Vitamīns (B17) pret vēzi

Autors sniedz zinātniskus pierādījumus, ka vēža profilakse ir ļoti vienkārša, un brīnās: kāpēc gan ortodoksālā medicīna ir pieteikusi karu zālēm, ar kuru palīdzību daudzas klīnikas ir sekmīgi izārstējušas savus pacientus?

 

Amerikas ebreja rakstnieka-dokumentālista Edvarda Grifina (Edward Griffin) grāmata „Pasaule bez vēža” („World Without Cancer”) veltīta viena atklājuma vēsturei, kura galvenais varonis ir Vitamīns B17 jeb laetrils, jeb amigdalīns[1]viela, kura strauji iznīcina vēža šūnas. Autors sniedz zinātniskas liecības, ka vēža profilakse ir ļoti vienkārša un brīnās: kāpēc gan ortodoksālā medicīna ir pieteikusi karu zālēm, ar kuru palīdzību daudzas klīnikas ir sekmīgi izārstējušas savus pacientus?

Autors atrod atbildi nevis zinātnē, bet vēža sfēras politikā – tā ir paslēpta to ekonomiskajās motivācijās, kas dominē medicīnas biznesā. Ja ik gadus miljardiem dolāru tiek tērēti pētījumiem vēža sfērā, un citi miljardi nāk no ķīmisko savienojumu pārdošanas, tad mums iezīmējas pilnīgi saprotama aina: no vēža dzīvo vairāk cilvēku, nekā no viņa mirst. Un, ja risinājumu var atrast vienkāršā vitamīnā, tad vienā mirklī sabrūk milzīga industrija, kura, pats par sevi saprotams, tam visiem spēkiem pretojas. Farmaceitiskās kompānijas veic pētījumus tikai par tiem ķīmiskajiem savienojumiem, kurus tās izgudro, tādejādi, ja zāles ir apstiprinātas, tām rodas ekskluzīvas tiesības to pārdošanā. Un tās nekad nepiekritīs veikt pētījumus par vienkāršu barību, kuru tās nevar nopatentēt un kura tiek pārdota jebkurā lielveikalā. Viela, kura nogalina vēzi, tika atrasta kauliņos vairumam augļu, tajā skaitā aprikozēs. Aprikozes sēkla tika pasludināta par zālēm pret visiem pazīstamajiem vēžiem jau pirms 35 gadiem. Zinātnieki paziņoja – ja šīs sēklas ietilpst cilvēka ikdienas diētā, vēža šūnas viņam nekad neattīstīsies, tāpat kā, piemēram, cilvēks nekad nesaslims ar cingu, ja viņš dienā noēd vismaz vienu apelsīnu. Transnacionālās farmaceitiskās kompānijas kopā ar ASV medicīnas biznesu piespieda FDA (Produktu un zāļu kontroles pārvalde) pasludināt par nelikumīgu „svaigu” aprikožu kauliņu, kā arī vitamīna B17 ar tam klāt pieliktu informāciju par pretvēža efektu, pārdošanu.

Vitamīns B17 ir atrasts ābola, persika, ķirša, vīnogas un aprikozes sēklās. Viņš ir konstatēts dažos pupu dzimtas pārstāvjos un daudzos zālaugos, kā arī rūgtajā mandelē. Cietais kodols aprikozes dziļumā nemaz neatrodas tur, lai to izmestu. Faktiski šis blīvais koka apvalks aizsargā vienu no lieliskākajiem pārtikas produktiem uz zemes. Doktors Ernsts T. Krebs, Juniors (Ernst T. Krebs, Jr.) – bioķīmiķis no Sanfrancisko, ir izvirzījis teoriju, ka vēzi, līdzīgi kā cingu[2] un pelagru[3], neizraisa kāda noslēpumaina baktērija, vīruss vai toksīns, bet tā ir slimība vitamīnu deficīta dēļ, kuru izraisa būtisku komponenšu trūkums mūsdienu cilvēka barības devā. Viņš šo komponenti identificēja kā daļu no nitrilocīdu dzimtas, kura ir bagātīgi sastopama dabā vairāk nekā 1200 ēdamos augos. Īpaši lielā daudzumā šo komponenti satur Prunus Rosacea (rūgtā mandele, aprikoze, dzeloņplūme, ķirsis, persiks un plūme) dzimtas augļu sēklas, bet to satur arī zālaugi, kukurūza, sorgo, prosa, kasava (tapioka), linsēklas, ābolu sēklas un daudzi citi pārtikas produkti, kurus no cilvēka diētas ir aizvākusi mūsdienu civilizācija. Pierādījumi, kurus doktors Krebs sniedz sava viedokļa atbalstam, ir iespaidīgi. Pirms dažiem gadsimtiem mēs barībā lietojām ar vitamīnu B17 bagātu prosas maizi, bet tagad mēs dodam priekšroku baltmaizei, kura to nesatur. Kādreiz mūsu vecmāmiņas piestā grūda plūmju, rozīņu, zaļo vīnogu, ābolu, aprikozu un citas sēklas un sagrūsto pulveri pievienoja saviem ievārījumiem un konservējamiem produktiem. Vecmāmiņa nezināja, kādēļ viņa to dara, taču šo augļu sēklas ir pats spēcīgākais vitamīna B17 avots pasaulē. Neatkarīgi pētījumi parādīja, ka cilts Hanza Himalajos nekad nebija sastapusies ar vēzi līdz tam laikam, kamēr viņu diēta bija bagāta ar prosu un aprikozēm. Taču, tikko viņi sadūrās ar rietumu diētu, viņi sāka slimot ar vēzi. Šo atradumu jēga nevar nepārsteigt. Bet, ja mēs pirms daudziem gadiem spējām uzvarēt cingu (C vitamīna deficītu), kāpēc gan mēs šodien esam bezspēcīgi pret vēzi? Atbilde ir vienkārša – rietumu valdības liec muguras zem farmaceitisko transnacionālo korporāciju, Produktu un zāļu kontroles pārvaldes (FDA), Amerikas Medicīnas Asociācijas spiediena. Tās visas savā laikā veica kopīgu kampaņu pret vitamīnu B17, kura balstījās uz faktu, ka vitamīns sevī satur „nāvējošu” cianīdu (zilskābes sāļus). B12 arī sevī satur ievērojamu daudzumu cianīda, taču neviens no veikaliem tos prom nav vācis. Doktora Krebsa laetrils tika iegūts no aprikozu kauliņiem un pēc tam sintezēts kristāla formā, balstoties uz saviem paša unikāliem procesiem. Bet pēkšņi FDA apbēra presi ar stāstu par nelaimīgu pāri no Sanfrancisko, kuri saindējušies, ēdot svaigus aprikozu kauliņus. Visā Amerikā šis stāsts bija pirmajās slejās. Taču žurnālisti, kuri nodarbojās ar šo jautājumu, tā arī nespēja identificēt nelaimīgo pārīti. Bet lieta bija darīta. Kopš tā laika vitamīna B17 vai aprikozu kauliņu lietošana stabili sāka asociēties ar pašnāvību.

Saskaņā ar Barības almanahu no 5 līdz 30 aprikozes kauliņu, apēstu dienas laikā, bet nekādā gadījumā vienā reizē, var būt laba profilaktiska deva.

Jau 50-jos gados Krebs pierādīja, ka B17 ir pilnīgi nekaitīgs cilvēkiem. Pārbaudījis vitamīnu pie dzīvniekiem, viņš piepildīja šļirci ar megadevu un ievadīja sev vēnā. Līdz pat šai dienai viņš ir pie labas veselības. Vitamīns ir nekaitīgs ķermeņa audiem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka katra B17 molekula sastāv no viena cianīda savienojuma, viena benzaldehīda un diviem glikozes (cukura) savienojumiem, kuri cieši sapakoti kopā. Lai cianīds kļūtu bīstams, pirmkārt nepieciešams molekulu „uzšķērst” un viņu atbrīvot, ko spēj tikai enzīms ar nosaukumu beta-glikozidāze. Šo enzīmu ķermenis satur minimālā daudzumā, taču gandrīz 100 reižu vairāk viņa ir ļaundabīgajos audzējos. Tātad cianīds atbrīvojas tikai ar vēzi pārņemtajos ķermeņa rajonos ar apbrīnojamiem rezultātiem, postošiem vēža šūnām, tāpēc ka benzaldehīds arī atbrīvojas tajā pašā laikā. Tā pēc savām īpašībām ir nāvējoša inde, taču savienojumā ar cianīdu tā kļūst 100 reižu stiprāka. Efekts, kuru šīs vielas atstāj uz vēža šūnām, pārsniedz visas cerības. Vēža šūnas iet bojā.

Mēs piedāvājam izvilkumus no doktora Krebsa (jr.) referāta, nolasīta Losandželosā Ikgada Vēža Konferencē 1989. g.. „Vēzis ir vielmaiņas hronisku traucējumu sekas, kas šodien ir acīmredzams. Tā nav infekcijas slimība, kuru izraisa baktērijas vai vīrusi. Tā ir slimība, kura pēc savas dabas ir metaboliska. Tie ir vielmaiņas traucējumi. Vairumam vielmaiņas traucējumu pamatā ir vitamīnu un minerālvielu disbalanss mūsu organismā. Neviena vielmaiņas slimība cilvēka vēsturē nekad nav izārstēta vai novērsta ne ar ko citu, kā ar faktoriem, kuri attiecas uz organisma diētu. Pagātnē mums bija daudz graujošu nāvējošu slimību, kuras tagad ir kļuvušas faktiski nezināmas. Tās tika novērstas un neitralizētas. Šo slimību avots sakņojās organisma barības nepietiekamībā. Piemēram, cinga cilvēci iznīcināja tūkstošiem. Slimība, kura varēja pazudināt veselu polāro ekspedīciju vai padarīt nekaitīgus 50 procentus no krustnešu armijas. Šo slimību pilnībā izkoriģēja C vitamīns jeb askorbīnskābe, kura cilvēka barībā ienesa pilnvērtīgu faktoru un nodzēsa cingas epidēmijas. Jūs droši vien labi zināt faktu, ka Lielbritānija atkal ieguva valdīšanu pār visām jūrām, kad izmēģinājumu ceļā konstatēja, ka papildinājums citrona vai citu citrusaugu sulas veidā jūrnieku porcijām visai flotei noņem cingas lāstu. Līdz C vitamīna iekļaušanas jūrnieku diētā nereti gadījās tā, ka trīs ceturtdaļas ekipāžas uz reisa beigām nopietni saslima, un pēc tam tie, kuri nenomira, mistiski izveseļojās, nonākot krastā: viņi ieguva pieeju svaigiem augļiem un dārzeņiem, bagātiem ar C vitamīnu. Pagātnē mums bija arī postošā anēmija[4], mirstība no kuras sastādīja līdz 99%. Un nekādas medicīniskas metodes nevarēja ar to tikt galā. Kamēr pētnieki, ārsti Mērfijs, Vipls un Mainots (Murphy, Whipple and Minot), neatrada cēloni barības nepietiekamībā. Viņi vienkārši teica pacientiem, „ejiet uz gaļas bodi, nopērciet svaigas aknas un pagatavojiet tās, viegli pasvilinot virsmu, ēdiet pa porcijām trīs dienu laikā.” Pacienti, kuri sekoja ieteikumam, visi bez izņēmuma izārstējās. Taču, neskatoties uz to, šie ārsti tika pakļauti Medicīnas Iestāžu cenzūrai un tika apsūdzēti par to, ka nodarbojas ar šarlatānismu medicīnā. Kad sāka pētīt jēlu aknu bioķīmiju, tika konstatēts, ka atbildīgie faktori šajā procesā ir vitamīns B12 un folijskābe. Tā kā tagad vitamīns B12 un folijskābe ir kļuvuši par mūsu pārtikas daļu. Tās pašas medicīnas iestādes 1974. gadā bija satraukušās par to, ka ar vienkāršu barības faktoru var novērst slimību, no kuras mirstība ir gandrīz tikpat augsta kā no anēmijas. Taču tāda ir zinātniskā taisnība, ka visu parasto augļu (bez citrusaugiem) sēklas satur vitamīnu B17 – galveno pretvēža vitamīnu. Ja mēs lietojam pienācīgu vitamīna daudzumu vai nu tīrā formā, vai caur nitrilocīdus saturošiem pārtikas produktiem, mēs esam garantēti no šīs slimības attīstīšanās tāpat, kā mēs spējām novērst cingu ar C vitamīna palīdzību un anēmiju ar vitamīna B12 palīdzību. Ir vēl viena slimība, kura pēc dabas ir metaboliska, tā ir pelagra. Kādu laiku dažās pasaules daļās tā izplatījās epidēmiskās proporcijās. Sers Viljams Oslers (William Osler) grāmatā “Medicīnas Principi un Prakses” par pelagru ir teicis: „Es biju Lenoir slimnīcā, Ziemeļkarolīnas štatā, kur vienas ziemas laikā 75 procenti cilvēku nomira no šīs slimības. Tā izplatījās kā epidēmija un pārliecināja mani, ka tas neapšaubāmi ir vīruss.” Taču drīz iznāca doktora Goldbergera (Goldberger) – Savienoto Valstu Veselības Aizsardzības ķirurga – darbi, kurš skaidri pierādīja, ka pelagras cēlonis ir svaigu zaļumu trūkums barībā. Tādejādi, citi nāvējoši hroniski vielmaiņas traucējumi savu izārstēšanos atrada vienkāršā barības faktorā, kura būtība ir sabalansēta barība. Mēs noskaidrojām, ka vēzis nav šī likuma izņēmums. Visa medicīnas zinātne vēl nav izgudrojusi tādu preparātu, kurš varētu piespiest mūs kļūt veselākiem vai viedākiem, vai pacelt mūsu dzīves tonusu, ja šīs zāles nav klātesošas mūsu parastajā barībā. Un, kad mēs lietojam mūsu organismam neadekvātu barību, organisms saslimst. Ja jūs nesaņemat vitamīnu B17 caur pārtikas produktiem, tad labākais veids viņu lietot ir injekciju formā. Ja vēža slimība ir radusies, tad pats svarīgākais – īsā laika sprīdī apgādāt organismu ar maksimālu vitamīna B17 devu. Visas to pavadošās medicīniskās iemaņas ir otršķirīgas. Turklāt vēža profilaksē eksistē daudz palīgpasākumu, proti – preparāti, kuri uzlabo asinis, stabilizē asinsspiedienu un samazina sāpes. Agrāk augļi vitamīnu B17 saturēja ne tikai sēklās, bet arī savā mīkstumā. Šodien tikai savvaļas augļi sevī satur B17. Auglis, kuru mēs ēdam šodien – tas ir skumīgs daudzu gadu rezultāts viņa kultivēšanai izmēru un ārējā izskata dēļ, viņa mīkstums vairs nesatur B17. Lai apmierinātu organisma vajadzības pēc šī vitamīna, mums ir, vai nu jāēd šo augļu sēklas, vai arī jāpapildina mūsu barība tablešu formā. Pašreizējā laikā to diemžēl valdība ir aizliegusi, taču mēs ceram, ka drīzumā šo vitamīnu ieraudzīsim pieejamu, un spēsim vēzi novērst tādā pašā veidā, kādā mēs novēršam cingu. Mums ir vajadzīgs ekvivalents apmēram septiņām aprikozu sēklām diennaktī. Šis daudzums novērsīs iespēju saslimt ar vēža slimību. Gandrīz visos gadījumos, kad B17 tiek lietots lielās devās, vēža audzēji savelkas.”

Vēža profilaksei sāciet ar nelielu sēklu daudzumu: 1-2 dienā un aizejiet līdz 7-10 gab. Centieties nelietot rafinēto cukuru (cukurs piebaro vēža šūnas), kofeīnu (ļoti slikti ietekmē aknas un nieres) un augstākās šķiras miltus (organismā viegli pārvēršas cukurā). Centieties ēst vairāk neapstrādātu pārtikas produktu. G. E. Grifina (G. Edward Griffin) grāmata ietver detalizētu informāciju par pētījumiem vēža sfērā, kuri tika nobremzēti, un par lieliem zinātniekiem, kuri tika arestēti, kad sāka atbalstīt vitamīna B17 izmantošanu.

Tulkojums no vietnes www.1cure4cancer.com Vasīlijs Solovjovs-Slaskis (Василий Соловьев-Cпасский)

Atsūtījusi Helēna Aleksejeva

 

Pievienots 23.04.2011

http://www.sanatkumara.ru/stati/vitamin-v17-protiv-raka

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Amigdalīns (lat. amygdalus) sastopams rūgtās mandeles sēklās, aprikozes, persika, plūmes, ķirša un citu augu kauliņos.

[2] Cinga – avitaminoze, kuru pavada nervu traucējumi, muskuļu spēka zaudēšana, audu cianoze, zobu izkrišana un asinsizplūdumi ķermeņa orgānos.

[3] Pelagra – endēmiska ādas slimība. Izpaužas ar ādas sarkanumiem, caureju un nervu traucējumiem.

[4] Anēmija – mazasinība. Raksturīga ar hemoglobīna pazemināšanos eritrocītos.