Музыка с того света. Спиритический сеанс с великими музыкантами
Mūzika no tās pasaules. Spiritisks seanss ar lielajiem mūziķiem
Dažu pēdējo desmitgažu laikā radās pašu neticamāko notikumu virkne, kad cilvēks paziņo par sevi, ka viņš ir no jauna iemiesojies vienā vai otrā personībā, kuru pieņemts pieskaitīt ģēnijiem vai lielajiem.
Daudzi pētnieki pieņem, ka tādas personības īpašības kā raksturs, intelekts, savdabība un apziņa nepazūd galīgi pēc fiziskā ķermeņa nāves, bet it kā pāriet uz citu realitāti jeb, kā dažreiz saka, uz paralēlu pasauli[1].
Zinātnieki uzskata, ka dzīve pēc nāves turpinās, un tam ir ļoti daudz apstiprinājumu, kad pēkšņi atskan telefona zvans un abonents ir ne tik sen no dzīvo pasaules aizgājis cilvēks. Mēdz būt arī, ka atnāk pastnieks ar vēstuli vai arī telegramma, kā saka, “no tās pasaules”.
Notikumi, kas nedod mieru
Viens no pašiem mīklainākajiem notikumiem, kurš līdz šim laikam satrauc laikabiedru prātus un iztēli, izraisot pretrunīgas jūtas, notika Anglijā, divdesmitā gadsimta otrajā pusē.
1966. gadā spiritiska pulciņa sapulcē ne ar ko neievērojama sieviete nospēlēja uz klavierēm muzikālu kompozīciju. Šis gadījums nevienam nešķistu nozīmīgs, ja droši nebūtu zināms, kā šī sieviete praktiski neprot spēlēt un viņai nav muzikālās izglītības.
Šo sievieti sauca Rozmarija Brauna (Rosemary Brown).
Rozmarija Izabella Brauna piedzima 1916. gada 17. jūlijā Londonā, vienkāršā ģimenē. No piecpadsmit gadu vecuma viņai nācās strādāt, tāpēc viņa neieguva pienācīgu kārtīgu izglītību.
Dažādi avoti sniedz pretrunīgus faktus no viņas dzīves: vieni apgalvo, ka viņai absolūti nebija muzikālās dzirdes, kas netraucēja viņai ļoti mīlēt mūziku un baudīt to.
Citi, ka viņa ieguva muzikālo sākumizglītību, pateicoties tam, ka viņas ģimenei kaimiņos bija deju zāle un pēc ilgas vecāku pierunāšanas Rozmarija pa dienu sāka apmeklēt klavierstundas.
Zīmīga tikšanās ar rēgu
Šis stāsts ir tik neparasts, ka tam grūti noticēt. Strīdi ap Braunas kundzes vārdu joprojām nerimst: kritiķi un skeptiķi dēvēja viņu par šarlatāni, daži runāja, ka sieviete notis ir vienkārši atradusi un pasniedz tās kā saņemtas, “tiekoties” ar pagātnes mūziķu rēgiem, atbalstītāji atbalstīja versiju, kuru izteica pati Rozmarija Brauna.
Vienā no viņas sarakstītajām grāmatām, domājams, “Nepabeigtās simfonijas: Balsis no augšas”, Rozmarija vēsta, ka, būdama vēl bērns, “ieraudzījusi” nepazīstamu vīrieti ar sirmiem matiem melnā plīvojošā apģērbā.
Viņš stādījies priekšā kā mūziķis un teicis, ka viņa būs mēdijs, caur kuru daži aizgājušie iepriekšējo gadsimtu lielie komponisti nodos cilvēcei savus skaņdarbus.
Tāpēc ka viņi nevar ļaut saviem nepublicētajiem skaņdarbiem palikt nezināmiem cilvēcei. Pēc dažiem gadiem Rozmarija reiz ieraudzīja šī vīrieša portretu un atpazina viņu. Tas izrādījās Ferencs Lists!
Kad Rozmarija Brauna pirmoreiz izpildīja viņai nodotu skaņdarbu, neviens tam īpašu uzmanību nepievērsa, taču ar laiku kompozīciju skaits palielinājās, turklāt tie atšķīrās cits no cita ar stilu un raksturu.
Kad to skaits pārsniedza trīs simtus, par šo faktu ieinteresējās daudzi mūziķi, mūzikas zinātnieki un pat reliģijas darbinieki. Daudziem gribējās pierādīt, ka viņu priekšā ir parasta veikla krāpniece, taču nevienam to neizdevās izdarīt, par spīti gaidām un viņiem par lielu nožēlu.
Mūzika no tās pasaules. Pieskaršanās ģēnijiem
Taču viņas darbība neaprobežojās tikai ar mūziku, kaut kādu, tikai viņiem zināmu iemeslu dēļ, sarunu biedru skaitā no citas pasaules bija tādas personības kā gleznotājs Vinsents van Gogs, apustulis Pāvils, zinātnieks Alberts Einšteins, ērģelnieks un ārsts Alberts Šveicers (Albert Schweitzer). Notikumu gaitā Rozmarija sarakstīja trīs grāmatas, kurās sīki aprakstīja savus neparastos kontaktus ar šo cilvēku dvēselēm.
Taču lielākā mērā viņai nācās kontaktēt tomēr ar mūziķiem. Šo neparasto tikšanās reižu laikā savus šedevrus pēc kārtas “nodeva” Frederiks Šopēns, Johans Sebastiāns Bahs, Johanness Brāmss, Roberts Šūmanis, Francis Šūberts, Edvards Grīgs, Sergejs Rahmaņinovs, Ludvigs van Bēthovens, Ferencs Lists, Klods Debisī, Igors Stravinskis, Ektors Berliozs, Klaudio Monteverdi.
Viņa apgalvoja, ka katrs komponists izmantojis savu paņēmienu kārtējā skaņdarba nodošanai. Pēc viņas teiktā, Ferencs Lists sākumā vadījis viņas rokas, kad viņa nospēlējusi dažas taktis, bet pēc tam licis priekšā pierakstīt notis. Arī Šopēns pārraidījis mūziku tieši spēlējot un tikai vēlāk tikušas pierakstītas notis, kad tās skaidri iespiedās Rozmarijas smadzenēs.
Šūberts viņai dziedājis melodijas un teicis priekšā, kā tās pierakstīt, bet Bahs un Bēthovens vienkārši diktējuši notis. Brāmss bijis īpaši kaprīzs, liekot vairākas reizes izpildīt gammas pirkstu trenēšanai, jo viņa skaņdarbi prasīja īpašu izpildījuma meistarību un virtuozitāti, un tikai pēc tam diktējis viņai mūziku.
Kur slēpjas intriga pēc speciālistu vērtējumiem
Tika veikts neskaitāmi daudz izmeklēšanu un pārbaužu. Tika piesaistīti paši pazīstamākie izpildītāji, mūziķi, kritiķi. Vairums sliecās uz to, ka skaņdarbi, kurus pierakstīja un spēlēja Rozmarija, ir patiešām ģeniāli.
Ilgi un skrupulozi tika pētīts nošu pierakstīšanas stils, izpildījuma maniere, taču kopīgs viedoklis tā arī netika sasniegts. Par fenomenu savukārt ieinteresējās pazīstamā Anglijas kompānija BBC.
Savas izmeklēšanas gaitā, kurā piedalījās labākie mūzikas zinātnieki, eksperti un parapsihologi, tika nākts pie secinājuma, ka Rozmarija Brauna saka taisnību un viņa ir mēdijs. Vēl jo vairāk, ka izpildījuma laikā tika atzīmēts neprofesionāls roku stāvoklis.
Mūzikas profesors Jans Parro (Ian Parrott) no Velsas Universitātes paziņoja, ka maniere pieskarties taustiņiem uzrāda diletanti un ka viņa nevarēja būt tamlīdzīgu skaņdarbu autore.
Kāds no pazīstamiem angļu mūziķiem atzīmēja, ka “daudzu debesu kompozīciju stils” – nevainojams un tam ir raksturīgas īpatnības, kas piemīt tiem komponistiem, par kuriem stāstīja Rozmarija Brauna.
Angļu komponista Ričarda Beneta (Richard Bennett) piezīmei, ka tādu mūziku var viltot tikai pēc daudzu gadu mācīšanās, piekrita arī daži citi mūziķi.
Daudzus nodarbināja jautājums: kāpēc diženākie meistari ar pasaules vārdiem savu skaņdarbu nodošanai izvēlējās sievieti ar diezgan necilām muzikālām spējām? Jo varēja taču izvēlēties talantīgu izpildītāju, kurš varētu viņu skaņdarbus aiznest spožākā izpildījumā.
Taču, iespējams, tieši pateicoties neprasmei spēlēt, bet dēļ ļoti lielās mīlestības pret mūziku, viņa arī tika izvēlēta. Jo, ja viņas vietā izrādītos cilvēks, kurš virtuozi pārvalda mūzikas instrumentu, viņam vēl jo vairāk neticētu.
Aizrakties līdz patiesībai
Psihologs R. Kastenbaums (Robert Kastenbaum), izanalizējis dažas muzikālās kompozīcijas Rozmarijas Braunas izpildījumā, tomēr apšaubīja, ka tie ir to autoru skaņdarbi, uz kuriem atsaucas izpildītāja.
Pēc viņa teiktā, tajos nav tās izsmalcinātās sarežģītās struktūras un jūtu dziļuma, nav to harmonisko tonālo novitāšu, kuras liek līdzpārdzīvot un trīsēt klausoties.
Jo dzīves laikā taču katrs no šiem komponistiem “ne tikai radīja izcilu mūziku, bet nesa arī savu ieguldījumu klavieru kompozīciju attīstībā.
Viena no īpatnībām, kura padarīja viņus par izciliem, tā ir viņu neparedzamība mūzikā. Katra nākamā viņu kompozīcija varēja kļūt par jaunu sasniegumu sava muzikālā jutīguma vai tehnikas ziņā.”
Viņu ne tikai neiedvesmoja šie skaņdarbi, bet, var teikt, pat lika vilties, ka nav nekādu pārsteigumu mūzikā.
Savukārt pazīstamais mūzikas kritiķis A. Ričs (Alan Rich), kad bija noklausījies vairākus skaņdarbus no Rozmarijas Braunas personīgās kolekcijas, izteica savu skeptisko noskaņojumu ar piezīmi, ka, pēc viņa domām, tas vairāk līdzinās pazīstamu kompozīciju neprofesionālai pārtaisīšanai.
Daļa psihologu un parapsihologu, šķetinot šo fenomenu[2], sliecās uz to, ka visi skaņdarbi, par kuriem bija runa, nav nekas cits kā pašas misis Braunas bezapzinātā prāta darbs.
Taču, pēc parapsihologa un klasiskās skolas mūziķa D. Skota Rogo (D. Scott Rogo) teiktā: “Psiholoģijas zinātne visai maz zina par mūsu radošajām spējām, par radošuma dabu un bezapzinātā lomu tajā, tāpēc izsekot iedvesmas patiesās sākotnes pēc būtības nav iespējams.”
Dzīve ir bezgalīga
Kādā no kārtējiem seansiem Rozmarija Brauna pajautāja Ferenca Lista Garam, kāpēc viņš nāca pie viņas un veda līdz savus draugus. Uz to viņš atbildēja: “Mans mērķis ir, lai palīdzētu cilvēkiem pašā spilgtākajā, izsmalcinātākajā formā uzzināt par citādas dzīves eksistenci, iedvest viņiem pārliecību, ka dzīve ir bezgalīga[3].
Jo, ja cilvēki atteiksies ticēt tam, ka arī pēc fiziskās nāves viņiem ir nākotne, tās arī nebūs. Kad cilvēks apjēgs savas apziņas mistiskos dziļumus, viņš varēs pilnīgāk baudīt sasniegtās virsotnes.”
85 gadu vecumā, 2001. gada 16. novembrī, Rozmarija Brauna aizgāja no šīs pasaules uz citu pasauli, pie saviem audzinātājiem, paturot sev “XX gadsimta pašas mistiskākās sievietes-mēdija” nosaukumu, ko, visdrīzāk, viņa pati nenojauta.
Mums nav zināms, vai patiešām, kā paziņo skeptiķi, tā bija viltīga krāpšana, kura ar laiku atklāsies, vai patiesība, kurai gribas ticēt.
Sagatavoja Anželika Tena
P.S. Jums ir bijuši gadījumi, kad saņemat informāciju no tās pasaules? Dalieties komentāros!
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 01.11.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/muzyka-s-togo-sveta/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3843-nadezda-batalova-paralelas-dzives-mits-vai-realitate (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alla-sirko/11-dazadi/3779-alla-sirko-ksenoglosija-atminas-fenomens (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2481-tatjana-zotova-dveseles-nemirstibas-pieradijumi-matematikas-students-izdarijis-sensacionalu-atklajumu (Tulk. piezīme)