Divi apziņas tipi

Autors SiddhaRa

Ezotēriskais ateisms un šķietamā Guru apziņa

Ezotēriskais ateisms

Pirmais tips – tas ir “ezotēriskais ateisms” (saīsināti E. ateisms). Tāds apziņas tips piemīt cilvēkiem, kuri tic un no ezotērikas saprot tikai to, kas šajā brīdī viņiem ir zināms un nav pretrunā ar viņu pašreizējo pasaules uzskatu, bet visu pārējo viņi kategoriski noliedz, izsmej un cenšas noliegt jebkurus argumentus, pie tam bieži vien nekādus savus argumentus (izņemot paša subjektīvo viedokli) sniegt nevar. Šajā gadījumā šos cilvēkus pārliecināt praktiski nav iespējams. Nepiekrišana viņiem no kāda puses viņus dziļi aizskar, un viņi sāk strīdēties, bet ja strīds nesanāk, viņi raksta pēdējo uzvarētāja frāzi un, lepni par savu uzvaru, iet meklēt jaunus neticīgos viņu subjektīvajam viedoklim.

Nekādas praktiskas pieredzes ezotērikā viņiem lielāko tiesu nav (kaut arī saka pretējo), un vairāk par dažiem mēnešiem neko nopietnu nav praktizējuši. Viņu enerģētiskais plāns itin bieži ir zems, bet runa piepildīta ar vārdiem-parazītiem un āķīšiem, kuriem dziļi jāaizķer sarunu biedrs un jāizraisa viņā aizkaitinājums. Ja oponents nav aizkaitināms, tad dusmas pārņem pašu ezotērisko ateistu. Ezotēriskie ateisti itin bieži ir enerģētiskie vampīri (paši to nenojauzdami).

Viena no Ezotēriskā ateisma pazīmēm ir skats no augšas uz leju uz visiem un visu (maksimums – skats kā uz vienlīdzīgiem). Viņiem nav autoritāšu vai to, kuri zina vai prot vairāk. Ja kāds tomēr pierāda, ka zina un prot vairāk kā viņš, tad E. ateists uzreiz saka, ka tas noticis tikai tāpēc, ka viņu neinteresē šī prasmju un zināšanu sfēra, un vispār tas viss ir blēņas, un tu pats esi muļķis.

Sarunu biedra apvainošana un pazemošana slēptā formā – tā ir E. ateista uzvedības neatņemama daļa – viņš vienkārši nespēj citādā veidā sazināties. E. ateista iemīļota lieta ir tukšvārdība rupjā formā.

Var vēl ilgi būvēt E. ateista portretu, taču apkopojam rezultātu. Ezotēriskais ateists – tas ir cilvēks:

1) kurš neatzīst autoritātes un mācības (taču tic kādai idejai, kura viņam saformējusies viņa dzīves pieredzes iedarbībā un atkarībā no apziņas pašreizējā līmeņa);

2) kurš nav spējīgs uz ilgstošu garīgu praksi savas domāšanas dēļ;

3) kuram ir visi tukšvārdības simptomi;

4) kurš nesniedz gandrīz nekādus argumentus, izņemot savu subjektīvo viedokli (vai arī pasniedz šaubīgus subjektīvus faktus, strīdīga rakstura argumentus);

5) nepiekrišana viņu viedoklim izraisa vētrainu reakciju no viņu puses;

6) nekādu dziļu zināšanu nevienā ezotērikas sfērā tādiem cilvēkiem, kā likums, nav (vai arī visu laiku citē viņu līdz nodilumam lasītu autoru, pie kam pamanās pat viņam atrast nesakritības, izliekoties, ka it kā gan piekrīt viņam, bet ne pilnīgi);

7) nepiekrītošu viedokļu izsmiešana un pazemošana – slēptā, bet dažreiz arī atklātā formā, pie kam, kad viņiem uz to norāda, viņi atsaucas, ka par to nav vērts apvainoties, jo tie taču ir tikai viņu viedokļi, kaut gan paši lieliski saprot, ko darīja un pa kādām vietām gribēja sist, kad rakstīja kaut kādu frāzi.

Varētu sniegt vēl daudz piemēru, bet, domāju, kopējai ainai ar to pietiek.

Šis tips ir ārkārtīgi bīstams. Atšķirībā no tukšvārdības, ar kuru slimo 80% cilvēku, Ezotēriskais ateisms ir retāks, taču iziet no tā ir gandrīz neiespējami, jo nekāda informācija vienkārši neizsitas cauri šai cilvēku apziņas egoistiskajai barjerai. Viņi savā un pasaules priekšā ir uzcēluši sienu, un caur mazu spraudziņu apspļauda garāmejošos.

Viņu pašu uzcelto sienu sagraut bieži var tikai stipri dzīves apstākļi, kad viņu pasaule drūp pa daļām, un viņi saprot, ka viņu zināšanu ir par maz, lai atrisinātu šīs problēmas. Tad viņi sāk savu saprātu atvērt pasaulei, kļūst atvērti jaunas informācijas uztveršanai.

Ezotērisko ateismu nevajag jaukt ar tādām rakstura iezīmēm kā uzmanīgums vai neuzticēšanās jaunajam un pagaidām nepārbaudītajam. Šo rakstura īpašību īpašnieki bieži rīkojas ļoti pareizi, neuzticoties visiem pēc kārtas, bet arī nenoliedzot viņu zināšanas, un pārbauda visu viņiem ienākošo informāciju atšķirībā no E. ateistiem, kuri uzreiz noraida visu, kas neatbilst viņu pašreizējam pasaules uzskatam vai priekšstatiem. Tie ir dažādi apziņas tipi: nejauciet tos.

 

Šķietamā Guru apziņa un Dieva sindroms

Otrs apziņas tips, kuru mēs šodien apspriedīsim, ir diezgan rets, taču bīstams ne tikai šī apziņas tipa īpašniekiem, bet arī cilvēkiem ap viņiem. Šo apziņas tipu var raksturot kā “Šķietamā Guru apziņu” (saīsinājumā Š.G. apziņa).

Tāda apziņas tipa cilvēku galvenais raksturojums – tās ir milzīgas zināšanas ezotērikas sfērā, kuras viņi plānveidīgi ir vākuši daudzus gadus. Viņu apzināšanās līmenis ir augstāks kā parastiem cilvēkiem, tāpēc vairumu no tā, ko viņi zina, viņi spēj saprast un izstāstīt citiem.

Galvenā redzamā viņu atšķirība no patiesiem Guru – tā ir godkāre un lepnums par sevi un savām zināšanām (dažreiz Dieva sindroms). Taču to visu šķietamais guru ļoti labi slēpj, un bieži daudzi uzskata viņus par ļoti nesavtīgiem cilvēkiem.

Otra raksturīga šķietamo guru īpašība ir viņu vēlēšanās “mācīt”: viņi alkst iemantot mācekļus un sekotājus (tas notiek aiz cieņas pret savu personu vēlmes dēļ). Viņi bieži slēptā formā mēģina iedarboties uz sarunu biedru, lai tas atzītu viņa zināšanas un kļūtu viņa māceklis. Itin bieži tas izdodas tā iemesla dēļ, ka, būdams ar iespaidīgām zināšanām daudzās ezotērikas sfērās, šķietamais guru viegli iedarbojas uz masām, kurām tādu zināšanu nav.

Mantkārība – vēl viena īpašība, rūpīgi slēpjama, taču tomēr piemītoša šķietamajiem guru. Viņu mantkārība ne vienmēr izpaužas caur naudas alkām. Šķietamajiem guru bieži piemīt diezgan attīstītas mistiķu spējas, un viņi var dabūt no jums labumu ne tikai naudā – to arī vajag atcerēties.

Šķietamie Guru itin bieži dižojas ar savu viedokli, viņiem atzīt kaut vai iespējamu nepareizību vai arī atvainoties sarunu biedram bieži ir neiespējami.

Viņi neciena citu viedokļus, ja tie nesakrīt ar viņējiem, un nespēj pārtraukt strīdu, atstājot sarunu biedru pie savas taisnības (īpaši, ja to par tādu neuzskata).

 

Īstenā Guru īpašības

Īstenie Guru nekad netiecas nevienam neko pierādīt un pārtrauc sarunu, ja uzskata, ka tā kļūst bezjēdzīga. Savu kļūdu atzīšana un sveša viedokļa cienīšana – tās arī ir īpašības, kuras piemīt īstenajam guru.

Guru stāsta, nevis pārliecina, viņš runā tikai tad, kad tas, pēc viņa domām, kādam var nest labumu.

Vēl viena īsta Guru īpašība – nesavtība attiecībā pret cilvēkiem un mācekļiem un protams, ka dziļa garīga pasaules sapratne, kādas nav šķietamajam guru.

Šķietamie guru un visi viņu trūkumi ir saistīti ar milzīgas garīgās izaugsmes trūkumu, kādai jāpiemīt guru.

Kaut arī šķietamajam guru piemīt milzīgas zināšanas, kuras viņš kaut kādā mērā saprot, taču pati pasaules un Dieva garīgā izpratne viņam nepiemīt.

Bieži viņu prakse reducējas uz enerģētisko un fiziskā ķermeņa pilnveidošanu, bet ne uz garīgo izaugsmi. Ar īstu garīgu izaugsmi nav jāsaprot fiziskā un smalkmateriālo ķermeņu pilnveidošana.

Viņu zināšanas bieži sniedz viņiem labu rezultātu pārdabisku spēju veidā, taču šīs spējas ir īpašu treniņu, nevis viņu garīgās izaugsmes rezultāts, bet tā ir svarīga atšķirība.

 

Īsta Meistara īpašības

Kā piemēru sniegšu jums īstena meistara (īsta guru, garīgā skolotāja), vārdā Laija joga, īpašības.

Īsts Meistars sen ir izgājis no visām spēlēm, kuras piemīt materiālajai pasaulei: bagātības, varas, izklaidēm, sāncensības ar citiem, tiekšanās pēc slavas un goda.

Īstens Meistars nepazīst lepnību, sīkumainību, patmīlību, jo viņš, apzinoties sevi kā dzīvības bezgalīgā noslēpuma daļu, jūtas vienlīdzīgs ar visām citām būtnēm.

Īsts Meistars neteiks nevienu lieku vārdu, neizdarīs nevienu lieku kustību un nepieļaus kļūdu pat sīkumos, par cik viņš zina, ka sīkumi neeksistē. Viņš ir Meistars, kuram piemīt pilnīgas īpašības.

Meistara pilnība ir pilnā iegrimtībā Vienotajā Avotā un tā enerģiju paušanā.

Īsts Meistars vienmēr saglabā pašcieņas un neierobežota diženuma sajūtu. Meistari – tie ir dievi cilvēku vidū.

Meistars apzinās, ka viņa Ceļš – tas ir vientuļa putna Ceļš, tāpēc nelolo cerības par atzīšanu no pavadoņu puses. Pat sev līdzīgu lokā viņš vienmēr ir pašpietiekams un neatkarīgs no citu viedokļiem.

Būdams pašpietiekams, Meistars tomēr jūt milzīgu mīlestību pret citiem un prieku, kad vēl kāds nostājas uz Ceļa vai gūst uz tā panākumus.

Kurš var saprast Meistara mīlestības dziļumu? Tikai cits īstens Meistars.

Īsts Meistars vienmēr ir nedaudz neprātīgs priekš šīs pasaules. Viņa neprāts – tas ir pats viņa dzīves tonalitātes un metodes Gars.

Cilvēku, kurš nav iemantojis tonalitātes Garu, nevar saukt par Meistaru.

Tikai sasniedzot meistarību, var iegūt brīvību. Brīvība – tas ir Meistara stāvokļa galējais pīķis. Neviens nevar iegūt meistarību, neizejot šo pakāpi.

Būt Meistaram – nozīmē būt pilnīgam.

Īsts Meistars vienmēr ir dabiski atslābinājies, viņš dzīvo, būdams iegremdējies Esamības tonalitātē un skaistumā. Viņš zina, ka katrs moments ir vienīgs un neatkārtojams, otra tāda nebūs.

Uzticība savam ceļam priekš Meistara – tas nav pienākums, tā ir pati viņa dzīve un elpa. Viņš nevar pazaudēt uzticību ceļam.

Īstens Meistars ir līdzīgs ceļiniekam bez pajumtes, viņš iet tikai turp, kurp ved viņa Ceļš.

Īsts Meistars pievērš uzmanību pat sīkumiem, un nerēķinot viņš izskaitļo katru detaļu. Viņš nepieļauj misēkļus pat nenozīmīgās lietās.

Īstens Meistars vienmēr ir izsmalcināts, viņš asi un dziļi jūt visu Ceļa gleznainumu, skaistumu un radošumu.

Īsts Meistars ir elastīgs kā vīnogulāja zars, viņš redz Ceļu jebkuros apstākļos. Taču tikai viņam ir zināms, ko viņam maksāja tāda redzējuma iegūšana.

Īstenu Meistaru neapgrūtina lietas, rūpes, mītne, kņada, vara, ģimene. Viņš dzīvo Ceļam, un vienīgais, kam viņa acīs ir nozīme, ir kustība uz pilnību.

Tai laikā, kad diletants sliecas uz galējībām, īsts Meistars zina, kā saglabāt pašdisciplīnas un radošās brīvības, izpaustās Spēles un aprimuma smalko balansu.

Īstenam Meistaram viņa dzīve – tā ir paša Gara spēle, un Meistars zina, ka likmes šajā Spēlē ir dzīvība, nāve un brīvība.

Brīvība un pilnība Meistaram ir viens un tas pats, jo bez pilnības nav brīvības, un bez brīvības pilnībai nav jēgas.

Brīvība īstam Meistaram nozīmē ķermeņa un enerģijas saplūšanu ar bezgalīgo Garu, bet viņa pilnība – tas ir veids, kā izteikt tādu saplūšanu savā uzvedībā.

Īstens Meistars nebaidās no savām vājībām, bet mācās ar tām strādāt, kamēr tās nekļūs par viņu spēku.

Īsteni Meistari pazīst cits citu bez vārdiem, pēc skatiena dziļuma, kustību harmonijas, acu mirdzuma un spēka.

Īstens Meistars vienmēr dzīvo savas metodes un meistarības pasaulē. Ja viņš nedzīvo savas metodes un meistarības pasaulē, tad viņš nav Meistars, bet diletants.

Par cik metode ir ļoti elastīga un dziļa, bet meistarība neierobežota, tad Meistara visums ir bezgalīgs.

Meistarības pasaule ir Meistara tīrā prāta visums, radīts ar metodes pielietojuma pilnību.

Īsts Meistars nekam nav piesaistīts, taču arī nenoraida nekādas iespējas.

Īstens Meistars vienmēr ir lēnprātīgs, zinot, ka viņš ir bezgalīgā visuma daļa.

Īsts Meistars nenovērš uzmanību un neapstājas Ceļā pat uz mirkli. Tomēr viņš zina, ka viņa mērķis nav nākotnē, bet šeit un tagad.

Meistaru nevajag pārliecināt, viņam pietiek ar mājienu. Klausoties vārdus, viņš lasa zīmes.

Īstens Meistars pat miegā ir visaugstākā mērā pašdisciplinēts. Un tikai viņam vienlīdzīgs cits Meistars var viņu saprast.

Patiesi spēlējot lomas, īsts Meistars sevi nezaudē, bet vienīgi bagātina.

Īstens Meistars virzās caur pasauli līdzīgi mākonim vai sausai lapai: nav Visumā tādas vietas, kurai viņš būtu piesaistīts.

Īsts Meistars dienu un nakti iet pa Pilnveidošanās Ceļu, bez pārtraukumiem.

 

Noslēgumā

Jāsaprot, ka Guru izvēlamies ar sirdi, nevis ar prātu, kurš itin bieži uztver lietas nepareizi.

Vēl gribu teikt, ka es tagad pastāstīju nevis par šarlatāniem, kuri izliekas par guru, bet par apziņas tipu. Tas ir, par tiem cilvēkiem, kuri patiešām uzskata sevi par cienīgiem saukties par Guru. Nejauciet, lūdzu, šos cilvēkus.

Šarlatāni itin bieži zina, kas viņi ir patiesībā, un viņiem nepiemīt nekādas spējas vai dziļas zināšanas ezotērikā, un pamatā viņi orientējas uz dumiķiem. Taču cilvēki, kuriem piemīt šķietamā guru apziņa, daudz nodarbojas, un viņiem patiešām piemīt lielas zināšanas un sapratne, taču tomēr viņi degradē, jo viņu apziņa ir iegrimusi mantkārībā, cieņas alkās un lepnībā, kas traucē viņu garīgajai izaugsmei.

Līdz ar to pagaidām viss. Visu jums Labu.

SiddhaRa.

 

Izsūtīts 29.09.2014

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Autors Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe