ka eksistē telgonija, tajā skaitā arī cilvēkam: „Bērnam, kurš piedzimis sievietei, kurai agrāk ir bijis daudz bērnu no dažādiem partneriem, var būt pazīmes no visiem šiem iepriekšējiem (partneriem) tēviem.” (L. Kurilo. Telegonija – mīti vai realitāte. Krievijas medicīnas zinātņu akadēmijas Medicīnas un ģenētikas zinātniskais centrs) (Л. Курило. Телегония – мифы и реальность. Медико-генетический научный центр РАМН)

„Tikai praktiķi suņu audzētāji nebija pārsteigti, jo kopš seniem laikiem zināja: ja sugas kuce kaut vai reizi sapīsies ar bezšķirnes suni vai kranci un ja tā rezultātā viņai kucēnu nebūs, tad nākotnē no viņas sugas suņus nav ko gaidīt. Šodien to zina katrs suņu audzētājs. Pēc daudzu gadu daudziem daudzpusīgiem izmēģinājumiem zinātnieki noskaidroja: jā, telegonijas efekts attiecas arī uz cilvēkiem! Tas bija zināms arī mūsu senčiem, kuri sodīja netikles, smērējot ar darvu vārtus, pēra pie kauna staba, nomētāja ar akmeņiem.

Galvenais telegonijas secinājums: jo vairāk sievietēm līdz dzemdībām ir bijuši seksuāli sakari ar dažādiem vīriešiem, jo piesārņotāka no viņiem ir viņas hromosomu ķēdīte un jo mazāk izredžu viņai ir mīļotājam dzemdēt ģenētiski viņa bērnus. Tāpēc „jaunavas gods” ir tikumiski ģenētisks jēdziens, bet jaunavība – ģenētiskās tīrības pazīme pie atbilstošiem morāli stipriem, stingriem dzīves pamatiem.” (V. Bočkarovs (В. Бочкарев), vēstures zinātņu kandidāts)

„Pēc Zviedrijas molekulārās bioloģijas direktora Artura Mingreima (Артур Мингрейм[1]) liecības šī institūta zinātnieki veica DNS salīdzinošo analīzi vieniem un tiem pašiem cilvēkiem dažādos viņu dzīves periodos. Turklāt noskaidrojās, ka sievietei pēc dzemdībām DNS ir notikušas manāmas izmaiņas. Vēl detalizētāki pētījumi parādīja: viņai parādās viņas bērna tēva gēni. Zviedru zinātnieki vēl noskaidroja, ka DNS ķēdītes sevī nesošā hialuronskābe, kura atrodas vīrieša gļotu izdalījumos, tuvības laikā nonāk olnīcās, kur glabājas olšūnas, un iesakņojas viņās. Tādejādi sieviete, pat nekļūstot grūta, nesīs sevī olšūnas, kurās izrādīsies iebūvētas visu viņas iepriekšējo seksuālo partneru DNS ķēdītes, un nodos saviem nākamajiem pēctečiem viņu gēnus kopā ar bērna tēva gēniem.” (S. Čečaņičevs (С.Чечаничев), Sanktpēterburga)

olshuna
olšūna

„Daudzu pētījumu, kuri tika veikti (tajā skaitā arī Rietumos), rezultātā tika konstatēts, ka mantotas tiek ne tikai pirmā seksuālā partnera ārējās pazīmes, bet – noteiktos gadījumos arī viņa slimības (konkrēti, venēriskās, psihiskās slimības, asins slimības). Tikko tas tika konstatēts, visi pētījumi un publikācijas par telgonijas tēmu tika padarītas par slepenām. Kas tajā bija ieinteresēts – „cīnītāji par mieru”, „humānisti” (mēs vēl pieskaitītu internacionālistus, komunistus, masonus un citus „labās gribas cilvēkus”). Tātad telegonija – tā nav viltus zinātne, bet slepena zinātne.” („Krievu kārtība”) („Русский Порядок”)

„Pamēģināsim izanalizēt apustuļa Pāvela vārdus: „Jeb vai nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to?” (1. Korintiešiem 6.16). Ja meitene savienosies ar netikli, arī būs „viena miesa”. Un ja ar simts netikļiem, arī ar viņiem visiem „viena miesa”. Un pati turklāt kļūs netikle. Ielejiet burkā glāzi ezera ūdens, pēc tam glāzi purva ūdens. Es domāju, ka tieši tā sajaucas vienā miesā netikļi un netikles, kuri tad arī nodod ķermenisko (ģenētisko) informāciju viens otram, bet pēc tam arī saviem pēctečiem (kuriem atņemta Svētā Gara svētības iedarbība). Bet, ja jūs burkā ieliesiet divas glāzes tīra avota ūdens, tas būs tas pats tīrais avota ūdens. Un šādā nozīmē es domāju, ka tīriem, šķīstiem cilvēkiem pēcteči būs daudz veselīgāki fiziski un garīgi. Es nerunāju par ādas, acu utt. krāsu. Tam nav nekādas nozīmes. Es runāju tikai par mantojamām iekšējām, iedzimtām, garīgām slimībām, kuras netikļi nodod saviem pēctečiem.” (S. Čečaņičevs (С.Чечаничев))

„Vai viss ir zaudēts sievietēm, kuras ir zaudējušās jaunavību, taču vēlas ģimeni? Pareizticīgajā Baznīcā – Kristīšanas rituālā un Grēku nožēlošanas sakramentā var iemantot otro dzimšanu un ar Gara ieroci iznīcināt fizisko nevarību. No garīgā redzes viedokļa telegonija ir izskaidrojama ļoti vienkārši: dvēsele ietekmē ķermeni. „Gēni” – tās ir mātes dvēsele emocijas, iespaidi pret viņas ieņemto bērnu: ja māte par kaut ko domā – tas noteikti atspoguļosies bērnos, un obligāti dzims līdzīgi tam, kuru viņa iemīlēja pirmoreiz, – tāpēc ka šīs jūtas ir ļoti stipras, praktiski neaizmirstamas. Sv. Mediolānas Ambrozijs (Св. Амвросий Медиоланский) to nosauca par „pirmās laulības velti” no Dieva. Tā rodas pat bez fiziskas tuvības – tieši tāpēc agrāk meitenes slēpa mājā. Bet tagad meitenes redz visu... Svētais Jānis Zeltamute (Иоанн Златоуст) rakstīja: „Kā var būt jaunava tā, kurai ir sadedzināta sirdsapziņa?.. Tu neesi stājusies laulībā? Bet tā vēl nav jaunība.” Tā kā jaunavību saglabāt nav vienkārši, bet atgriezt – vēl lielāks darbs. Toties arī balva ir liela: bērni, kuri dzimst šķīstiem vecākiem, – tā ir Dieva svētība, viņi ir prieks, palīdzība dzīvē un mierinājums vecumā, nevis kauns un ciešanas.” (Augstais Priesteris Nikolajs Golovkins. Laikraksts „Šķirsts” (Протоиерей Николай Головкин. Газета «Ковчег»).

 

Zinātnes mantojums?

Tagad jūs zināt, kas ir telegonija. Ceru, ka man izdevās objektīvi to nodot jums, cienījamie lasītāji. To izdarīt nebija vienkārši. Lieta tā, ka es neesmu šīs teorijas piekritējs. Neesmu, starp citu, arī tās pretinieks. Mans uzdevums ir tikai kopā ar jums tikt skaidrībā ar problēmu. Bet tieši tas sarežģī uzdevumu, tāpēc ka tagad vajag pacensties tikpat objektīvi parādīt telegonijas pretinieku redzes viedokli. Taču, ja manis atrasto rakstu skaits „par” telegoniju iet pāri diviem desmitiem, tad rakstus „pret” es neatradu – kurš gan rakstīs par to, kura esamībai netic? Tāpēc tos nācās vākt pa kripatām: kaut ko izlasīju, kaut ko dzirdēju, kaut ko atradu internetā.

Vienīgā vairāk vai mazāk nopietnā piezīme bija jau citētā Medicīnas zinātņu akadēmijas Medicīnas un ģenētikas centra L.F. Kurilo publikācija.

„Visi šie Ledantekas spriedumi nebalstās ne uz kādiem konkrētiem skaitļiem un pierādījumiem – raksta autors. – Telegonijas piekritēji tās eksistēšanas pierādījumam atsaucas uz piemēru par lorda Mortona rudo ķēvi un tml. Taču nevar izslēgt iespēju, ka pēctečiem izpaudās atsevišķu senču pazīmes (savvaļas tipa pazīmes). Par tādu iespēju liecina arī selekcionāru atzīmētie fakti, ka ķēvju, neaplecinātu ar zebru, pēcnācējiem izpaužas kāju svītrainība, ka dzimst kaķēni ar citu spalvas krāsu (nokrāsu) no abiem baltas spalvas krāsas vecākiem u.c.

Hipotēzi par telegoniju XIX gadsimta beigās pārbaudīja pazīstamais selekcionārs K. Juarts (James Cossar Ewart), un viņš neguva nekādus pierādījumus telegonijas parādībai. Viņa eksperimentos, krustojot 8 tīrasiņu ķēves ar zebras ērzeli, tika iegūti 13 hibrīdi-zebroīdi. Pēc tam šīs 8 ķēves aplecināja ar viņu šķirnes ērzeļiem. Nevienam no 18 piedzimušajiem kumeļiem netika konstatētas nekādas zebroīdu pazīmes.”

Ar ko tad kumeļu svītrainību izskaidro telegonijas pretinieki? „Katram no mums iedzimtības materiālā ir milzīgi daudz „recesīvo” gēnu – tas ir, gēnu, kuri tiks nodoti pēctečiem, bet neietekmē fenotipu (ārējo izskatu). Taču tajā gadījumā, kad abi vecāki ir šī recesīvā gēna nesēji, viņš „dubultojas” – pāriet dominantes stāvoklī. Rezultātā pāra pēctečos var izpausties pazīmes, kuras piemita viņu senčiem pirms daudziem, daudziem gadiem.”

„Turklāt zoologiem un lopkopjiem ir zināmi fakti, kad notiek spermas fizioloģiska konservācija mātītes dzimumceļos visu klašu mugurkaulnieku dzīvniekiem un cilvēkam, ar dažādu tās apaugļojošās spējas ilgumu. Tā var piedalīties apaugļošanā nākamajos dzimumaktos ar citu seksuālo partneri.”

Tas attiecas uz jautājumu par netiklību.

Telegonijas vēsturiskā parādīšanās tiek izskaidrota tā. „Šis reiz starp zirgkopjiem un suņu audzētājiem populārais ticējums balstījās uz to, ka iedzimtības nesējs ir asinis. Tamlīdzīgu priekšstatu atbalsis ir saglabājušās, piemēram, vārdā „tīrasiņu” (tas ir, no mūsdienu redzes viedokļa, „ģenētiski tīrs”), izteikumā „pēcteču dzīslās plūst senču asinis”. Mūsdienu priekšstatu gaismā iedzimtības informācija pēctečiem var tikt nodota tikai caur dzimumšūnām. Austriešu botāniķis Gregors Mendelis (Gregor Johann Mendel) nonāca pie atklājuma, ka dzīvu būtņu fiziskie raksturojumi tiek nodoti caur gēniem, nevis caur asinīm, un zinātnē par iedzimtību ieviesa matemātisko varbūtību. Par spīti Mendeļa darbu ģenētikā plašajai atzīšanai daudzas aplamas koncepcijas zirgkopju vidū saglabāja ietekmi līdz pat XX gadsimta otrajai pusei. 1950. gados bija populāra „mentālā iespaida teorija”. Par piemēru, kurš ilustrē šo teoriju, tika pasniegti gadījumi, kad ķēve dzemdēja kumeļu ar baltām zīmēm, kuras bija ļoti līdzīgas zīmēm ķēvei, kura atradās tajā pašā steliņģī. Turklāt tika uzskatīts, ka ķēve fiksē viņas apkārtnes zirgu redzes tēlus un nodod šīs pazīmes pēctečiem.”

„Telegonija ir priekšstats, kuru ieviesa Aristotelis. Viņš domā, ka indivīda pazīmes tiek pārmantotas ne tikai no viņa vecākiem, bet arī no citiem tēviņiem, no kuriem viņa mātei ir bijušas iepriekšējas grūtniecības. Pat Darvins līdz 1868. gadam nopietni apsprieda telegonijas gadījumu: ķēve, aplecināta ar ērzeli-zebru, bet pēc tam ar arābu ērzeli, no viņa radīja kumeļu ar svītrām uz kājām. Šī rezultāta vienkāršs izskaidrojums ir tāds, ka tādas svītras parādās dabiskā veidā, krustojot noteiktas zirgu šķirnes. Visi tamlīdzīgi viedokļi tagad ir jāuzlūko kā māņticība.”(„Britānijas enciklopēdija”)

Otra iebildumu daļa attiecas ne tika daudz uz pašu telegonijas teoriju, cik uz secinājumiem no tās.

„Telegonija – tie ir acīmredzami meli. Pirmkārt, tas ir akmens Baznīcas dārziņā, kuru arī bez tā katrs otrais pagāns tiecas pieķert obskurantismā un analfabētismā, bet otrkārt tas var iedragāt uzticību viņai neofītu vidū. Kopš kuriem laikiem godīgs tikumības un šķīstības sprediķis ir pazaudējis spēku?”

„Ko, ir „jāuzlabo suga”? Nedod Dievs, piedzims melnādains bērns? Ne jau velti telegonija ietilpa (tajā tālajā laikā, kad tādas viltus zinātnes hipotēzes nebija vēl pilnīgi nogāztas no troņa) rasista standarta komplektā. Vadoties pēc šīs teorijas, hitleriešu likumi aizliedza jauktas laulības. Taču ar pareizticību tam ir mazs sakars, kristieši šķīstību glabā ne tādēļ, lai „lielvalsts taptu apdzīvotāka”.”

„Telegonija – objektīvs dabas likums vai Dieva sods par grēkiem? Ja pirmais – tad tam ir jābūt zinātniskam, nevis reliģiskam izskaidrojumam. Bet zinātnisku datu telegonijas aizstāvībai nav. Toties ir daudz datu pret. Ja otrais – tad kāds sakars tam ar dzīvniekiem? Kā viņi var grēkot?”

„Jautājums – bet ja nu netikle nav gulējusi, ar ko pagadās, bet ir izmatojusi izsargāšanās metodes, kuras ir par šķērsli sēklas iekļūšanai viņā, tad kā ir ar „telegonijas” efektu? Šādā gadījumā iznāk, ka pārējie netiklības veidi – kuri neved pie vīrieša sēklas nonākšanas sievietes klēpī – ir pilnīgi pieļaujami, jo neved pie bēdīgām sekām, piemēram, pie svītraina kumeļa dzimšanas normālam krievu zirgam! Ja šķīstības sprediķim tiek izmantoti tamlīdzīgi „šausmoņi”, tad ar to var panākt ja nu tikai liekulīgu uzvedību no dažu nedievbijīgu meiču puses.”

Beidzot parādījās arī viedokļi par to, „kurš vainīgs” (kā nu bez tā!), ka tāda, kā liktos, jau aizmirsta teorija atrod izplatību šodien? „Vai tik tas nav lateksa prezervatīvu ražotāju slēpts PR? – izvirza jautājumu viens no telegonijas pretiniekiem – Tieši „drošā seksā” ieinteresētas personas izplata mītu par telgoniju, jo tas viņiem tieši par labu – uzvilki „gumiju”, un lieta darīta!”

 

„Pirms 15 gadiem es varēju teikt, ka mēs visu zinām...”

Tagad, kad mēs esam uzzinājuši gan telegonijas piekritēju, gan pretinieku argumentus no pareizticīgās vides, uzzināsim, ko par to domā zinātnieks-ģenētiķis. Vladimirs Gabdulovičs ZAINULLINS (Владимир Габдуллович ЗАЙНУЛЛИН) – Siktivkaras valsts universitātes bioloģisko zinātņu doktors, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītājs.

– Tātad jūsu attieksme pret telegonijas problēmu – vai tā eksistē, vai arī zinātnē tā ir pagātnes lieta?

– Es teiku – bioloģijā tā ir aizmirsta pagātne. Es neesmu speciālists telegonijas jomā, bet šeit visdrīzāk ir tāda lieta: kad uzstājas, aizstāvot šo parādību, paņem virspusēju ainu, ārējo efektu. Un piedēvē to kaut kādām iekšējām izmaiņām, notikušām gēnu līmenī.

– Ģenētikas likumi dzīvniekiem un cilvēkiem ir vienādi?

– Absolūti vienādi. Vēl vairāk, daži ģenētiskie mehānismi ir nevis vienkārši vienādi – tie ir identiski, atvainojiet, gan apaļam tārpam, gan cilvēkam.

– Tādā gadījumā jautājums... par karūsu. Viņas ikriņi, kā zināms zinātnei, var tikt apaugļoti, teiksim, ar grunduli, bet vienaalga no viņas izšķilsies karūsa. Secinājums, šķiet, ir vienkāršs: vai tas nenozīmē, ka, kāds tieši bērns – nav atkarīgs no tā, kurš viņam ir reālais „tēvs”?

– Šajā gadījumā ir cita situācija. Karūsām ir tāda parādība, kā ginoģenēze – tas ir, ikru attīstība bez apaugļošanas. Dabā tāda parādība ir pazīstama ne tikai dažām zivīm, bet arī abiniekiem, augiem. Tāds hermafrodītisms ir tipisks, starp citu, praktiski tikai vienīgi karūsām. Ūdenskrātuvē karūsa var izrādītes vispār vienskaitlī. Tomēr viņa sāk vairoties. Un ikriem ir nepieciešams paskubināt viņus attīstīties, ir vajadzīgs ārējs stimuls. Par to var kļūt jebkas, tajā skaitā ar citas sugas tēviņš. Šajā gadījumā ir novērojams tas, ko bioloģijā sauc par „provocēšanu uz apaugļošanos”. Taču jo augstāk organizēti dzīvnieki, jo sarežģītāki vairošanās mehānismi ir iesaistīti. Un cilvēkam kas tāds, teiksim, jau nav iespējams.

DNS

DNS ķēdītes fragments

– Labi, „ar pirmā tēviņa efektu” tam nav nekāda sakara. Bet vai tiešām ģenētikā viss ir tik lineāri, un nav iespējama iedzimtības informācijas nodošana kaut kādā citā veidā?

– Ģenētikas vispārīgie likumi, kurus 1865. gadā atklāja Mendelis, paliek kā ģenētikas fundamentālais pamats. Taču detaļas mainās. Un tā pati telegonija, ja viņa ir, dažās situācijās var gūt savu apstiprinājumu. Piemēram, prioni runā pretī bioloģijas pamatlikumam – „iedzimtības materiāls” ir nevis DNS, bet īpašas olbaltumvielas daļiņas. Taču tie nav ģenētiski iedzimtības mehānismi.

– Var precizēt par prioniem, kā viņi darbojas?

– Tās ir olbaltumvielas daļiņas, kuras, nonākot organismā, izmaina gēna ekspresiju, un viņš sāk strādāt nedaudz citādi, kas ved, piemēram, pie govju trakumsērgas vai Kuru slimības cilvēkam.

– AIDS – tas taču ir apmēram tas pats? Un kaut arī te uz hromosomas ķēdīti iedarbojas vīruss, izejā ir tas pats – cilvēka ģenētiskais mehānisms izmainās un sāk strādāt citādi, ar kļūmēm.

– Formāli tas pats, jā. Tas ir, kas ir AIDS? Vīruss, kurš, nonācis organismā, izmaina gēnu darbību. Ģenētikas likumi paliek tie paši, vienkārši vīrus, nonākot organismā, izmaina pašu organismu. Taču tas, par ko mēs runājam, – tā vairs nav iedzimtība, nav ģenētika tās tradicionālajā nozīmē.

– Vispār, cik lielā mērā mēs varam būt pārliecināti, ka par visiem 100 procentiem zinām iedzimtības likumus?

– Diezin vai mēs varam sevi uzskatīt par absolūti kompetentiem. Ja pirms 15 gadiem es varēju teikt, ka mēs visu zinām, tad tagad es ko tādu neteiktu. Mēs iegūstam arvien jaunus rezultātus, kuri nevis vienkārši papildina, bet dažreiz arī izmaina mūsu uzskatus.

Sniegšu piemēru. Ir tāda parādība, kā imprintings, „ierakstīšana” hromosomu līmenī. Teiksim, kad 15. hromosoma (anomāla) atnāk no tēva, tad tas ved pie viena slimību tipa, ja tieši tāda pati hromosoma gadās no mātes – tad ir pilnīgi cita slimība. Tas ir, šajā gadījumā cilvēka ģenētiskajā kodā „ierakstās” papildus informācija – par to, no kā šis gēns ir pārnācis. Kāpēc tas notiek? Te var būt ļoti daudz cēloņu. Vispār gēnu ekspresijas problēma, viņu mijiedarbība genotipā un realizācija ontoģenēzē – tā ir ļoti neizpētīta sfēra.

– Vai ģenētikā eksistē virziens, kurš nākotnē mums var sagādāt pārsteigumus?

– Domāju, ka jā. Šodien mēs zinām, kā izpildās iedzimtības likumi. To var aprakstīt. Taču mēs absolūti neko nevaram pateikt, kā šie gēni izpaužas vesela organisma līmenī. Ir realizēta programma „cilvēka genoms”, ir laiks ķerties pie „fizioma”. Šodien mēs saprotam, ka, cik ģenētika ir ļoti tālu aizgājusi no Mendeļa, tik arī fizioloģija – no Pavlova. Daba ir ieplānojusi, ka cilvēkam ir jādzīvo kaut kādās robežās, un iziešana aiz šīm robežām var viņam kaitēt. Te mēs pienākam tuvu apkārtējās vides aizsardzības problēmai.

– Domāju, ka interese par „aizmirsto” telegoniju ir izskaidrojama ar vēlmi mūsu racionālajā laikmetā Dievišķās patiesības pārbaudīt ar precīziem zinātnes argumentiem – tam, kā dažiem liekas, ir jārada labvēlīgs iespaids uz mūsu pragmatisko jaunatni. Gadījumā ar telegoniju, škiet, to panākt neizdosies. Varbūt visiem zināmos kristietības likumus apstiprina kaut kādi citi bioloģijas likumi?

– Piemēram, agri dzimumsakari pēc negrozāmiem bioloģijas likumiem ved pie psihiskām traumām, kuras paliek uz visu mūžu. Eksistē „jaunas mātes” sindroms: varbūtība novirzēm jaundzimušā veselībā mātei līdz 18 gadiem ir ārkārtīgi augsta. Smēķējoša māte – tas ir paaugstināts risks dzimt bērniem ar iedzimtiem attīstības defektiem, alergozēm. Alu pārliecīgi lietojoši jauni cilvēki – tas ir paaugstināts impotences risks. Ir bioloģijas likumi, un ne mums tos mainīt.

Protams, priekš neattapīgiem var atsaukties uz to, ka, pārkāpjot morāles normas, viņi pārkāpj arī kaut kādus bioloģijas likumus un tādā veidā neglābjami sev kaitē. Lūk, tikai, vai vērts iet šo ceļu? Cilvēks taču nav vienkārši bioloģisks robots, viņš ir augstākas pakāpes būtne nekā dzīvnieks. Un ja kāds neuztver tikumiskus argumentus, tad arī atsauces uz bioloģiju nepalīdzēs.

 

Izdarīsim secinājumus

Ja kāds līdz šim laikam ir uzskatījis, ka mums, pareizticīgajiem, ir atbildes uz visiem jautājumiem, tad tagad jums bija iespēja pārliecināties: tas nemaz tā nav.

Acīmredzot vienu kļūda ir tā, ka uz 150 gadus vecas zinātnes (jo vairāk aizdomīgiem) datiem sāka skatīties „ideoloģiski”, no iespējas tos pielietot sabiedrības „morāles līmeņa paaugstināšanai”, apstiprināt ar tiem Dievišķos baušļus, redzes viedokļa. Taču šodien „zinātnes dati” apstiprina Dieva eksistenci, rīt – noraida. Kas par to? Dievs radīja pasauli, pēc Dieva uzskata radās arī pati zinātne, viens no šī pasaules izzināšanas paņēmieniem.

Otrā galējībā iekrita „zinātniskās patiesības”, zinātnes neatkarības no Gara likumiem piekritēji. Šie cilvēki izlika aiz iekavām pašu galveno: zinātnes likumu atklāšana un to interpretācija ir dzīvu cilvēku darīšana, kuru uzskati var mainīties, kuriem ir raksturīga gan ierobežotība, gan Dievišķā brīvība. Kā atzīmēja viens no diskusijas dalībniekiem, „aplūkojot telegonijas problēmas šodien, tikai vienīgi zinātniska metode ir maz noderīga. Visos mūsdienu biologu „pierādījumos” nav paša galvenā – Dzīvinošā Gara, Kurš darbojas neatkarīgi no zinātnes hipotēzēm, pēc Dieva likuma pielaišanas un atļaušanas...”

I. IVANOVS

 

http://www.rusvera.mrezha.ru/410/8.htm

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Par šo ir zīmīga piezīme. „Lūk, jums palīdzībai: http://www.molbio.su.se/. Runa droši vien ir par Stokholmas Universitātēs apakšvienību. Arturs Mingreims (Minnhreim) tur noteikti neskaitās, taču pēc dažiem mājieniem... norādītā publikācija ir bijusi 2/10 – 2005, un kāds kaut ko par kaut ko tur ir rakstījis. Var pameklēt šajā vietnē.” Pēc tam: „Es nenotveramā Artura meklējumus izbeidzu )) Nav skaidrs, kā viņš ir pamanījies kļūt par direktoru, neatstājot aiz sevis nekādas pēdas, izņemot pieminējumus vienā intervijā krievu un nezin kāpēc ungāru blogos.)” http://www.perunica.ru/forum/topic_864/7 (Tulk. piezīme)