Marina Grinkeviča-Guščina - Es uz āru izgriezos...

Es uz āru izgriezos un radīju maksimāli komfortablus apstākļus bērna dzīvei

Atsauksme uz rakstu “Mīlēt cilvēku”[1]

14.09.19.

Marina Nikolajevna Grinkeviča-Guščina

14 09 28

Labdien, Natālija. Gribu dalīties savā pieredzē un novērojumos par grūtniecību un bērnu dzemdēšanu.

Esmu divu bērnu māmiņa. Dēlam ir 12, meitai 2 gadi. Uzreiz pateikšu, ka tēti viņiem ir dažādi, un ieņemšanas un iznēsāšanas apstākļi arī ir dažādi.

Dēlu dzemdēju 24 gadu vecumā. Neieslīgšu detaļās, taču attiecības ar vīru bija sarežģītas, pat vēl vairāk, vispār, man dzīvē veicas ar sociopātiem. Pirmā grūtniecība pirmajā laulībā beidzās bēdīgi. Bērna attīstība apstājās ceturtajā mēnesī, pie tam iznāca tā, ka tas notika ultrasonogrāfijā (USG), es dzirdēju, kā apstājās sirdspuksti. Es paraudāju, paraudāju, it kā normalizējās attiecības ar vīru. Un, lūk, es esmu grūta otro reizi. Grūtniecība noritēja tik pat sarežģīti. Tāpat noritēja attiecības ar vīru. Dzemdības ar ķeizargriezienu. Bērns aptīts ar nabassaiti. Vēlāk es izlasīju, ka aptīšanās ar nabassaiti, augļa nepareiza guļa un tml. – tā ir bērna atteikšanās iznākt ārējā pasaulē. Apvīšanās ar nabassaiti, īpaši ap kaklu – tā vispār ir pašnāvība dzemdē. Un ja situācijai skatās acīs godīgi, tad tā ir taisnība. Manu dēlu šajā pasaulē negaidīja neviens, varbūt pat es, tāpēc kā mājās bija pastāvīgs konflikts (viss bija – gan skandāli dzērumā, gan meičas zem gultas). Un par bērnu atcerējos tikai brīdī, kad tika uzstādīta kārtējā diagnoze – spontānā aborta draudi, bet to uzstādīja reizi divos mēnešos. 7.-8. mēnesi es vispār nogulēju slimnīcu gandrīz ar galvu uz leju.

Paņēmusi dēlu uz rokām pēc piedzimšanas, sapratu, ka tā dzīvot nevar, un no dzemdību nama aizbraucu pie māmiņas. Un jau ar dēlu pie rociņas es atnācu gan uz ezotēriku, gan uz turieni, kur atrodos, par ko es viņam esmu ļoti pateicīga. Aug labs zēns, redzošs, sazinās ar Gaiju. Taču konflikts starp mums ir un ir bijis vienmēr. To es esmu sapratusi tagad, dzemdējusi meitu.

Meita Božena.

Būdama grūta, sēžot darbā, jautāju viņai, kā tevi sauc (laiks mēneši četri), galvā uzpeld “Božena”. Domāju, vai tiešām, nav tāda vārda. Atveru internetu. Ir. Slāvu vārds, taču tā meitenes biežāk sauc Polijā, Čehijā un rietumu Baltkrievijā. Es, būdama pus-poliete, pus-rietumniece ))) vārdu nebiju dzirdējusi vispār nekad.

Ieņemšana pagāja kā pienākas. Mēs ar vīru to radījām uzreiz domās, pēc tam ar vispārpieņemto paņēmienu. Grūtniecība noritēja bez kādas aizķeršanās, ar visu to, ka man jau bija pāri 30, un mediķiem biju veca dzemdētāja, un ārste mani vienkārši izveda no pacietības ar savām prasībām iet uz pieņemšanu. Pie kam – atnācu, parunājāmies un gāju prom. Ne apskašu, ne USG. Māmiņa man medicīnā ir nopietna tante, tāpēc neiet pie ārsta un spirinoties bojāt māmiņai reputāciju es nevarēju. Lūk, arī staigāju pie ārsta reizi divās nedēļās uz kabinetu. Patērzēt un nosvērties. ))

Mēs ar meitu arī uz darbu gājām gandrīz līdz grūtniecības beigām, gan cilvēkus pieņēmām, gan procesus vadījām, gan aizsargājām pēc pilnas programmas (esmu advokāte). Un vēl mēs meditējām, nodarbojāmies ar praksēm, lūk, tikai ar jogu nodarboties viņa kategoriski atteicās. Piedzima brīnišķīgs bērns. Tiesa, ar ķeizargriezienu, tā kā, ja ir bijis vienu reizi, tad otru reizi dzemdēt pašai ārsts neļāva, ka tik tālāk no problēmām. Bet kontrakcijas sākās naktī pirms ķeizargrieziena, tātad sākām mēs pašas, pabeidza mūsu vietā, un viņa piedzima 12.12 )))

Piedzima, paraudāja, kamēr man neiedeva rokās. Kontakts nodibinājās uzreiz. Un tas vienmēr arī bija bijis. Tagad, kad ir piedzimusi meita, es saprotu, ka ar dēlu man šī kontakta nav un nav bijis. Tāpēc ka bērni, ieņemti apzināti un ar mīlestību, tie ir bērni kuri pārsteidzoši atšķiras no neapzināti ieņemtiem bērniem. Iekrišana – tā arī laulībā ir iekrišana. Par radīšanu nav runas. Kādā vērtē bija pirmā vīra frāze, kad es viņam paziņoju par grūtniecību: “viņš ir no manis?” Un ne tāpēc, ka par mani varētu šaubīties, bet tāpēc, ka spriedze cilvēkam ir ar sevi un, atbilstoši, ar apkārtējo.

Nu, un par mana otrā vīra dzimšanu. Es, protams, nestādos priekšā, kādas attiecības ieņemšanas un dzimšanas brīdī bija starp viņa vecākiem. Taču viņš dzima ilgāk par diennakti. Tūpļa guļa (Ягодичное предлежание). Ārsti atteicās taisīt ķeizargriezienu. Glāba māti, bērnu vienkārši jau ņēma ārā, teiksim tā, ar spēku, tāpēc ka sievietē bērnu skaidrs, ka neatstāsi. Tēvam paziņoja, ka gaidīt bērnu vairs nevajag. Lai lūdzas par sievu. Vīramāte bija medmāsa, tā kā kolēģi paziņoja ticami. Par pārsteigumu bērns piedzima, dzīvs un vesels. Tiesa, gadu vienkārši caurām dienām kliedza, pie kam nekādas traumas un anomālijas ārsti neatrada. Normāls vesels bērns.

Tagad, vienkārši kā novērotājam no malas vērojot viņa attiecības ar vecākiem jeb, precīzāk, vecāku attieksmi pret viņu, redzu dzestrumu, un ne tāpēc, ka viņi viņu nemīl, nē, vienkārši neprot, kaut arī uzskata, ka mīl. Viņam nebija kurp iet, un viņš stīvējās pretī līdz pēdējam, kamēr viņu ar spēku neizņēma. Vispār tāpat, kā nebija kurp iet arī manam dēlam.

Es vienkārši uz āru izgriezos un radīju maksimāli komfortablus apstākļus bērna dzīvei, aizvācot visus negatīvos momentus, kuri var sagraut viņa psihi dzīves pirmajos gados.

Bet vīra gadījumā personīgi man ir radies iespaids, ka vīramātes hobijs ir izbojāt bērnam dzīvi. Taču viņa ieņem pozu un cenšas pierādīt, ka grib tikai labu. Tas ir no tās operas, kad ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli.

Kaut gan, spriežot pēc literatūras un kontaktiem ar ārstiem (labi, ka man viņu apkārtnē, pateicoties māmiņai, ir, cik uziet), un, ja mēs dzīvotu Eiropā vai ASV, tad viņai sen kartiņā stāvētu diagnoze – latenta sociopātija. Mūsu medicīnā tā neskaitās novirze. Man, tiesa, uzreiz radīja iespaidu viņas tukšās aukstās gaišzilās acis. Kā divi stikla gabaliņi. Goda vārds, lellēm ir vairāk jūtu acīs un emociju nekā šim cilvēkam. Ceturto gadu skatos un brīnos. Nekad neko tādu neesmu redzējusi. Man šīs acis ir kā pasaules brīnums līdzās Semiramidas dārziem vai piramīdām. Tas ir patiesi, nevis tāpēc, ka es cilvēku nemīlu. Jā, nav man komfortabli viņas sabiedrībā, un es cenšos novākt saziņu ar viņu, bet strādāju ar pieņemšanu un tml. Tā arī ir mācība.

Lūk, tāda maza manas bērnu ieņemšanas un dzemdēšanas pieredzes analīze.

 

Pievienots 28.09.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/ya-naiznanku-vivernulas

Tulkoja Jānis Oppe