Как праздновать Коляду — ответы и мудрость из прошлых жизней
Kā svinēt Koļadu – atbildes un viedums no iepriekšējām dzīvēm
Jaunā gada priekšvakarā mūsu pētnieciskā grupa “Senā Krievzeme”[1] nolēma ielūkoties pagātnē… un paskatīties, kā tad tas bija patiesībā toreiz… sensenos laikos.
Decembra vidū sākas burvestību laiks: tiek svinēti katoliskie Ziemsvētki, Jaunais gads, ortodoksālie Ziemsvētki, vecais Jaunais gads, svjatki (святки) (Ziemsvētku laiks – no Ziemsvētkiem līdz Zvaigznes dienai 6. janvārī – Tulk. piezīme). Bet Krievzemē tas bija Koļadas un Māras laiks.
Koļada – senkrievu ziemas saulgriežu svētki, kad ir pati garākā nakts un pati īsākā diena gadā.
Koļadas svētki dvēseles atmiņā
Lana Čulanova:
Laiks pirms rītausmas.
Jauna meitene, basām kājām ejot pa nakts rasu, dodas upes virzienā. Nelielā kulē viņai – vakar mežā savāktās zāles. Pienākot pie ūdens malas, viņa noģērbj garo, līdz pēdām, kreklu.
Paņem zālītes un, reizēm pasmeļot saujiņā ūdeni no upes, sāk ar izveidojušos putriņu ierīvēt visu ķermeni un matus.
Pakāpeniski mazgājot to nost no ādas virsmas, viņa tādā veidā gluži kā novelk “veco ādu”.
Kad saules maliņa sāk parādīties virs horizonta, viņa lēni iegremdējas ūdenī pāri galvai. Un līdz ar pirmajiem saules stariem iznirst, sveic mostošos dienu.
Dažas sekundes, pamirusi bez kustībām, viņa sarunājas ar sauli. Pēc tam dodas uz krastu, bet iznāk no ūdens citā vietā. Izņem no kules tīru kreklu, apģērbjas un atgriežas mājās pa rīta rasu, tikai iet pa citu taciņu nekā naktī.
Natālija Golubkina:
Redzu sevi skaistās sarkanās izrakstītās kamanās, kuras pa naksnīgo sniegoto taciņu uz mežu velk viens zirdziņš. Esmu Savelijs, mednieks, man ir 34 gadi. Ar mani kopā 10 gadu vecais dēlēns – Vaņko.
Mēs traucamies uz mežu, lai veiktu rituālu. Tur, vistumšākajā biezoknī, ir sakrauts milzīgs ugunskurs kā simbols gaismai tumsas vidū.
Mēs vedam sev līdzi rituāla komplektu melnā audekla maisiņā: izrakstītu rituāla cirvi – lai apcirstu veco, nevajadzīgo, pieķeršanos –, kurš sen glabājas mūsu ģimenē, linu maisiņu ar sāli un sausas maizes donu.
Ar maizi mēs maināmies rituāla laikā, tā kalpo kā dāsnuma un pārpilnības zīme. Maize būs vienmēr, mēs to atdodam ar prieku, ar atklātu dvēseli. Un pieņemam to ar mierīgu sirdi un pateicību.
Sāls šķipsnām tiek mests lielajā ugunskurā, liekot liesmai celties debesīs.
Tā ir “zināšanu velte” – mēs zinām, ka atnāks gaisma, un veicinām to ar savu nodomu un vēlmi. Pēc tam sākas rituāla riņķa deja apkārt ugunskuram, gluži kā zvaigznes apkārt saulei, simbolizējot laika kustību pa apli – Kolo.
Rituāla dalībnieki tā vai citādi ir saistīti ar mežu. Šeit ir mednieki, zāļu sieva, dravnieki. Galvenokārt vīrieši. Bet sievietes pa to laiku glabā pavarda siltumu un gaismu, viņas nevar to pamest pašā tumšākajā laika periodā. Un viņas sagaida mūs mājās rītausmā.
Pirms dodamies ceļā, mēs ar dēlu ceļajūtīs mazliet pasēžam, lai apzinātos un izjustu mērķi un jēgu.
Bet pirms tam 7 dienu laikā mēs attīrāmies ar gavēni – tā ir domu un nodomu attīrīšana: sekoju domām, domāju par svarīgām lietām, par pasaules-ēku, mēģinu apjēgt notiekošo. Maz sarunājos. Dzeru pienu, kas nostādināts uz augiem: asinszāles, raudenes, maraļņika (мара́льник) (Ledebūra rododendrs (Rhododendron ledebourii) – Tulk. piezīme). Tas ir smaržīgs, labi attīra ķermeni un apgaismo domas.
Sautējāmies pirtī ceturtajā dienā un pēc tam peldējāmies āliņģi. Augu novārījumu šļakstījām uz ceriem un kājas karsējām augu novārījumā. Izmantojām bērza pirtsslotu.
Pēc pirts sieva sagaida ar svētku galdu, svētku apģērbā, pasniedz pienu un gavēņa ēdienu (maizi) (“скоромный”). Un viņa lepojas ar saviem vīriešiem, ka viņi piedalās šajā rituālā.
Sievai domās izskanēja vārds Podņebesica (Поднебесица) kā rituāla nosaukums. Mēs esam zem debesīm, bet mēs esam ar tām saistīti. Un ar saviem nolūkiem un nodomiem mēs vienmēr varam šo saikni uzturēt.
Kad ugunskurs izdeg, es jūtu caur mani ejošās enerģijas augsto spriegumu, man ir nereālas pasaules sajūta. Tā ir enerģija, kas savieno Javj un Pravj, Zemes, kā mūsu planētas, fizisko plānu ar viņas garīgo aspektu.
Attīrīšanās[2] bija vajadzīga tālab, lai enerģija varētu plūst netraucēti. Telpa apkārt ir kļuvusi blīva, elektrizēta. Mēs esam vienoti ar savu planētu, mēs esam šīs planētas daļa – un tas ir viens no savienošanās momentiem.
Tālāk mēs uzliekam rokas uz pleciem viens otram un palēnināmies, mēs dzeram ūdeni – spēcīgas slāpes. Un pēc tam mēs sagaidām sauli, kas paceļas virs horizonta. Tas ir pats svarīgākais brīdis!
Mēs sveicam Sauli – URĀ! Un acis visiem mirdz no laimes. Mēs, priecīgi satraukti, atgriežamies mājās, enerģija pārpilda mūs.
Tatjana Druka:
Ar leduspuķēm klāts logs. Redzu sarkanus pīlādžogu ķekarus. Esmu mājās, istabu piepilda salda ābolu smarža. Krāsnī kuras uguns, redzu vārpstu, es aužu.
Es vācu zāles, augus, taisu no tiem diegus, šķiedras. Radu paklājus no augiem, apģērbu.
Es dzīvoju viena, bet gaidu atnākam viesus.
Tas ir koļadu (ķekatu) laiks. Atnāks bērni, viņi vienmēr nāk izģērbušies, sveic saimniekus un dzied (колядовать).
Uzliekot maskas, viņi jokojot rāda ģīmjus, tādā veidā sakot cilvēkiem priekšā, kādiem trūkumiem ir vērts pievērst uzmanību, lai Gaismas svētkus sagaidītu atjaunoti.
Paužot pateicību, cilvēki ķekatniekus (Latgalē lieto vārdu “kaladnieks” – Tulk. piezīme) (колядовщик) apdāvina. Es bērniem dodu ābolus kā Saules un Dzīves pastāvības simbolu.
Natālija Zasjadjko:
Vēroju, kā Sosnovij Skit (Сосновый Скит) iedzīvotāji spilgtā trokšņainā barā pārgāja tiltu, uzkāpa pakalnā, iededza ugunskurus pa apli, dejo ap tiem, dzied, rīko spēles, sniedz izrādes.
Noteiktā brīdī uz improvizētas skatuves iznāca divi cilvēki, pārģērbušies par Balto un Melno gaili. Viņš sarīkoja simbolisku Gaismas un Tumsas kauju.
Baltais gailis – Gaisma, Saule, Jaunā diena – vienmēr ir uzvarējis.
Pakalnā pa apli bija iedzīti stabi, ap kuriem arī notika dažādas spēles.
Svinību laikā 8 drosminieki – labi ģimenes galvas, kas bija atnākuši ar savām sievām, – atspiedās pret šiem stabiem ar mugurām, ļāva sievām piesiet sevi pie staba ar lentām.
Sievas rindas kārtībā gāja klāt katram no viņiem un klusējot ar rokām pārvilka pār viņu sejām.
Tikko kāds no vīriešiem sajuta savas sievas roku pieskārienu, viņš tūlīt pat norāva no sevis lentas un sauca: “Saule uzausa!”
Savas sievas atpazīšana solīja dzīvesbiedriem ģimenes labklājību un laimi uz visu jauno saules ciklu.
Katra darbība tika pavadīta ar saucieniem un smiekliem, dziesmām, dejām un jociņiem, kas paaugstināja tonusu un noskaņoja cilvēku uz jaunu dzīves ritmu.
Koļadas – tas ir laiks, kad notiek attīrīšanās, atbrīvošanās no vecā[3], nevajadzīgā. Laiks, kad daba dara visu, lai palīdzētu cilvēkam sagaidīt Pavasari atjaunotam.
Pats piemērotākais laiks – tās ir decembra beigas, kad naktis visgarākās. Tumsas laiks – Māras laiks.
MāRa – tumsas dieviete, gaismas māte, jo taču tieši no tumsas dzimst gaisma.
Ko gan noderīgu mēs pašreizējie varam paņemt no mūsu pagātnes?
Lana Čulanova:
Attīrīšanās periodā, lai izvadītu no organisma nevajadzīgus, kaitīgus mikroorganismus, baktērijas, veselīgi ir dzert nedzīvu ūdeni.
Lai iztaisītu tādu ūdeni, pietiek piepildīt keramikas krūzi un nolikt to minimums uz 3 stumdām tumšā aukstā vietā, vēlams, pagrabā. Uz ūdens, kuru dzerat, nedrīkst krist saules stari, citādi tas zaudēs savu īpašību.
Ja jūs dzīvojat blakus dabiskiem pazemes avotiem, ezeriem – arī tas ir nedzīvs ūdens, tajā ir veselīgi iegremdēties. Šajā laikā ir arī ļoti veselīgi iet uz pirti.
Ņemiet sev līdzi zālaugus, ja nav savu, pērciet tādu, kurai būs pievilcīga smarža. Noteikti ierīvējiet ar to ķermeni, pēc tam karsējieties ar pirtsslotu. Ja ir iespēja iegremdēties ledainā ūdenī – nirstiet droši.
Un pēc tam var padzerties dzīvu ūdeni. Tālab šo nedzīvo izlieciet saulē minimums uz 3 stundām, īpašību pastiprināšanai var izmantot akmeņus un zālaugus.
Natālija Golubkina:
Arī pašreizējā dzīvē mēs varam ar prieka un laimes sajūtu katru dienu sveikt Sauli.
Tas piepildīs mūsu dienu ar lielāku apzinātību. Un vēl ir svarīgi Saules cikli, kuri mūs ietekmē. Bet mēs pagaidām par tiem nezinām, pareizāk, mēs esam aizmirsuši par tiem...
Tatjana Druka:
Decembrī ziemas āboli (aizjūras neskaitās) ir sakrājuši savu spēku un saldumu pilnā mērā. Šajā laikā viņiem parādās garšīgs aromāts, baudas aromāts, un tie sāk to atdot. Āboli tajā laikā ir cilvēkam pats barojošākais produkts.
Lai nomierinātu un radītu mājīgu atmosfēru mājā, varam apdūmot istabu ar zālaugiem, īpaši labi šim gadalaikam ir piemērota lavanda, kadiķis un skujeņi.
Tieši šie aromāti attīra un harmonizē telpu.
Iededziet vairāk sveču mājā. Tās rada siltuma, mājīguma atmosfēru.
Novēlam jums Jaunajā gadā[4] saulainas dienas, prieku, Dvēseles lidojumu, vieglumu un veselību.
Lai viss vecais un nevajadzīgais paliek pagātnē, atbrīvojot vietu jaunām apzināšanām un atklājumiem.
Novēlam jums saglabāt nodzīvotā viedumu, pieņemt tagadni un būt atvērtiem nākotnei.
Sagatavoja Lana Čulanova, Tatjana Druka,
Pētnieciskā grupa “Senā Krievzeme”
P.S. Vai jums šis raksts šķita interesants? Uzrakstiet, kā jūs svinēsiet Koļadu?
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 20.12.2018.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/predrassvetnaya-pora-ili-kak-praznovat-kolyadu/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4049-jaunrade-krievzeme (Tulk. piezīme)
[2] Skat…
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2678-tatjana-zotova-ka-sagatavoties-jaunajam-gadam-un-piesaistit-jaunas-parmainas (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3864-kristine-nikitina-ka-uztaisit-dveselisku-davanu-uz-jauno-gadu (Tulk. piezīme)