Лазарь Фрейдгейм - Реплика. Путинские антимиры

Lāzars Freidgeims - Replika. Putina antipasaules

Jau gadu rit karš. Iet bojā cilvēki, Krievija iznīcina Ukrainas pilsētas. Putins, mēģinot jaukt galvas, vēsta par sava iebrukuma mainīgajiem mērķiem. Sagādājot gigantisku kaitējumu Ukrainai, viņš ar nevainīgu sejas izteiksmi paziņoja, ka “mēs vēl neesam sākuši”. Kā saka, pieklājīgā sabiedrībā par ko tamlīdzīgu sit ar sandalēm pa galvu. Krievijā, redzams, patlaban nav tāda cilvēka, kurš spētu satrakojušos fīreru cienīgi saukt pie kārtības. “Kur ir sākums tam galam, ar kuru beidzas sākums?” – sensenos laikos jautāja Kozjma Prutkovs (Козьма Прутков).

Ir iespaids, ka tas bija 2022. gada 24. februārī. Putina Krievija pārkāpa pieļaujamā robežas, ar militāru armādu pārkāpa kaimiņu valsts robežu. Patīk Krievijas prezidentam pēdējo ceturtdaļgadsimtu spriest par valsts vēsturisko diženumu un visas pasaules parādiem diženās lielvalsts priekšā. Ukraina kā pirmā nonāca zem viņa dusmām un vēlmes ieviest lielvalstisku kārtību. Krievu onkulis ar netīru ķepu lien iekšā ne savās darīšanās… (Ienāca prātā sena nepretencioza Kukriniksu karikatūra nedaudz izmainītā izskatā.)

Bija reiz ļoti zīmīga ģeogrāfijas stunda. Putins jautāja kādam puisēnam-brīnumbērnam par dažādām pasaules valstīm. Pašās beigās viņš pajautāja, kā iet Krievijas robežas. Puisēns ar skrupulozu precizitāti sāka aprakstīt šīs robežas. Lielais hohems (jidišā) (ironiski: skat, kāds gudrinieks) ar smaidiņu pateica, ka Krievijas robežas ir visur. Un ģeogrāfijas eksāmena priekškars aizvērās. No aizkara tās puses uzvējoja savvaļas plēsoņas apetīte: putins uz spēcīgām ķepām ir iznācis no biezokņa. Pienāks laiks, “zoologi” sīki aprakstīs tāda eksemplāra paradumus.

Orvels savas antiutopijas daudzo simbolu veidā ir ieradies reālajā Putina Krievijā. Karš – tas ir miers. Putina dziļās iekšzemes tauta par to nedrīkst šaubīties. Kā divreiz divi…

Mītiņš-koncerts “Slava Tēvzemes aizstāvjiem” noritēja stadionā “Lužņiki”. “Tieši pašlaik notiek kauja mūsu vēsturiskajās teritorijās par mūsu cilvēkiem,” pavēstīja Vladimirs Putins. “Šodien, aizsargājot mūsu intereses, mūsu cilvēkus, mūsu kultūru, mūsu valodu, mūsu teritoriju, – visa mūsu tauta ir Tēvzemes aizstāve.” Nežēlīgais plēsoņa šeit pieskaitīja pat bērnus, kuri it kā raksta karavīriem patriotiskas vēstules. Vai tas nenonāk zem panta par mazgadīgo pavedināšanu?...

Mītiņš bija organizēts patiesi ar imperatora cienīgu vērienu. 90 tūkstošus cilvēku ietilpināja arēna. 110 tūkstoši – tusēja apkārt. Maskavas februāra laikapstākļi – nav bauda (лафа) daudzu stundu pastaigai. Dalībniekiem izdalīja pledus trijās krāsās – pēc Krievijas karoga.

Aū, kas tur sapulcējās? Interesantas piespiedu un brīvā “patriotisma” nianses. Divas galvenās šo 200 tūkstošu komponentes: visdažādāko kategoriju kalpotāji, savesti uz stadionu autobusos, un masu skatu publika par maksu, plaši, bez jebkādas kautrības, izziņotu dažas dienas pirms mītiņa. Ne gluži bez intereses bija apmaksas nosacījumi masu skatu dalībniekiem: 500 rubļu par klātbūtni un 600 rubļu par karogu rokās. Dabiski, atalgojums tika “dots zobos” tikai pēc mītiņa beigām, lai neizklīstu pirms laika. Stadiona teritorijā, lai saldinātu tableti, bet var būt, lai sasildītu, bija lauka virtuves ar bezmaksas tēju, putru un cīsiņiem. Vilinoši, vai neaizlaist uz šo pēc savas gribas? Domāju, ka tāds lēmums maz kam ienāca prātā.

200 tūkstoši “piespiedu” mītiņā un administratīvs vai pat krimināls sods par atsevišķu piketu vai ziediem, kas nolikti vietā, kura nav patikusi kādam cietpaurim. Putina šodienas Krievija…

Viens no pašiem izplatītākajiem jautājumiem visās intervijās ir jautājums par Ukrainas notikumu perspektīvām: kad tas beigsies? Vairumā gadījumu politiķi atturas no prognozēm. Taču reizēm var dzirdēt termiņus plašā diapazonā. 21. februārī vēstījumā federālajai sapulcei Putins izteica daudz uzmundrinoša. Kā man šķiet, piedāvāto pasākumu skaitā viņš netieši novērtēja perspektīvu, cik ilgi turpināsies militārās darbības Ukrainā.

“Uzskatu par nepieciešamu visiem SMO dalībniekiem, tajā skaitā brīvprātīgajiem, noteikt regulāru atvaļinājumu ne mazāk par 14 dienām un ne retāk kā vienu reizi pusgadā – neņemot vērā ceļam patērēto laiku. Lai katram karavīram būtu iespēja apciemot ģimeni, pabūt kopā ar tuviniekiem,” – pavēstīja Putins. Es dzirdu šeit  skaidri un precīzi: karš – tas nav uz mēnešiem, tas nav uz gadu. Tas ir uz gadiem…

Labā dvēsele-Putins runā, velti aizmirstot par tūkstošiem un tūkstošiem, simtiem tūkstošu, kas atpakaļ uz kara lauku vairs neatgriezīsies. Tie paši “200-tie” un “300-tie”… (“Krava 200” – bojā gājušie, “Krava 300” – ievainotie, skat. “Krava 300” – tulk. piez.)

Putina vēstījums beidzās ar vārdiem: “Taisnība ir mūsu pusē!” Šī taisnība ir jāizsaka strupi. Ietilpīgi vārdi var ienest nosodījuma bargo patiesību. Tā ir agresija, tas ir bandītisms – Krievijai no tādiem vērtējumiem nekur nedēties – tā ir īstenā patiesība!

Sākums ir, bet nav beigu… Šķiet, ka beigas ir iespējamas tikai līdz ar viena cilvēka beigām. Iešu, ka izdzeršu glāzīti uz ceļa kāju… Nē, labāk, apsteidzot laiku, iedzeršu šņabi nesaskandinot… Atceroties savu vecumu, es sapratu, ka šim pokālam īpašas laika rezerves nav. Cerība mirst pēdējā: pokāls rokā…

Pievienots 24.02.2023.

https://www.chayka.org/node/13943

Tulkots ar autora atļauju

Tulkoja Jānis Oppe