Irina Akulova - Džoels Vitons: dvēselei nav dzimuma un dzīves jēga – apmācīšanās un attīstīšanās

16 01 26 08

Doktors Džoels Vitons ir Toronto Universitātes psihiatrijas profesors un hipnoterapeits, kā arī pētnieks metafiziķis un zinātnieks, kurš nopietni ir nodarbojies ar pagājušo dzīvju un telpas starp dzīvēm pētījumiem, kaut oficiālā akadēmiskā zinātne līdz šim laikam neatzīst reinkarnācijas eksistēšanu.

Tas, ka eksistē pasaule, kurā dvēseles atrodas starp iemiesojumiem, bija zināms jau senajiem tibetiešiem.

Mirušo Grāmatā šī telpa ir daudzkārt pieminēta un saucas „bardo”, kas burtiski nozīmē „telpa, kura ir pārpildīta ar nozīmīgiem notikumiem dvēselei, kura pametusi ķermeni”.

Kad Džoels Vitons eksperimentāli atklāja telpu starp dzīvēm, saņemot atgriezenisko saiti no hipnozes stāvoklī iegremdētiem klientiem, viņš to nosauca par metaapziņu.

Džoela Vitona pētījumi un grāmata „Dzīve starp dzīvēm”

Grāmata „Dzīve starp dzīvēm”[1] ir tikpat ievērības cienīga kā tās divi autori – Džoels Vitons un Džo Fišers un viņu savstarpējo attiecību vēsture.

Džoels Vitons iegrima medicīnas pētījumos Toronto Universitātē, vienlaikus eksperimentējot ar hipnozi. Ar laiku viņš sāka pētīt pagājušās dzīves ar zinātnieka bezkaislīgu skrupulozumu.

Tajā pašā laikā, pateicoties savām profesionālajām eksperta zināšanām, Džoels Vitons tika iecelts par galveno psihiatru Toronto Universitātes koledžu sistēmā.

Paaugstinājumam bija jāaizsargā zinātnieka stāvoklis un jānodrošina finansējums viņa daudzo karjeras interešu sfērā, starp kurām ievērojamu vietu ieņēma smadzeņu viļņu pētīšana bērniem ar apgrūtinātu apmācību.

Visi šie faktori spieda Džoelu Vitonu atteikt Džo Fišeram viņa pieprasījumā par materiālu grāmatai „Gadījums pāriemiesojumam” 1982. gadā.

Cik gan pārsteigts bija Džo Fišers, kad pēc dažiem gadiem doktors Vitons viņam piedāvāja kopā pastrādāt pie grāmatas par pieredzēm iemiesojumu starpperiodā.

Fišers ar entuziasmu sāka rakstīt grāmatu, kur balstījās uz atskaitēm par Džoela Vitona pētījumiem un viņa pacientu pieredzi par atrašanos telpā starp dzīvēm regresiju laikā.

16 01 26 09

„Garīgie audzinātāji palīdz noteikt, kad un kur dvēseles iemiesosies. Viņi ievieto konkrētās ģimenēs un kopienās, vadoties pēc karmas daudzuma, kuram jātiek sabalansētam starp cilvēku grupām, ka arī pēc dvēseļu, kurām ir kopīga misija, apvienošanas uzdevuma.”

Abi autori intuitīvi juta, ka bardo un metaapziņas sfēra ir jaunu zināšanu avots, kā arī tai ir terapeitiska vērtība.

Tomēr grāmatas lielākā daļa apraksta pagājušās dzīves, nevis telpu starp dzīvēm. Ar hipnozes palīdzību doktors Vitons ieveda klientus viņu pagājušajās dzīvēs, kur viņi no jauna pārdzīvoja notikumus, kuri bija kļuvuši par cēloni slimībām pašreizējā dzīvē. Pateicoties tam, pacientu izdziedināšana kļuva iespējama.

Tā, piemēram, vienam doktora klientam bija neizskaidrojamas bailes salauzt kāju, kā arī ieradums grauzt nagus, bailes lidot un dīvaina velkme tikt spīdzinātam.

Regresijas procesā noskaidrojās, ka pagājušajā dzīvē šis cilvēks bija britu pilots Otrajā pasaules karā, tika notriekts ar ložu krusu, no kurām viena pārsita fizelāžu un aizķēra kāju. Viņš tik tikko paspēja katapultēties ar izpletni, un viņu sagrāba nacisti, kuri viņu spīdzināja, norāva nagus un galu galā nošāva.

Sk. arī Sāpes mugurā? Jums iedūra ar šķēpu pirms 700 gadiem

Vitona pacienti bija dažādu iedzīvotāju slāņu cilvēki, daži vispār neticēja reinkarnācijai. Kopīgais, ko visos gadījumos izdevās fiksēt zinātniekam:

  • dvēselei nav dzimuma, katrs pārbaudāmais ir nodzīvojis dzīves kā vīrieša, tā arī sievietes ķermenī,
  • katras dzīves jēga – apmācīšanās un attīstīšanās, un reinkarnācija veicina šo proecesu.

Bez informācijas, iegūtas no Džoela Vitona, Džo Fišers grāmatā atsaucas arī uz daudziem citiem preses avotiem par pagājušajiem iemiesojumiem. Pirmoreiz darbs „Dzīve starp dzīvēm” tika izdots 1987. gadā.

Telpas starp dzīvēm daba

Periodu starp dzīvēm, kurš seko aiz nāves un iet pa priekšu dzimšanai, apraksta cilvēka būtību bezķermeņa telpā starp iemiesojumiem.

Autori metaapziņu nodefinēja kā īpašu apziņas izmainītu stāvokli, kurš raksturojas ar informētību no vienas dzīves līdz nākamajai. Vitons un Fišers sniedza arī bagātus vēsturiskus un precedenta priekšnosacījumus, lai noformulētu šo jēdzienu.

Sākotnēji Džoela Vitona pētījumi skāra pagājušās dzīve, un tie nejauši aizveda viņu pie bardo dabas pētīšanas. Lai izpētītu šo jomu, viņš sāka uzdot jautājumu: „Kas ar mums notiek starp zemes iemiesojumiem?

Grāmatas pirmajā daļā ir dots apraksts telpai starp dzīvēm, kura ietver starpperiodu, kur galvenā uzmanība ir veltīta zināšanu iegūšanai, kā dvēseli sagatavot nākamajam iemiesojumam.

Autori apgalvo, ka pati bardo daba prasa bezķermeņa pieredzi, lai būtu par pavadoni zemes iemiesojumam. Tādā plānošanas stāvoklī savai evolucionārajai virzībai visuzticīgākās dvēseles stāda plānus vairākām nākamajām dzīvēm.

16 01 26 10

Doktora Vitona klienti apstiprināja, ka eksistē „Dieva tiesas” Komisija, kurā parasti ietilpst trīs vecākās būtnes.

Šo būtņu funkcijas būtība ir šāda:

  • iniciēt pēdējās dzīves kritisko epizožu apspriešanu,
  • piedāvāt retrospektīvas rekomendācijas un darbaudzināšanu,
  • apliecināt dvēselei, ka katra pieredze veicina personisko attīstību.

Grāmatas otrā daļa ietver vairākus iegremdēšanās gadījumus, kā arī telpas starp dzīvēm terapeitiskās izmantošanas zinātniskus skaidrojumus.

Sk. arī Reinkarnācijas terapija: dziedināšana ar atmiņām

Sniegtie gadījumi ir lielisks pagājušās dzīves terapijas piemērs un ietver sevī atbilstošu pieredzi metaapziņā.

Tā ir saspiestāka nekā pagājušās dzīves notikumi, daļēji grūtību dēļ, kuras parasti izjūt klienti, kad mēģina piemeklēt atbilstošus vārdus, lai aprakstītu savu atrašanās tajā telpā pieredzi.

Grāmatas noslēdzošā trešā daļa turpina regresijas gadījumu aprakstus un ietver vairāk informācijas par bardo pētījumiem no pacientu puses, kā arī šīs informācijas savstarpējo sakaru ar pārbaudāmo pašreizējiem fiziskajiem un psiholoģiskajiem bloķējumiem.

Bezķermeniskais apgabals

Mājas – tas ir tas, ko jūs uzskatāt par mājām. Tas, kā izskatās un tiek sajusta dzīve starp dzīvēm, ir tikai katra cilvēka gaidu un domtēlu atspoguļojums.

Tibetas Mirušo Grāmatā (pazīstamā arī ar nosaukumu Bardo Todol) vairakkārt tiek runāts, ka bardo iemītnieks savu apkārtni rada no sava saprāta satura. Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner) apgalvoja, ka mūsu iekšējās pasaules domas un mentālie tēli paveras mūsu priekšā pēc nāves kā ārēja pasaule.

„Pēc nāves, – viņš saka, – visas mūsu domas un mentālie priekšstati parādās dvēseles priekšā kā varena panorāma.”

Dodoties uz metaapziņu, doktora Vitona pārbaudāmie ziņoja par dažādiem apstākļiem, kuros viņi ir nonākuši. Lūk, daži viņu liecību piemēri:

„Es redzu lieliskas pilis un pašus brīnišķīgākos dārzus.”

„Mani ielenc visdažādāko izmēru abstraktas formas, dažas no tām ir iegarenas, citas – cilindriskas.”

„Ainavas, vienmēr ainavas, un viļņi veļas uz krastu.”

„Es eju bezgalīgā neesamībā – nav ne grīdas, ne griestu, ne zemes, ne debess.”

„Viss ir aukstākajā pakāpē brīnišķīgi. Tur nav materiālu lietu, un tomēr tur viss ir… baznīcas un skolas, un bibliotēkas, un rotaļlaukumi…”

„Man nav zināms par atrašanos kaut kur. Tēli pie manis nāk it kā no nekurienes.”

Cilvēks, kurš atcerējās sevi pirms dzimšanas šajā dzīvē, sākumā nonāca milzīgā rievotā alā. Alas galā atradās siena, un, pacēlies uz tās augšā, pārbaudāmais paskatījās atpakaļ uz krāšņu zaļu zemes plaknes vīziju.

Viņš savu aprakstu turpināja tā:

„Bija sajūta, ka es vienlaikus atrados abās pasaulēs. Man likās, ka es jūtu veģetāciju un zemes atmosfēru.

Bet no otras puses, tur bija daudz vairāk gaismas, un gaiss bija retinātāks. Mēs ar pavadoni sākām iet šīs citas pasaules virzienā, kura parādījās kā vieta Vidusjūrā.

Tur bija klusi un mierīgi, un tā vieta likās bezgalīga. Nobalsinātas būves veidoja pudurus zem zemiem pakalniem. Maiga, zeltīta gaisma plūda zem arkām un lējās no istabu iekšienes.”

Liekas, ka cilvēkiem dažreiz piešķir „dekorācijas”, kuras viņi ir iztēlojušies vai vēlējušies tajā laikā, kad bija uz Zemes. Bet fundamentālisti, kuri stingri tic doktrīnai, ka tiks atalgoti ar audienci pie Jēzus Kristus un baznīcas solu viņa Debesu Valstībā, saņem tikai vilšanos.

Sk. arī Filma par dvēseļu pasauli, kura reālistiski parāda dvēseļu dzīvi pēc nāves

16 01 26 11

Dzīve starp nāvi un jaunu dzimšanu ir bagāta un mainīga, tāpat kā dzīve starp dzimšanu un nāvi. Rūdolfs Šteiners

Doktors Vitona pārbaudāmie ar šauri reliģiskām pagājušajām dzīvēm konstatēja, ka sarežģītu un ilgstošu personiskās evolūcijas tecējumu nevar izspiest vienkāršots priekšstats par „pestīšanu”.

„Viktors Braknels, Maikla Galandera, mūsu pirmā karmiskā tematiskā pētījuma pārbaudāmā, personība no pagājušās dzīves, bija septiņpadsmitā gadsimta dievbijīgs puritānis, nesatricināms savā pārliecībā, ka viņš ir pildījis Dieva gribu.

Vienlaicīgi viņš bija nesatricināms savā ticībā, ka viņš pēc nāves tiks atalgots ar iespēju ieraudzīt Jēzu. Taču dzīve starp dzīvēm nenesa viņam ne Kristus redzējumu, ne debesu paspārni.

Tā vietā viņš nonāca situāciju priekšā, kuras viņu spieda, viņa aklumā, sagādāt ciešanas citiem.”

Dažas mūsu pieredzes pēc pāriešanas balstās uz mūsu ticējumu sistēmu un uz to, cik atvērts ir mūsu saprāts.

Sk. arī Dzīves pēc nāves eksistēšanas pierādījumi no pazīstamiem ekspertiem

Dzīve starp dzīvēm – mūsu dabiskās mājas

Grāmatā „Dzīve starp dzīvēm” ļoti spilgti un ar metaforām tiek aprakstīta mūsu pāriešana starp pasaulēm.

Senie zināja to, ko mūsdienu cilvēks tikai sāk saprast. Dzīve starp dzīvēm tad arī ir mūsu dabiskās mājas, no kurām mēs riskējam doties grūtos klejojumos fiziskajā iemiesojumā.

Menlijs P. Holls (Manly P. Hall) grāmatā „Nāve uz atdzimšanu”[2] iemiesojuma pieredzi salīdzina ar ūdenslīdēju skafandrā, kurš pamet gaismu un svaigu gaisu, kur viņam ir mājīgi, un laižas uz jūras dibenu… smagais skafandrs – tas ir fiziskais ķermenis, bet jūra – dzīves okeāns.

Dzimstot cilvēks uzģērbj skafandru, taču viņa gars vienmēr ir nesaraujami saistīts ar augstāko gaismu.

Cilvēks nolaižas skumju un mirstības jūras dziļumos, kuros viņš var atrast noslēptus vieduma dārgumus.

Šīs ļoti vērtīgās pērles pieredzei un sapratnei un, lai izvilktu no tās labumu, viņam ir jāpārvar dažādi apstākļi.

Kad dārgums ir atrasts, jeb cilvēka darbs ir izpildīts, viņu atkal paceļ laivā un noņem smagās bruņas, viņš ieelpo svaigu gaisu un atkal jūtas brīvi.

Vieds cilvēks saprot, ka epizode, kuru mēs saucam par dzīvi, ir tikai viens ceļojums uz jūras dibenu, kur mēs esam nolaidušies pirms tam daudz reižu un kur mums jāatgriežas atkal un atkal, kamēr neatradīsim dārgumu.

P.S. Bet jūs esat bijuši telpā starp dzīvēm? Padalieties savās pieredzēs un atklāsmēs.

 

Pievienots 26.01.2016

http://journal.reincarnationics.com/zhizn-mezhdu-zhiznyami-issledovaniya-doktora-dzhoela-uittona/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Joel Whitton, Joe Fisher. „Life Between Life” / Джоэл Уиттон, Джо Фишер. „Жизнь между жизнями” (Tulk. piezīme)

[2] Skat. Manly P. Hall. „Death to Rebirth / Мэнли П. Холл. „Смерть к возрождению” (Tulk. piezīme)