Print

Aizeju no Blīvās Pasaules. Leģenda par AIZSAULES PASAULĒM

Eksistē daudz stāstu par dažādu cilvēku dzīvi no dzimšanas līdz nāvei. Bet ir leģenda par cilvēka ceļu no nāves līdz dzimšanai.

To pastāstīja pats Ceļinieks. Paklausīsimies šo leģendu.

Iepazīsim pasaules otru pusi. Sapratīsim, kas tas ir – cilvēks.

 

Aizeju no Blīvās Pasaules

...Nu tā, es esmu pametis savu fizisko ķermeni uz visiem laikiem. Šis termiņš bija Karmas Valdnieku noteikts, man dzimstot. Dzīves ilgums Blīvajā Pasaulē ir noteikts katram cilvēkam.

16 02 18 01Manis atstātais blīvais ķermenis man kalpoja kā dzīvības “pārvadītājs” Blīvajā Pasaulē. Viņš bija instruments darbībām viņā – ne vairāk. Atmetis viņu, es līdz ar to biju zaudējis iespēju dzīvot šajā pasaulē, un viņš priekš manis pārstāja eksistēt.

Tiesa, es pagaidām vēl ne gluži biju aizgājis no Blīvās Pasaules. Atmetis tikai fiziskā ķermeņa blīvo daļu – to, kas pēc tam guva “aukstā līķa” nosaukumu, es sev aiznesu līdzi visu šī ķermeņa “dzīvību”: siltumu, elektrību un citas enerģijas – to, ko Austrumos sauc par “ēterisko ķermeni”.

Ar ārējo apvalku – tikai šo ēterisko ķermeni, es kļuvu neredzams tiem, kas atradās Blīvajā Plānā; stipri vēloties, es varētu pieņemt “rēga” redzamību un parādīties saviem tuviniekiem parastas figūras izskatā. Bet es to neizdarīju – jo mani ieraudzījušie taču varētu pārbīties. Vēl jo vairāk, ka aiziešanas no blīvā ķermeņa momentā es biju ļoti aizņemts, es savu dzīvi pārdzīvoju vēlreiz. Šajās īsajās sekundēs man priekšā nogāja visas manas dzīves panorāma. No visiem aizmirstiem kaktiem un stūriem nāca aina pēc ainas, viens notikums pēc otra.

Manā nāves stundā parādījās visas dzīves dominējošā jēga, noskaidrojās tās vadošā doma. Es sevi ieraudzīju tādu, kāds es esmu patiesībā. Svinīga bija tā minūte, kad es aci pret aci stāvēju ar savu dzīvi.

Cik labi, ka visi, kas bija pulcējušies pie manas nāves gultas, izturējās klusi un godbijīgi. Viņi apzinājās sevi Nāves svinīgajā klātbūtnē – un svinīgi klusēja. Nekas neatrāva mani no manam iekšējam skatam garām traucošās notecējušās dzīves aplūkošanas, neviens netraucēja domas rāmo tecējumu.

Tie, kuri ar saviem personīgajiem apbēdinājumiem ielaužas klusumā, tik nepieciešamā atejošajam, rīkojas egoistiski un rupji. Skaļas raudas un trokšņainas žēlabas var iztraucēt mirstošo un viņa sakoncentrēto uzmanību. Ir nepieļaujami saukt uz zemes sfērām, kad gars jau ir atrāvies.

Apmēram 36 stundas pēc nāves es izgāju no ēteriskā ķermeņa, kurš kādu laiku šaudījās virs blīvā ķermeņa kapa. Atstātais ēteriskais ķermenis dažreiz var būt redzams sensitīviem cilvēkiem kapsētā kā “rēgs”. Pēc dažādām nedēļām viņš sabrūk un izkliedējas gaisā.

 

Dzīvoju Smalkajā Pasaulē

Atbrīvojies no fiziskajiem ķermeņiem, ēteriskā un blīvā, es izrādījos citā pasaulē – Smalkajā Pasaulē, kura man tagad kļuva redzama un reāla. Es pats paliku tāds pats, kā biju, tikai tagad par manu “ārējo” ķermeni kļuva smalkais ķermenis – vēlēšanos, jūtu, emociju nesējs un pārvadītājs. Apguvis šo ķermeni ar viņa uztveres orgāniem – “smalko” redzi un citām sajūtām – es uzreiz varēju piedalīties Smalkās pasaules un tās iemītnieku dzīvē.

16 02 18 02Šis ķermenis man bija arī agrāk, Blīvajā Pasaulē, tikai tur viņš bija neredzams, paslēpts aiz blīvā ķermeņa rupjā apvalka. Ar šī smalkā ķermeņa palīdzību es varēju vēlēties, paust savas jūtas – šī iespēja pilnā mērā bija palikusi arī Smalkajā Pasaulē. Tikai zemes dzīvē es savas jūtas, vēlēšanās, emocijas varēju slēpt – taču tagad, Smalkajā Pasaulē, tās bija redzamas, kā Blīvajā Pasaulē bija redzams blīvais ķermenis.

Smalkā Pasaule ir ne tik daudz kāda īpaša vieta, cik stāvoklis, kurā es izrādījos pēc fiziskā ķermeņa zaudēšanas. Mana apziņa palika tāda pati, kāda bija Blīvajā Pasaulē. Visi aizgājušie Smalkajā Pasaulē turpina vadīt tādu pašu dzīvi, kādu viņi vadīja, būdami eksistences blīvajā plānā – bieži pat neapzinoties, ka viņi ir pārgājuši citā pasaulē.

Katrs iesaistās viņa paša radītā pasaulē un tādā stāvoklī, kādu ir radījis pats cilvēks. Visas jušanas Smalkajā Pasaulē ir atkarīgas no apziņas stāvokļa. Tāpēc katrs tur atrod savu elli, šķīstītavu vai paradīzi.

Smalkā Pasaule ietver septiņus plānus jeb sfēras, atbilstoši dažādiem to iemītnieku centieniem un atbilstoši viņu garīgās un intelektuālās attīstītības pakāpēm. Šis Smalkās Pasaules dalījums slāņos nesakrīt ar Zemes nosacītajām klasēm. Ja Blīvajā Pasaulē cilvēks izliekoties var slēpt savu īsteno būtību un ieņem viņa attīstītībai neatbilstošu vietu, tad Smalkajā Pasaulē tas ir absolūti neiespējami: tur katrs nonāk tādā sfērā, kādu viņš ar savu garīgo attīstītību ir sasniedzis.

Jā, Smalkajā Pasaulē nevari būt liekulis un netīras domas ietērpt šķietama tikumīguma plīvurā. Ja pat zemes dzīvē cilvēki savu ārieni pārvērš ar kaislībām, un izvirtuša un piedzēruša nelieša seja iegūst pašu atbaidošāko izteiksmi – tad Smalkajā Pasaulē iekšējais raksturs noteikti izpaužas arī ārējā veidā. Kāds cilvēks ir patiesībā, tāds ir arī viņa ārējais tēls: viņš vai nu skaistumā mirdz, ja viņa dvēsele ir cildena, vai arī viņš atgrūž ar savu nejaukumu, ja viņa daba ir netīra.

Smalkajā Pasaulē katra dziņa uzreiz atbilstoši izraisa ārējā izskata izmaiņu. Zvērīgas apetītes smalko ķermeni formē zvēru tēlos, sliktas kaislības viņu ķēmo līdz briesmīgai pakāpei. Un kas turklāt ir pats apbrīnojamākais – pats cilvēks nekad neredz savu pašpārvēršanos!

Paredzot tādu likteni, vai nav vērts parūpēties par savu tēlu laikus? Vai nav vērts pieradināties Blīvajā Pasaulē domāt tā, lai Smalkajā Pasaulē neviena priekšā nekaunētos? Jo, ja cilvēks ir pilnīgi pārliecināts par savu domu labo kvalitāti, tad taču nav ko baidīties – viņam ne mirkli nenāksies mulst par savu tēlu, un viņš var būt arī skaists!

Smalkajā Pasaulē eksistē arī kas līdzīgs ellei: noziedznieku un netikumīgo stāvoklis Smalkās Pasaules zemākajos slāņos ir ļoti mokošs. Kaislīgi, nikni un tikai jutekliskās baudās dzīvojuši, viņi ļoti cieš no nespējas apmierināt savu niknumu un miesiskās kaislības, jo viņiem šeit tam nav ieroča – fiziskā ķermeņa. Viņi burtiski deg savu neapmierināmo kaislību ugunī.

Smalkās Pasaules sfēras cita no citas atšķiras pēc blīvuma. Šīs atšķirības Smalkās Pasaules matērijas īpašībās ir par iemeslu, ka būtnes, kuras atrodas vienā sfērā, ir atdalītas no būtnēm, kuras atrodas citā, un tikai vienas un tās pašas sfēras iemītnieki spēj nonākt saziņā. Smalkā Pasaule ir ierīkota tik burvīgi, ka jebkuras sfēras iemītnieks var apmeklēt visas zemākesošās sfēras, bet, lai paceltos uz augstākām sfērām, viņam ir jāsasniedz atbilstoša attīstītība.

16 02 18 03Smalkās Pasaules iemītnieki ir gaismas avoti – viņi paši mirdz, apgaismojot ar sevi arī to telpu, kurā atrodas. Taču Smalkās Pasaules katras būtnes spēja nest gaismu (светоносность) ir atkarīga no viņas sasniegtās lielākas vai mazākas garīgās pilnības, no šejienes ir saprotama dalīšana gaišajos un tumšajos. Gaišais ir tas, kurš mirdz, bet tumšais gaismu neizstaro.

Smalkās Pasaules zemākajos slāņos valda krēsla, jo to iedzīvotāju gaisma ir vāja – viņi neprot domāt par Gaismu. Jo augstāka apziņa un doma, jo gaišāks ne rokām darinātais mirdzums. Smalkās Pasaules iedzīvotāji, kuri grib Gaismu, nejūt viņas trūkumu – gaiša doma rada Gaismu.

Smalkajā Pasaulē balss nav vajadzīga un ir aizstāta ar ātro domu. Te tiek uztverti nevis vārdi, bet domas – te sazinās domās un nav vajadzības pēc dažādām valodām. Burvīga ir iespēja domāt savā valodā un tajā pašā laikā būt saprotamam dažādu valstu iedzīvotājiem!

Ļoti aizraujoša Smalkajā Pasaulē ir iespēja no smalkās matērijas ar savu domu radīt visu, ko vēlies, ko tik cilvēks nevēlēsies. Jo bagātāka ir cilvēka iztēle, jo bagātāka ir viņa jaunrade, un, jo kulturālāks ir cilvēks, jo skaistākā tā ir. Tāpēc visiem sapņotājiem, dzejniekiem, māksliniekiem šeit ir bezgalīgas iespējas pielietot visas savas spējas un centienus.

Atbrīvojies no fiziskā ķermeņa, es jutos brīvs no daudziem spiedošiem pienākumiem. Smalkajā Pasaulē nevajag sev gatavot barību, nevajag rūpēties ne par dzīvokli, ne par apģērbu; nav vajadzības arī pēc atpūtas. Tāpēc man šeit bija ļoti daudz brīva laika, kuru es veltīju apziņas paplašināšanai, debesu pasauļu vērošanai un Dabas likumu pētīšanai.

Smalkās Pasaules iemītnieka iespējas no Blīvās Pasaules skatupunkta ir apbrīnojamas. Šeit es varēju ar zemes sapratnei nesasniedzamu ātrumu pārvietoties no viena priekšmeta pie cita, no vienas vietas uz citu. Tas, kas zemes cilvēkam ir fantāzija, pasaka un brīnums, šeit ir visīstākā īstenība un realitāte; visas šīs pasakas, kurās tiek stāstīts par nepamanīšanas cepuri (шапка-невидимка), par lidojošo paklāju, par labām un ļaunām fejām u.c., – visu to ir uzrakstījuši autori, kuri atcerējās Smalkās pasaules likumus un parādības.

Smalkā Pasaule ir ne tikai mūsu stāvoklis – tā ir vesela pasaule ar visām iespējām un šķēršļiem. Tikai Smalkās Pasaules likumi un apstākļi ir pilnīgi citādi. Piemēram, telpa un laiks tur tiek uztverti pilnīgi citādi.

Smalkajā Pasaulē tūkstoši zemes gadu var likties mirklis un viens mirklis – mūžība.

Bet taču arī uz Zemes mēdz būt, ka cilvēks, iegrimis jaunrades vai laimes priekā, nepamana, kā aiztek gadi, un viena kaut kāda briesmīga minūte cilvēkam šķiet bezgalīgi ilga. Un arī sapņos var pārliecināties, ka pašiem saturīgākajiem sapņojumiem laiks nav vajadzīgs – momentā tiek uztvertas pašas sarežģītākās darbības un iegaumētas ilgas sarunas.

Smalkās Pasaules iemītnieki tūkstošiem zemes jūdžu pārlidojumus veic dažās sekundēs. Tur nav jēdziena tuvu un tālu, jo visas parādības un lietas ir vienādi pieejamas redzei neatkarīgi no tā, cik tālu no tām ir novērotājs. Tur arī jebkura būtne un jebkura lieta ir caurspīdīga un redzama iekšienē un no visām pusēm vienādi.

Smalkās Pasaules ārējais izskats arī ir citāds – šīs pasaules mirdzošā matērija nav līdzīga zemes apsegiem. Ziedu formu bagātība nav tik liela, bet viņu krāsa ir neizsakāmi sarežģītāka par zemes krāsām; baltāka par sniegu, kristāliskāka un biezāka nekā uz zemes; arī kalnu un jūru izskati ir pārveidotā stāvoklī. Kurš ir redzējis Smalkās Pasaules krāsas un dzirdējis to skanējumu, tas saprot, ka tādai Pasaulei labākais apzīmējums ir Vissmalkākā.

Un, lūk, ir beidzies mans atrašanās laiks Smalkajā Pasaulē. Pienācis laiks man nomirt arī šeit – tas nozīmē nomest no sevis jau nonēsāto smalko ķermeni un pašam pāriet un nākamo, augstāko pasauli. Nomestais smalkais ķermenis, kļuvis par “smalko līķi”, pēc kāda laika sabrūk, pārvēršot savus materiālus smalkās matērijas kopīgajā rezervuārā.

 

Svētlaime Ugunīgajā Pasaulē

16 02 18 04Kad saikne ar smalko ķermeni galīgi pārtrūka, es iegrimu īsā bezsamaņā. Pēc tam es pamodos no svētlaimes sajūtas – spilgtas, bezgalīgas, neiedomājamas zemes apziņai. Es pamodos ar neizsakāma prieka, miera un aprimuma sajūtu, kura pārsniedza jebkuru priekšstatu.

Ap mani klusi skanēja pašas apburošākās melodijas, mirdzošu krāsu vismaigākās nokrāsas viļņojās manas atvērušās redzes priekšā, pats gaiss likās piepildīts ar gaismas mūziku; visa būtne pilnībā bija gaismas un harmonijas caurausta. Pēc tam caur zelta dūmaku sāka parādīties mīļas sejas, ieguvušas smalku skaistumu, kurš atspoguļoja viņu viscildenākās emocijas, neaptraipītas ar zemāko pasauļu satraukumiem un kaislībām. Kā vārdos nodot šīs pamošanās svētlaimi, debesu pasaules šīs pirmās ausmas mirdzumu!

Kas gan tā par pasauli, kurā es biju nonācis? Tā bija Ugunīgā Pasaule, pareizāk, tā viņas daļa, kura saucas par Domu Pasauli. Tā ir pasaule, kurā apziņa strādā kā doma, pasaule ar saprātu, taču ne to, kurš parādās caur smadzenēm, bet to, kurš brīvi darbojas savā paša pasaulē, fiziskās matērijas neapgrūtināts.

Šeit par manu “ārējo” ķermeni kļuva “ugunīgais ķermenis”, jeb “domas ķermenis” – domāšanas pārvadītājs jeb nesējs, konkrēts prāts, intelekts; viņš rada konkrētas domas, viņa metode ir ārējās domāšanas loģika: viņš pierāda, spriež, izdara secinājumus. Man šis ķermenis bija arī zemes dzīvē, tikai tad viņš bija paslēpts aiz smalkā un blīvā ķermeņa plīvuriem, bet tagad viņš “atkailinājās” un kļuva pār ārējo. Viņš ir būvēts no Domu Pasaules gara-matērijas, un viņam piemīt vairāk vai mazāk attīstīti šīs pasaules uztveres orgāni – atkarībā no cilvēka kulturālās un garīgās attīstītības.

Dzīve ugunīgajā Pasaulē ir ilgstošāka nekā Smalkajā Pasaulē, un viņas formas ir plastiskākas. Šīs pasaules Gara-matērija ir ar daudz stiprāku dzīvības spēku un smalkāka nekā Smalkās Pasaules vissmalkākā matērija, “Domas matērija” liek “jūtu matērijai’ izskatīties neveiklai, smagai un blāvai, kaut arī salīdzinājumā ar fizisko matēriju viņa izrādījās tik burvīgi caurspīdīga un gaiša.

Ugunīgajā Pasaulē nav ēnu – šīs pasaules visu daļu gaismas nešanas spēja dod nepārtrauktu mirdzumu. Auru mirdzums – kā mākoņu velves, stari – kā straumes un ūdenskritumi. Ugunīgie ziedi atšķiras ar mirdzumu, viņus pēc uzbūves var salīdzināt ar rozēm – mazie vērpes gredzeni veido it kā lapiņu kopumu; smarža, kā pārveidots ozons, var dot it kā skuju gaisu. Domu Pasaulē viss, ko cilvēks domā, nekavējoties tiek ietērpts formās, jo šīs pasaules retinātā un smalkā matērija ir tā pati, no kuras sastāv mūsu domu formas, viņa ir tā vide, kurā izpaužas mūsu domāšana, un šī matērija nekavējoties saliekas noteiktās aprisēs, katru reizi, kad uz viņu iedarbojas doma. Lūk, kādēļ katrs cilvēks patiešām rada pats savas debesis, un visa apkārtējā skaistums bezgalīgi paaugstinās atbilstoši viņa domas bagātībai un enerģijai. Samērā ar to, kā cilvēks attīsta savus garīgos spēkus, viņa debesis kļūst arvien smalkākas un skaistākas; visi ierobežojumi Domu Pasaulē tiek paša cilvēka radīti, un tāpēc katra debesis paplašinās un padziļinās vienlaicīgi ar dvēseles paplašināšanos un padziļināšanos.

Dalījums pēc laika un telpas Ugunīgajā Pasaulē neeksistē.

16 02 18 05Šajās debesīs mēs pastāvīgi atrodamies ar tiem, ko mēs mīlējām un godājām zemes dzīves laikā, – aizgājušus agrāk vai vēl arvien dzīvojošus uz Zemes. Mēs redzam viņus ap sevi, tādus pašus laimīgus un svētus, kā mēs paši, tādā formā, kādu mēs mīlējām uz Zemes, un saglabājam mūsu zemes attiecību pilnīgu apzināšanos, jo Ugunīgajā Pasaulē plaukst visi zemes mīlestības dēsti.

Kad runa ir par īstenu saikni starp divām dvēselēm, saziņa Ugunīgajā jeb Domu pasaulē ir ciešāka, tuvāka, maigāka nekā viss, ko mēs uz Zemes pazīstam, jo te nav šķēršļu starp vienu dvēseli un otru, un pilnā attiecībā ar dvēseliskās dzīves nozīmīgumu uz Zemes būs arī dvēseliskās saziņas nozīmīgums Ugunīgajā Pasaulē.

Telpai šeit nav atdalošas nozīmes, un katra dvēsele var atnāk uz saskarsmi ar citu dvēseli, tikai vēršot uzmanību uz viņu. Tādi vēstījumi notiek ne tikai „domas ātrumā”, bet arī ar absolūtu pilnību, ja dvēseles stāv uz viena attīstītības līmeņa, pareizāk sakot – katra dvēsele redz, kā tiek radīta doma citā dvēselē.

Šī stāvokļa laikā cilvēks plūc balvu par savu nesavtību uz Zemes. Viņš ir pilnīgi pārņemts ar savu personisko pieķeršanos, priekšroku domu svētlaimi un vāc šeit savu pienācīgo darbību augļus. Nekādas sāpes, skumjas, pat ne bēdu ēna neaptumšo viņa tīrā prieka gaišo horizontu.

Ugunīgā pasaule ir svētlaimes un neizsakāma prieka pasaule. Bet viņa ir arī vēl kaut kas lielāks nekā svētlaimīga miera vieta nogurdinātai dvēselei.

Viss, kas bija vērtīgs cilvēka prāta un morāles pārdzīvojumos viņa pēdējā zemes dzīvē, šeit tiek pakļauts dziļai iekšējai pārstrādāšanai un pakāpeniskai iemiesošanai noteiktās prāta un morāles īpašībās, kuras viņš nesīs sev līdzi nākamajā iemiesojumā.

Dzīve Domu Pasaulē nepavisam nav svētlaimīgs miegs ziedu zemē un nav bezmērķīgs bezdarbīgums; tā ir zeme, kurā prāts un sirds attīstās, brīvi no rupjās matērijas un no sīkumainām rūpēm, zeme, kurā tiek nodrošināts nākotnes progress. Šajās debesīs noritošā laika ilgums ir atkarīgs no materiālu daudzuma, ko cilvēks atnes sev līdzi no savas zemes dzīves. Pļāvums, kurš derīgs barošanai un īstenošanai Domu Pasaulē, sastāv no visām tīrajām domām un emocijām, dzimušām zemes dzīves laikā, visām prāta un morāles pūlēm un centieniem, visām atmiņām par nesavtīgu darbu tuvākā labā, visa, kas var tikt ievests dvēseles akordā un tātad var kalpot dvēseles attīstībai.

Tā es uzturējos Domu Pasaulē periodu, atbilstošu atnestajai garīgajai rezervei. Šeit viss labais, izdarīts pēdējā dzīvē, ieguva savu pilnīgu realizēšanu. Un, kad viss jau bija izsmelts, kad izdzerta pēdējā lāse no prieka kausa – tad viss, kas bija pārstrādāts spējās, tam visam piemīt mūžīga vērtība, iegāja manī pašā, un es nometu no sevis pēdējo no visiem saviem pagaidu apvalkiem – domas ķermeni, kurš izgaisa Domu Pasaulē; bet es sasniedzu savu īsteno dzimteni – Ugunīgo Pasauli.

Jā, Ugunīgā Pasaule ir cilvēka īstenā dzimtene, tā ir viņa zeme, kur viņš ir „mājās”. Šeit viņš atgriežas pēc ceļojuma uz zemes pasauli, uz „asaru ieleju”, kurp viņš dodas kā uz skolu, lai pamācītos un savāktu pieredzi. Šeit pats Cilvēks – viņa nemirstīgā daļa – pārdzīvo, ne ar ko neapgrūtināts, savu paša dzīvi, pilnā tās pašapzināšanās un zināšanas pakāpē, kādas viņš ir paspējis sasniegt.

Domu Pasaule un Ugunīgā Pasaule būtībā ir viena liela domas pasaule: pirmā – konkrētas domas pasaule, otrā – abstraktas, „ugunīgas domas” pasaule. Tāpēc Domu Pasauli var uzskatīt par Ugunīgās Pasaules zemāko sfēru. Augstākajā sfērā tiek īstenota visa pārpersoniskā domāšana – tas ir, tās domas, kuras pieder augstākajam, abstraktajam apgabalam.

Ugunīgās Pasaules ārējā sfēra – Nemirstīgā Cilvēka atrašanās vieta – sastāv no trīs apakšnodaļām, un cilvēks paliek kādā no tām atbilstoši savas evolūcijas pakāpei. Pirmajā, zemākajā līmenī atrodas milzīgs vairākums no 60 miljardiem dvēseļu, kuras veido zemākās cilvēces masu. Šis atpalikušais vairākums paceļas tikai līdz Ugunīgās Pasaules zemākajai sfērai, un arī tikai uz īsu mirkli, pēc tam, kad visi pagaidu apvalki ir nomesti.

Uz vienu mirkli tāda dvēsele pamostas apzinīgumā, zibenīga atmiņa apgaismo visu viņas pagātni, un viņa redz visus to aizsākušos cēloņus. Tāds pats paredzējuma uzliesmojums apgaismo viņas nākotni, un viņa redz visas sekas, kuras notiks viņas tuvākajā eksistencē. Tas ir viss, ko cilvēku vairākums spēj izjust šajā Ugunīgās Pasaules apgabalā.

Bet ir dvēseles, kuras savas zemes eksistences laikā ar domāšanu un mīļu dzīvi ir sagatavojušas to sējumu, kuru pļāvums tiek ņemts tieši šajā Ugunīgās Pasaules apgabalā. Šeit viņas sāk izjust cilvēka īsteno dzīvi, cienīgu pašas dvēseles eksistenci, nenospiestu ar apvalkiem, kuri visi pieder zemākajām pasaulēm. Un šeit cilvēks uzzina savu paša pagātni un noskaidro cēloņus, kurus viņš pats izsauca dzīvē, viņš atzīmē to mijiedarbību un no tiem izrietošās sekas un pat redz kaut ko no to ietekmes uz viņam priekšā stāvošo nākamo dzīvi.

Nākamajā, otrajā Ugunīgās Pasaules apgabalā atrodas salīdzinoši neliels skaits augstas evolūcijas dvēseļu, kuras viņu atrašanās uz Zemes laikā izpaužas ar iedzimtu kulturālību un dabisku izsmalcinātību. Tās ir tās dvēseles, kuras zemes eksistences laikā visu savu enerģiju ir veltījušas augstākajai prāta un morāles dzīvei; viņām vairs nav plīvura, kurš aizsedz pagātni, viņu atmiņa ir pilnīga un nepārtraukta. Trešajā, visaugstākajā apgabalā atrodas Skolotāju, Iesvētīto (Adeptu) un Viņu tuvāko mācekļu nemirstīgie „Es”.

 

Kas tas ir – „Es”?

16 02 18 06Es pārdzīvoju vairākas ‘nāves”, pēc noteiktiem laika intervāliem nometis vienu pēc otra visus savus pagaidu apvalkus: blīvo un ēterisko ķermeni, pēc tam jūtu ķermeni, domu ķermeni. Un tagad es esmu palicis es pats, kuram vairs nav ko nomest, tātad – vairs nemirstošs, tātad – nemirstīgs, mūžīgs… Kas tad ir šī nemirstīgais, mūžīgais „Es”?

Viņš ir trejisks. Pati augstākā daļa – tā ir Dievības daļiņa, Gara-Uguns dzirksts, Absolūta Stars; Austrumos tā saucas Atma. Šis dievišķais kodols ir iekļauts iekš Budhi – garīgajā dvēselē, garīgajā saprātā, „svētlaimes ķermenī”, tajā, kas saucas „sirds” un dod apgaismības spēju, spēju iekļūt lietu būtībā momentānas atklāsmes, tas ir, intuīcijas un jušanas-zināšanas (чувствознание) ceļā.

Atmas un Budhi savienojums veido „gara graudu” – dievišķo mūžīgo Monādi. Šis ugunīgais gara grauds ir neiznīcināms un nemainīgs, nesatricināms un mūžīgs. Viņš ir vienāds visiem cilvēkiem, viņš ir katra cilvēka dzīves neapzināts pamats.

Apkārt gara graudam uzkrājas un aug cilvēka apziņa – Manass jeb „Domātājs”. Tas ir augstākais saprāts, abstraktās domāšanas prāts, „ideju prāts”, pašapzināšanās. Viņš atbilst ugunīgās sintēzes, apgaismotas ar intuīcijas gaismu, loģikai.

Tā ir neiznīcīga dārgumu krātuve ar dzīves pieredžu un pārdzīvojumu rezultātiem, kuri ir cienīgi, lai tos saglabātu. Tajā glabājas reiz iegūtās prāta un morāles īpašības – citādi tās nevarētu pieaugt. Atma, Budhi un Manass kopā veido cilvēka nemirstīgo “Es”.

Šis Mūžīgais Cilvēks, individualizēts Dievišķais “Es”, ir persona, kura darbojas ķermeņos, kuros viņa ir tērpta. Viņas klātbūtne tad arī dod šo “es” sajūtu vienādi ķermenim un dvēselei. Būdams pašapzinošs, šis “Es” bieži pašapmānīgi identificē sevi ar to apvalku, kurā viņš darbojas visenerģiskāk.

Piemēram, jutīgam cilvēkam viņa “Es” saplūst ar fizisko ķermeni un vēlmju dabu (smalko ķermeni); no ķermeņa viņš iegūst savus priekus un iedomājas sevi un šos ķermeņus kā vienu, jo visa viņa dzīve ir tajos. Zinātniekam viņa “Es” mīt saprātā, tāpēc ka no saprāta darbības izriet visi zinātnieka prieki, viņā ir sakoncentrēta visa viņa dzīve. Un tikai nedaudzi spēj pacelties līdz garīgās filozofijas abstraktajām virsotnēm un sajust Mūžīgo Cilvēku kā savu īsteno “Es”.

Augstākā “Es” ietekmi uz saviem ķermeņiem sauc par “sirdsapziņu”, kad runa ir par morāli, un par “intuīcijas uzliesmojumiem”, kad tie apskaidro intelektu. Ja šie pēdējie ir tik pastāvīgi, ka kļūst normāli, to kopumu sauc par “ģēniju”. Un katrs no mums sevī nes šo visuma dārgumu, šo vienoto Uguni, nemainīgu visam Visumam!

Šim Mūžīgajam Cilvēkam nav nepastarpinātas izpausmes zemākajās pasaulēs. Tam viņam vajadzīgi pārvadītāji – ķermeņi, atbilstoši tām pasaulēm, kurās viņš izpaužas. Pārejošo apvalku kopumu, ar kura palīdzību cilvēks darbojas domu, smalkajā un fiziskajā pasaulē, Austrumos sauc par ‘personību”; viņa tiek radīta katram iemiesojumam uz Zemes.

Bet augstākā triāde Atma-Budhi-Manass – šis nemirstīgais koks, kurš no sevis izdala personības, līdzīgi lapām, kuras eksistē zemes dzīves pavasara, vasaras un rudens laikā, saucas “individualitāte”. Viņa dzīvo mūžīgi – viņa ietērpjas ķermeņos un nomet viņus tāpat, kā cilvēks uzģērbj sev jaunus tērpus un nomet tos, kad tie ir veci.

16 02 18 07Viņa ir daudzu iemiesojumu sasniegumu mūžīgais vācējs.

Aiziešanas no fiziskā ķermeņa process, saukts par nāvi, neskar individualitāti. Nometis visus ķermeņus, Mūžīgais Cilvēks paliek viņš pats. Un tad viņš atkal ir pie sevis mājās, kaut gan būtībā viņš nepameta savu mitekli; viņš tikai daļu savas apziņas un gribas nosūtīja uz zemākajām pasaulēm caur pārvadītāju no zemākās matērijas starpniecību.

Cilvēks dzīvo un izpauž savu darbību trīs pasaulēs: blīvajā ar savu rīcību, smalkajā ar savām vēlmēm, domu pasaulē ar savām domām.

Katrai no šīm pasaulēm cilvēkam ir ķermenis jeb apziņas pārvadītājs no šīs pasaules matērijas, kurš viņam kalpo kā šis pasaules izzināšanas un sazināšanās ar to līdzeklis. Cilvēks šos pārvadītājus izmanto vairāk vai mazāk ilgu laiku, un, kad viņam tie vairs nav vajadzīgi, viņš atmet tos prom.

Tas, ko mēs saucam par dzīvi un nāvi, individualitātei ir tikai viņas apziņas daļas pagaidu tiekšanās uz zemākajām pasaulēm, un pēc tam apziņas atgriešana augstākajās sfērās. Nāve ir tikai pārmaiņa, kura cilvēku atbrīvo no pašas smagākās no viņu sasaistošajām ķēdēm; nāve ir tikai ieiešana plašākā dzīvē, atgriešanās, pēc īsas trimdas uz zemes, cilvēka īstenajā miteklī – pāriešana no cietuma uz kalnu gaisa brīvību. Nāve ir vislielākā no zemes ilūzijām: nāves nav, ir tikai pārmaiņa dzīves apstākļos.

 

Gatavojos atkal piedzimt

Kad beidzās manas atrašanās Ugunīgajā Pasaulē termiņš, man, katram Domātājam, pienāca gaišredzības moments.

Vienā mirklī es ieraudzīju savu pagātni un cēloņus, radītus šajā pagātnē, kuri darbosies manā nākotnē, un mana tuvākā iemiesojuma vispārējās aprises pavērās manā priekšā bez plīvura. Katram, kurš sāk jaunu zemes dzīvi, ir apskaidrības dzirksts, kad viņš saprot, kādi cēloņi liek viņam pieņemt vienu vai otru pārbaudījumu – tā tiek nosacīti zemes dzīves uzdevumi.

Kas liek atgriezties uz Zemes? Kosmiskais likums: kā bads grūž izsalkušo pie barības, tā iemiesošanās likums gatavam garam liek tiekties uz viņa iemiesojuma laiku. Pienāk brīdis, kad viņš asi sāk just magnētisku pievilkšanos zemes iemiesojumam, jo tikai Zeme ir tā krāsns, kurā transmutējas mūsu enerģijas un izdodas atjaunot un sakrāt jaunas.

Augsts gars nepretojas dabiskai esības maiņai, viņš priecājas par iespēju pilnveidot savas dzīves jaunu šķautni. Viņš palīdz atrast grūtus uzdevumus, lai ar tiem izmēģinātu atjaunoto apziņu. Augstākais gars tiecas uz grūtu ceļu.

Nav viegli tuvoties zemes sfērām no augstākās pasaules. Šo ieniršanu var salīdzināt ar nirēja darbu. Kā ūdenslīdējam ir jāuzvelk smagas bruņas, tā uz Zemi ejošajam ir sevi jāieskauj smagā miesā.

Pieredzējis peldētājs no augstuma metas ūdeņu dziļumā; atgriežoties virspusē, viņš jūt prieku un drosmi. Tāpat arī apzinošs gars iegremdējas miesas matērijā, lai atkal augšupceltos uz kalnu sfērām. Pieredze tādu pārbaudījumu dara priecīgu.

Un, lūk, kad beidzās manas atrašanās Ugunīgajā Pasaulē termiņš, es nolaidos Domu Pasaulē. Es izstaroju zināmu enerģijas daļu vibrācijās, kuras man piesaistīja Domu Pasaules matēriju un ietērpa mani tajā. No viņas es ar Augstāko Būtību palīdzību uzbūvēju domas ķermeni sākumam jaunai nodaļai no manas dzīves mūžīgās vēstures.

Kad bija uzbūvēts domas ķermenis, kopā ar šo ķermeni es nolaidos Smalkajā Pasaulē. Manas enerģijas, kuras turpināja tiekties uz āru, man apkārt savāca Smalkās Pasaules matēriju. No šīs matērijas tika uzbūvēts mans smalkais ķermenis – vēlmju ķermenis.

Tālāk es uzbūvēju ēterisko ķermeni no Blīvās Pasaules ēteriskās matērijas. Ēteriskais ķermenis ir nākamā fiziskā ķermeņa precīza kopija, pareizāk, tas ir oriģināls, jo viņš eksistē agrāk par fizisko. Pēdējais savā dzemdes periodā viņu precīzi kopē.

Kad visi šie apvalki bija radīti, pienāca fiziskās dzimšanas laiks. Augsti attīstīts cilvēks, kurš dzīvo ar augstāko apziņu, ģimeni, kurā viņam jāpiedzimst, izvēlas pats. Neattīstītiem cilvēkiem šo jautājumu izlemj karmas Valdnieki – Viņi nosaka ģimeni un apstākļus, kuros šim cilvēkam ir jāpiedzimst, vadoties pēc tām vēlmēm un centieniem, kurus cilvēks atrada iepriekšējā dzīvē, citādi sakot, pēc tām sekām, kuras viņš radīja.

Fizisko ķermeni cilvēkam dod viņa vecāki, turklāt viņi var nodot viņam tikai fizisko iedzimtību – tās rases un nācijas, kurā cilvēks no jauna dzimst, raksturīgās īpatnības. Tā ir vienīgā iedzimtība, kuru cilvēks saņem no vecākiem – visu pārējo jaunajā dzīvē viņš ienes pats. Prāta un morāles īpašības no vecākiem uz pēctečiem netiek nodotas.

Piemēram, ģenialitāte nemēdz būt iedzimta un netiek nodota no tēva dēlam. Tā vietā, lai būtu pakāpeniski pilnveidojamās ģimenes noslēgums, ģēnijs parādās pilnīgi negaidīti. Ja viņam ir pēcteči, tad viņš nodod viņiem tikai savas ķermeniskās īpašības, nevis garīgās – ģēnija bērns bieži piedzimst par stulbeni, bet parasti vecāki dod dzīvību ģēnijam.

No grāmatas “Austrumu kosmiskās leģendas[1]

 

No visām radošajām enerģijām pati augstākā joprojām ir doma. Kas tad būs šīs enerģijas kristāls? Kāds domā, ka precīza zināšana būs domas vainags. Taču pareizāk būtu teikt, ka domu vainago Leģenda. Leģendā iekļausies radošās enerģijas jēga un īsā formulā izpaudīsies cerības un sasniegumi.

Nav pareizi domāt, ka leģenda pieder iluzorai senatnei. Prāts bez aizspriedumiem atšķir leģendu, kura tiek radīta visās Visuma dienās. Katrs tautas sasniegums, katrs vadonis, katrs atklājums, katrs posts, katra varoņdarbs ietērpjas spārnotā leģendā.

Tāpēc nenicināsim patiesības leģendas, bet paraudzīsimies vērīgi un parūpēsimies par īstenības vārdiem. Leģendā izpaužas tautas griba, un mēs nevaram pateikt nevienu melīgu leģendu. Spēcīga kolektīva garīgi centieni iemūžina īstenas zināšanas tēlu, un simbola apvalks nozīmē pasaules zīmi, tāpat kā pasaules valoda evolūcijā ir neizbēgama. Taisnība ir kopējas valodas meklētājiem. Taisnība ir pasaules leģendas radītājiem. Trīskārt taisnība ir varoņdarba nesējiem.

(Agni Joga, Dzīvā Ētika)

16 02 18 08

 

Parādījies internetā 18.02.2016

http://cont.ws/post/204815

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Космические легенды Востока” http://www.koob.ru/stulginskis/kosmicheskie_legendi_vostoka (Tulk. piezīme)