Семен Резник - Из архива писателя. Был ли Петлюра петлюровцем?

Semjons Rezņiks – No rakstnieka arhīviem. Vai Petļura bija petruļietis?

 

Priekšvārds-2023

 

Putina Krievijas agresijas pret Ukrainu kontekstā šī raksta, kurš uzrakstīts tālajā 1996. gadā, publikācija var šķist nepiemērota. Tomēr es uzskatu par noderīgu to atjaunot.

“Čaikas” lasītājiem ir zināma mana pozīcija attiecībā pret asiņaino slaktiņu, kuru Krievijas oberšturmfīrers uzgāza Ukrainai vairāk nekā pirms gada un turpina ar maniakālu neatlaidību.

Ukraina – neatkarīga suverēna valsts, viena no 15 valstīm, kurās saira Padomju Savienība 1991. gadā. Toreiz pat tika noteiktas Ukrainas robežas, tāpat kā Krievijas Federācijas robežas. Tās pārkāpt Krievijai nav nekādu tiesību – ne starptautisku, ne juridisku, ne morālu. Vēl vairāk, 1994. gadā tika parakstīta Budapeštas vienošanās, saskaņā ar kuru Ukraina atteicās no tās rīcībā nonākušajiem padomju kodolieročiem, bet Krievija, ASV un Lielbritānija kļuva par tās suverenitātes un teritoriālā veseluma garantiem.

2014. gadā Krievijas varas struktūras sagrāba Krimu un Donbasu, ciniski pārkāpjot “garanta” pienākumus. Tā vietā, lai pieprasītu visa Krievijas karaspēka nekavējošu izvākšanu no Ukrainā sagrābtajām teritorijām, divi otrie “garanti”, tāpat kā viņu sabiedrotie, atbildēja ar “elastību” attiecībā pret šo bandītismu – cerībā ar rāmumu nomierināt mēra sajūtu zaudējušo šturmbanfīreru. Patiesībā Čemberlena cienīgā “elastība” un “rāmums” tikai uzkurināja viņa apetīti, kas, starp citu, arī bija sagaidāms. Par “garantu” gļēvulīgo nodevību Ukraina tagad maksā ar lielām asinīm.

To visu šeit es saku tāpēc, ka var atrasties tādi, kas vēlēsies izmantot manā rakstā sniegtos faktus no Ukrainas vēstures Putina agresijas attaisnošanai. Tāpēc vēlreiz uzsveru, ka nekāda attaisnojuma tai nav un būt nevar.

Bet tas nenozīmē, ka ir jāaizmirst par ļaundarībām, kuras notika Ukrainā pašas tās fīreru vadībā. Vēl jo vairāk, ka Ukraina nesteidzas apgūt mācības no savas pagātnes, bet tas var liktenīgā veidā ietekmēt tās nākotni, kuru tai stāv priekšā būvēt pēc tam, kad pēdējais krievu zaldāts būs no tās izdzīts.

Kad pēc PSRS sabrukuma Ukraina ieguva neatkarību, tajā atradās spēki, kuri izvairījās no pagātnes vai pat ar nodomu to mainīja, ar ko bez visa cita palīdzēja Putinam izvērst šo asiņaino slaktiņu. Kā mēs atceramies, “Speciālā Militārā Operācija” tika sākta ar ieganstu, ka Ukrainā valda “nacisti”. Taču arī šī mācība ne visiem ir gājusi labumā. Apstiprinājums tam – nesenā vēsts, ka Kijevā nopietni tiek apspriests jautājums par Prževaļska ielas pārdēvēšanu par Kubijoviča ielu; viņš bija ukraiņu “nacionāl-patriots”, kurš Otrā pasaules kara gados “auglīgi” sadarbojās ar esesiešiem un ieņēma augstus posteņus hitleriešu administrācijā. Vai jautājums par ielas pārdēvēšanu ir izlemts vai nav izlemts, es nezinu, taču pats tā formulējums ir pilnīgi izteiksmīgs.

 

Lasītājiem piedāvātais raksts – tā ir atsauksme par Jurija Finkelšteina (Юрий Финкельштейн) grāmatu par Simonu Petļuru (Симон Петлюpa).

Nevaru teikt, ka esmu bijis tuvu pazīstams ar grāmatas autoru. Mēs pāris reizes esam tikušies, sazvanījušies, taču viņš dzīvoja Ņujorkā, bet es Vašingtonā, tā ka mūsu saziņa nevarēja būt intensīva.

Jurijs Finkelšteins piedzima 1926. gadā, nomira 2012. gadā. Grāmata par Petļuru iznāca 1996. gadā. Cik atceros, mans raksts tika publicēts laikrakstā “Novoje Russkoe Slovo (NRS) (Новое русское слово)” pāris mēnešus pēc tās iznākšanas, bet precīzu datumu nosaukt nevaru, jo laikraksta izgriezums man nav saglabājies vai es to pagaidām neesmu atradis. Atveidoju pēc kopijas mašīnrakstā.

 

* * *

 

VAI PETĻURA BIJA PETĻURIETIS?

1996

 

Mierīgi dzīvojot Parīzē, kurp viņš aizbēga pēc asiņainajām batālijām uz Ukrainas zemes, Simons Petļura reiz piezīmēja:

“Cik tas ir labi, ka es nekādi nevaru būt petļurietis! Un negribētu.”

 

Jurijs Finkelšteins

 

Nesen iznākusī Jurija Finkelšteina grāmata “...Par savu roku darbu: "Simona Petļuras mīkla jeb antisemītisma paradokss (…За дела рук своих: Загадка Симона Петлюры, или парадокс антисемитизма)” (izdevniecība “Слово-Word”) – tā būtībā ir atbilde uz jautājumu, vai tiešām Petļura nebija petļurietis, tas ir, bandīts un grautiņu rīkotājs, vai tomēr bija. Izanalizējis milzīgu faktisko materiālu, autors nonāca pie secinājuma: Petļuras mēģinājums norobežoties no savu “hlopcu” ļaundarībām ir nepamatots. Fakti, uz kuriem balstās autors, ir vienkārši un acīmredzami.

Pirmkārt. Īsajā laika periodā, kad Petļura vadīja neatkarīgās Ukrainas valdību un karaspēku, uz tās zemes grautiņos aizgāja bojā divsimt tūkstoši ebreju, galvenokārt neaizsargāti veci cilvēki, sievietes, bērni.

Otrkārt. Grautiņus rīkoja visi, kam nebija slinkums: gan Deņikina cilvēki, gan sarkanarmieši, gan Mahno cilvēki, gan dažādi neatkarīgi atamani, taču lielāko daļu no tiem sarīkoja petļurieši, kas karoja zem dzelteni-melna karoga Galvenā atamana Simona Petļuras vadībā.

Treškārt. Ar retiem izņēmumiem neviens no grautiņu rīkotājiem peļuriešiem sodīts netika. Daži vēlāk cieta un pat tika nošauti, taču ne par grautiņiem, bet citām darbībām.

Ceturtkārt. Visu laiku, kamēr atradās pie varas, Petļura izdeva tikai vienu pavēli ar grautiņu nosodījumu, turklāt šī vienīgā pavēle (numur 131) netika nolasīta karaspēkam. Tā bija paredzēta eksportam, lai nomierinātu Antantes valdības, no kurām Petļura cerēja saņemt palīdzību.

Ar uzskaitīto ir vairāk nekā pietiekoši, lai nolasītu Peļuram apsūdzošu spriedumu. To arī izdarīja turpat Parīzē piesēdētāju tiesa Šoloma Švarcbarda (Шолом Шварцбард) procesā; viņu tiesāja par to, ka viņš gaišā dienas laikā trokšņainā Parīzes ielā nošāva Petļuru.

 

Parīze, 1927. gads. Tiek tiesāts Šoloms Švarcbards

Švarcbards tika pilnīgi attaisnots, un tas nozīmēja apsūdzošu spriedumu Galvenajam atamanam. Tomēr mēģinājumi Petļuru reabilitēt nekad nav beigušies, bet pēdējos gados, neatkarīgajā Ukrainā un ukraiņu emigrantu vidū, tie ir manāmi aktivizējušies. Tie, kas paceļ uz vairoga Petļuru, kā argumentu izmanto to, ka pirmsrevolūcijas laikā viņš nereti aizstāvēja ebrejus no cara režīma vajāšanas, bet pārgalvīgajos grautiņu laikos viņš nekontrolēja situāciju; grautiņi radās stihiski vai pēc vietējo “batjku” gribas, kuri Galvenā atamana varu vai nu neatzina vispār, vai arī atzina tikai formāli.

Piekrītot pirmajam no šiem argumentiem, Jurijs Finkelšteins apgāž otro.  Nebūt ne nejaušu vietu grāmatā ieņem nodaļa par Vladimiru Stepanoviču Klodņicki (Владимир Степанович Клодницкий), kurš vēlāk tika apbalvots ar “Brīvības Lāpu” – Pretapmelošanas Līgas (Anti-Defamation League) goda diplomu.

1919. gadā divdesmit astoņus gadus vecais majors Vladimirs Klodņickis, iegājis Hmeļņikas (Хмельник) pilsētā ar savu karaspēka daļu, ar izlēmīgu rīcību novērsa briestošu grautiņu un pēc tam vairākus mēnešus, prasmīgi un izlēmīgi vadot, uzturēja normālas attiecības starp ebreju un ukraiņu kopienām.

Autora doma ir skaidra: to, ko jaunais majors izdarīja vienā nelielā pilsētiņā, Petļura varēja, vai vismaz viņa pienākums bija mēģināt izdarīt visā viņam pakļautajā Ukrainas daļā. Taču, kad vajadzēja rīkoties, Petļura neko nedarīja.

Petļuras kontrasts grāmatā ir arī anarhists Nestors Mahno. Viņa “hlopci” arī izgāza savu nevaldāmo naidu pār ebrejiem, taču tādi ekscesi Mahno armijā nebija likums, jo “batjka” nesvārstoties šāva nost grautiņu rīkotājus. Bet, lūk, Petļura atkratījās ar vienīgu, visai divdomīgu pavēli.

“Petļuras paradoksu” grāmatas autors ietērpj ietilpīgā formulā: “Petļura antisemīts nebija – Petļura par antisemītu kļuva.”

Cenšoties apjēgt viņa evolūciju, J. Finkelšteins attīsta antisemītisma psiholoģisko koncepciju. Viņa doma ir tāda, ka nevis naids pret ebrejiem baro grautiņus, bet, otrādi, grautiņi un vispār ļaunums, kas tiek nodarīts attiecībā pret ebrejiem, baro šo naidu. Tos, kurus ieinteresēs šī pirmajā acu uzmetienā dīvainā, bet pēc būtības dziļi pareizā koncepcija, es nosūtu pie pašas grāmatas, kur tā ir izklāstīta detalizēti un argumentēti. Petļura pilnībā tajā iekļaujas: sākumā viņš sāka atbalstīt ebreju grautiņus, bet pēc tam jau pats neieredzēja tos, kurus nīcināja ārā.

Petļura, redzams, uzskatīja sevi par vēstures radītāju, taču patiesībā viņš bija rotaļlieta tās rokās.

Pirmsrevolūcijas laikos Krievijas sabiedriskā apziņa bija sadalīta divās naidīgās nometnēs: cara vara un melnais simts, no vienas puses, un tā sauktā pirmrindas sabiedrība, no otras. Ja vara un melnsimtnieki tieksmē nostiprināt grīļojošos režīmu, ārprātīgi vajāja ebrejus, tad sabiedrība centās panākt pilnīgas līdztiesības piešķiršanu ebrejiem kā visvairāk nīcināmajam mazākumam. Simons Petļura bija ukraiņu nacionālists un sociāldemokrāts. Tas nozīmē, ka viņš pretojās cara režīmam uzreiz divos aspektos: kā cīnītājs par nacionālo vienlīdzību un kā cīnītājs par sociālo taisnīgumu. Tāpēc viņš – patiesi vai ne – vienkārši nevarēja neuzstāties par ebreju vienlīdzību.

Kļuvis par neatkarīgās Ukrainas valdības galvu, Petļura neilgi turpināja turēties pie tās pašas pozīcijas. Taču, kad viņa “hlopci”, uzstiepuši sev kājās platās bikses, ataudzējuši matu šķipsnu uz galvas (оселедец) un ūsas Bogdana Hmeļņicka stilā, pacēluši dzelteni melnos karogus, metās ķidāt “žīdiņus”, Petļuram nācās izdarīt izvēli: vai nu aizstāvēt savus nesenos principus un ķildoties ar karaspēku, vai arī aizmirst par principiem un piešķirt grautiņu rīkotājiem rīcības brīvību.

Viņš izvēlējās otro, tas ir, to, kas bija vieglāk. Ne pēdējais arguments bija arī, ka grautiņi atbrīvoja viņu no nepieciešamības materiāli nodrošināt armiju. Sabrukuma apstākļos tas bija gandrīz neizpildāms uzdevums, tāpēc dzelteni melnā karapūļa “pašnodrošināšanās” uz ebreju īpašuma un pie viena arī uz asiņu rēķina viņu pilnīgi apmierināja, un, ja ne tieši, tad netieši viņš to atbalstīja.

Tāda ir nepievilcīgā patiesība par Simonu Petļuru, darbojošos personu asiņainajā drāmā, kuru dēvē par krievu revolūciju.

Varētu šķist, šodien par šī cilvēka personību var būt tikai vēsturiska interese. Diemžēl tas tā nav. Pašreizējā Ukrainā, kura beidzot ir izrāvusies no “vecākā brāļa” apkampieniem, atrodas ne mazums ideologu, kuri Simonu Petļuru pasludina par Ukrainas valstiskuma simbolu. Viņiem ir piekritēji arī aizrobežu ukraiņu vidū. Nepievilcīgā patiesība par Galveno atamanu viņus neapmierina, viņi mēģina Petļuru atdalīt no grautiņiem, kā to savā laikā mēģināja darīt viņš pats.

Diemžēl tie ir mēģinājumi ar nederīgiem līdzekļiem.

Piemēram, Vasiļs Mihaļčuks (Василь Михальчук), kurš Parīzē vada Simona Petļuras vārdā nosaukto bibliotēku, pārmet grāmatas autoram, ka tas ir “ieraudzījis notikumus ārkārtīgi spilgtās un saasinātās krāsās” (NRS, 16.08.96.), “pazaudējot pustoņu, pus-nokrāsu redzējuma talantu”. Bet, lūk, pats Mihaļčuka kungs līdz tādai pakāpei notušē Petļuru ar pustoņiem, ka Galvenais atamans kļūst neatpazīstams. Pie viena tiek pārsaukta arī visa vēsturiskā aina. Grautiņi, saskaņā ar Mihaļčuka kungu, Ukrainā ir bijuši, bet to it kā nav bijis. Tos rīkoja it kā petļurieši, bet ne tikai viņi vieni. “Es stāvu tālu no tā, lai attaisnotu vai mazinātu Ukrainas karaspēka noziegumus,” raksta Mihaļčuka kungs, taču viss patoss, kas ielikts J. Finkelšteina grāmatas kritikā, reducējas tieši uz tādu mazināšanu. Lietā tiek likts viss, līdz pat mēģinājumam vainot Parīzes tiesu, kas attaisnoja Švarcbardu pēc vienošanās ar KPFSR Valsts Politpārvaldi, pasaules ebreju kopienu un visiem Ukrainas valstiskuma pretiniekiem.

Tos pašus uzskatus, jau bez saistības ar J. Finkelšteina grāmatu, propagandē arī daži preses orgāni pašā Ukrainā, par ko detalizēti ir pastāstījis Aleksandrs Neimans (Александр Нейман) rakstā “Petļura uz pjedestāla (Петлюра на пьедестале)” (NRS, 30.08.96.). Jebkuras negatīvas piezīmes par viņu tiek traktētas kā intrigas, kas vērstas uz Ukrainas neatkarības iedragāšanu.

Bet taču pats Petļura bija šīs neatkarības postītājs, tāpēc ka grautiņi, kurus viņš atbalstīja, degradēja karaspēku, demoralizēja iedzīvotājus un padarīja Ukrainu par boļševiku vieglu ieguvumu.

Nevienam nav noslēpums, ka Ukrainas neatkarība, iegūta 1991. gadā, šodien apmierina ne tuvu visus. Ķīviņi Krimas un Melnās jūras flotes dēļ – tās ir tikai visspilgtākās izpausmes tam faktam, ka Krievijā ir spēki, kas gatavi izdevīgā gadījumā mazāko slāvu “brāli” atkal satvert lāča apkampienos.

Diez vai var brīnīties, ka krievu nacionāl-patrioti, kas sapņo par Lielās un Nedalāmās impērijas atjaunošanu, laiž darbā tos pašus argumentus, ko Petļuras ukraiņu aizstāvji.

1991. gada vasarā Vojenizdat (Воениздат) miljona tirāžā izdeva kāda V. Ostrecova (В. Острецов) brošūru “Melnais simts un sarkanais simts (Черная сотня и красная сотня)”, kurā tika slavināti Krievu Tautas Savienības “patriotiskie darbi”.[1]. Brošūrā būtībā bija izklāstīta sarkani-brūnā apvērsuma programma, kuras mērķis bija glābt Padomju Savienību no sabrukuma.

 

Vadims Kožinovs (1930-2001)

 

Apvērsums notika pēc diviem mēnešiem, taču izgāzās [2]; pateicoties tam, Ukraina (tāpat kā citas bijušās PSRS republikas) ieguva neatkarību. Taču impērijas aizstāvji nenomierinājās, un pagājušajā gadā Maskavā parādījās jauna grāmata par melno simtu, šoreiz tās autors ir viens no vadošajiem krievu ultra-patriotisma ideologiem Vadims Kožinovs (Вадим Кожинов): “XX gadsimta vēstures noslēpumainās lappuses. Melnsimtnieki un revolūcija (Загадочные страницы истории XX века. Черносотенцы и революция)”, Maskava, Прима В, 1995. Grāmatas mērķis – pierādīt, ka melnsimtnieki neko sliktu nedarīja, ebreju grautiņus nerīkoja, tie visi ir krievu valstiskuma ienaidnieku izdomājumi. Kožinova grāmata, iepriekš pa nodaļām publicēta žurnālā “Naš Sovremeņņik (Наш современник)”, ir populāra dažās visai ietekmīgās aprindās. Īpaši nadzīgi tā tika pirkta Valsts Domē.

Kožinovs uzbrūk profesoram Vladlenam Sirotkinam (Владлен Сироткин), kurš uzrakstīja pēcvārdu manai grāmatai “Asiņainais karuselis (Кровавая карусель)” (par grautiņu Kišiņevā 1903. gadā) [3]. Sirotkins, izrādās, ir vainīgs pie tā, ka viņam kā krievu cilvēkam ir bijis “smagi un sāpīgi” manā grāmatā lasīt, kā “līdz galējai nabadzībai nonākušie cilvēki – krievi, ukraiņi, moldāvi – nogalina citus, tikpat beztiesīgus un nabadzīgus, – ebrejus”.

 

Vladlens Sirotkins (1933-2005)

 

Tas, ka Kožinovam nebija “smagi un sāpīgi”, – tas ir viņa sirdsapziņas ziņā. Taču V. Sirotkina teiktajā melnā simta aizstāvis ir saskatījis “rusofobiju”. Kožinova interpretācijā, kuru viņš ir piedēvējis man, grautiņu Kišiņevā sarīkoja moldāvi, “kas krievu valodu nepārvaldīja”, bet Sirotkins ar nodomu viņus ir rusificējis. Kožinovs ir sašutis, ka Sirotkins ir pārdēvējis grautiņa galvenā ideologa Povalakija Kruševana (Повалакий Крушеван) vārdu, lai apsūdzētu absolūti nevainīgo Krieviju.

To, ka Pāvels Aleksandrovičs Kruševans pats rusificēja savu vārdu, ka viņš uzskatīja sevi par krievu patriotu, bija divu krievu laikrakstu redaktors un publicēja antisemītisku aģitāciju krievu valodā, ka viņš bija Krievu Tautas Savienības Besarābijas dibinātājs un Krievijas Valsts Domes deputāts, – visus šos pustoņus “patriots” Kožinovs noklusē. Vai nav tiesa, ka tas līdzinās to ukraiņu “patriotu” pozīcijai, kuri, izdzirdot jebkuru atgādinājumu par Simona Petļuras atbildību par grautiņiem, saskata tur “ukrainofobiju”.

Ukrainas tautai nav iemeslu taisīt par baltu Petļuru, tāpat kā krievu tautai – mēģināt Pāvelu (Povolakiju) pārgrūst pie moldāviem. Katrai tautai ir tiesības uz saviem neliešiem, kā savā laikā atzīmēja Vladimirs Žabotinskis (Владимир Жаботинский). Nelaime atnāk tad, ka nelietis tiek pasludināts par nācijas gaidu paudēju, par nacionālās cīņas karogu. Tas nav nejauši. Tas ir mēģinājums apdullināt tautu, uzspiest tai viltus vērtības un ar skaļiem kliedzieniem par nacionālo savdabīgumu uzlikt tai jaunu jūgu. Kamēr Ukrainā būs ietekmīgi spēki, kas ceļ uz pjedestāla Simonu Petļuru, un pie viena arī daži Hitlera ideju nēsātāji, ukraiņu tautas brīvība joprojām būs apdraudēta. No tā, ka šie draudi ģērbjas nacionālos tērpos un vicina dzelteni melno, nevis sarkano vai trīskrāsaino karogu, ukraiņu tautai vieglāk nekļūst.

Jurijs Finkelšteins gandrīz visu savu mūžu nodzīvoja Ukrainā. Viņš bija skolotājs skolā un centās bērnu dvēselēs sēt labestības, iecietības un patiesības sēklas. Ja šodienas Ukrainā daudzi savu nākotni saista ar citiem ideāliem, nevis ar “nacionāli domājošiem” Petļuras pielūdzējiem, tad daļa nopelnu tajā pieder Jurijam Finkelšteinam. Ar savu nepatīkamo grāmatu, kas uzrakstīta un izdota Ņujorkā, viņš turpina sēt labo neatkarīgas demokrātiskas Ukrainas vārdā, kura ir brīva no meliem, naida un viltus elku pielūdzējiem.

 

Pēcvārds – 2023

Man jāatkārto, ka Jurija Finkelšteina grāmata iznāca 1996. gadā.

Tagad Ukraina noasiņo, cīnoties par savu izdzīvošanu. Taču agri vai vēlu tā izdzīs no savas zemes Putina siseņus. Karš beigsies, valsts atgriezīsies pie mierīgas dzīves. Bet... KĀDA nākotne to sagaida?

Daudzējādā ziņā tas ir atkarīgs no tā, KĀ viņa apiesies ar savu vēsturi.

Trīsdesmit neatkarības gados Ukraina ar to tikt skaidrībā nav steigusies. Kad Kijevā tika mainīti ielu nosaukumi, mantoti no padomju laikiem, Kominternes iela tika pārdēvēta Petļuras vārdā. Petļuras vārdā ir nosauktas arī ielas citās Ukrainas pilsētās. Ukraiņu nacionāl-patriotu aprindās popularitāti bauda Bandera, Šuhevičs (Роман Шухевич), citi “nacionālie vadoņi”, piemēram, tādi kā Kubijovičs (Владимир Кубийович), kuri Otrā Pasaules kara laikā aktīvi sadarbojās ar vācu okupantiem, “atbrīvojot” Ukrainu no ebrejiem, čigāniem un citiem sveštautiešiem. Ar tādu attieksmi pret savas pagātnes “varoņiem” Ukrainai būs grūti būvēt cienīgu nākotni.

 

--------

[1] Krievu Tautas Savienība (Союз Русского Народа) – vadošā melnsimtnieku organizācija pirmsrevolūcijas Krievijā. Imperators Nikolajs Otrais uzskatīja sevi par KTS locekli, nēsāja pie krūtīm tās nozīmīti.

[2] Ar to tiek domāts VĀSK (ГКЧП (Государственный Комитет по Чрезвычайному Положению)) pučs 1991. gada augustā.

[3] Mans vēsturiskais romāns “Asiņainais karuselis” tika sarakstīts Maskavā pirms emigrācijas, pirmoreiz izdots Vašingtonā (1986). Krievijā pirmoreiz to 1991. gadā laida klajā izdevniecība ПИК – pirmā neatkarīgā privātā izdevniecība, kas izveidojās, pateicoties atklātības un perestroikas politikai.

 

https://www.chayka.org/node/14146

Pievienots 11.05.2023.

Tulkoja Jānis Oppe