Миссия "остановить Россию" невыполнима. Почему Запад не предотвратил войну
Misija “apturēt Krieviju” ir neiespējama. Kāpēc Rietumi nenovērsa karu
Ivans Skrjabins, Jans Ļevčenko, Anastasija Tido, rus.postimees.ee
Prezidents Džo Baidens uzstājas 2022. gada 22. jūnijā. Nav fokusā – KF prezidents – Vladimirs Putins
Foto: J Drew Angerer/AFP
Pēc PSRS sabrukuma Krievijas Federācija ātri pārtrauca tās teritorijā gandrīz sākušos dekoloniālos procesus. Tālāka “suverenitāšu parāde” bez Maskavas totālas kontroles izrādījās neiespējama. Kaukāza kari nobremzēja impērijas demontāžu, bet līdz ar Putina nākšanu pie varas atgriezās ierastā impēriskā prakse: paplašināšanās uz kaimiņu rēķina. Mēs parunājām ar pieciem cienījamiem ekspertiem par to, kāpēc Rietumi visi šo laiku ļāva Krievijai pārliecināties par savu taisnību un rezultātā izraisīt pilna mēroga karu. Materiāls tiek publicēts rus.postimees.ee sērijas “Kara gads” ietvaros.
“Apetītes Krievijai bija plašas arī agrāk, taču aprāvās Afganistānā. Un, kad izdega Afganistānā, nolēma piesaistīt Eiropu… Un pēc tam uzsitīs arī pa Eiropu… Krimā vēl būs asinspirts. Ukraina vēl sacirtīsies ar Krieviju. Kamēr rusisms eksistē, tas neatteiksies no savām ambīcijām.”
Šos vārdus Ičkerijas pirmais prezidents Džohars Dudajevs teica 1995. gadā, vēl pirms Vladimira Putina nākšanas pie varas. Uz to laiku sabrukušais “sovoks” līdzīgi terminatoram sāka atkal vākt kopā savas atkritušās daļas, un neatkarīgā Ičkerija pirmā nonāca virpulī.
Vai ir taisnīgi teikt, ka Putins radīja šodienas Krieviju, vai arī tā ir dziļās iekšzemes Krievija, kas dzemdināja Putinu, lai viņš iemiesotu tās tieksmi uz impērisku diženumu?
Aviācijas pulkvedis Džohars Dudajevs Raadi muižā, 1990. gads
Foto: AIN PROTSIN/PM/SCANPIX BALTICS
Rietumi impēriju, virsū skatoties, neredzēja
Tāpat kā Dudajevs, daudzi ukraiņu kara analītiķi un viedokļu līderi jau 2000. gadu vidū apzinājās, ka militāra sadursme ir neizbēgama: Krievija nav spējīga atlaist Ukrainu, bet Ukraina atgriezties kaut kādā savienībā ar Krieviju netaisījās.
Ukrainas parlaments pat neratificēja NVS nolikumu, tāpēc Ukraina savienībā skaitījās formāli un pēc tam vispār no tās izstājās. Taču, kāda daba ir attiecībām starp Krieviju un tās pakļautajām tautām, kuras ilgušas ne vienu vien gadsimtu, saprata tikai tās valstis, kuras kaut vai uz laiku bija nonākušas Krievijas interešu sfērā.
Rietumeiropa un ASV uz notiekošajiem procesiem 90. gados skatījās kā uz nevēlamu separātismu lielajā Russia. Nekādas tautas, izņemot Russians, neskaitot Baltijas valstis, neviens, virsū skatoties, neredzēja.
“Lai cik dīvaini nebūtu, Rietumiem, kuri bija labi apzinājušies savu koloniālo pagātni, radās nopietnas problēmas ar izpratni par koloniālajām attiecībām Austrumeiropā,” uzskata bijušais Aizsardzības ministrijas vicekanclers, drošības jautājumu eksperts Meelis Oidsalu.
Šo pašu viedokli izsaka žurnālists, Vašingtonā bāzētā Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) analītiķis Edvards Lūkass (Edward Lucas), kurš uzskata, ka Rietumu valdības absolūti neapzinājās Padomju Savienības un Krievijas Federācijas impērisko būtību.
“Viņi auksto karu uzlūkoja kā ideoloģiju un politisko sistēmu pretstāvi,” saka Lūkass. “Rietumi izbijās no “nacionālisma”, kurš tiem asociējās ar ekstrēmismu un nestabilitāti. Svarīgāk bija noturēt pie varas Gorbačovu, pēc tam Jeļcinu, nekā bažīties par nomaļu likteni.”
Lennarts Meri (pa kreisi) un Edvards Lūkass, Tallina, 2005. gada jūnijs
Foto: Postimees
Krievijas ietekmes zona tika pieņemta pēc noklusējuma
Kāpēc tad tā iznāca, ka visi samierinājās ar Krievijas tieksmi saglabāt tādu 90. gadiem arhaisku parādību kā “taisnīgā ietekmes sfēra”?
Pēc politikas eksperta Ivana Preobraženska (Иван Преображенский) domām, Krievija 1991. gadā tika uzskatīta par demokrātijas tranzīta līderi postpadomju telpā, tāpēc tās ietekme tika uzlūkota kā neviennozīmīga, taču drīzāk svētīga.
Uzņemties miera nesēja lomu postpadomju telpā Rietumos neviens gatavs nebija. “Rietumos aukstā kara gadu laikā bija uzplaucis “reālisms” pieejā starptautiskajām attiecībām,” saka Meelis Oidsalu. “Reālisms atzina lielvalstu ietekmes sfēras.”
Pēc Oidsalu teiktā, pat pašreizējā demokrātiskajā sabiedrībā vēl arvien ir šī ideoloģija, kas attaisno koloniālismu, un tas nez kāpēc joprojām ir pieņemami. Mazo valstu problēmu neizprašana saglabāsies vēl ilgu laiku, jo uzskatu maiņa akadēmiskajās un diplomātiskajās aprindās notiek lēni un prasa sistemātisku spiedienu, kura līdz šim nav bijis.
Atzīti eksperti drošības jomā Meelis Oidsalu (ka kreisi) un Erkki Koort Postimees studijā
Foto: Pilt videost
Taisnīgā ietekmes zona – ne tikai Ukraina
Par Rietumu bezspēcību Krievijas vispasaules kundzības pretenziju priekšā bijušais Igaunijas ārlietu ministrs un prezidents Tomass Hendriks Ilvess teica: “Viņi vispār nekad negribēja saskatīt Krievijas agresīvo politiku attiecībā pret saviem kaimiņiem, visi turpināja izlikties, ka nekas nenotiek.”
“Krievijas uzbrukums Gruzijai bija skaidra agresija, taču ANO Statūtus Rietumu valstis uzskatīja par labāku ignorēt no paša sākuma,” saka Ilvess. “Sākumā panāca vienošanos, ka līdz tam laikam, kamēr Krievijas karaspēks paliek Gruzijas teritorijā, vienošanās par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un Krieviju būs iesaldēta. Taču jau pēc pusotriem mēnešiem Francija uzstājās ar priekšlikumu atjaunot vienošanos ar Krieviju.”
Tomass Hendriks Ilvess uzstājas Ziemeļvalstu kiberdrošībai veltītā konferencē, 2022. gads
Foto: Messukeskus Helsinki
Pēc Ilvesa teiktā, toreiz uzvarēja skaidrais saprāts un šis priekšlikums netika pieņemts, taču bija skaidrs, ka Eiropas Savienība ar Franciju priekšgalā klusējot apstiprināja Krievijas agresiju. Tam sekoja Obamas politika – “restartēt” attiecības ar Krieviju, kas tai atkal deva saprast, ka nekādas agresijas nebija.
“Par kiberuzbrukumiem Igaunijai 2007. gadā jau pat var nerunāt. Šis gadījums Rietumos tika mērķtiecīgi noklusēts,” skumji konstatē Ilvess. “Katram, kurš daudzmaz orientējas jautājumā, bija acīmredzams, ka tas bija Krievijas kiberuzbrukums mūsu kibertelpai. Lai jautājumu notušētu, tika nolemts “atdot” Igaunijai NATO kibercentru.”
NATO kiberdrošības centrs Tallinā
Foto: Eesti Kaitsevägi
“Viņuturnav” kā hibrīdkara parādība
Karu, kuru Krievija izraisīja 2014. gadā, tā ilgi neatzina. Krievijas varas iestādes un plašsaziņas līdzekļi runāja par separātistiem, par pilsoņu karu un par referendumu Krimā, kurā lēmumu pieņēma “Krimas tauta”. Rietumi atkal nesaprata šo spēli un aicināja Ukrainu sēsties pie sarunu galda un izskatīt federalizācijas iespēju.
Pēc Ivana Preobraženska domām, toreiz Eiropas politikā valdīja notiekošā banāla nesaprašana, kaut arī vēlāk daži politiķi (Angela Merkele, piemēram) piedēvēja sev tālredzību.
“Es domāju, tieši 2014. gads kļuva par loģisku noslēgumu Krievijas publiskai imperializācijai, kuru Putins apsolīja 2007. gadā Minhenes runas laikā, bet kurai neviens uzmanību nepievērsa,” ar Rus.Postimees domās dalījās vēsturnieks Sergejs Gromenko (Сергей Громенко).
Pēc Gromenko domām, cēlonis tam ir tāds, ka visi bija pieraduši risināt “iekšējus” konfliktus un ieslēguši pazīstamo programmu: “Lielākajai daļai konfliktu pēdējā pusgadsimtā bija pilsoņu karu raksturs. Starptautiskās tiesībsargājošās organizācijas radās pilsoniskas pretstāves periodā, kā, piemēram, rasu dumpji Amerikā.
Arī konfliktiem Balkānos formāli bija pilsonisks raksturs. Izraēlas-Palestīnas konfliktu var traktēt kā iekšēju, vismaz pēc Libānas kara 1973. gadā,” paskaidroja Gromenko.
Vēstures zinātņu kandidāts, Nākotnes institūta zinātniskais darbinieks Sergejs Gromenko
Foto: Personiskais arhīvs
Veselas ierēdņu, diplomātu paaudzes bija pieradušas risināt konfliktus pēc principa “klau, mēs tūlīt pat apturēsim apšaudi, novilksim zaļo līniju un lai puses vienojas”.
Pēc Gromenko teiktā, saskaņā ar šo pieeju tad arī tika mēģināts nomierināt kaut kādus “separātistus” no Ukrainas, ignorējot Krievijas militārpersonu klātbūtni. “Es līdz 2014. gada martam dzīvoju Krimā, un es redzēju, kā tas viss notika. Nebija tur nekādu separātistu, tur bija Krievijas karaspēks, tur bija intervence,” saka ukraiņu vēsturnieks.
Tā kā kopš 1945. gada Eiropā nebija bijis neviens vienas valsts bruņots iebrukums citā, ja neskaita padomju intervences, Eiropas diplomātu brālība gāja veco pārbaudīto ceļu “klau, vienojamies kaut kur pa vidu”.
Krimas iedzīvotājs baro putnus Jaltas piekrastē. Jalta desmito gadu joprojām ir okupēta Ukrainas pilsēta. Krima, 2023. gads
Foto: ALEXEY PAVLISHAK/REUTERS
Pēc Edvarda Lūkasa domām, par faktoru kļuva pilnīga pārliecība, ka Ukraina patiešām ir sadalīta krievvalodīgajos Austrumos un ukraiņvalodīgajos Rietumos. Tas veicināja ticību tam, ka Krievija aizsargā cilvēkus, kas bīstas it kā no nacionālistiskās ukraiņu valdības Kijivā. “Arī šis redzes viedoklis balstījās uz aizspriedumiem un ignorances,” paskaidroja CEPA analītiķis.
Ja nebūtu “Krimamūsu”, nebūtu liela kara
Tomass Hendriks Ilvess uzskata, ka 2014. gadā Putinam tika galīgi iedota carte blanche. Viņš uzsvēra, ka līgums par gāzesvada “Nord Stream 2” būvniecību tika parakstīts jau pēc tam, kad Krievijas Federācija bija anektējusi Krimu.
“Vācijas firma “Rheinmetall” uzbūvēja specnaza treniņu centru Krievijā (Mulino pilsētā – Red. Piez.), pilnīgi nesodīti atbalstot Krievijas armiju. Tas daiļrunīgi liecina par to, ka starptautisko tiesību un naudas pretstāvē vienmēr uzvar nauda,” problēmu skaidri noformulēja bijušais Igaunijas prezidents Ilvess.
2014. gadā starptautiskā sabiedrība nebija gatava sniegt militāru palīdzību Ukrainai, jo pat nesaprata, ka tas ir iebrukums, uzskata Ivans Preobraženskis. Šādā nozīmē tās reakcija bija adekvāta viņas situācijas izpratnei. Ņemot vērā ES un ASV cerību, ka ar Krimu viss tā arī aprobežosies, citas reakcijas nevarēja būt.
Politologs no Prāgas Ivans Preobraženskis liek priekšā sagaidīt Vācijas Ārlietu ministrijas vadītāja vizīti Ukrainā, lai saprastu, kad un kā Vācija sāks piegādāt smagos tankus Ukrainas Bruņotajiem spēkiem
Foto: ekrānšāviņš YouTube/Опыт свободы
Pēc Preobraženska domām, Rietumi būtu varējuši novērst karu, ja kā liela kara sākumu uztvertu Doneckas un Luganskas sagrābšanu no Krievijas puses. Tieši tas, nevis Krimas aneksija bija 2014. gada svarīgākais notikums. Taču Kremlim izdevās nobīdīt akcentus un izvairīties no tādām sankcijām, kādas darbojas pašlaik.
“2014. gadā arī Ukraina varēja uzvesties citādāk, tas ir, atbildēt uz Krimas aneksiju ar pretošanos,” uzskata Meelis Oidsalu. “Šī lielā mācība visiem, ieskaitot Igauniju, ir tāda, ka pielabināt agresoru nav vērts, tas ir drošs ceļš uz nākamo, lielāku uzbrukumu. Vajag nekavējos dot militāra spēka pretsparu.”
Rietumi nenovērsa karu. Bet vai viņiem tas bija jādara?
ASV zināja, ka gatavojas pilna mēroga iebrukums, jau ilgi pirms formālas Krievijas karaspēka ievešanas, un Vašingtona brīdināja Kijivu per to. Vai tādā gadījumā ir taisnīgi runāt, ka “Rietumi nenovērsa šo karu”? Pēc eksperta Meelisa Oidsalu domām, Krievija izmantoja Rietumu bailes no konflikta eskalācijas.
“Rietumi bija labi, nodrošinot ar informāciju, bet ne militārā atbalstā. Mums būtu bijis jānoorganizē lielas NATO mācības Ukrainā 2021. gadā un jāatstāj tur ieroči, iepriekš tos izvietojot, un jāapmāca ukraiņi, kā tos lietot,” – ir pārliecināts Edvards Lūkass.
Vēsturnieks Sergejs Gromenko ir pārliecināts, ka pats jautājuma formulējums, ka nenovērsa karu kāds, izņemot Krieviju, ir nepareizs. Bruņotajā agresijā vainīga ir tikai Krievija, tāpēc ka tieši Krievija pamēģināja savas iekšējās problēmas atrisināt uz kaimiņu rēķina, un ne pirmo reizi.
Krievijas raķešu kreiseris “Maskava” Ukrainas ostā Sevastopolē, 2013. gads
Foto: STRINGER/REUTERS
“Starp Ukrainu un Krieviju jau 90. gadu sākumā bija aukstais karš Krimā. Kad tika dalīta Melnās jūras flote, reizēm tas aizgāja līdz tuvcīņai starp kareivjiem un matrožiem no dažādām struktūrām. 2003. gadā Putins nodemonstrēja pretenzijas uz Ukrainas Tuzlas salu,” – stāsta Gromenko.
2021. gada mācības. Nobiedēja, bet karu neatcēla
Putins vilka karaspēku pie robežām jau 2021. gada pavasarī. Notika Vladimira Putina un Džo Baidena tikšanās, taču tā nenovērsa Krievijas iebrukumu. Pēc Meelis Oidsalu domām, būtu dīvaini gaidīt, ka tādi soļi nostrādās, jo Krievija jebkurā gadījumā bija nodomājusi karot, nevis tirgoties nosacījumu dēļ.
“Šī pārliecība, kura bija izplatīta tajā skaitā arī Igaunijā, it kā Krievija nopietni veda sarunas ar Rietumiem par jaunu drošības arhitektūru un nolēma uzbrukt tikai tad, kad sarunas nevainagojās ar sekmēm, – tā ir pilnīgi nepamatota,” uzskata Oidsalu.
Pēc Oidsalu domām, jaunas sarunas nenovērstu šo karu. Sarunas jau bija notikušas un vainagojās ar Minskas vienošanos. Novērst karu 2022. gadā palīdzētu tikai Ukrainas uzņemšana NATO vai Rietumu sabiedroto plaša mēroga spēku pārsviešana uz Ukrainas teritoriju pirms dažiem gadiem. Karš sākās tāpēc, ka Putinam bija šī kara plāns.
Francijas prezidents Emanuels Makrons un Ukrainas prezidents Pjotrs Porošenko sarunājas Elizejas pilī, kur notiek sarunas par vienošanos attiecībā uz Austrumukrainas okupētajām teritorijām. 2016. gada 26. jūnijs
Foto: MICHEL EULER/AP
Tajā pašā laikā visi bija pārliecināti, ka glābt Ukrainu ar kaut ko citu, izņemot sarunas ar Putinu, nebija jēgas. Lielākā daļa analītiķu un speciālo dienestu uz nākamo konfliktu raudzījās Maskavas acīm. “No viņu skatpunkta, viss izskatījās pilnīgi bezcerīgi,” paskaidroja Sergejs Gromenko. “Ja mēs paskatīsimies uz statistiku, tas ir, uz miljonu lielo Krievijas armiju, uz tās desmitiem tūkstošu tanku, uz raķešu un artilērijas šāviņu neprātīgo daudzumu, tad, protams, radīsies priekšstats, ka Krievija uzreiz sabradās Ukrainu. Ne tikai Krievijā vai Rietumos, bet arī Ukrainā tā domāja. Par laimi, ne visi.
Ilgstošam karam ir jānolaiž asinis Krievijai
Šodien pastāv versija, ka Rietumiem vajag ilgu karu, lai vājinātu Krieviju, un tieši tāpēc nav ieroču piegāžu tādā apjomā, lai Ukraina varētu ātri atbrīvot visu savu teritoriju. Vairums no mūsu aptaujātajiem ekspertiem uzskata, ka tādai teorijai ir jēga.
“ASV neapšaubāmi grib vājināt Krieviju. Viņiem ir savi stratēģi, atšķirīgi no ES. Priekš ASV Krievija ir svarīga kā potenciāls Ķīnas militārs sabiedrotais,” savu viedokli paskaidroja Ivans Preobraženskis. “Tas ir viens no cēloņiem, kuru dēļ bruņojuma piegādes nepieaug. Otrs ir tāds, ka daudzām valstīm gandrīz nav ko piegādāt, to armijas nebija gatavas šim karam.”
Arī Sergejs Gromenko uzskata, ka racionāls grauds šajā pieņēmumā ir. Bet vēl Rietumiem, īpaši ASV, rūp kodolieroči un Ķīna: “Pat ja pieņemam, ka Putins nepielietos kodolieročus, pastāv bažas, ka Krievijas sabrukums novedīs pie kodolieroču un tehnoloģiju eksporta teroristiem.”
Ukrainai tiek palīdzēts tieši tik daudz, lai Ukraina pakāpeniski uzvarētu Krieviju, bet lai Krievijas krahs tomēr nebūtu rītdienas jautājums. “Neviens speciāli neupurē ukraiņus, taču šis skapis nedrīkst nokrist ar pārāk daudzām sliktām sekām,” uzskata Gromenko.
Kas būs pēc kara ar mums un ar Krieviju
Šodien jau ir jātiek izskatītiem attīstības plāniem uz nākotni. Kādas būs attiecības ar Krieviju un kāds būs jaunās pasaules scenārijs – tie ir jautājumi, kuri sev ir jāuzdod daudziem speciālistiem, bet publiski par to neviens nerunā.
“Neapšaubāmi, tādas stratēģijas pastāv, taču ar tām nodarbojas galvenokārt neatkarīgi intelektuāļi,” ir pārliecināts Ivans Preobraženskis. “ES varas struktūras lielākoties reaģē reaktīvi un spēs plānot nākotni apmēram pēc pāris gadiem, tuvāk nākamajam lielajam vēlēšanu ciklam. Arī karš var tieši uz to brīdi beigties.”
Bijušais Igaunijas Aizsardzības ministrijas vicekanclers Meelis Oidsalu uzskata, ka kādu laiku kontaktu ar Krieviju īpaši arī nebūs: “Ja mēs nebūsim tam morāli gatavi, tad tā arī nevarēsim atbrīvoties no bailēm Krievijas priekšā.”
RUS TVNET в Telegram: Cамые свежие новости Латвии и мира на русском языке!
Pievienots 25.02.2023.
Tulkoja Jānis Oppe