Saruna ar Krievu Garu

Veltīts visiem, kuri pamodušies...

“Mīts nav izdoma vai fikcija, nav fantastisks izdomājums. Šie gandrīz visu mitoloģijas pētniecības “zinātnisko” metožu maldi ir jāatmet vispirmām kārtām... Vispirms vajag nostāties pašas mitoloģijas skata punktā, pašam kļūt pat mītisko subjektu. Vajag iztēloties, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam un eksistē visas lietas, ir mītiska pasaule, ka vispār pasaulē eksistē tikai mīti. Tāda pozīcija atklās mīta kā mīta būtību. Un jau pēc tam var nodarboties ar heterogēniem uzdevumiem, piemēram, “apgāzt” mītu, neieredzēt vai mīlēt to, cīnīties ar to vai nostiprināt to. Nezinot, kas ir mīts, – kā ar to var cīnīties vai to apgāzt, kā var mīlēt vai neieredzēt?”

Aleksejs Fjodorovičs Losevs “Mīta dialektika”[1].

 

Jautājums: Esi sveicināts, Krievu Gars.

Krievu Gars: Sveicināti.

J.: Vai tu vari par sevi pastāstīt?

K.G.: Kādēļ?

J.: Pirmām kārtām tāpēc, ka mēs esam krievu cilvēki, un mēs gribam saprast savu dabu...

K.G.: Der. Es esmu sirds. Ja salīdzina ar cilvēka organismu, tad, ja ņem garus uz šīs planētas – japāņu, vācu – katram no viņiem ir savs uzdevums, un kaut gan mēs pēc dabas esam vienādi, taču es esmu sirds.

J.: Kad un no kurienes tu atnāci un parādījies uz Zemes?

K.G.: Es ne no kurienes neatnācu. Es parādījos reizē ar šo planētu. Gandrīz reizē. Pēc Radītāja ieceres telpu gatavoja cilvēku sagaidīšanai. Sākumā tika sagatavota telpa, un jau pēc tam tajā ienāca cilvēki.

J.: Cilvēki sen parādījās uz planētas?

K.G.: Ļoti sen. Daudz senāk, nekā uzskata oficiālā zinātne.

J.: Man ir jautājums par uztveres horizontiem. Cilvēku vairākums uzskata, ka civilizācija sākās pirms dažiem tūkstošiem gadu. Bet līdz tam bija mežonīgas ciltis un tml. Bet robežas cilvēkiem, kuri nopietni domā un izzina sevi pašus, masu apziņā aprobežojas ar Sokrāta un Budas laiku, nu varbūt mazliet agrāk... Bet viss taču parādījās neizmērojami agrāk, un tieši tie divi, trīs tūkstoši gadu, pēc kuriem cilvēki orientējas, bija pagrimuma, nevis attīstības laikmets. Un ka daudz agrāk bija laikmeti, kad dzīvoja daudz attīstītāki, apzinošāki un laimīgi cilvēki, kas arī nav mazsvarīgi. Vai es pareizi jūtu?

K.G.: Tu jūti pareizi. Tu pamazītēm atgriezies pie sākotnēm. Tad, kad bija radīta šī pasaule, un bija sagatavota telpa, un es sāku būt, – laiks gāja citādāk. Pēc tam cilvēki vairākas reizes mainījās.

J.: Un slāvi patiešām atnāca no Ziemeļiem, no Hiperborejas?

K.G.: Daļa – jā, daļa – nē. Daļa sākotnēji dzīvoja šajā teritorijā. Dažādas migrācijas sāka iet jau tad, kad iestājās tumšais laikmets. Cilvēki domāja, ka pārejot no vietas uz vietu, viņi atbrīvosies no šīs tumsas, un sāka kleot...

J.: Senie cilvēki ne tikai neatpalika no mums attīstībā, bet arī bija daudz pārāki par mums – es pareizi saprotu?

K.G.: Nav pareizi runāt par attīstības līmeni. Viņi vienkārši bija citādi.

J.: Toreiz nebija mašīnu, mehānismu, datoru un mobilo telefonu, taču paši cilvēki bija viengabalaini. Tā?

K.G.: Nu, visi šie tā sauktie civilizācijas sasniegumi – par tiem ir pat smieklīgi runāt. Tie cilvēki, jūsu senči – varēja radīt ar domas spēku. Materializēt priekšmetus, piemēram. Taču viņi gandrīz neizmantoja šo iespēju, ja nu dažreiz radīja sev kādus palīginstrumentus. Taču galvenais – viņi pārvaldīja domu. Kādēļ viņiem mobilie telefoni? Un šie cilvēki cienīja Radītāja ieceri, tāpēc bez ārkārtējas vajadzības neko nemainīja, bet dzīvoja dabas vidū, dabiskos apstākļos. Viņi bija viedi...

J.: Bet no tiem laikiem taču nav palikušas nekādas rakstības...

K.G.: Bet kādēļ viņiem rakstība. Cilvēki tad dzima pieslēgti pie vienota informācijas lauka, kā jūs to saucat. Un bērna augšanas un audzināšanas procesā vecākiem vajadzēja iniciēt šī sakara apzināšanos un iemācīt to izmantot. Un jebkurš, kurš vēlējās, varēja uzzināt visu, ko viņam vajag. Bet rakstība ir visai primitīvs veids, salīdzinot ar tiešu kontaktu.

J.: Var teikt, ka cilvēki tad bija gandrīz dievi? Un nevis dieva vergi...

K.G.: Jā, gandrīz dievi. Dieva dēli un mazdēli. Un ar dieviem bija uz tu.

J.: Bet paši krievu dievi – viņi reiz bija cilvēki, jeb tās ir no Dieva radušās (Богорожденные) būtnes?

K.G.: Ir gan tādi, gan tādi.

J.: Krievu mitoloģijā, kuras gandrīz nav palicis un kuru, atšķirībā no grieķu, ēģiptiešu, skandināvu un citām, rūpīgi iznīdēja kristietība, bet tomēr kaut kādi druskas līdz mums ir nonākušas... Tad, lūk, krievu mitoloģijā dievi nav vienkārši. Viņi dažādos savos iemiesojumos varēja piederēt dažādām dzimtām. Tas pats Veless (Велес) gan dzima Svaroga (Сварог) dzimtā, bet arī Seduņas (Седуня) dzimtā, no kuras radās Černobogs (Чернобог), Vijs (Вий) un citi tumšie spēki...

K.G.: Viņiem patika spēlēt. Arī tagad patīk.

J.: Un nebija pretrunu starp tā sauktajiem tumšajiem un gaišajiem spēkiem. Viņi bija harmonijā un lieliski sadzīvoja. Dažkārt karoja, bet pēc noteikumiem taču...

K.G.: Gan vieni, gan otri eksistē priekš cilvēkiem, priekš Dzīvības vispār. Bet tagad ir tāds laikmets, kad eksistē skaidrs sašķiebums uz tumšo spēku pusi. Tā sen nav bijis. Bet tas viss ir pēc Ieceres...

J.: Kas tā par Ieceri? Ja cilvēki jau bija kā dievi...

K.G.: Es nojaušu, es nevaru zināt Radītāja ieceri. Pirmkārt, ne visi cilvēki bija kā dievi. Otrkārt, tas, kas notiek – ir pārbaude. To es nojaušu, bet ja izsakās skaidrāk, tad jūs tagad ar manu līdzdalību nojaušat. Vēloties zināt un pieslēdzoties ar savu apziņu caur mani, jūs uzzināt... Bet nojaušat jūs, lūk, līdz kam. Labvēlīgos apstākļos, kad nekas netraucē, – ir viegli būt labam, lādzīgam, mīlošam. Bet kad apstākļi ir nelabvēlīgi – tas ir daudz grūtāk. Radītājs droši vien pārbauda cilvēkus, pārbauda cilvēci. Un norūda.

J.: Bet kādēļ Radītājam tas vajadzīgs? Kāda ir viņa Iecere attiecībā uz cilvēkiem?

K.G.: Nu, lūk, iedomājies – tad tu esi viens pilnīgs radītājs, bet tad – miljoni. Un katrs drīkst radīt pasaules un priecāties cits par cita radījumiem vispārējā uzticībā. Bet tas ir grūts ceļš. Cilvēki ir dieva bērni un mazbērni, bet ir līdzsvars un ir pretdarbība. Un eksistē spēki, kuri iejaucas no ārienes. Citi dievi, citplanētu būtnes, daudzi. Tāpēc ir jānotiek lielajam rūdīšanas procesam, kad mirst ķermeņi, ciešot mocības miesiskas un garīgas... Un kad pēdējais pārkāps šī pārbaudījuma slieksnim, visi cilvēki kļūt viengabalaini uz visiem laikiem, uz mūžu mūžiem. Tad viss Visums iemirdzēsies. Tāds ir mans izskaidrojums.

J.: Saki, lūdzu, Krievu Gars, kā sirdij, kādas ir tavas galvenās īpašības, kuras atšķir tevi no citiem gariem?

K.G.: Mīlu plašumu, gribu. Lai dvēseliski būtu, lai dvēsele atplauktu. Lai būtu skaisti, labi. brīvi. Vēl – nebūt sīkumainam...

J.: Tu vēl kaut kā vari izpausties?

K.G.: Es varu dažādā veidā. Es mīlu kaut ko sadomāt, kaut ko izgudrot. Visādas izdomas man ir tuvas. Spēles, svētki. Mīlu lidot. Mīlu izdomāt to, kas sarauj apziņas ierobežojumus. Pat ne tādēļ, lai to pastāvīgi izmantotu, bet sarautu ierobežojumus, satriektu, pārsteigtu. Mīlu vērienu, lai pārņemtu līdz dziļumam.

J.: Vēriens, plaši žesti – tas ir no tevis?

K.G.: Jā, bet ne muļķīgi plaši...

J.: Arvien mazāk tā ir cilvēkos... Pēdējos gados, kā man liekas, cilvēki arvien mazāk tev atklājas.

K.G.: Jā.

J.: Un vispār, kā es saprotu, pēdējie gadi – tā jau ir aizvērtības tev augstākā pakāpe. Un šī aizvērtība sākās jau pirms daudziem gadsimtiem...

K.G.: Nu, mana daba ir nemainīga, bet vienalga, jūtu sastingumu tā dēļ. Kad noris aktīva sazināšanās ar cilvēkiem, tad atdzīvojies.... Bet tagad – garlaicīgi.

J.: Saki, lūdzu, kā dzīvoja cilvēki tajos neatminamajos laikos, kad viņi ar tevi bija kontaktā?

K.G.: Brīvi dzīvoja.

J.: Ar ko tas principiāli atšķiras no mūsu pašreizējās dzīves?

K.G.: Principiāli atšķiras ar to, ka nebija valsts, šī jūga uz kakla...

J.: Valsts ir vardarbības aparāts, kā ir definējis klasiķis.

K.G.: Tieši tā. Bija brīvi cilvēki, kuri cienīja cits citu, savus senčus un dievus, gan Dievu, gan viņa radīto pasauli.

J.: Ja nebija valsts, tad nebija arī dalījuma, hierarhijas?

K.G.: Protams, nebija. Bija neliels dalījums pēc profesijām. Bija kalēji, zintnieki...

J.: Mednieki...

K.G.: Mednieku nebija. Kādēļ gan viņiem medīt. Viņi ar zvēriem draudzībā dzīvoja. Un arī zemkopju kā tādu nebija. Neara. Nebija vajadzīgs.

J.: Kāpēc? Bet ko tad ēda?

K.G.: Ēst – ēda. Viss pats auga. Dārzi auga. Zāles. Iestādīja cilvēks vienu reizi, un tas vairākus gadus aug pats par sevi. Un zvēri palīdzēja.

J.: Paradīze uz zemes! Bet ar ko cilvēki nodarbojās?

K.G.: Kā, ar ko? Sumināja cits citu un dievus. Mīlēja dzīvi. Apzinājās pasaules iekārtojumu. Prātoja. Domā, Zemes noosfēra, kurā jūs dzīvojat, viņa tika radīta pēdējo divu tūkstošu gadu laikā? Tas taču ir pa pilītei to seno cilvēku apziņas savākts, kuri izzināja pasaules iekārtojumu.

J.: Jā, var iedomāties, kāda būtu bijusi noosfēra, ja tā būtu sākta radīt tikai pirms diviem, trīs tūkstošiem gadu. Reliģiski-zinātniska kroplīga plēvīte, kura ne uz kā neturas!

K.G.: Ko darīja pirmie cilvēki? Viņi jebkuras lietas un jebkuras parādības uzdevumu centās apjēgt. Bet apjēgt – tātad iedvest jēgu. Atrast daudz savstarpējo sakaru starp lietām un parādībām. Dievs to visu radīja un deva cilvēkam uzdevumu – nosaukt un apjēgt visu. Tas ir milzīgs darbs. Cilvēki ar to nodarbojās tūkstošgadēm, un vēl zināšanu krājumus radīja, tāpēc ka zināja, ka tumši laiki pienāks.

J.: Krājumus no kā?

K.G.: Jēgu krājumus. Tas ir kā dzīvības spēks. Tagad taču cilvēki neko nerada, ar retiem izņēmumiem, nerada nekādas jēgas, tikai patērē un izlaupa to, kas toreiz tika radīts.

J.: Tu saki, ka šie cilvēki zināja par nākošiem tumšiem laikiem.

K.G.: Viņi bija svēti. Mirdzēja. Viņi redzēja pasauli, redzēja smalkās struktūras. Un nākotni nojauta. Un gatavojās tai, kā varēja. Tajos laikos viss lāsoja no jūtām, no gaismas, no mīlestības. Un cilvēki tiecās savākt jēgas, sagatavot tās, lai pietiktu, ar ko pārlaist smagos laikus. Slēpa.

J.: Es saprotu tā, ka toreiz cilvēkos vairāk bija mīlestības nekā zvēra?

K.G.: Toreiz zvēra cilvēkos gandrīz nebija.

J.: Bet cilvēka aizmetnis taču iziet visas stadijas – no vienšūnas organisma līdz cilvēkam caur zvēra formām. Un visas šīs zonas – reptiļu, zvēru, tās smadzenēs aizņem ļoti lielu vietu. Lielāku, nekā paša cilvēka. Ko ar to iesākt?

K.G.: Rādītājs tā radīja ķermeni. Bet tiem cilvēkiem dominēja tieši cilvēks. Viņiem apziņa un kultūra bija dievu un cilvēka līmenī. Bet, ja apziņu nolaiž, tad cilvēks sāk uzvesties kā dzīvnieks, ko mēs pašlaik arī novērojam. Bet apziņa var arī pacelties, un tad cilvēks dzīvos kā dievs. Tāds gods un tāda iespēja – būt visam – ir dota cilvēkam.

J.: Tu runāji par tumšajiem laikiem. Un par to, ka senie cilvēki zināja, ka šie laiki pienāks.

K.G.: Viņi zināja, ka cilvēkiem ir sagatavota lielā misija kļūt par radītājiem. Un zināja, ka tas notiks caur pārbaudījumiem cilvēcei.

J.: Bet kā tas notika? Kā un kad iestājās tumšie laiki? Tu taču esi tā liecinieks...

K.G.: Tumšie laiki sākās apmēram pirms desmit tūkstoš gadiem.

J.: Tad vēl nebija ne šumeru, ne Ēģiptes civilizācijas...

K.G.: Nu kāda tur civilizācija? Civilizācija jūsuprāt ir, kad ir pilsētas, ķēniņi un tamlīdzīgi. Bet cilvēki dzīvoja saskaņā ar dabu. Un pēdas neatstāja.

J.: Nu, lūk, arheologi atrod kromanjoniešu, neandertāliešu galvaskausus – datētus tieši ar desmitiem tūkstoš gadu. Kā tas saskaņojas ar to, ko tu saki?

K.G.: To saka zinātnieki. Bet alternatīvā arheoloģija, atradumi, kuri neiekļaujas koncepcijā, par kuru tu runā, – to pašreizējie civilizatori uzskata par labāku noklusēt.

J.: Es saprotu tā, ka daudz tiek noklusēts.

K.G.: Gandrīz visa vēsture ir izkropļota līdz nepazīšanai. Un kāpēc es teicu, ka tumšie laiki sākās pirms desmit tūkstoš gadiem – tāpēc ka tieši tad tas sākās. Tikai pirmie šo tumšo laiku asni. Un viņi brieda ilgi. Un viss sākās tikai no dažām domām. Un domas tādas: “esmu labāks par otru” vai “esmu apdalīts”. Pārākuma un skaudības domas. Tie bija pirmie asni, no kuriem pēc tam auga tāda lieta kā vara. Un šīs domas radās tikai vienīgi dažos cilvēkos. Kaut kas viņiem bija uznācis. Varbūt rezonansē ar kaut kādām būtnēm bija iegājuši vai vēl kaut kas... Bet varbūt tā ir Radītāja plāna daļa. Un, no dzīves dzīvē atdzimstot, šie cilvēki tamlīdzīgas domas saglabāja.

J.: Un Lielie Plūdi bija pēc tam?

K.G.: Lielie Plūdi – tas pēc jūsu mēriem ir ļoti spēcīgs cunami. Asteroīds iekrita okeānā, un vilnis pārgāja gandrīz pār visu Zemi. Bet tas bija agrāk.

J.: Atvaino, es tevi novirzīju. Un kas notika pēc tam, kad dažiem cilvēkiem parādījās šīs domas?

K.G.: Un pēc tam šie cilvēki pakāpeniski sāka grupēties. Viņu sākumā bija tikai ap desmit. Un viņi izveidoja īpašu sabiedrību. Pārējie viņiem uzmanību nepievērsa, tikai žēloja viņus. Kāds pat mēģināja viņus palabot, taču tas neizdevās. Viņi paši neļāvās.

J.: Tā bija pirmā atdalīšanās no pasaules.

K.G.: Jā, bet vēl ne valsts, lai gan tādu cilvēku skaits auga.

Šie cilvēki sabojāja noosfēru. Tādā veidā, ka daudzi cilvēki pazaudēja sakarus ar kopējo plūsmu un pārstāja redzēt smalko pasauli. Bet daži pat brīvprātīgi atteicās no tā. No sakariem ar dieviem. Radās kaut kas līdzīgs bioenerģētiskai slimībai. Sakari ar kopējo plūsmu un redzēšana kļuva sāpīgi. Bet cerēja, ka viss pats atjaunosies. Pat sapulcējās zintenieki un nolēma noslēgt sakarus uz zināmu laiku, lai šī “infekcija” atmirtu, kamēr cilvēki neizmanto kanālu. Bet tiem atkritējiem to tik vajadzēja. Cilvēki kļuva nošķirti no dieviem, un pēc dažām paaudzēm zināšanu nodošanas ķēdīte bija būtiski traucēta. Ne pilnīgi, taču ļoti daudziem cilvēkiem. Sakari ar dieviem palika Krievzemes teritorijā un dažās citās vietās, bet arī tur radās defekti...

J.: Bet līdz kristietībai Krievzemē vēl viss saglabājās.

K.G.: Gāja mazumā, bet tomēr daudz kas saglabājās. Griba saglabājās. Bet kristietība visu aizcirta.

J.: Bet veselus desmit gadsimtus kristietība nevarēja paņemt Krievzemi. Visa Eiropa bija paverdzināta, bet Krievzeme palika kā ērkšķis acī kristietības-jūdaisma-musulmaņu pasaulei ar savu brīvo gribu.

K.G.: Stāvēja! Garā bija! Taču tomēr arī viņus izdevās apmānīt.

Tikai ar viltu paņēma. Citādi nevarēja. Un pat pieminēt baidījās, ka kas tāds ir. Vienkārši krita panikā, ka kaut kur eksistē brīva griba. Un ne ar ko to nevar paņemt. Taču ar viltu paņēma. Tā arī brīvi staigāja pa Krievzemi ārzemnieki.

J.: Bet uzbrukt nevarēja.

K.G.: Nevarēja. Tā bija iekārtots. Tas, kurš ar zobenu nāca, tas neko sliktu nodarīt nevarēja. Vienkārši gāja prom ne ar ko. Bet kāds palika un pāraudzinājās.

J.: Es apliecinu, ka kas tāds var būt. Mēs redzējām cilvēku – Vectēvu. Tad, lūk, Vectēvs dzīvo garā. Un viņa gars pilnībā ir ķermenī. Tas ir, aizsargā viņu, un, ja kāds pie Vectēva iet ar sliktu nodomu, tad vienkārši nenonāk – nokrīt pa ceļam. Vai roka neceļas. Tagad ir tāda unikāla parādība. Toreiz Krievzemē tas, redzams, bija nevis izņēmums, bet likums.

K.G.: Savā laikā visa Zeme bija tāda. Bet Krievzeme pēc kristietības rašanās tā arī nostāvēja desmit gadsimtus. Pēc tam, kad pirms desmit tūkstoš gadiem sākās tumšais laiks, cilvēki sāka karot cits ar citu. Pazaudēja prātu. Daļa cilvēku. Viņu apziņas līmenis nokritās, un viņos izpaudās zvērs. Viņi sāka nodarboties ar medībām, nogalināt zvērus... Bet viņiem daļēji saglabājās smalkās pasaules redzēšana. Un viņi sāka cits ar citu kauties smalkajos plānos. Katrs cilvēks toreiz bija mags tomēr. Un Krievzemē tā nebija. Bet apkārt bija. Un zintenieki ieraudzīja, ka tas ar viltu neizbēgami iekļūst arī Krievzemē. Kad kristietība bija pavisam tuvu, tad cilvēki Krievzemē pieņēma lēmumu aizmigt.

J.: Aizmigt?

K.G.: Aizmigt – tas ir, iemidzināt to savu daļu, kura uztver smalko pasauli. Un uz tā rēķina saglabāt savu garu, nekrist cīņā, kura jau rija visu apkārtējo pasauli.

J.: Tas ir, iekrist savdabīgā anabiozē.

K.G.: Sasaldēšana kaut kādā līmenī. Lai saglabātu garu. Jo cilvēks, kurš smalkajā plānā iesaistās cīņā, – taču zaudē savu garu, lūzt, pārvēršas zvērā. Bet tam, kurš iemieg, ir iespēja pamosties saglabātam pat pēc vairākiem iemiesojumiem, jo nodoma spēks darbojas ārpus laika. Tika pieņemts lēmums, un cilvēki to atbalstīja un sāka iemigt. Pēc skata viņi it kā kļuva miermīlīgi cilvēki. Kristieši viņus dedzināja, bet viņi nāves nebaidījās.

J.: Tas ir Krievzemes kristīšanas periodā?

K.G.: Jā. Tad citzemieši (иноземцы) jau nāca brīvi un lielāko daļu iedzīvotāju iznīcināja, bet atlikušos nolika uz ceļiem. Ja jūs redzētu, kas šeit notika, jūs neizturētu. Līdzīgas zvērības vēsture līdz šim nebija zinājusi. Visa Krievzeme bija asinīs. Cilvēkus rāva gabalos, dedzināja, graizīja, slīcināja, apraka dzīvus... Cilvēku miljonus. Inkvizīcija Eiropā pat blakus nestāv. Nīcināja visu – gan cilvēkus, gan visu, kas glabāja atmiņu par viņu dzīves veidu. Tāpēc tagad ir tik grūti sameklēt liecības par senkrievu kultūru, mitoloģiju, bet tas, kas ir – ir par simts procentiem falsificēts. Tie, kas ar to rīkojās, saprata, ka no cilvēku atmiņas vajag izraut jebkuru atgādinājumu par brīvu gribu.

J.: Bet kāds taču palika dzīvot.

K.G.: Neliela daļa palika dzīvot. Daudzus bērnus atstāja un pāraudzināja jau kristietības ietvaros. Dzīvot palika arī tie, kuri pieņēma jauno ticību, tāpēc ka gribēja izdzīvot. Pēc tam parādījās visādi kņazi. Jaunais dzīves iekārtojums bija ieviests. Un pēc vienas, divām paaudzēm baznīcai izdevās realizēt savus sen izlolotos plānus Krievzemes paverdzināšanā. Tiesa, viņi nezināja, ka ir iznīcinājuši un paverdzinājuši tos, kuri jau ir iemiguši un atrodas anabiozē.

J.: Un tika iznīcināts liels procents cilvēku?

K.G.: Dažās vietās līdz deviņām desmitdaļām. Bet kaut kur – visu pelnos sadedzināja. Tā ir pati tumšākā vieta vēsturē. Bet pati vēsture jau bija pārrakstīta tā, kā tas bija izdevīgi baznīcai. It kā Krievzeme ar prieku pieņēma kristietību. Šausmīga krāpšana. Baznīcai, kuru pēc būtības vadīja slēpta valdība – to cilvēku, kuri pirms desmit tūkstoš gadiem pirmie atdalījās, pēcteči, Krievzemes brīvā griba iedvesa šausmas. Viņi domāja, ka, iznīcinot Krievzemi, viņiem būs vara pār pasauli. Kāpēc viņi nolēma valdīt pār pasauli – tikai pašu kropluma dēļ. Viņi nesaprata, kas tas neko nedos... Un rezultātā tā arī neiekaroja. Pār viņiem līdz šim laikam karājas bailes, ka atradīsies kāds, kurš viņus atmaskos. Ir kā viņi visu pārvalda, visu kontrolē, visu zina, taču viņiem nav kur aiziet no zināšanas, ka viņi sāka no pašu kroplības. Un viņos dzīvo bailes, ka reiz kāds atradīsies un norādīs uz viņiem ar pirkstu – “jūs taču esat kropli!” Un viņi no tā baidās. Tāpēc nepatīk citādi uzskati... Kaut gan viņu viltība izdevās, varu viņi ieguva... Bet vienalga palika daži cilvēki, kuri neaizmiga un paslēpās. Lai būtu pretsvarā. Un ar viņiem neviens neko nevar padarīt. Nav pat tā, ka viņi slēptos. Par viņiem zināja un pat mēģināja viņiem kaitēt, taču tas nebija iespējams. Tāpēc šī slēptā valdībā vienmēr ir dzīvojusi un līdz šim laikam dzīvo bailēs. Nelaimīgie, kroplīgie cilvēki!

J.: Un tālāk aizgāja degradācija...

K.G.: Jā, tālākā vēsture ir vairāk vai mazāk zināma, kaut arī tā ne reizi vien ir pārrakstīta.

J.: Pats interesantākais ir, ka, lai kā nenīdētu atmiņu un nepārrakstītu vēsturi uz papīra, tā tīrā veidā glabājas informācijas laukā. Un tur neko izdzēst nevar. Un slēptais reiz kļūs redzams.

K.G.: Jā. Var mēģināt noslēgt turp pieeju, izkropļot to. Taču, ja cilvēkam ir nodoms un redzējums, viņš tur ieies un visu ieraudzīs, un viss viņam atklāsies.

J.: Man ir sajūta, ka pēdējos 5 gadus saikne ar tevi, Krievu Gars, vairumam cilvēku bija gandrīz pilnīgi zaudēta. Bet, lūk, pēdējā gadā ir sākušies nelieli viļņi...

K.G.: Šķiet, ka zemākais punkts ir pagājis garām. Un ir iezīmējies ļoti neliels pacēlums, atgriešanās, kas ļoti iepriecina. Taču pagaidām, patiešām, šī kustība tik tikko ir sākusies,

J.: Vai mēs drīz modīsimies?

K.G.: Tas ir atkarīgs no jums. Taču laiks ir pienācis. Pats agrākais – pēc gadiem pieciem. Pats vēlākais – pēc gadiem desmit, piecpadsmit.

J.: Tas notiks masveidā?

K.G.: Jā, tieši masveidā. Bet līdz manis norādītajam termiņam arī var mosties, lūdzu. Tikai, ko tu darīsi, pamodinātais? Ja neatradīsi sev nodarbošanos, tad mocīsies, bet ja nodarbošanos atradīsi – tad tā būs cīņa ar kaut ko. Tu, pamodies, nespēsi noturēties, lai neiesaistītos cīņā ar kaut kādu tumsu. Un šīs cīņas rezultāts ir nenosakāms.

J.: Bet svēti cilvēki taču ne noteikti cīnās ar kaut ko...

K.G.: Pamodinātais un svētais – tās ir dažādas parādības. Pamosties – tas ir atcerēties sevi manī, Krievu Garā. Tu vari pamosties, bet tev var nebūt nepieciešamā vieduma. Un vari sadarīt muļķības. Bet vari arī nesadarīt, ja tev piemīt kaut kādas zināšanas un pieredze. Nu, lūk, piemēram, ja jūs pamodīsieties, tad jums pietiks prāta, kā uzvesties. Bet cits pamodīsies un nu tik revolūciju taisīs... Bet to nevajag. Viss arī tāpat nostāsies savā vietā. Bet priekš tā ir jābūt sagatavotai telpai, kurā cilvēki modīsies.

J.: Kas to gatavos?

K.G.: Tie, kuri ir pamodināti un viedi. Viņi to jau gatavo. Jūs arī tam pieliekat roku.

J.: Vai var teikt, spriežot pēc taviem vārdiem, ka tagad tuvojas tumšā laikmeta beigas?

K.G.: Tā krišanās sākums. Līdz tā pilnīgām beigām vēl ir gadu trīsdesmit labvēlīgā gadījumā. Jeb, sarežģījumu gadījumā, šis process var ieilgt līdz simts, simts piecdesmit gadiem...

J.: Salīdzinot ar desmit tūkstoš gadiem!

K.G.: Protams.

J.: Tu jūti prieku šajā sakarā?

K.G.: Man ir gaidu trīsas, tāpēc ka es atceros to gaismu un to līksmību, kura bija līdz tumšajam laikmetam. Es arī priecājos. Gars taču var priecāties.

J.: Cilvēkam tikai gars ir nemirstīgs, jeb dvēsele arī?

K.G.: Gars vienmēr ir nemirstīgs. Bet, lūk, dvēsele var kļūt nemirstīga. Ne katram. Saglabāt dvēseli – tas nozīmē saglabāt atmiņu un ķermeņus – astrālo, mentālo, kauzālo, – kuri bija pēdējā iemiesojumā. Tāds cilvēks dodas uz smalkajām pasaulēm, sevi pilnīgi atceroties un apzinoties. Bet var nesaglabāt dvēseli, ja tas nav vajadzīgs. Ar dvēseli aiziet ir ļoti grūti. Viņu vajag attīrīt, lai viņa būtu viegla un neatāķētos no gara. Tā arī ir cilvēku izvēle. Kurš vēlas pilnīgi izmainīties – tas aiziet garā. Tā ir savdabīga attīrīšanās. Tas, kurš grib saglabāt apziņu – aiziet ar dvēseli. Precīzāk – tā bija agrāk, vecvecos laikos. Tagad ar dvēseli gandrīz neviens neaiziet. Tas ir grūti.

J.: Bet, lūk, vecvecajos laikos, kad uz Zemes bija paradīze, cilvēki vairumā gāja prom ar dvēseli?

K.G.: Protams. Tas taču ir prieks – saglabāt atmiņu par laimi. Iedomājieties, dzīvoja taču cilvēki tā, ka bija laimīgi no paša sākuma un līdz beigām! Dzima, dzīvoja un mira laimē. Un atcerējās savu dzimtu, savus mīļos, un palielināja laimi no dzīves dzīvē. Ja viņi toreiz to nedarītu, tad tagad vispār nekāda krājuma uz Zemes nebūtu. Nekā nebūtu. Bet tā, kaut ciešanās, taču tumšais laikmets ir gandrīz pārdzīvots. Pietika vieduma jūsu senčiem.

J.: Tu teici, ka uz Zemes citu garu vidū tu esi sirds. Es saprotu tā, ka, ja cilvēki Krievzemē sāks mosties un atdzīvosies sirds, tad atdzīvosies gan pārējie orgāni, gan pārējie cilvēki. Tā?

K.G.: Pareizi.

J.: Tāpēc arī runā par kādu īpašu Krievijas likteni...

K.G.: Jā , tie nav tukši vārdi. Un vispār – vairāk strādājiet un atrodiet tajā prieku. Katra cilvēka dzīvē iestājas periods, kad viņš pieaug tādā mērā, ka sēdēt bez darba vairs nevar. Atrodiet sev nodarbošanos, kura patīk dvēselei un garam.

J.: Paldies tev, Krievu Gars! Ar tevi ir ļoti priecīgi!

K.G.: Arī jums paldies.

 

Izsūtīts 18.12.2014

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Autors Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Алексей Федорович Лосев «Диалектика мифа». http://www.koob.ru/losev/dialektika_mifa (Tulk. piezīme)