Dvēseles ceļš. Īsts un neīsts garīgums

Viedie senajos tekstos paskaidro, ka dvēseles ceļš – tas ir mīlestības ceļš. Un tāpēc ir 2 vienkārši kritēji, kuri ir jebkuras rīcības ekoloģisma un pareizības kritēriji dzīvē.

1) Pastiprinās mūsu mīlestība pret Augstāko sākumu.

2) Pastiprinās mūsu mīlestība pret citām dzīvām būtnēm.

Pārbaudiet, vai tas jūsu dzīvē ir. Pēc šiem pašiem parametriem mēs varam novērtēt, cik pareizi mēs darbojamies savu pašreizējo mērķu sasniegšanā.

Skatieties:

§   Ja jūs esat koncentrējies uz garīga mērķa sasniegšanu, bet “sasniegtības” dedzībā esat sabojājuši attiecības ar cilvēkiem – nekādas jēgas no tā nav. Tāpēc ka jūs esat atrāvušies no veselā.

§   No otras puses, ja mēs esam koncentrējušies uz citiem cilvēkiem un pastiprināti būvējam ar viņiem attiecības, bet pie tam esam pazaudējuši saikni ar Augstāko... Atkal ne tas.

Lūk, tie ir divi kritēriji, divu tipu attiecības, kurām vienmēr ir jābūt. Bet kā ir, ja mēs nodarbojamies ar garīgu praksi, bet to nav?

 

Kā izskatās neīsts garīgums

Tātad, viedie senajos tekstos paskaidro, ka ir dvēseles centrālais ceļš – mīlestības ceļš pie augstākā avota. Un ir divas novirzes, kā mēs aizejam no šī dzīves centrālā ceļa.

Viens veids ir pats izplatītākais. Baudu ceļš. Kad es šajā pasaulē piesaistos pie tiem priekiem un baudām, kuras tā man dod. Dzīvoju ar šīm pašreizējajām interesēm. Aizmirstu kādu augstāku dzīves jēgu.

Bet otra novirze ir neīsts garīgums, atsacīšanās. Kad es atsakos no šīs pasaules un kad mani nekas neinteresē šajā pasaulē.

Kā tas izskatās?

Neīsts garīgums – mēģināt iet pie Dieva, bet pie tam noliegt šo pasauli. Neredzēt savos bērnos, vīrā, sievā, vecākos garīgo sākumu, kurš ir daļiņa no absolūta. Un to garīgo enerģiju, kura uzkrājas garīgās prakses procesā, nepaust attiecībās ar šo pasauli.

Tāds neīsts garīgums izpaužas kā rituāls. Un kā fanātisms. Kad cilvēks koncentrējas uz kaut kādu ārēju garīgu praksi, taču nesaprot tās būtību. Tāpēc ka garīgas prakses būtība ir mīlestības attiecībās, kurām ir jābūt.

Atteikšanās no pasaules jeb neīsts garīgums – tā ir viena galējība.

Otra galējība – vēlēšanās gūt baudas šajā pasaulē. Vienkārša sekošana savai karmai. Kas tas ir? Kad es vienkārši mijiedarbojos ar ārējo realitāti un mēģinu no tā gūt sev kaut kādas jutekliskas baudas. Es aizmirstu dzīves augstāko jēgu. Tas ir otrs zaudējums.

 

Dvēseles centrālais ceļš

Ir ļoti svarīgi saprast, ka šī pasaule un visas attiecības, kurās mēs stājamies šajā pasaulē – nav nekas cits kā garīgās pieredzes paušana.

Īsts garīgums – kad mēs koncentrējamies uz garīgo procesu. Lūgšana, meditācija, dažādas citas dvēseles potenciāla atklāšanas prakses. Kādu laiku mēs veltām tam. Rīta laiks tiek uzskatīts tam par pašu labvēlīgāko. Ir jākoncentrējas – tā sakot, jābūt garīgam darbam.

 

Aizdomājieties, ja mēs gribam sasniegt kaut kādu mērķi šajā pasaulē, mums ir jāstrādā, mums ir jākoncentrējas, mums ir jābūt enerģiskiem. Tā?

Taču arī garīgā telpa piedāvā darbu. Jeb visam ir jānotiek pašam? Dažādas mūsdienu New Age skolas saka: “Visur ir Visuma mīlestība, un vienkārši viņa ir manā sirdī. Strādāt ar sevi nevajag.”

Taču uzmanīgi ielūkosimies savā sirdī.

Izņemot dievišķo mīlestību... kuras, var teikt, pašlaik tur nemaz nav, tur ir tikai savs dažādas dziļuma pakāpes egoisms... Vai tad nē? Pavērojiet.

Sirds pašlaik ir pārklāta ar šo egoisma mākoni. Un tikai kaut kur ļoti dziļi atrodas, lūk, šis tīrais avots. Taču lai viņš pamostos, lai atvērtos enerģija un uzsistos dievišķās mīlestības strūklaka no mūsu sirds, mums vajag ļoti nopietni pastrādāt.

Ir vajadzīgs garīgs darbs. Pareizticīgo vecajie tieši tā sauca lūgšanu. Nevis vienkārši kaut kāda “sentimentalitāte”.

 

Kurp es vedu? Mūsu dzīvē noteikti ir jābūt garīgajam darbam. Lai mēs pierastu pie tā, ka dienai ir jāsākas pareizi. Kad mēs atceramies sevi, savu garīgo dabu, savu dvēseles ceļu un savas attiecības ar Augstāko. Bet ko tālāk? Un kas tas ir – īsts garīgums?

Kad mūsu garīgā prakse ir beigusies, mums ir jāiziet dzīvē un tagad visa tā garīgā enerģija, kura pamodusies mūsos, jāatdod citiem.

Jāsaprot, ka šī pasaule – nav nekas cits, kā dievišķo enerģiju izpausme. Tāpēc viena no pašām galvenajām garīga cilvēka īpašībām – tā ir pateicības īpašība. Tāpēc ka viņš saprot, ka Dievs gādā par viņu.

 

Materiālais svārsts

Mēs ļoti bieži dzīvē palaižam garām saviļņojošas ainavas. Nepamanām aizraujošas dabas ainas. Neredzam Dievu šajā pasaulē. Tā ir mūsu nelaime. Mēs ejam vai nu karmas ceļu, vai neīsta garīguma ceļu. Mēs mētājamies kā svārsts. Mūs šūpo uz dažādām pusēm.

Dažreiz mēs kaut kam ļoti pieķeramies. Dažreiz atsakāmies. Bet ar ko vienmēr beidzas atteikšanās? Kad svārsts ir stipri novirzījies uz vienu pusi, viņš uzkrāj inerci, lai pēc tam stipri lidotu uz otru pusi. Parasta cilvēka, kuram nav garīgās zināšanas, dzīve ir līdzīga šim svārstīgajam svārstam. Vai tad ne tā?

Dažreiz mēs kādu stipri mīlam. Bet kas pēc tam? Bet pēc tam rodas naids, atteikšanās. “Nē, nē, es negribu, ka man ar šo cilvēku būtu kaut kas kopīgs!” Viss. Kad mēs esam atteikušies, kas būs pēc tam? Radīsies inerce un spēks, lai atkal kaut ko stipri baudītu. Patiesi, no mīlestības līdz naidam ir viens solis.

Garīgs cilvēks visur jūt Dieva klātbūtni. Un, lūk, tas tad arī ir īsts garīgums. Kad mantrā, lūgšanā, garīgā praksē mēs uzkrājam, lūk, šo saiknes ar Augstāko sajūtu, mēs pēc tam dzīvē vienmēr redzam Dieva izpausmi. Redzam dievišķās reālijas.

 

Dvēseles ceļš – būt pateicīgam

Šīs pasaules enerģijās mums jāprot just Dievu. Jāprot būt pateicīgam par visu to, kas ienāk mūsu dzīvē.

...Apprecējāties, parādījās bērni...

Jūs, starp citu, nekad nepateicaties Dievam par to, ka jums ir vecāki? Ir ļoti daudz cilvēku, kuriem viņu nav...

Pret šo pasauli vajag attiekties ar pateicības jūtām par visu to, kas ir ienācis mūsu dzīvē. Un zināt, vēl par ko? Par visu to, kas NAV ienācis. Šeit ir grūtāk būt pateicīgam. Bet vajag būt ļoti pateicīgam ar par to. Kāpēc?

Tāpēc ka ir sākotnējā dzīves situācija, kura ir jāatceras vienmēr. Esam mēs – personības. Un ir Absolūts – augstākais avots. No kura pie mums nolaižas milzīga mīlestības straume. Tas nozīmē, kas viss, kas ienāk mūsu dzīvē – nāk no šīs enerģijas.

 

Dažreiz mums kaut kas tiek dots. Bet dažreiz mums kaut netiek dots. Taču šeit vienmēr darbojas mīlestības enerģija un nekas cits.

 

Iemācieties būt pateicīgiem par visu to, ko jums dara cilvēki. Un iemācieties būt pateicīgiem ienaidniekiem. Kuri nedara to, ko jūs gribētu, lai viņi dara. Tāpēc ka tajā visā izpaužas augstākā dievišķā enerģija.

Tas ir īstas brīvības noslēpums. Vienmēr glabāt šīs jūtas, atceroties, ka no Augstākā Avota nāk milzīga mīlestības enerģija. Un viss, kas ienāk jūsu dzīvē – ir šīs enerģijas dots.

 

Cilvēks, kurš dzīvo ar tādu prāta ievirzi, iemanto īstu aprimumu – lai kas nenotiktu ārējā pasaulē.

Kā jūt to uztverat?

 

Pēc Oļega Gadjecka lekciju materiāliem

Avots

 

http://metta.ucoz.com/publ/blog/poleznye_materialy/put_dushi_istinnaja_i_lozhnaja_dukhovnost/71-1-0-953

12.12.2014

No Metas (Gaļinas Vetrovas) bloga 20.12.2014.

Tulkoja Jānis Oppe