Viedās raganas vārdi

"Es vēlētos par tevi rūpēties – nevēloties tevi izmainīt.

Mīlēt tevi – atstājot tevi brīvībā.

Uztvert tevi nopietni – ne uz ko nepiespiežot.

Nākt pie tevis – neuzspiežot sevi.

Kaut ko tev dāvāt – neko negaidot pretī.

Prast atvadīties no tevis – nebaidoties tevi pazaudēt uz visiem laikiem.

Runāt ar tevi par manām jūtām – neuzliekot tev par tām atbildību.

Dalīties ar tevi zināšanās – nepamācot tevi.

Priecāties par tevi tādu – kāds tu esi. Ja tu ar tādām pašām jūtām spersi soli man pretim – mēs varēsim bagātināt viens otru.”

 

Cik tas ir brīnišķīgi – tā dzīvot pilnīgā brīvībā un tai pat laikā harmonijā ar visiem, neatmetot atbildību un rūpes vienam par otru, un tās nav ne verdzības važas, ne ierobežojumi, kurus uzliek viens otram, bet prasme uzņemties kaut ko lielāku kā vienkāršas funkcijas vairoties vai turpināt dzimtu.

Mūsu ego cilvēciskās iegribas, kuras cilvēki izvirza viens otram, ir niecīgas un neīstas, salīdzinot ar patieso spēku, kurš vienmēr ir brīvības pusē, un tā ir prasme būt atbildīgiem par savu rīcību un par mūsu izvēli ik sekundi, ik stundu, ik dienu, kuru mēs pēc būtības izdarām pastāvīgi.

Ar mūsu izvēlēm un pieņemtajiem lēmumiem ir caurausts un uzausts viss visums, sākot ar sadzīves sīkumiem un beidzot ar mīlestību, jo cilvēks pēc būtības ir izvēle, tas, ko viņš izvēlas, ko izlemj un kādus lēmumus viņš pieņem – tādā veidā tad arī veidojas viņa “liktenis”.

Brīvība – tas ir galvenais kvalitātes rādītājs dzīvei un tam, vai izvēle ir izdarīta pareizi, vai lēmumi ir pareizi, vai dzīvojam un attīstāmies pareizi vai aplami.

Likums, kurš pārvalda visumu – tā ir mūžīga attīstība, evolūcija, sevis un visa lēciens un atklāšanās, bet tas nemēdz būt bez brīvības, un ja mēs esam pretrunā ar šo vienkāršo un mūžīgo patiesību, ja mēs tai nekalpojam un nevedam uz to sevi un citus, tad mēs attīstām egoismu, veicinām cietsirdību, izkastrējam sevi un visu mūsu realitāti, atšķeļot garu no avota, iegrūžot mūžīgo tagadni mūsu sīko “es” dzīlēs – un tad jebkuras attiecības, jūtas, ierosmes, darbi, pašas cēlākās domas un prāta slēdzieni kļūst par kārtējo koncepciju, noteikumu un aizliegumu un ierobežojumu krājumu, cilpu mūsu kaklā, nedzīvu punktu, nabadzīgi pabeigtu un ierādītu jau dzīves laikā.

Tas ir ceļš pie ciešanām un mokām, ceļš pie verdzības.

Bet tie, kuri ir no mūsu dzimtas, no stipro dzimtas – viņi ir brīvi kopā, tīri un patiesi viens pret otru, izpausti bez melīguma, brīvi un laimīgi vienlaicīgi un visur, viņiem nav ko slēpt vienam no otra, nav no kā kautrēties, tāpēc ka viņos nav melu un kļūdu, nav nožēlas, viņi ir svētīti un realizēti, tā kā tāda savienība kļūst līdzīga pašam visumam, dzīvo pēc viņa likumiem, nav pretrunā ar viņu un ir vienota ar dabu un mūžību visās savās izpausmēs, sava dabiskuma pilnībā, dziļumā un skaistumā.

Tāda savienība ir nesaraujama, un neviens un nekas nevar pārskriet pār ceļu cilvēkiem, kuri ir savienoti tādā savienībā! Tā ir tā dzīves kvalitāte, ar kādu dzīvo īstenas raganas, raganas, magi, viedi cilvēki, un tas ir tas vienīgais, kādēļ viņi ir izpausti pasaulē.

Cilvēki, kuri stājas pretī tāda savienībai – jau priekšlaicīgi ir satricināti un sagrauti, izkaisīti putekļos un pelnos, izšķīdināti nebūtībā jau dzīves laikā... tikai laika jautājums.

vedma

 

http://top.thepo.st/812078/Umnyie-slova-mudroy-vedmyi?fb_ref=group_post

Tulkoja Jānis Oppe