Вера в жизнь после жизни может сделать наш мир лучше

Kā ticība pēcpasaulei var padarīt šo pasauli labāku

How Belief in the Afterworld Can Make this World a Better Place

 19 10 25 04

Šajā rakstā mēs apskatīsim trīs lietas: (1) nereliģiskas vai laicīgas informācijas dažādības par pēcpasauli, (2) kā mēs evolucionējam šajā pasaulē un (3) kādas sekas mums, dzīvojot fiziskajos ķermeņos, rada pārliecināta ticība pēcpasaules realitātei.

 

Kā mēs zinām, ko mēs zinām

Es pieņemu, ka lielākā daļa no jums, tāpat kā es, nevaram uzticēties senajiem Rakstiem, kas jums stāsta par nākamo pasauli. Pirmkārt, starp reliģijām pastāv ievērojamas nesaskaņas. Citam tie, iespējams, šķiet mītiski vai izdomāti, nevis balstīti uz pierādījumiem, kas šodien ir mūsu rīcībā. Tāpat kā fiziskās zinātnes ir attīstījušās arī psihiskās zinātnes.

Mūsdienās mēs iegūstam informāciju, pētot vismaz astoņus ļoti dažādus pieredzes veidus: vīzijas uz nāves gultas, nāvei-tuvo pieredz (NTP), parādības vai spokus, poltergeista fenomenu, komunikāciju ar garu caur medijiem, gara piesaisti un apsēstību, mazu bērnu atmiņas par reinkarnāciju[1], saziņu ar garu, izmantojot instrumentus (instrumentālo transkomunikāciju jeb ITK) un mirstošu cilvēku ar dziļi bojātām smadzenēm gala skaidrību. Katrs no šiem avotiem ir neatkarīgs no pārējiem un palīdz pārliecināties par pārdzīvošanu, nevis izdzēšanos, tāpat kā zaru kūli ir daudz grūtāk salauzt nekā vienu zaru.

Piemēram, daudzi mirstoši cilvēki ziņo, ka pie savas gultas ir redzējuši parādības, parasti mirušos tuviniekus. Neviens cits tos nevar redzēt, bet nāvei tuvie runā par viņiem gandrīz kā par reāliem. Mirstošajiem ir vājas, bet saredzamas dzīvības pazīmes, un viņi skaidri apzinās apkārtējo pasauli. Tajā pašā laikā viņi acīmredzot apzinās arī pasauli, kurā gatavojas ieiet. Šķiet, ka viņi ar vienu kāju ir šajā pasaulē un ar otru nākamajā. Turpretim cilvēkiem, kuri piedzīvo nāvei-tuvo pieredzi, nav dzīvībai raksturīgu pazīmju, un viņi parasti ziņo, ka viņi ir ārpus sava ķermeņa. Ja viņu pieredze ir dziļa, viņi pametīs šo pasauli un ieies citā pirms atgriešanās. Viņi ir klīniski miruši, bet uz nāves gultas vīzijas redzošie ir klīniski dzīvi. Tās ir dažāda veida parādības, taču tās katra savā veidā norāda uz pēcpasaules realitāti.

 

Sk. arī Kas notiek ar dvēseli pēc nāves: pārejas etapi.[2]

 

19 10 25 05

Pāris desmiti šo divu veidu pieredzes gadījumu spēcīgi liecina par pēcdzīvi. Katru viena veida pierādījumu pastiprina otrs. Tas pats attiecas uz visiem pārējiem sešiem pierādījumu veidiem. Savā grāmatā “Kad jūs kādreiz kļuvāt mazāks nomirstot?”, es apkopoju spēcīgākos gadījumus no katra no astoņiem veidiem. No lielās pieredzes, kontaktējoties ar simtiem lasītāju (tostarp maniem universitātes studentiem), es zinu, ka ikviens, kas lasīs grāmatu ar atvērtu prātu, bez šaubām būs pārliecināts, ka pēcdzīve ir reāla. Iedomājieties, cik spēcīgs ir katrs konkrēts gadījums, un turiet prātā, ka šajā konkrētajā “žanrā” ir simtiem citu līdzīgu gadījumu. Tad padomājiet, ka ir vēl septiņi žanri! Izsmējēji ir matemātiski “uzdurti uz iesmiem”.

 

Sk. arī Jūs ticat? Nāvei-tuvo pieredzi pārdzīvojušie atceras apbrīnojamas tikšanās.[3]

 

Pēcpasaules daba

Savā grāmatā “Debesis un elle patiesā gaismā” es 19 nodaļās izklāstīju lasītājam iespējamo pēcpasaules būtību, pamatojoties uz visiem šiem pierādījumiem. Citur es to esmu apkopojis 50 vispārinājumos. Šeit es pievērsīšos tikai vienam aspektam, kas man šķiet īpaši pievilcīgs. Runa ir par pēcpasaules progresīvo dabu un brīvās gribas lomu. Pēcpasaule pārsvarā nav vieta atpūtai, bet gan darbībai un, cerams, izaugsmei.

Daudzas dvēseles ļoti skaidri redz, cik liela izaugsme viņām ir priekšā. Labs piemērs ir Etta Tomasa (Etta Thomas). Angļu mācītājs Dreitons Tomass (Drayton Thomas) vairāk nekā divdesmit gadus sazinājās ar mirušajiem, izmantojot ļoti apdāvināto mediju Gledisas Osbornas Leonardas (Gladys Osborne Leonard) kundzes spējas. Galvenie saziņas dalībnieki bija viņa tēvs Džons, metodistu kalpotājs, un viņa māsa Etta. Džons nomira 1903. gadā, Etta 1920. gadā. Abi izrādījās īpaši apdāvināti subjekti. Etta uzskata sevi par progresējošu. Viņa ir pateicīga par viņā notikušajām pārmaiņām un sagaida ko vairāk:

19 10 25 06

“…četri gadi, kopš es pārgāju, ir pagājuši ļoti ātri un ļoti laimīgi. Es arvien vairāk apzinos brīnišķīgās lietas, kas ir ap mani, lietas, kuras es sākumā pilnībā neapzinājos. Piemēram, mans redzes un dzirdes diapazons, kā arī izpratne nepārtraukti palielinās.”

Citi gari raugās uz nākotni, kas gandrīz aizrauj elpu. Pirms 50 gadiem mirušās anglietes un meditētājas Frānsisas Benksas (Frances Banks) gars raksturoja sevi, kā iekļautu dvēseļu ģimenē, kas attīstītās uz "mūžīgo Gaismas un Radošās Enerģijas centru, ko cilvēki sauc par Dievu". Vēlāk viņa piebilda: "Es jūtos tā, it kā es sāktu iet Gaismas ceļu, kas ved... uz neiedomājami skaistām un brīnumainām valstībām, par kurām man pagaidām ir tikai ļoti vāja sapratnes blāzma."

Cits gars, jauns vīrietis, kurš gāja bojā satiksmes negadījumā, mēģinot nesabraukt bērnu, aprakstīja “lieliskas Gaismas Būtnes, kas pilda Dievišķā Radītāja Gribu un nes, un pārraida Spēku, Skaistumu un Gaismu. Bet arī viņas ir progresa procesā. Vēlāk viņš piebilst, ka viņam nav ne jausmas, cik ”secīgās svētuma galerijās ir jāuzkāpj katrai dvēselei, lai viņa būtu apmierināta un ieraudzītu Viņu [Dievu] tādu, kāds Viņš ir”.

Cits gars, vārdā Afraārs, satiek sievieti, kuru viņš pazina uz zemes un kura veltīja sevi bērnu aprūpei Londonas graustu rajonos, brīvajos brīžos rakstot dzeju. "Paldies Dievam, es joprojām varu rakstīt un rakstu," viņa iesaucas. Viņa deklamē dzejoli lappuses garumā, kas ir gara degsmes pilns. Tajā viņa stāsta, kāpēc viņai jābūt apmierinātai ar savu pašreizējo piestātni zemākajās debesīs:

 

Oh! the vision would o’erpower us,

If it suddenly were given

So we wait in preparation,

In the vestibule of Heaven.

Ak! vīzija dos mums spēku,

Ja tā pēkšņi tiktu dota.

Tāpēc gaidām gatavojoties

Debesu vestibilā.

 

19 10 25 07

Pēc tam Afraārs jautā viņai, vai "ir vēl citi sagatavošanās posmi, pirms jūs sasniedzat pēdējās mājas":

“O jā! Ir arī citi, cik – man nav ne jausmas. Man dažreiz rodas jautājums: vai mēs kādreiz sasniegsim pēdējo? Vai ir fināls? Tā kā Dievs ir bezgalīgs, vai mēs varam sasniegt kādu robežu? Padomājiet, cik tālu mēs bijām no svētuma, kad sākām savu svētceļojumu uz zemes, un kādu niecīgu attālumu mēs esam nogājuši, tad jūs sapratīsit, ka vēl ir jābūt neskaitāmiem šādiem posmiem, lai mēs varētu cerēt stāvēt Viņa klātbūtnes neaptumšotā spožumā. Ar jaunajiem spēkiem un labākām zināšanām, ko man ir devusi mana jaunā dzīve, atklājot plašāku priekšstatu par Viņa šķīstību un savu nederīgumu, es dažreiz domāju, ka būs gandrīz nepieciešams, ka mūsu zemes dzīves atmiņa pazustu, lai mēs varētu izturēt, paskatoties Viņa sejā.”

Dreitona Tomasa tēvs dalās kādas sievietes redzējumā. Viņš saka, ka Dieva mērķis ir sniegt katrai dvēselei bezgalīgas iespējas sevi pilnveidot:

“…neviens nevar sasniegt stadiju, kurā var teikt: "Vairs nav ko gribēt, man ir jāturpina tieši ar to, kas es esmu." Jo, kad mēs apgūstam to, kas, mūsuprāt, ir zināšanu absolūtais kronis jebkurā priekšmetā, mēs uzreiz atklājam, ka tas atkal ir pavēris jaunu zināšanu pasauli. Jūs to redzat visapkārt. Iespējas šeit ir bezgalīgi lielākas! Uz zemes vienmēr daudzi stāv uz vietas: es negaidu, ka viņi sapratīs, ko es domāju. Bet citi sapratīs, tie, kam gaisma kādā punktā nozīmē pacelties, lai ieraudzītu citu izpētes lauku. Nav neviena pilnības punkta, kuru mēs varētu sasniegt, kur vairs nav ko mācīties; vienmēr būs šī krāšņā piedzīvojumu sajūta, saprotot un mēģinot saprast, sekojot līdzi un sasniedzot. Es nezaudēju savu kāri pēc vairāk zināšanām un apgaismības, tā palielinās.”

Šajā un daudzos citos gadījumos mēs redzam bezgalīgi plašu nākotni jebkurai dvēselei, kas vēlas uzzināt vairāk, mīlēt vairāk un būt vairāk. Mēs redzam neaprakstāmu prieku; un prieka pakāpe ir proporcionāla cēla rakstura attīstībai – dvēselē, kas priecājas par patiesību, labestību un skaistumu.

Es nevēlos radīt iespaidu, ka mums visiem ir lemtas laimīgas beigas. Tālu no tā. Raksturs (nevis ticība) nosaka mūsu vietu pēcpasaulē, kad mēs aizejam, un tieši no šī sākumpunkta mums ir jāsāk augt, ja mums ir tāda tendence.

 

Sk. arī Pazīstami eksperti stāsta par dzīvi pēc nāves.[4]

 

19 10 25 08

Kā ir ar cilvēkiem bez rakstura, kuri nospēlē savas algas kazino vai pārkāpj laulību ar sava labākā drauga dzīvesbiedru, vai nekad neapmeklē savus mirstošos vecākus pansionātā? Kā ir ar vienkārši savtīgiem cilvēkiem, kuri varētu mums atgādināt par mums pašiem? Gars, kurš sevi raksturoja kā politiķi, kurš “paņēma visvairāk no cilvēkiem un atdeva mazāko iespējamo pretī”, pastāstīja Dreitonam Tomasam par savu pirmo apkārtni. Viņš to salīdzināja ar dažām blāvajām, neinteresantajām pilsētām Midlandā vai Anglijas ziemeļos ar neauglīgiem laukiem ap nelielu, slikti celtu māju rindām.

“Mani kompanjoni bija neinteresanti un neinteliģenti cilvēki. Daudzi no viņiem bija bijuši bagāti uz zemes, bet tas nav tas, kas tiek skaitīts, atnākot uz šejieni.”

Šis cilvēks galu galā tiecas pēc labāka stāvokļa:

“Sasniedzot nākamo sfēru, mana apkārtne kļuva “par grādu” labāka, jo bija iespējas vairāk intelektuālai un garīgai attīstībai. Tur es atradu zāles un skolas, kurās tika mudināts mācīties, un nāca palīgi, kuri nevis piespieda, bet stāstīja par skaistākiem novadiem augšā. Tomēr, lai gan viņi var pastāstīt par šīm sfērām un var izraisīt vēlmi tās sasniegt, ir jāatrisina stulbuma un neprātības, un ļaunuma kļūdas, kas apzināti vai neapzināti pieļautas dzīves laikā uz zemes. Un tas tiek panākts, smagi strādājot citu labā, vienlaikus pilnībā aizmirstot sevi; jābūvē mājas un jāgatavo ne pārāk skaisti objekti, kas tur nepieciešami, jāpalīdz tiem, kas ieradušies, jauni būdami, un, vispār, jāatbrīvojas no sevis, vienlaikus neaizmirstot savas patiesākās vajadzības.”

Tomēr mums jāpatur prātā, ka daudzus garus neinteresē garīgā attīstība vairāk nekā uz Zemes. "Šeit ir slinki un truli cilvēki, tāpat kā pie jums," atgādina kāds cits gars. "Lielākā daļa dvēseļu ir gandrīz tikpat aklas kā uz zemes." Taču ir daudz skolotāju, "kuri ir gatavi palīdzēt ikvienam, kurš vēlas viņu palīdzību, lai veiktu patiesas un dziļas dzīves noslēpumu studijas".

19 10 25 09

Kā ir ar “pārvērtību” uz nāves gultas? Gari mums saka, ka tai nav nozīmes. Tas ir tāpēc, ka tā neietekmē raksturu. 20. gadsimta sākumā Losandželosā dzīvojošā tiesneša Deivida Patersona-Hača (David Patterson-Hatch) gars brīdina tos, kas plāno veikt šādu “manevru”, lai panāktu viņu ielaišanu debesīs: “Uzmanieties no grēku nožēlas nāves gultā un no tā izrietošās slimīgo atmiņu ražas. Labāk ir doties mūžībā ar savu karmisko nastu, drosmīgi uzliktu uz muguras, nevis izlīst pa elles sētas durvīm nožēlojamas gļēvulības zeķēs. Cits gars, kurš sauc sevi Sudraba Bērzu, piebalso Hečam: “Nav lētas atlaišanas, nav vieglas piedošanas. Dievišķais taisnīgums valda pār visu Visumu. Garīgs punduris nevar izlikties par garīgu milzi. Grēku nožēlošana uz nāves gultas neko nedod.”

No šiem un daudziem citiem garu stāstiem mēs mācāmies sekojošo: pirmkārt, mēs esam paši sevis tiesneši un mūsu atmiņa par visu, ko darījām, ir ārkārtīgi asa, un no tā nevar izvairīties. Otrkārt, lai gan dažas no pasaules lielākajām reliģijām saka pareizi, ka mēs tiksim tiesāti, tās kļūdās detaļās – nopietni kļūdās. Gari nekur nepiemin Dievu, kurš sēdētu tronī ar scepteri rokās. Nekur nerodas iespaids, ka kāda ārēja būtne spriestu tiesu. Dievs var būt galvenais tiesnesis, bet, ja tā, tad, kā stāsta Dreitona Tomasa tante, viņš to dara “caur mūsu augstāko Es”. Treškārt, spriedums kalpo vienam mērķim: dvēseles atjaunošanai. Process bieži būs sāpīgs, tomēr mērķis nekad nav sods, bet gan pārmaiņas. Ceturtkārt, ideja par mūžīgo elli tiek vispārēji noraidīta. Katrā līmenī, no eņģeliskā līdz dēmoniskajam, griba vienmēr ir brīva, un tāpēc ir iespējamas izmaiņas. Neviens nav nosodīts mūžīgi palikt “ellē”, lai gan var to vēlēties.

19 10 25 10

 

Sekas, ticot tādai pēcpasaulei, kā šeit aprakstītajai

Ticībai pēcdzīvei ir bijusi liela ietekme uz civilizāciju visā cilvēces vēsturē līdz pat mūsu dienām. Tā ir iedvesmojusi daudzus, ja ne lielāko daļu no lielajiem mākslas darbiem: piramīdas, Partenonu, Šartras katedrāli, Baha mesu si minorā, Bhagavadgītu, Bībeli; saraksts turpinās un turpinās. Pārāk bieži tas mūs šodien sasniedz primitīvā un pat bīstamā formā. Tas, ka mūs turpina ietekmēt šīs nodeldētās teoloģijas par mūžīgo nolādēšanu dažiem un dievišķajiem likteņiem citiem, nav mūsu cienīgi, jo īpaši tāpēc, ka tagad mums ir skolotāji un ceļveži, kas stāsta, kas patiesībā notiek. Ja tikai mēs viņus klausītos, mūsu pasaule izskatītos šādi:

Tas iedvestu mūsos pārliecību, ka dzīve “kaut kur rit” vai “kaut ko papildina”. Tas vairotu pārliecību par milzīgu apmēru Avotu, kas vada dvēseles veidošanās procesu; tas piešķirtu mūsu dzīvei jēgu, kāda tai citādi nebūtu.

Tas radītu pārliecinātas cerības, ka dzīve nebeigsies nāves brīdī, ka tiem, kas agri pametuši dzīvi, netiks liegta viņu daļa un ka senči un viņu pēcnācēji tiks atkal apvienoti.

Tas palīdzētu novērst sāpes tiem, kas sēro par bērna nāvi, jo viņi zinātu, ka viņu mīļotais ir labās rokās.

 

Sk. arī Kā tuvinieku mīlestība palīdz dvēselei, kas atstājusi fizisko ķermeni, veikt pāreju uz citu pasauli.[5]

 

Tas likvidētu trulos priekšstatus par pēcdzīvi, kuri rodas, domājot par to kā par kaut ko statisku, pat garlaicīgu, kurā vairs neko nevar sasniegt; vai neskaidru, bez nekā konkrēta un krāsaina, un skaista, lai to ieteiktu. Debesis tiktu uztvertas kā izaicinoša, stimulējoša, dinamiska vide.

Tas mazinātu melanholiju, ko daudziem cilvēkiem, īpaši vecāka gadagājuma, rada bailes no personības izzušanas.

19 10 25 11

Tas radītu pārliecību, ka laba rīcība sastop laimīgu likteni un savtīga vai noziedzīga rīcība pretējo. Šis “karmas likums” gadsimtu gaitā ir nodrošinājis “līmi”, kas palīdz sabiedrībām palikt vairāk vai mazāk likumpaklausīgām.

Tas atturētu cilvēkus, kam tuvojas nāve, veikt varonīgus pasākumus, lai pagarinātu savu dzīvi vēl par dažām nedēļām, – dārgu izvēli, kas izriet no bailēm, ka šī ir vienīgā dzīve, un ko, saskaņā ar vairuma autoritāšu domām, pasaule nevar atļauties.

Pasaules resursu patēriņš tiktu samazināts, jo cilvēki saprastu, ka šī nav viņu vienīgā iespēja gūt laimi.

Rasisms un seksisms kļūs mazāk vilinoši, tiklīdz sabiedrība sāks labāk saprast, ka dvēselēm nav krāsas un dzimuma.

Lielāks uzsvars uz dvēseli atturētu no pašreizējās turēšanās pie ķermeņa un radītu vairāk psiholoģiskas telpas dziļākām pārdomām un pilnvērtīgākām nodarbēm.

Mūsu pasaule kļūtu interesantāka, ja mēs zinātu, ka to apmeklē gari, kurus mēs neredzam; tas padarītu mūsu pasauli vertikālu.

Reliģijas fundamentālisms zaudētu lielu daļu no savas pievilcības, jo plašāka, iekļaujoša izpratne, kas balstīta uz mūsu draugu garu sniegtajām atziņām, iegūtu vilkmi. Tāpat kā ir viena zinātne daudzu vietā, tāpat būtu viena "reliģija", lai gan tā ar daudzām sejām izaug no dažādām pasaules kultūrām. Joprojām būtu kari, bet tie nebūtu tik viegli sajaucami ar reliģiju.

Cilvēki savā labākajā izpausmē ir kas vairāk nekā nedomājoši patērētāji. Viņi brīnās par dzīves jēgu; viņi ir filozofi; viņi ir morālie aģenti. Viņu izdarītajiem secinājumiem ir tālejošas sekas, kā to skaidri parāda iepriekš minētie punkti. Šie secinājumi ir bezgalīgi apstrīdami. Aplūkojot abas puses Lielajam Jautājumam, piemēram, šeit ierosinātajam – vai mēs pārdzīvojam nāvi? – viņi iepazīstas savām radošajām dzīlēm, mācās spriest un aizstāvēt kādu punktu un, iespējams, pirmo reizi izbauda prieku dzīvot prātā. Vārdu sakot, tas viņus humanizē.

Kā es to redzu, izdzīvošanas gadījums ir pierādīts bez saprātīgām šaubām. Tā patiesīgums nav atkarīgs no vēlmēm, kā to varētu apgalvot materiālisti. Tas ir atkarīgs no liecībām. Tas nav atkarīgs no kādas konkrētas reliģijas mācības, kā daži reliģiozi cilvēki varētu apgalvot. Tas ir atkarīgs no pierādījumiem. Tas neprasa, lai kāds ignorētu zinātnes pierādījumus. Tas prasa paskatīties uz visu zinātni, ieskaitot jauno apziņas zinātni.

 

Šis ekskluzīvais raksts pirmo reizi parādījās “New Dawn” īpašajā izdevumā V11N6, un ar izdevēja atļauju tas ir pārpublicēts šeit. Sena gudrība, jauna domāšana – skatiet mūs vietnē newdawnmagazine.com.

 

2019.08.27.

Avots: https://wakeup-world.com/2019/08/27/how-belief-in-the-afterworld-can-make-this-world-a-better-place/

Autors: Stafords Betijs (Stafford Betty)

 

Par autoru

Stafords Betijs doktora grādu ieguva Fordhamas Universitātē, kur viņš specializējās Āzijas reliģiskajos uzskatos un sanskritā. Šobrīd viņš ir pasaules reliģiju profesors Kalifornijā štata Universitātē Beikersfīldā un ir izaudzis par vienu no Amerikas Savienoto Valstu atzītākajiem pēcdzīves ekspertiem. 2011. gadā viņš publicēja savu populārāko grāmatu “Pēcdzīve patiesā gaismā (The Afterlife Unveiled)”. Jaunākā publikācijā “Debesis un elle patiesā gaismā (Heaven and Hell Unveiled)” (2014) ir padziļināts garīgās dzīves apraksts, akcentējot to, kā gari virzās no zemākiem uz augstākiem plāniem. Viņa desmitā grāmata “Kad jūs kādreiz kļuvāt mazāks nomirstot? Pēcnāves dzīve: pierādījumi (When Did You Ever Become Less by Dying? Afterlife: The Evidence)” parādījās 2016. gadā. Viņš ir publicējis trīs romānus, no kuriem pēdējais ir “Pāršķeltās krūtis (The Severed Breast) (2016) –  vēsturiska sāga par apustuļa Toma neveiksmīgo mēģinājumu pievērst Indiju kristietībai.

 

Krievu valodā tulkojusi Irina Martinova speciāli žurnālam “Reinkarnacioloģija”.

 

P.S. Vai ticība dzīvei pēc dzīves ir izmainījusi jūs?

 

 ZR

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

 

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 25.10.2019.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/vera-v-zhizn-posle-zhizni/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4211-berni-kuri-apgalvo-ka-ir-dzivojusi-ieprieksejo-dzivi-un-vinu-sniegtas-detalas-kuras-ir-tik-parsteidzosas-ka-gruti-tam-noticet (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-zlotnikova/11-dazadi/679-parejas-10-etapi-dveseles-neaizmirstamais-celojums-pec-naves (Tulk. piezīme.)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-beglaka/11-dazadi/1653-tatjana-beglaka-jus-ticat-navei-tuvu-pieredzi-pardzivojusie-atceras-apbrinojamas-tiksanas (Tulk. piezīme.)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4029-pazistamu-ekspertu-pieradijumi-ka-dzive-pec-naves-eksiste (Tulk. piezīme.)

[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4260-ka-tuvinieku-milestiba-palidz-dveselei-kas-atstajusi-fizisko-kermeni-veikt-pareju-uz-citu-pasauli (Tulk. piezīme.)