Оскар для гладиаторов
Oskars gladiatoriem
Veltījums maniem vecākiem.
|
Svetlana Červona |
Un… brīnišķīgais uzvaras mirklis…
Aiz muguras ir tonnām darba, pārvarējumu kilometri, treniņu, mēģinājumu gadi. Nu, un?... Kā viņi jūtas, uzvarētāji-triumfētāji? Visdrīzāk superīgi? Jo taču atzinība, atzīšana, sajūta, ka esi kaut kur labākais, lepnums, prieks, nauda.
Triumfs, vienkārši sakot, – tā ir uzvarētāja sumināšanas procesija
Mani interesēja, kas tas ir priekš manis. Šī tēma atnāca kā pieprasījums iegremdējumam.
Viedā atmiņa[1] izvēlējās un parādīja svarīgus un nozīmīgus iemiesojumus atbildei.
Pirmais sižets, kuru es ieraudzīju pēc pieprasījuma iegremdējumā, bija ļoti neparasts.
Uzvara turnīrā
Amfiteātris. Beigusies gladiatoru divcīņa.
Esmu vīrietis. Gladiators. Mani sauc Azvezdas.
Viss!... uzvara… tik grūta un ilggaidīta…
Asiņu straumīte iesūcas arēnas neapmierināmajās smiltīs.
Tikai viena doma centās aizkavēties un noturēt mani šeit un tagad: kāpēc es nejūtu sāpes? Sakropļots plecs, un liela asiņojoša brūce gurnā. Nav brīnums – vētrains laimes vilnis izplūst pa ķermeni, un šķiet, tūlīt, tūlīt izsprāgs asaras.
Vēl nesaprotams draudīgs troksnis. Skatītāju troksnis. Pareizāk, neapmierināta pūļa dunoņa. Es noturējos, es uzvarēju, bet viņiem to nevajag, viņiem gribējās izrādi un asinis. Man tas vairs nav svarīgi…
Es noturējos. Aiz muguras ir novārdzinoša gatavošanās, grūtības un pārvarēšana, un pats grūtākais – klusēšana…
Reizēm, kad es skatījos uz sevi spogulī, es redzēju skaisto atlētisko mana tēva ķermeni. Paldies viņam par to un vēl par daudzajiem padomiem, kurus viņš man deva, atnākot sapņos.
Es lūkojos uz viņu ar sajūsminātajām manas māmiņas acīm. Tā viņa raudzījās viņā, kad tas atgriezās pēc kārtējām cīņām.
Es biju domājis, ka viņi sen ir atstājuši mani, aizejot no dzīves, bet es biju kļūdījies.
Šodien, cīņas laikā, māmiņa atnāca pie manis. Atnāca mani glābt.
Trešās divcīņas beigu pusē pretiniekam izdevās trāpīt manā ievainotajā kājā, un es sāku krist. Kritu, zaudējot samaņu no sāpēm un noguruma, arēnas sakarsušajās smiltīs… Kaut kādā veidā gaisā virmojošie puteklīši izveidoja baloža kontūru.
Mans pazīstamais balodis. Tāds balodis bija izšūts uz māmiņas jostas, ar kuru viņa apjoza tuniku. Atceros to kopš bērnības. Lēmums atnāca momentāni. Norāvis apsēju, es, kā māmiņa reiz bērnībā nosēja manas brūces, es nosēju asiņojošo gurnu – tas mani arī izglāba.
Izdevās sasniegt savu sapni. Par uzvaru turnīrā mani sagaida atzinība un liels apbalvojums.
Kā gan gribas to pastāstīt maniem tuvajiem cilvēkiem…
…Es ar baudu dzeru ūdeni no nez kāpēc ļoti pazīstama kristāla kausa.
Aina bija ātri nomainījusies – atmiņa pārmeta mani uz vēl vienu iemiesojumu, kur es pārdzīvoju triumfa brīžus. Es pat nepaspēju saprast, ka tas ir cits, paralēls iemiesojums[2], tāpēc ka dekorācijas praktiski nebija izmainījušās, skatītāji gavilē, bet…
Oskara pasniegšanas ceremonija
Notiek Oskara prēmijas pasniegšanas ceremonija.
Oskara prēmiju pasniedz nominācijā par labāko scenāriju.
Gara auguma blondīne pelēkā garā kleitā pienāk pie mikrofona…
– Thank you, Mom! Thank you, Dad!
Thanks to you I’m standing on this stage. This is your victory! This is our triumph! This is our gift to the world!
(Paldies, māmiņ! Paldies, tēti! Pateicoties jums, es stāvu uz šīs skatuves. Tā ir jūsu uzvara! Tas ir mūsu triumfs! Tā ir mūsu dāvana pasaulei!)
Vētrains laimes vilnis izplūst pa ķermeni, un šķiet, tūlīt, tūlīt izsprāgs asaras.
Pateicos, mani mīļotie, par atbalstu un ticību man.
Tiksimies svētku banketā.
…Mazi šampanieša burbulīši priecīgi traucas uz kausa malu – steidzās apsveikt triumfētāju…
Divi triumfi, divi sižeti no dažādiem iemiesojumiem, saistīti ar manu šodienas dzīvi.
Vēl nesen es biju pavērsusies pret citiem “skatītājiem” un nesapratu, kāpēc nebiju apmierināta ar viņu atbildes reakciju uz manām uzvarām – itin bieži formāli, auksti apsveikumi, pat atklātas gaidas uz manu izgāšanos. Man tas vairs nav svarīgi.
Iegremdējumā atnāca tik vajadzīgas un ļoti svarīgas apzināšanās, ka visas manas uzvaras tika iepriekš radītas, sagatavotas, nolemtas no manu Vecāku puses.
Skaists atlētisks ķermenis, kopš bērnības pieradināts pie darba, ļāva nodzīvot laimīgu, ilgu dzīvi kā triumfatoram lielajā sportā. Māmiņas un tēta jaunrades izšūtie baloži ļāva uzrakstīt daudz scenāriju-svētku. Tie bija viņi, kas iemācīja mums dziedāt, rīkot ģimenes svētkus, svētkus draugiem un paziņām, kur vienmēr atradās vieta bērniem. Jau kopš bērnības VECĀKI radināja mūs pie sevis radīšanas.
Cik gan nesvarīgi ir kļuvis, kurš no “skatītājiem” ko teiks.
Galvenais, ka man ir, kam pastāstīt par mūsu kopīgo, kārtējo uzvaru un pateikties! Ir, kam pateikties!
Triumfs – tā ir uzvarētāja sumināšanas procesija, piepildīta ar pateicību pret visiem, kas mani aizveda līdz uzvarām. |
Tieši pateicoties jums, man palaimējās organizēt daudz festivālu, konkursu, koncertu. Būt masu kultūras svētku scenāristei akadēmijā, savā rajonā, pilsētā, biznesa kompānijās un starptautisku jaunatnes organizāciju festivālos. Jautro un atjautīgo kluba (KVN) komandas, jubileju un kāzu svinību scenārijos vienmēr izmantoju spēles, konkursus, paņēmienus, zināmus kopš bērnības.
Fanātiskā mīlestība pret handbolu un organisma iedzimtās spējas ļāva trīsdesmit gadu pavadīt handbola laukumā, uz šodienu – būt handbola teorijas un metodikas pasniedzējai Fiziskās kultūras akadēmijā, kļūt par Ukrainas Handbola federācijas (ФГУ) treneri, tiesnesi.
Dari dzīvē visu to, par ko tu ar lepnumu un pateicību pastāstīsi vecākiem.
Pateicības vilnis applūdina lappusītes, kuras tu pašlaik lasi. Tā ir pateicība visiem, kas piedalījās manos iegremdējumos un apzināšanās, par to, ka es to visu ieraudzīju un no jauna izdzīvoju grupveida nodarbībā Reinkarnacionikas Insitūtā.
P.S. Esmu pabeigusi rakstīt savu pirmo rakstu. Lūdzu jūs komentāros pastāstīt par jūsu triumfiem, bet man jāpiezvana vecākiem, pastāstīšu viņiem, ka viņi ir uzrakstījuši pirmo rakstu žurnālam “Reinkarnacionika” – lai nosvin.
Svinībām noderēs mana pirmā sporta trofeja – neliels kristāla kauss.
Mans Oskars maniem mīļajiem GLADIATORIEM.
Svetlana Červona,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa studente
P.P.S. Un par kādiem sasniegumiem dzīvē jūs esat pateicīgi saviem vecākiem? Dalieties komentāros!
![]() |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 18.09.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/sovershennoe-nesovershenstvo/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4012-pagatnes-un-nakotnes-atmina (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3843-nadezda-batalova-paralelas-dzives-mits-vai-realitate (Tulk. piezīme)