Ludmila Čupetkina - DEBESU SVINĪGĀ MŪZIKA

16 02 06 02

16.02.06.

30. janvārī – vebinārs ar Dievišķo Aizgādni. Un es nevarēju tajā piedalīties. Tā bija sestdiena, un mums ar vīru bija jābrauc pie vecākā dēla, kurš ir nokļuvis sarežģītā dzīves situācijā…

Vīrs mani pamodināja agri no rīta, un es dažas minūtes sēdēju un domāju. Ļoti negribējās izlaist šo vebināru, bet variantu nebija. Un mēs kopā aizbraucām.

31. janvārī piedalījos vebinārā ar DD. Palūdzu atsūtīt šo vebināru ierakstus. Pa dienu tos noklausīties neizdevās.

Naktī no pirmā uz otro februāri es pamodos… Pulkstenis rādija 1:50 naktī pēc Maskavas laika. Istabā bija smacīgi…

Atvēru logu, un istaba piepildījās ar vēsu svaigu gaisu. Iekšējā sajūta teica priekšā, ka eksistē cits manis tik agras pamošanās cēlonis…

Sāku sevi klausīties…

Parādījās vēlēšanās noklausīties viena no vebināriem ierakstu, nolēmu – ar DD, jo es tajā piedalījos.

Ierakstu ar Dievišķo Aizgādni (uz kuru es nebiju) atstāju labvēlīgākam laikam. (Tā es, lūk, domāju!)

E-pasta vēstulē ieraksti atradās blakus. Atvēru augšējo pēc atrašanās vietas un sagatavojos klausīties DD…

Taču iznāca sekojošais…

Tas, ko es izdzirdēju, lika manam ķermenim izstiepties kā stīgai… vēl neko nezinot, es pēkšņi skaidri apzinājos: TŪLĪT KAUT KAS NOTIKS…

Tas bija ieraksts ar DA. Bet no kurienes tāds stāvoklis?... Mana sirds pukstēja ātri, ātri, it kā es gatavotos izdarīt milzīgu lēcienu…

Es dzirdēju Natašas balsi – mēs meklējām Dievišķo Aizgādni un nekādi nevarējām viņu atrast…

GRANDIOZITĀTES sajūta mani neatstāja… Es mēģināju nomierināties un nevarēju…

Manā iekšienē noritēja kaut kāds no manis atsevišķs process…

Es „ķepurojos” pa sutratmu augšup, un man nekas neiznāca… es mēģināju nokļūt tajā vietā, kur atradās pēc LIELĀS PĀRVEIDOŠANĀS MIHAĒLS…

Beidzot es izdzirdēju Natašas balsi: ar lēcieniem ejam augšā, rāviens uz augšu un it kā ar āķīti pieķeramies, un tālāk atkal uz augšu un atkal ar āķīti… un tā, kamēr neaiziesim… Ļoti augstu!

Jā! Šie āķīši man palīdzēja, un es turpināju kāpt uz augšu…

Staru uz augšu pa sutratmu un nostiprinājos, un atkal metu staru un nostiprinājos…

Mans fiziskais ķermeni turpināja stiepties un izstiepties, un es ar gribasspēku viņam tajā palīdzēju…

Galvā radās doma: droši vien nespēšu…

Un atkal āķītis, un vēl viens, un vēl… daudz āķīšu…

Reālajā režīmā es sāku raudāt… Spriegums bija ārkārtīgs… deniņos klaudzēja… ķermenis turpināja stiepties stīgā…

Apzinos, ka esmu sasniegusi!!

Mēģinu piemeklēt vārdus un saprotu, ka to nav, lai aprakstītu notiekošo…

GRANDIOZITĀTE! SVINĪGUMS! SKAISTUMS! DIŽENUMS! NEREĀLA MĒROGA NOTIKUMS!

Vārdu patiešām man vairāk nav!

Kaut kas LIELS! Viss ir sakoncentrējies tikai sajūtās…

Mūsu Visuma Radītājs Mihaēls ir pacēlies pa savām vibrācijām un pārvērties CITĀ BŪTĪBĀ, LIELĀKĀ! Turklāt atkalapvienojies ar Dievišķo Aizgādni.

Un mēs atrodamies SVINĪGAJĀ KRONĒŠANAS CEREMONIJĀ…

Es biju satriekta no notiekošā… Tādu augstu vibrāciju es jutu pirmoreiz!

Viss seanss pagāja vienā elpas vilcienā, palaikam man krita ciet ausis, kā lidojuma laikā. Manā fiziskajā ķermenī bija jūtamas stipras vibrācijas. Augšējās un apakšējās ekstremitātēs pulsēja enerģija, pastiprināti strādāja čakras, griežoties lielā ātrumā… Pacelšanās lidojumā sajūta!

Dziļa meditācija un manas reālas klātbūtnes tur sajūta… Mans ķermenis arī tiecās uz šiem augstumiem… No nostiepuma bija jūtamas sāpes muskuļos, bet es tam nepievērsu uzmanību. Lūk, viņa, daudzimensionalitāte… vienlaicīgi tu atrodies gan tur, gan šeit, gan vēl kaut kur…

Svētīšana… un es izsaku savu lūgumu…

Jaunās iespējas un potenciālu nosaka interese. Un manī ienāk… Vienotības programma.

Seanss ir pabeigts. Un es atgūstos…

Gultā blakus man guļ H. Koteļņikovas jaunās grāmatas, kuras es pa dienu saņēmu pa pastu.

Tīri mehāniski paņēmu pirmo pagadījušos grāmatu… „Sarunas par jauno ezotēriku” („Беседы о новой эзотерике”)[1] un sāku lasīt…

Ceļojums pa nulles kanālu jeb meditācija „Saulespuķe”…

Uzreiz iztēlojos saulespuķi, un domās ieeju viņas galviņā, laižos lejā pa viņas kātu un nolaižos saknēs… savos apakšējos aspektos…

…Plaši gaiši koridori, gaišas sienas, es pat redzu grīdas segumu – gaišs linolejs.

Atjaunoju nesenā stāvokļa ainu – pelēkas paneļa flīzes un pelēki griesti – aina no nodotas mājas ar neapstrādātu apdari…

Tas viss notika spontāni. Ne uzreiz apzinos, kas es tos apgaismoju…

Manas galvas smadzenes ir nogurušas. Skatos pulkstenī – piektās stundas sākums no rīta. Un aizmiegu.

Pamodos ar svinīgu mūziku iekšienē… Uzreiz atcerējos neparasto nakti. Un klusi sev uzsmaidīju.

Es tur biju…!

Piegāju pie loga. Pasaule aiz loga bija arvien tā pati. Daudz sniega, kurš, neskatoties, ka laika apstākļi ir plusos, nesteidzās kust.

Tikai es biju jau citāda… Sāku sevī ieklausīties… Kas ir izmanījies?

Manī līdz šim brīdim skan DEBESU SVINĪGĀ MŪZIKA… Veseluma stāvoklis iekšienē, un tā negribas to visu „izšļakstīt”.

Ir izmainījusies domāšana… manas domas no haotiskām un intensīvām pārvēršas plūstošā sistēmā, kura pieņem visu…

Es apzinos sevi gan kā novērotāju, gan kā novērojamo…

Šajā manā pēdējā inkarnācijā uz šīs planētas es tuvojos mīlestības un katra pieņemšanas sākotnēm… Es sevi pieņemu un mīlu…

Istabā ienāca jaunākais dēls un uzsmaidīja man savu apbrīnojamo smaidu! Un man ir lielisks vīrs, kurš ir aizbraucis uz darbu uz Maskavu.

Un es atkal piegāju pie loga. Nē! Pasaule aiz loga arī ir kļuvusi citāda!

Un es ieraudzīju pavasara palāses no jumtiem… Un tas februāra sākumā! Un blakus guļošas sniega kupenas! Viss tika harmoniski ir savienojies!

Ja es būtu gleznotāja, tad uzgleznotu šo ainu! Un nosauktu to „Visa, kas ir, Vienotība”.

Un miers uz planētas Zeme noteikti iestāsies! Tāpēc ka maināmies MĒS, KURI DZĪVOJAM UZ ŠĪS PLANĒTAS!

Pateicos visiem!

Ar cieņu pret visu, Ludmila Čupetkina

 

Pievienots 06.02.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/torzhestvennaya-muzika-nebes

Tulkoja Jānis Oppe