Тайное общество
Slepenā biedrība
|
|
|
Anna Ovsjaņņikova |
Priekšvārds
Ir pagājuši jau divi mēneši kopš tā laika, kad mēs ar savu grupu satikāmies Reinkarnacionikas Institūta pirmajā kursā. Un pašā pirmajā nodarbībā mūsu kapteine paziņoja mums, ka šī tikšanās nav nejauša.
Mēs bijām pārsteigtas par šo informāciju, jo nebijām pieradušas tamlīdzīgām tikšanām piešķirt īpašu nozīmi, jo mēs taču mācījāmies dažādā laikā dažādās grupās skolā, institūtā vai vēl kaut kur.
Taču es domāju, ka kapteines Natālijas – viņa akcentēja šīs tikšanās svarīgumu – vārdi iesēdās katrā no mums kā kluss jautājums un periodiski lika par sevi zināt.
Katrai no mums droši vien radās kaut kādi minējumi vai vāji pieņēmumi, taču tika domāts, ka tas atrisināsies pats no sevis, kaut kad…
Un, lūk, burtiski vakar, gaišā dienas laikā, kad es “staigāju” pa dažādiem saviem iemiesojumiem, man kā spilgts uzliesmojums atnāca ideja paskatīties iemiesojumus, kur mēs esam iemiesojušās kopā vai kaut kā citādi mūsu ceļi ar manām grupas biedrenēm ir krustojušies.
Varbūt tas arī bija priekšlaicīgi un es gāju ar šo pieprasījumu[1] par agru, nesagatavota, bet tas atnāca tik precīzi, skaidri un uzstājīgi, ka es iedrošinājos.
Tās pašas dienas vakarā mani patrenēties iegremdējumos uzaicināja mana kursa biedrene Svetlana. Nekas mūs netraucēja, Internets darbojās labi, un es izteicu savu ideju. Sveta to uztvēra diezgan optimistiski, un mēs sākām.
Slepenā biedrība
Pustumšs pagrabs ar velvēm, deg sveces un lāpas. Garš koka galds. Pie tā sēž 7 cilvēki garos apmetņos ar kapucēm. Tā ir slepena biedrība. Itālija. Neapole. Pirmais atnāca skaitlis 1407. gads, pēc tam – iepriekšējā gadsimta beigas, skaitot no tā.
Esmu 60 gadus vecs vīrietis. Sirms, kalsnējs. Sēžu pie šī galda, esmu par kaut ko ļoti apbēdināts. Pa labi no manis galda galā sēž cilvēks X, es neatpazīstu viņa dvēseli un pagaidām nezinu, ar ko viņš nodarbojas.
Mēs viņu pašlaik “neaiztiksim”, tāpēc ka es viņu nepazīstu un informācija par viņu pagaidām nenāk, un visdrīzāk viņa nav mūsu šodienas grupā. Nākamā vieta pa labi no šī cilvēka ir tukša, un es ne uzreiz saprotu, kāpēc.
|
Pēc tam slīpi pa labi no manis sēž Olgas dvēsele, viņa arī ir vīrietis, tieši pretī – Sveta sirma vīrieša, vecāka par mani, izskatā. Blakus viņam sēž Anastasijas dvēsele sievietes iemiesojumā[2], vidēja vecuma, un galda otrā galā blakus viņai, tas ir, pa kreisi no manis, sēž Larisas dvēsele, arī viņa ir vīrietis. |
Skatāmies ar pavadoni Svetu, kā šie cilvēki satikās un kas viņus saista. Atnāk informācija, ka visi viņi dzīvo dažādas dzīves un katrs nodarbojas ar kaut ko savu. Larisa – politiķis, strādā politikas sfērā, cieši saistīts ar sociumu.
Anastasija ir kaut kā saistīta ar bērniem – viņa ir vai nu akušiere, vai audzinātāja, vai ārste.
Svetlanu ieraudzīju skaidri, sarkanā tērpā ar sarkanu cepurīti galvā – viņa ir pieskaitāma augstākajiem garīdzniecības, katolicisma amatiem.
Pieprasījumā par Olgas darbību atnāca attēls – kuģi ar lielām burām, viņas darbība ir saistīta ar tiem.
Skaitot cilvēkus pie galda, man jūk, sākumā nāk skaitlis 6, pēc 7, bet es skaidri zinu, ka vairums no mums ir vīrieši un ir 2 sievietes. Vienu es ieraudzīju – tā ir Nastja, otras nav.
Bet kas tad ir otra? Tā ir Tatjana no mūsu grupas. Tajā dzīvē viņa bija mūsu sakarniece vai kaut kas tādā garā.
Ko mēs darām tajā momentā pie galda? Mēs lemjam, ko darīt, un izstrādājam turpmāko rīcības plānu. Mani-iegremdēto satrauc manis-arhitekta skumjas, un es ne uzreiz saprotu, kas par lietu. It kā kaut kāds zaudējums, un šķiet, ka tas ir saistīts ar cilvēku.
Sveta pārmet mani pie manis mājās un lūdz paskatīties, vai tur ir bēres un sēras mājās. Bet nē, mājās viss ir mierīgi, traģēdijas nav, un mēs atgriežamies pie galda. Un te es saprotu, ka mēs esam zaudējuši Taņu un mums tas ir būtisks zaudējums.
Viņa tika nogalināta no kādu valsts spēka struktūru puses – kaut kādas viņas darbības izraisīja aizdomas, un viņu vienkārši nogalināja.
Kurš šajā slepenajā biedrībā bija galvenais, es nesapratu. Bija izvēle starp Svetu un cilvēku X, bet, ja paskatāmies no cita redzes leņķa, tad nozīmīgi bija visi, tieši tāpēc mūsu sakarnieces zaudējums bija mums tik būtisks.
|
Sk. arī: Kā iepriekšējās dzīves ar slepenām biedrībām ietekmē mūsu pašreizējo iemiesojumu[3]. |
Darbība un misija
Sveta kā pavadone detalizēti interesējās par mūsu darbību un uzdevumiem. Es sapratu, ka mēs glabājām kaut kādas patiesības un katrs, kurš, kā varēja, mēģināja ieviest tās caur savu darbību.
To var salīdzināt ar spuldzītes gaismu – katrs apgaismoja to, kas atradās ap viņu. Tā bija mūsu misijas pasīvā daļa.
Turklāt mēs nodarbojāmies ar enerģētiskām praksēm, taču blakus šim procesam-rituālam man pat pastāvēt neatļāva.
Es ieraudzīju tikai to, ka tas bija aplis no rokās sadevušamies cilvēkiem, kuri stāvēja cieši viens pie otra un kuri, kā man šķita, domās uz kaut ko koncentrējās.
Un, vai nu šī koncentrētā enerģija tika kaut kur sūtīta, vai arī kaut kā izmantota.
Parastajā dzīvē mēs tajā iemiesojumā nekontaktējām un nesarakstījāmies. Mūsu misijas aktīvo daļu veidoja šīs tikšanās, kopīgā interese un kaut kāds darbs, kuru es pagaidām nespēju apskatīt. Taču arī ar šo informāciju man pilnīgi pietika.
Sveta-pavadone jautāja man, kā viņi visi tur satikās un sapulcējās. Bet tur vēl ne viss ir izpētīts, un nav pilnīgas skaidrības. Biedrība taču slepena. Atbildi uz šo jautājumu daļēji var saprast no mana dzīves stāsta tajā iemiesojumā[4].
Esmu arhitekts. Mana dzīve
Es piedzimu Neapolē nodrošinātā ģimenē. Man bija gan tēvs, gan māte. Brāļus neieraudzīju, iespējams, bija vēl jaunākā māsa. Ieejot savā piecu gadu vecumā tajā iemiesojumā, es atminējos, ka ar manu audzināšanu nodarbojās vectēvs, kuram es biju ļoti līdzīgs.
|
Caur tēliem, vārdiem un situāciju modelēšanu viņš gatavoja mani manas misijas pildīšanu. Pat dodot man kādu nebūt grāmatu, viņš runāja tā, ka es to iegaumēju uz visu dzīvi. Varbūt viņš pārvaldīja hipnozi, tāpēc ka viņa seju es redzu ļoti tuvu un skaidri, bet viņa vārdi skan kaut kur manas galvas iekšienē. |
Viņš pats bija šīs slepenās biedrības loceklis. Māte un tēvs neko nezināja. Tieši vectēvs pavirzīja mani uz arhitektūru, un 14-15 gadu vecumā es sāku mācīties projektēt ēkas. Kopā ar mani šo mākslu mācījās vēl divi zēni.
Es redzēju kādu savu rasējumu. Tajā bija attēlots, kā būvēt ēkas velvi. Man bija ļoti interesanti, un es nodarbojos ar to ar labpatiku. Tas ir tas, kam es veltīju savu neslepeno dzīvi, ar ko es pelnīju un ar ko biju populārs.
Pēc maniem projektiem tika uzbūvēts daudz arhitektonisku ēku un ansambļu.
21-23 gadu vecumā mans vectēvs lika man priekšā ceļojumu pa valsti, lai iepazīstinātu ar arhitektūras pieminekļiem, un es labprāt piekritu. Tieši šajā ceļojumā arī notika mana iesvētīšana slepenajā biedrībā (ordenī).
Ceļojuma laikā vectēvs vienkārši palūdza mani iebraukt ar viņu vienā vietā, kur man tika paskaidrots, kādēļ un kāpēc es tiku izvēlēts un kam gatavots visus šos gadus.
Pēc detalizētas instruktāžas un atbilstoša iesvētīšanas rituāla[5] pēc pāris gadiem atgriezāmies mājās. Pēc kāda laika es apprecējos, un piedzima bērni. Es aizrautīgi strādāju un veiksmīgi dzīvoju.
Kaut kur pēc 30 gadu vecuma, kad mana vectēva vairs nebija starp dzīvajiem, mēs turpinājām savu ceļojumu, un man pienāca tīstoklis – tā bija vēstule, kur man saskaņā ar vienošanos tika paziņots par pulcēšanās vietu, un es sapratu, ka manas misijas aktīvas pildīšanas laiks ir pienācis.
Es sakravājos un braucu. Labi, ka saistībā ar mana darba īpatnībām tas neizraisīja nekādas aizdomas. Un dabiski, ka ne mana sieva, ne draugi, ne vēl kāds cits nekad neuzzināja šo noslēpumu.
Tieši tajā momentā mēs arī satikāmies ar savu grupu. Visi nonāca tajā pirmoreiz, bet visi jau bija iesvētīti un tam gatavi. Tiesa, divi cilvēki no grupas pievienojās mums ne pirmajā tikšanās reizē, bet tam nebija nekādas būtiskas nozīmes.
Rezultāts
Neraugoties uz tā iemiesojuma veiksmīgo dzīvi, pārlūkot to nebija viegli, tāpēc ka tajā bija ļoti spēcīga spriedze, saistīta ar patiesību un noslēpuma glabāšanu, kā arī ar to, ka nācās slēpties, lai visi kopā tiktos.
Es miru pie sevis mājās, no vecuma. Izpildīta pienākuma un nopietnas un nevieglas dzīves nastas sajūta pārpildīja mani tajā momentā.
Vienīgais, ko es ļoti nožēloju, – ka šī misija neļāva man būt atklātam ar savu sievu, kuru es mīlēju, un viņa pazina tikai kādu manis daļu, un tas nebija gluži pareizi, bet tieši tas bija mans upuris slepenajai biedrībai un tai idejai, kuru es atbalstīju.
Anna Ovsjaņņikova,
Reinkarnacionikas Institūta
1. kursa studente
P.S. Jūs zināt, kas jūs saista ar citiem cilvēkiem iepriekšējās dzīvēs? Dalieties komentāros!
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 13.05.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/tajnoe-obshhestvo/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4125-ka-reinkarnacioniku-pielietot-ikdienas-dzive (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4079-atlantu-vestijums-kamdel-dota-dzive-cilvekam (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-vasiljeva/11-dazadi/2372-marina-vasiljeva-pazistamas-personibas-reinkarnacija-macitaja-ulriha-cvinglija-dzive (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3860-kristine-nikitina-ka-mani-pamodinaja-manas-dveseles-balss (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4138-ka-svinet-koladu-atbildes-un-viedums-no-ieprieksejam-dzivem (Tulk. piezīme)