Natālija Gigela - Lūk, tādi brīnumi...

Lūk, tādi brīnumi notika manā dzīvē

(Darbs ar bērnības atmiņām)

16 04 29 01

Labdien!

Gribas dalīties savos iespaidos no meistar-klases „Darbs ar bērnības atmiņām”.

Es izstrādāju 2 epizodes, turklāt sākumā tās abas man likās niecīgas. Bet, kā izrādījās, tā tikai pirmajā acu uzmetienā.

Pirmā epizode.

Es, maza meitene, 7-8 gadus veca. Būdama ciemos pie savas māsīcas, kura dzīvo citā pilsētā, es zogu viņai auskariņus. Tie bija vienkārši metāliski auskari, bet, kā man toreiz likās, paši skaistākie. Man tādus neviens nebūtu pircis. Un, lūk, es tos nozagu un ieraku blakus mājai zem koka, lai māmiņa nejauši neatrastu. Es tos slepus pielaikoju un biju ar sevi ļoti apmierināta.

Pēc kāda laika māsīca konstatēja nozušanu. Turklāt ļoti interesanti, ka mani neviens vainot neiedomājās. Māmiņa man vispār neteica ne vārda, tikai mans tēvocis, manas māsīcas tēvs, cita starpā man pajautāja, vai es nejauši neesmu redzējusi šos auskarus. Protams, es atbildēju, ka es neesmu tos ņēmusi un neko par to nezinu. Lūk, arī viss stāsts.

Pats interesantākais sākās, kad es sāku šķetināt šīs atmiņas un izstrādāt tās. Kurš gan varēja iedomāties, ka maza meitene var izdarīt tādus secinājumus un dziļi iespiest zemapziņā! Bet secinājumi izrādījās ļoti nopietni:

1. Es – upuris, vāja, maza, nelaimīga meitene, kura nav prieka un nekādu pārmērību cienīga, esmu dzimusi, lai ciestu, raudātu un būtu nabadzīga.

2. DZĪVE – netaisnīga, viss jādara pa kluso, klusējot. Dzīve ir nežēlīga. Neviens mani nesaprot.

3. VĪRIEŠI – (jo pajautāja tēvocis) – agresīvi, biedējoši, smejas par mani, visā vaino un vispār nesaprot. Labāk būs no viņiem vairīties.

4. NAUDA – bīstamība, risks. Nedrīkst atklāti to rādīt, tā jāslēpj un nedrīkst nevienam teikt. Labāk tikt no tās vaļā.

Lūk, tādas programmas vadīja mani līdz nesenam laikam! Es nolēmu šīs atmiņas pārrakstīt no jauna. Fināls tapa tāds: es atbraucu pie māsīcas, klusām nolieku auskariņus vietā lādītē. Mana sirdsapziņa ir tīra. Esmu mierīga. Un te māsīca man pavēsta, ka viņa grib pasniegt man dāvanu. Viņa ir nopirkusi auskariņus speciāli man un grib man tos uzdāvināt.

Šie auskariņi izrādās vēl skaistāki. Tēvocis to apstiprināja. Es vienkārši staroju no sajūsmas. Un izdaru secinājumus:

1. Es – visa paša labākā cienīga, dzimusi priekam, labpatikai un laimei.

2. DZĪVE – bezgalīgi dāsna, patīkamu pārsteigumu, prieka pilna.

3. VĪRIEŠI – visu saprotoši, mierīgi, atbalsta, palīdz un uz viņiem var cerēt.

4. NAUDA – prieka, baudas avots, viegli nāk pati.

5. Es esmu apmierināta, es esmu laimīga.

Otrā epizode.

Es – 12-13 gadu veca pusaudze. Mēs ar māmiņu esam ielūgtas kāzās. Precas mūsu kaimiņienes dēls. Dzīvoklis pilns viesu, durvis līdz galam vaļā, viss ir skaļi un priecīgi. Pēc kāda laika es tualetē atrodu 3 rubļus(!) Mans prieks vārdiem nav izsakāms. (Mani audzināja māmiņa, viņas alga tajā laikā bija apmēram 25 rubļi.) Pēc ilgām pārdomām, ko gan man darīt, es nolēmu dalīties savā priekā ar māmiņu. Māmiņa visu uzklausīja un lika šo naudu atdot krustmātei Vaļai, dzīvokļa saimniecei. Pilnīgi iztukšota, es atdodu naudu māmiņai un izdaru savus secinājumus.

2. DZĪVE – netaisnīga, mani smacē aizvainojums un vilšanās rūgtums. Taisnīguma nav. Jo, ja es būtu redzējusi, kurš pazaudēja naudu, es taču atdotu! Dzīve ir vilšanos un pāridarījumu ķēde.

2. Es – upuris, nabadzīga, nelaimīga, nav lemts man būt bagātai nekad! Ar mani izrīkojās netaisnīgi.

3. MĀMIŅA – liegs prieku, atņems, sadalīs pēc sava prāta, viss ir ļoti nepareizi, un māmiņa nav manā pusē, mani nesaprot. (Sievietes).

4. VĪRIETIS (kaimiņš, kurš visu uzklausīja un klusēja) – nav aizsardzības pret vīriešiem, nav no viņiem jēgas vispār. Labāk ar viņiem neielaisties nekādās darīšanās.

5. NAUDA – ja nāk viegli, tad uzreiz aiziet. Nauda ir smagi jāpelna, tikai tad tā ir tava. (Māmiņa teica – tu taču šo naudu nenopelnīji, kāpēc tai jābūt tavai?)

6. JŪTAS – pārpildīja tādas bezpalīdzības, aizvainojuma, netaisnības jūtas. Viss sabruka. Prieka nav.

Finālu es pārrakstīju. Tas tapa priecīgs un pozitīvs. Es atrodu naudu, priecīga atnāku pie māmiņas, un viņa saka – tu jau esi liela, un es domāju, vari pati izlemt, kā tev rīkoties ar šo dzīves dāvanu.

Es esmu ļoti apmierināta, jo es taču esmu jau liela, es pati varu izlemt tādus jautājumus! Es ar naudu rīkojos pati! Nauda un dzīves prieki pie manis nāk viegli, negaidīti, nes prieku un apmierinājumu, manam labumam. Es esmu tik laimīga, jo visi taču man uzticas, un visi mani saprot un atbalsta. Es visus mīlu!

Lūk, tādi brīnumi notika manā dzīvē. Ar milzīgu pateicību par meistar-klasi, Natālija Gigela.

***

Natālijas Koteļņikovas komentārs. Natālija Gigela pašlaik atrodas koučinga procesā. Mēs jau iztirzājām un pārgrozījām viņas dzīves dažas pašas traģiskākās epizodes. Un viņa man atzinās, ka ir domājusi, ka šis darbs jau ir pabeigts.

Un patiešām, tās epizodes, ar kurām viņa strādāja, pirmajā acu uzmetienā šķiet – kādi nieki! Nu un kas, apskaust par auskariņiem un tos nočiept – paspēlēt lielu meiteni, kurai ir savi auskariņi. Kam nav gadījies! Atrada naudu un tūlīt to zaudēja. Nu, bet tas vispār mēdz būt bieži...

Bet viņa šos gadījumus atceras desmitiem gadu, tāpēc ka tie ir kļuvuši, ja tā var teikt, kardināli, noteicošie dzīvē.

Bērns pasauli uztver globāli, nedalot pasauli māmiņā un citās sievietēs, tēvocī un citos vīriešos, trijos rubļos un visā pasaules naudā. Tikai pusaudža vecumā, katram savā laikā, notiek diferencēšanās uz „Es” un „NE Es”.

Bērns pārdzīvoja ļoti smagas jūtas: „mani smacē aizvainojums un vilšanās rūgtums. Taisnīguma nav. Es – upuris, vāja, maza, nelaimīga meitene, kura nav prieka un nekādu pārmērību cienīga, esmu dzimusi, lai ciestu, raudātu un būtu nabadzīga.”

„NAUDA – bīstamība, risks. Nedrīkst atklāti to rādīt, tā jāslēpj un nedrīkst nevienam teikt. Labāk tikt no tās vaļā. Nauda ir smagi jāpelna, tikai tad tā ir tava.”

Šie secinājumi sēdēja Natālijas iekšienē līdz tam laikam, kamēr viņa tos neapzinājās, pateicoties tādai praksei. Jo neviens taču par tiem nerunāja, tie paši uzpeldēja no zemapziņas.

Lūk, tādus secinājumus mēs izdarām no tādām bērnības traģēdijām, un tie iespiežas kā ierobežojošas pārliecības.

Bez darba pēc Adlera[1] meistarklasē mēs uzzinājām vēl piecas metodikas darbam ar atmiņām. Nākamajā sezonā es noteikti atkārtošu šo meistarklasi, tāpēc ka šo darbu uzskatu par vienu no pašiem svarīgākajiem, lai apzinātos savu ierobežojumu cēloņus.|

 

Pievienots 29.04.2016

http://sanatkumara.ru/stati-2016/vot-takie-chudesa

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Adlera metode (Tulk. Piezīme)