Irina Akulova - Pims van Lommels: apziņa aiz dzīves robežām

16 07 14 01

Holandiešu nāvei tuvu pārdzīvojumu (NTP) zinātnieks un pētnieks Pims van Lommels[1] 26 gadus ir strādājis kā kardiologs un pārliecinājies, ka apziņa dzīvo arī pēc fiziskā ķermeņa nāves.

Pima van Lommela grāmata „Apziņa viņpus dzīves: nāvei tuvas pieredzes zinātne[2]” tika izdota vairākās valodās, tajā skaitā vācu, angļu, franču, poļu un spāņu.

Šajā grāmatā Pims van Lommels pierāda, ka apziņas daba nav atkarīga no smadzeņu neiroloģiskās dabas. Zinātnieks domā, ka smadzenes ir tikai termināls apziņas pieejai, kura pēc savas dabas ir nelokāla (tas ir, atrodas ārpus fiziskā ķermeņa).

Šajā modelī smadzenes ir datora termināla, kurš griežas pie Interneta, analogs. Viņš domā arī, ka šis modelis izskaidro, kā cilvēki var pārdzīvot klīniskās nāves pieredzi un to atcerēties, laikā, kad viņu smadzenes aktivitāti neizrādīja.

Vai nāve ir briesmīga?

Gadsimtiem ilgā cilvēku pretošanās nāvei ir radījusi daudz jautājumu. Kāpēc mēs baidāmies no nāves? Vai mūsu priekšstats par nāvi ir pareizs?

Vairums no mums tic, ka nāve ir eksistēšanas beigas. Mēs ticam, ka tās ir beigas visam, kas mēs esam. Mēs ticam, ka līdz ar mūsu ķermeņa nāvi beidzas arī mūsu personības dzīve, beidzas mūsu domas un atmiņas.

Mēs ticam, ka nāve – tā ir mūsu apziņas nāve. Bet vai nāve ir briesmīga patiesībā?

Sk. arī Kā viegli atbrīvoties no nāves bailēm

Varbūt ir vērts izmainīt priekšstatu par nāvi, nevis balstīties tikai uz to, ko par to domāja un rakstīja cilvēces vēsturē daudzās kultūrās visā pasaulē, daudzos reģionos un visos laikos?

Iespējams, ir laiks pievērst uzmanību neseniem zinātniskiem nāvei tuvu pārdzīvojumu pētījumiem.

Kas notiek, kad mēs mirstam? Un kas tas ir – nāve?

Mūsu dzīves laikā katru sekundi mirst 500 000 šūnu. Katru dienu nomainās apmēram 50 miljardi mūsu ķermeņa šūnu, un rezultātā katru gadu mēs dabūjam jaunu ķermeni.

16 07 14 02

Taču šūnas nāve atšķiras no cilvēka ķermeņa galīgās nāves. Dzīves laikā mūsu ķermenis nepārtraukti mainās. Tas notiek katru dienu, katru minūti, katru sekundi. Katru gadu apmēram 98% molekulu un atomu mūsu ķermenī tiek nomainīti ar jauniem.

Taču neviens neapzinās šīs pastāvīgās izmaiņas. No kurienes tad rodas mūsu nepārtraukti mainīgā ķermeņa nepārtrauktība?

Šūnas ir tikai mūsu ķermeņa celtniecības bloki, kā mājas ķieģeli, bet kurš tad ir arhitekts, kurš koordinē šīs mājas celtniecību?

Kad kāds mirst, paliek tikai atliekas, tikai matērija. Bet kurš vada ķermeni? Kas notiek ar mūsu apziņu, kad mēs mirstam? Mēģināsim noskaidrot.

Nāvei tuvu pārdzīvojumu pazīmes

Pims van Lommels kopā ar savu komandu pētīja pacientus, kuri bija pārdzīvojuši sirds apstāšanos. Ja sirds-plaušu reanimācija nav sākta 5-10 tuvāko minūšu laikā, pacients riskē nomirt no galvas smadzeņu neatgriezeniska bojājuma. Tas ir vistuvākais modelis miršanas procesam.

1988. gadā zinātnieki sāka pētīt 344 pacientus, kuri bija pārdzīvojuši sirds apstāšanos desmit Holandes slimnīcās. Viņi pētīja NTP biežumu, cēloņus un saturu.

Pacientiem, kuri bija izveseļojušies, jautāja, vai viņi var atcerēties periodu, kad viņi bija bez samaņas. Rezultātā 62 pacientiem (18%) bija palikušas atmiņas par to laiku, kad viņi pārdzīvoja klīnisko nāvi.

282 pacientiem (82%) nebija atmiņu par sirds apstāšanās periodu.

Šajā pētījumā 50% pacientu ar NTP pavēstīja, ka viņi izjuta pozitīvas emocijas, kad viņu ķermeņi bija bez apziņas, 30% stāstīja par pārvietošanos caur tuneli, bija novērojuši debesu krāšņumus vai tikušies ar mirušajiem radiniekiem.

Apmēram 25% pacientu ar NTP varēja atcerēties ārpusķermeņa pieredzi, kā arī bija redzējuši dažādas krāsas vai sazinājušies ar „gaismu”, 13% bija pārlūkojuši savu dzīvi un 8% bija pārgājuši „robežu” starp pasaulēm.

16 07 14 03

Aplūkosim sīkāk tādas NTP pazīmes, kā ārpusķermeņa pieredze, dzīves hologrāfiska pārlūkošana un iepriekšēja pārlūkošana, tikšanās ar mirušajiem radiniekiem, atgriešanās ķermenī un nāves baiļu izzušana.

1. Ārpusķermeņa pieredze

Pārdzīvojot šo pieredzi, cilvēki notiekošo uztver no stāvokļa ārpus un virs sava ķermeņa. Tiem, kas izjutuši NTP, parādās sajūta, ka viņi droši vien ir izmesti no ķermeņa kā veca jaka, un, viņiem par brīnumu, viņi ir saglabājuši uztveres iespēju, emocijas, kā arī ļoti skaidru apziņu.

Sk. ari Neiroķirurga iespaidi par tikšanos ar aizkapa pasauli

Šī ārpusķermeņa pieredze ir svarīga, tāpēc ka ārsti, medmāsas un radinieki var apstiprināt ziņas, kuras iegūtas no pacientiem.

Lūk, kardioloģijas nodaļas medmāsas ziņojums:

„Naktsmaiņas laikā ātrā palīdzība atveda 44 gadus vecu vīrieti komā uz kardioloģijas nodaļu. Kad mēs grasījāmies pacientu intubēt, izrādījās, ka viņam mutē bija zobu protēzes. Es izņēmu viņa protēzes un noliku tās uz avārijas ratiņiem.

Apmēram pēc pusotras stundas pacientam bija novērojams labs sirds ritms un asinsspiediens, bet viņu joprojām ventilēja un intubēja, un viņš joprojām bija komā. Viņu pārveda uz mākslīgās terapijas nodaļu, lai turpinātu nepieciešamo mākslīgo elpināšanu.

Tikai pēc tam, kad bija pagājusi vairāk nekā nedēļa, es atkal satikos ar pacientu, kurš uz to laiku bija atgriezies kardioloģijas palātā. Kad viņš mani ieraudzīja, tad teica: „Šī medmāsa zina, kur ir manas zobu protēzes.”

Es ļoti izbrīnījos. Pēc tam viņš paskaidroja: „Jūs bijāt šeit, kad mani nogādāja slimnīcā, un jūs man izņēmāt protēzes no mutes un nolikāt uz ratiņiem ar visām šīm pudelēm... zemāk atradās atvilktne, un tur jūs ielikāt manus zobus.”

Mani viņa stāsts pārsteidza, tāpēc ka es atcerējos, ka tas viss notika, kad vīrietis bija dziļā komā. Izrādījās, ka vīrietis sevi redzēja, guļošu gultā, viņš arī spēja izšķirt medmāsas un ārstus, kuri bija aizņemti, rūpējoties par viņu.

Viņš detalizēti un sīki spēja aprakstīt mazo palātu, kurā viņu reanimēja, un to, kā izskatījās tie, kas tur bija klāt, tajā skaitā arī es. Viņu dziļi bija iespaidojuši tie pārdzīvojumi, un viņš saka, ka vairs nebaidās no nāves.”

16 07 14 04

2. Dzīves hologrāfiska pārlūkošana

Tādas dzīves pārskatīšanas laikā pārbaudāmajam ir sajūta, ka viņš pārdzīvo ne tikai katru darbību, bet arī katru domu no pagājušās dzīves.

Viņš apzinās, ka tas viss ir enerģētisks lauks, kurš iedarbojas kā uz viņu, tā arī uz visiem pārējiem. Viss, kas tika izdarīts, vai, par ko viņš domāja agrāk, liekas nozīmīgs un saglabājas, it kā ierakstās lentē.

Parādās insaiti pat to, vai mīlestība tika atdota vai, otrādi, paturēta. Tāpēc ka katrs ir saistīts ar citu cilvēku atmiņām, emocijām un apziņu.

Jūs izjūtat sekas savām domām, vārdiem un darbībām pret to citu cilvēku tajā pašā momentā, kad tie notika pagātnē.

Tātad dzīves pārlūkošanas laikā saikne ar citu cilvēku apziņas laukiem ir tāda pati, kā ar jūsu paša apziņas laukiem. To sauc par savstarpējo sasaisti.

Pacienti pārlūkoja dzīvi ar vienu skatienu. Viņiem likās, ka laiks un telpa tādā pieredzē neeksistē. Momentāni viņi (nelokāli) nonāk tur, uz ko vērš uzmanību, un viņi stundām var runāt par tādu dzīves pārlūkošanu, pat ja reanimēšana ir ilgusi tikai minūti.

16 07 14 05

Lūk, ko stāsta cilvēks, kurš pārdzīvoja hologrāfisko pārlūkošanu:

„Visa mana dzīve līdz pat tagadnei, šķiet, nostājās manā priekšā trīsdimensiju panorāmas veidā, un likās, ka katru notikumu ir jāpavada laba un ļauna apzināšanai vai viņa cēloņa un viņa radītā efekta sapratnei.

Bez tā, ka es visu uztvēru no sava skatpunkta, es zināju arī notikumā visu iesaistīto domas, it kā viņu domas būtu manā iekšienē.

Tas nozīmēja, ka es uztvēru ne tikai to, ko es izdarīju vai padomāju, bet pat to, kā tas ietekmēja citus, it kā es lietas redzētu ar visu redzošām acīm. Tā kā acīmredzot pat domas nepaiet bez pēdām. Un visu laiku, kamēr turpinājās pārlūkošana, kā īpaši svarīga bija sajūtama mīlestība.

Atskatoties atpakaļ, es nevaru pateikt, cik ilga bija šī dzīves pārlūkošana un dzīves atklāsmes, tam bija jābūt ilgi, jo es taču padomāju par visu, bet tajā pašā laikā likās, ka ir pagājušas sekundes daļas, tāpēc ka es visu uztvēru vienlaicīgi.

Likās, ka laiks un attālumi neeksistē. Viss bija visur vienlaicīgi. Dažreiz manu uzmanību kaut kas piesaistīja, un nākamajā momentā es jau biju tur.”

Pārlūkošanu var izjust arī tādā veidā, ka tajā nākotnes tēli no personības dzīves notikumiem (dažreiz tos atceras vēlāk „deja vu” formā) ir tikpat skaidri kā vispārīgāki nākotnes tēli, kuri ienāk prātā.

Taču ir jāuzsver, ka šos tēlus būtu jāaplūko vienīgi kā iespējas un varbūtības. Un atkal liekas, it kā laiks un telpa šajās pārlūkošanās neeksistē.

„Mums bija labs redzes kontakts, viņi raudzījās uz mani mīlestības pilnām acīm, un pēc tam es ieraudzīju lielu manas dzīves daļu, kura sekos tālāk, rūpes par maniem bērniem, manas sievas nāvīga slimība, pienākumi, kuros es būšu iejaukts darbā un ārpus tā.

To visu es pilnībā pārlūkoju, un pēc tam parādījās sajūta, ka man tagad vajag izlemt: „Es varu palikt šeit, vai arī man ir jāatgriežas.” Taču izlemt vajag tagad.”

Sk. arī Raimonds Mūdijs atklāj nāvei tuvu pārdzīvojumu noslēpumus

3. Tikšanās ar mirušajiem radiniekiem

Ja miruši paziņas vai radinieki ir sastopami viņpasaules dimensijā, viņus parasti var pazīt pēc ārējā izskata, kamēr komunikācija ir iespējama ar domu pārraidīšanas palīdzību.

Tādejādi, NTP laikā var ieiet kontaktā arī ar mirušu cilvēku apziņas laukiem (savstarpējā sasaiste).

16 07 14 06

Dažreiz cilvēki satiek tos, par kuru nāvi nav zinājuši, dažreiz NTP laikā tiek satikti nepazīstami.

„Sirds apstāšanās laikā man bija bagāts pārdzīvojums (...) un vēlāk es redzēju, neskaitot manu nelaiķa vecmāmiņu, vīrieti, kurš raudzījās manī ar mīlestību, bet kuru es nepazinu.

Pēc 10 gadiem uz nāves gultas mana māte man atzinās, ka es tiku dzemdēts ārlaulības attiecībās. Mans tēvs bija ebrejs, viņu deportēja un nogalināja Otrajā pasaules karā.

Māte man parādīja viņa fotogrāfiju. Izrādījās, ka nepazīstamais vīrietis, kuru es redzēju vairāk nekā pirms 10 gadiem NTP laikā, bija mans bioloģiskais tēvs.”

Sk. arī Kāpēc rādās mirušie radinieki

4. Atgriešanās ķermenī

Daži pacienti var aprakstīt atgriešanos ķermenī. Vairumā gadījumu tas notiek caur galvas augšējo daļu, pēc tam, kad viņi ir nonākuši pie sapratnes caur bezvārdu saziņu ar Gaismas Būtnēm vai mirušajiem radiniekiem, ka „viņu laiks vēl nav pienācis” vai ka „viņiem vēl ir palikuši neizpildīti uzdevumi”.

Apzināta atgriešanās ķermenī tiek uztverta kaut kā kaut kas ļoti smags un grūts. Viņu apziņa atgriežas ķermenī, un viņi saprot, ka ir „ieslodzīti” viņā.

16 07 14 07

Viņiem tas nozīmē, ka atgriežas viņu slimības visas sāpes un ierobežojumi. Viņi apzinās arī, ka viņiem atkal ir atņemta daļa no viņu apziņas ar dziļu zināšanu un sapratni, kā arī beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas jūtas.

„Un, kad es nonācu pie samaņas savā ķermenī, tas bija tik šausmīgi, tik briesmīgi... tie pārdzīvojami bija tik brīnišķīgi, es nekad nevēlētos atgriezties, man gribējās palikt tur... un pēkšņi es atgriezos. Un no tā brīža sākās ļoti smaga pieredze: man atkal bija jādzīvo sava dzīve ar visiem ierobežojumiem, kurus es jutu tajā periodā.”

5. Nāves baiļu izzušana

Gandrīz visi cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši NTP, pazaudē nāves bailes. Tas ir saistīts ar apzināšanos, ka ir apziņas turpināšanās, pat, kad jūs bijāt atzīti kā miruši no gadījuma cilvēku vai pat ārstu puses. Jūs atdalāties no nedzīvā ķermeņa, saglabājot uztveres spēju.

„Es neapspriežu to, ko var pierādīt tikai ar nāvi. Man tomēr šī pieredze bija izšķiroša un pārliecināja mani, ka apziņa dzīvo arī pēc zārka vāka. Nāve nebija nāve, bet citāda dzīvības forma.”

Sk. arī Zinātniek atbild, vai aizkapa dzīve eksistē

16 07 14 08

Un, lūk, vēl viena liecība no NTP pārdzīvojuša pacienta:

„Šī pieredze bija svētība man, tāpēc ka es tagad zinu, ka ķermenis un saprāts ir atdalīti un ka ir dzīve pēc nāves.”

Nemirstīgā apziņa

Saskaņā ar Pima van Lommela koncepciju, kura bāzējas uz aculiecinieku vēstījumiem, ko pacienti izjuta sirds apstāšanās laikā, var izdarīt secinājumu, ka mūsu apziņa var sastāvēt no informācijas laukiem, kuri sastāv no viļņiem.

Tāpat var pieļaut, ka apziņa sāks fāzu telpā. Sirds apstāšanās laikā smadzeņu un citu šūnu funkcionēšana mūsu organismā izbeidzas skābekļa bada dēļ.

Mūsu neironu un citu šūnu elektromagnētiskie lauki izzūd, pārtrūkst arī mijiedarbība starp apziņu un fizisko ķermeni.

16 07 14 09

Tāda izpratne kardināli maina viedokli par nāvi gandrīz neizbēgamā secinājuma dēļ, ka fiziskās nāves momentā apziņa turpina pieredzi citā dimensijā, neredzamā materiālā pasaulē, fāzu telpā, kurā pagātne, tagadne un nākotne ir bezgalīgas.

NTP pētījumi nevar dot neapstrīdamus pierādījumus šim secinājumam, tāpēc ka cilvēki ar NTP nebija pavisam miruši, taču visi viņi bija ļoti un ļoti tuvi nāvei, viņu smadzenes nedarbojās.

Secinājums, ka apziņa var izjust pārdzīvojumus neatkarīgi no smadzeņu funkcijas, arī var izraisīt milzīgas zinātnes paradigmas izmaiņas rietumu medicīnā.

Un tam var būt praktisks pielietojums reālās medicīniskās un ētiskās problēmās, piemēram, mirstošu slimnieku vai cilvēku komā aprūpē, eitanāzijā, abortos un orgānu izņemšanā no kāda transplantēšanai miršanas procesā ar pukstošu sirdi no silta ķermeņa, bet ar diagnozi: smadzeņu nāve.

Jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Taču, balstoties uz augstākminētajiem mūsu apziņas acīmredzamās nepārtrauktības teorētiskajiem aspektiem, mums beidzot vajadzētu aplūkot iespēju, ka nāve, tāpat kā dzimšana, var būt vienkārši pāriešana no viena apziņas stāvokļa uz citu.

P.S. Kā jūs domājat, vai apziņa turpina dzīvot pēc nāves?

 16 03 23 11

Irina Akulova

Garīgā meklētāja un praktiķe, patīk pētīt pasauli un pilnveidoties. Jūtos kā “nirēja pēc vieduma pērles un rakstniece.

 

Pievienots 14.07.2016

http://journal.reincarnationics.com/pim-van-lommel-soznanie-za-predelami-zhizni/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Pims van Lommels; Pim van Lommel; Пим ван Ломмель (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.lietusdarzs.lv/lv/lapa/178/Apzina_vinpus_dzives; Pim van Lommel. Consciousness Beyond Life: The Science of the Near-Death Experience (Tulk. piezīme)