Лазарь Фрейдгейм - Терзающие ассоциации — два нашествия
Lāzars Freidgeims - Plosošas asociācijas – divi iebrukumi
Es jūtu pašreizējo bēgļu nelaimes un bēdas; viņi ir noslaucīti no dzimtajām vietām, iebrūkot rašistiem (cik šausmīgi skan šis neoloģisms!). Ne tikai viņi, bet arī es ar pieauguša cilvēka apziņu un atmiņu atkal pārdzīvoju pretīgās likstas. Likstas no atnācējiem, no Austrumiem, no Maskavas. Kura man joprojām ir dzimtā pilsēta. Man ir sāpīgi, bet man ir arī kauns… Ukraiņu bēgļu skaits ir pārsniedzis 7,9 miljonus cilvēku, kā ir paziņojis ANO Augstais cilvēktiesību komisārs.
Ir Dievam tīkams cilvēka tēls, kuram laime ir nest prieku cilvēkiem. Ir velna izdzimums, kuram azartu un spēku piešķir mest ugunī un izputināt cilvēkus, kas nonākuši viņa izvarojošajās rokās. Uz pasaules vēstures audekla – fašisms, nogāzts 1945. gadā, – atdzīvojas kā mēģinājums pakļaut Eiropu imperiālistiskam spēkam – ne no Vācijas, bet no toreiz lielās uzvarējušās Krievijas puses.
Es nemēģinu salīdzināt valstis, bargi šķērsojošas robežas toreiz un tagad. Es neielūkošos vienu vai otru valstu vadītāju tēlu līdzībā. Es palieku viena cilvēka pasaulē, viņa personiskajās emocionālajās komponentēs. Tās ir nepanesamas asociācijas un plosošas komponentes! Katram no mums dzīve daudzkārtīgi variējas mūsu uztverē, atmiņās. Reizēm tās ir stingras dokumentālas skices, reizēm izzudušu vēlmju ilūzijas, reizēm barga tiesa pār sevi un apkārt notiekošo.
Šodien citus starptautiskus notikumus aizēno Ukrainas kara notikumi. Es uztveru kā mākslīgu aizsegu galveno mērķu formulējumu, iebrūkot Ukrainā un demonstratīvi pievienojot priedēkli “de” terminiem, manā apziņā piespraustiem iepriekšējam karam. Tie konkrēti ir agresora pasludinātie mērķa jēdzieni ar cietu “de-” – denacifikācija, demilitarizācija. No dzīves un eksistences pie deeksistences un bojāejas… Man gribas iededzināt zīmi – asu un drūmu, līdzīgu dzīves un nāves pretnostatījumam, Mordoras zīmi.
Reiz drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Nord Stream AG izpilddirektors Matiass Varnings (Matthias Warnig) uzdeva Putinam jautājumu: “Jūs runājat par Donecku un Lugansku, tajā pašā laikā jūsu karaspēks ir pie Kijivas? Kā tas iet kopā? Jums vajag Odesu vai Harkivu, vai visu Ukrainu? Vai pat vēl vairāk?” Putins atbildēja lakoniski: “Tas ir valsts noslēpums.”
Tad nu gan “valsts noslēpums”, kurš uzspiež robežu pārdalīšanu, kaimiņu Eiropas valsts iznīcināšanu un slepkavošanu. Un kā iedomāties nākamo kaprīzi?... Šo atbildi, iespējams, bija domāts uztvert kā mēģinājumu pajokot, bet drīzāk tā tiek uztverta kā kumēdiņu rādītāja izsmiekla pilns izlēciens. Krievijas prezidents ne reizi vien ir demonstrējis savu meistarību šajā jomā.
Speciālā militārā operācija (SMO) – Krievijas kumēdiņu rādītāja valodā, karš – visu citu valstu valodā! Sausais atlikums – raķetes, apšaude, iznīcināšana… Cilvēki cieš no maz saprotamās izprovocētās agresijas ar pilnīgi melīgi pasludinātiem mērķiem. Kā motivācija tiek izgāzta neēdama putra no vēsturiskām fantāzijām, lingvistiskas, impulsiem no valodas, nacionālo priekšrocību ilūzijām. Šausmas no visa, ko ietver valdnieka apšaubāmās gaumes roku darbs.
Apriori
Dzīve satuvina analoģijas, rada dzīves dažādu laiku notikumu dramatismu. Starp notikumiem ir daudzas desmitgades, un pēkšņi vienās smadzenēs tie satuvinās kopīgās raudās, vaidā, dumpī pret roku darīto netaisnīgo dzīvi.
Man tagad jau ir daudz gadu, un es nedzīvoju ne Ukrainā, ne pat Krievijā. Taču es jūtu un redzu uz Ukrainas zemes notiekošo kā paaudzes atmiņu atbalsi un ar skaidru (ar Alcheimera slimības vecuma dēļ vēl nesalauztu) prātu.
Tas nav žurnālista apskats, kurš prasa avotu pārbaudi, tas nav ziņu biļetens. Tas nav apsūdzības akts. Tas ir skats uz atsevišķām reportāžām un fotogrāfijām, kas papildinātas ar paša asociācijām, kuras uzjundīja tālus, ļoti nesaldus gadus. Es eju pa savu seno ceļu ar pieauguša cilvēka uztveri, droši vien tā, kā to redzēja mani vecāki. Pagātne savietojas ar skatu uz šodienas bēdām Ukrainā.
Pārdomas, salīdzinājumi... Tas ir nervozs emociju uzšļakstījums, iekšienē sacēlies dumpis ar atmiņu realitāti un kara apoteozes ainu mūsdienu manierē. Klijas vēl nav pabeigušas savu darbu, pagaidām vēl nav atkailināti galvaskausi, vēl ir sejas-maskas ārpus dzīves.
Acu priekšā ir Krievijas prezidenta Jaungada apsveikums uz notiekošo ar nereaģējošiem, militārā formā tērptiem cilvēkiem fonā. Vēl dzīvi? Vai jau saplosīti? Karš, kurš aprij jaunus cilvēkus, iznīcinošo un iznīcināmo rindas...
Es vairs nedzirdu apsveikuma vārdus, es redzu barbarisma augļus. Cieši sakļāvušās armijnieku rindas ir pamirušas. Nāve nolaižas, aprij cilvēkus. Kur ir trešā līnija? Tā jau gandrīz ir palikusi bez galvām, nosista ar veseri (откувалдена). Savu nokalpojis produkts... Atcerējos Lielā Tēvijas kara laiku aprēķinus – ar permanentu mobilizāciju armijas kontingenta skaitliskai atjaunošanai. Sausi aprēķini pēc atjaunošanas termiņiem... Miljoni gadā... Necilvēciski aprēķini... Bet šeit – drūma simbolika.
Kopš Tretjakova galerijas pirmā apmeklējuma acu priekšā ir Vereščagina (Василий Верещагин) glezna “Kara apoteoze”. Kopš tiem senajiem gadiem – tas ir kara šausmu un iznīcības simbols. Ir pagājuši daudzi gadi, bet ar tādu pašu asumu un cietsirdību...
Var būt, ka manas asociācijas ir ļoti emocionālas un subjektīvas. Taču manā priekšā ir kareiviski paziņojumi, postījumi un vientuļnieks prezidents kremļa katedrālē Ziemsvētku dievkalpojumā...
Galvā tiek savietoti un salīdzināti fragmenti no manas bērnības un pašreizējām dienām.
|
На старости я сызнова живу, Минувшее проходит предо мною… |
Uz vecumu es dzīvoju no jauna, Man garām pagājība aizlido... (A. Puškins. “Boriss Godunovs”. Atdzejojis Rainis) |
Viens cilvēks un divi laiki, divi kari. Bez episkuma – kā atsevišķi zīmuļa vilcieni ar dažiem citātiem un asociācijām. Es negribu uzģērbt Pītijas togu, es negribu vēstīt no kanceles. Es gribu izteikt to, kas kūsā dvēselē pašreizējās cietsirdīgajās dienās.
|
Вот я бреду по древнему Египту. А вот я, на кресте распятый, гибну, и до сих пор на мне — следы гвоздей. (Евгений Евтушенко. “Бабий Яр” (1961)) |
Lūk, es klīstu pa seno Ēģipti. Bet, lūk, es mirstu, krustā sists, un joprojām uz manis – naglu pēdas. |
Metro – patvertne
Es lasu ziņu, ka ir apturēts Kijivas metro un stacijas tiek izmantotas kā patvertnes no apšaudēm un bombardēšanas. Kijivā ir traucēti mobilie sakari un internets, paziņoja Ukrainas galvaspilsētas mērs Vitālijs Kļičko. Turklāt elektrotransporta, tajā skaitā arī metro, kustība ir uz laiku apturēta, tramvaju un trolejbusu vietā tiek organizēti autobusi.
Ar sāpēm un kaunu es skatos uz Ukrainas cilvēkiem, sadzītiem uz metro zāļu platformām Krievijas armijas rīcības rezultātā. Gultas un paneļi zīdaiņu pārtīšanai uz grīdas marmora...
Cilvēki sapulcēti Kijivas metro, izmantojot to kā bumbu patvertni Kijevā, Ukrainā, piektdien, 2022. gada 25. februārī. Krievija savu iebrukumu Ukrainā vērš uz galvaspilsētas nomalēm pēc gaisa uzlidojumiem pilsētām un militārajām bāzēm, karaspēks un tanki uzbrūk no trim pusēm. (AP Photo/Efrem Lukatsky)
Man nāk prātā 1941. gads. Maskava. Man, sešus gadus vecam maskavietim, karš neatnāca caur avīzēm vai ielas skaļruņu melnajiem atvariem. Tas skāra mani ar īpašām vecāku rūpēm, nesaprotamām tranšejām-pārejām, izraktām bērnudārzā Piemaskavas teritorijā, un patvertni vasarnīcu rajonā.
Kara pirmie mēneši – uzlidojumi Maskavai. Pēc gaisa trauksmes izziņošanas mēs visi devāmies uz bumbu patvertni metro stacijā “Kultūras parks”. Mēs dzīvojām netālu.
Metro vilcienu kustība bija apturēta. Apmēram puses stacijas garumā uz katra ceļa stāvēja metro ar atvērtām durvīm. Tie bija paredzēti invalīdiem un mātēm ar maziem bērniem. Tāpat kā vairums, mēs pa pieslietām kāpnēm nokāpām uz sliedēm un blīvi tur izvietojāmies. Man bija ļoti interesanti aplūkot daudzos vadus zem platformas un ieskatīties noslēpumainajā tumšajā tunelī, pa kuru parastās dienās iet vilcieni.
Pēc 1941. gada fotogrāfijas var stādīties priekšā tādas nakts atmosfēru metro stacijā:
1941. gadā bombardēšanas laikā Maskavas metro stacijās cilvēki slēpās kopā pavisam 14 milj. reižu. Metropolitēns strādāja līdz pulksten 22, bet pēc tam, līdz 5 no rīta, stacijās izvietojās cilvēki. Gadījumā, ja tika izziņota gaisa trauksme, vilcieni nekavējoties apstājās. Maskavieši uz naktsguļu izvietojās vagonos, stacijās un tuneļos.
Atmaksa atradīs vainīgo
Lauzt ne būvēt... Karātavu humora cienītājs uz jautājumu par SMO pabeigšanas termiņiem Ukrainā pateica, ka “mēs vēl neesam sākuši”. Agresoram ir savs uzskats: vēdekļveidā pa svešu teritoriju ar ārēji pieklājīgu ieganstu tu izsēj uguni, kas nes nāvi, un gaidi triumfu.
Uz pašreizējo Putina kārti Orvela garā arī ir likme: iznīcināšana – tā ir radīšana. Nāve nes dabisku atbildi: naidu un atmaksu. Naidu – momentāni, atmaksu – zināmā distancē. Bet katrs nelūgts svešu likteņu lēmējs saņems pēc nopelniem.
Putins savos lēmumos balstās uz globālu pieeju. “Mūsdienu Ukraina – pilnībā ir padomju laikmeta lolojums. Mēs zinām un atceramies, ka būtiskā mērā tā tika radīta uz vēsturiskās Krievijas rēķina. Pietiek salīdzināt, kādas zemes atkal pievienojās Krievijas valstij XVII gadsimtā un ar kādām teritorijām UPSR izgāja no Padomju Savienības sastāva.” Kā naglas sit – pamati iestiepjas vēl XVII gadsimtā.
20. gs. 30. gados Hitlers propagandēja uzskatu, ka vācieši un austrieši – viena tauta, viena ģermāņu rase. Un tai ir jādzīvo vienā reihā. 1938. gada 1. marts – vācu pavasaris. Laipni cilvēki ieiet Austrijā. Hitlera idejas par “sadalītās tautas” atkalapvienošanu noveda Vāciju pie pasaules kara. Pēc tam vācu nacistu pretenziju saraksts stipri palielinājās. Tajā iekļāva pat Krimu, jo Tautu lielās staigāšanas laikā (4.-6. m.ē. gadsimts) Krimu sagrāba ģermāņu cilts goti. Plēsīgs vilks, kurš būvēja vispasaules kundzības plānus, toreiz piesedzās ar aitādu. Pašreizējais zvērs atklāti atņirdz zobus un rūc, reizēm nepasakot līdz galam, vai (pēc paša tēlaina izteikuma) gvelž blēņas (несет пургу).
Reiz drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Nord Stream AG izpilddirektors Matiass Varnings uzdeva Putinam jautājumu: “Jūs runājat par Donecku un Lugansku, tajā pašā laikā jūsu karaspēks ir pie Kijivas? Kā tas iet kopā? Jums vajag Odesu vai Harkivu, vai visu Ukrainu? Vai pat vēl vairāk?” Putins atbildēja lakoniski: “Tas ir valsts noslēpums.”
Tad nu gan “valsts noslēpums”, kurš zem lielgabalu stobriem un raķešu zalvēm uzspiež robežu pārdalīšanu, kaimiņu Eiropas valsts iznīcināšanu un slepkavošanu. Un kā iedomāties nākamo “slepeno” kaprīzi?... Šo atbildi, iespējams, var uztvert kā mēģinājumu pajokot, bet drīzāk tā tiek uztverta kā kumēdiņu rādītāja izsmiekla pilns izlēciens. Krievijas prezidents ne reizi vien ir demonstrējis savu meistarību šajā jomā.
Nav vērts salīdzināt iebrukumu mērogus un mērķus. Taču dogmatika skan satraucoši un noteikti.
Bēgļi – pēc likteņa gribas
Miljoni un miljoni Ukrainas bēgļu meklē patvērumu ārpus Ukrainas. Galvenokārt tie ir veci cilvēki, sievietes un bērni. Viņu ceļš nav salds. Bet viņus tā vai citādi laipni uzņem un atbalsta.
Bargā Maskava ar nakts uzlidojumiem, Tambovas pārkraušanas punkts ar pārtikas rezervju sagatavošanu un iedzīves saņemšanu no Maskavas – tas ir no mana 1941. gada.
Es atceros rindas pēc maizes katru dienu, šķiet, jau bija komerccenas uz visiem maizes veidiem. Kāds izbrīnā jautās: kas tas ir? Tā ir iespēja nopirkt produktu virs noteiktās normas pēc paaugstinātām cenām. Es atceros ilgo ceļu uz austrumiem no rudens iekšā ziemā aiz Urāliem, guļamo lāvu trešajā rindā preču vagonā – apsildītā.
Ilgais ceļš atveda uz Šadrinsku (Шадринск), par kuru nekad nebija dzirdējuši ne tikai bērni, bet arī vecāki. Nedēļa, divas evakuācijas punktā, pēc tam vairāki mēneši kā iemītnieki privātmājā. Pēc tam uzkrita laime – vienistabas dzīvoklis pilsētas nomalē. Gaismas vakarā nekad nebija. Dažreiz pēkšņi iestājās tumsa. Uz galda vienmēr stāvēja kvēpene. Pa dienu mēs ar brāli papildus gatavojām skalus. Ņēmām malkas pagalīti un ar galda nažu un āmuriņa palīdzību atšķēlām lubiņas. Nažu asmeņi un to rokturi līdz savām beigām glabāja iespiedumus no mūsu darbošanās. Dažreiz vecāki atnesa sveces. Izkusušo vasku mēs savācām, par jaunu degli izmantojām aukliņas gabalu, vasku sasildījām un no jauna taisījām mājas sveces. Kā saka: nabagi ir izdomas bagāti (голь на выдумки хитра).
Es jūtu pašreizējo bēgļu nelaimes un bēdas; viņi ir noslaucīti no dzimtajām vietām, iebrūkot rašistiem (cik šausmīgi skan šis neoloģisms!). Ne tikai viņi, bet arī es ar pieauguša cilvēka apziņu un atmiņu atkal pārdzīvoju pretīgās likstas. Likstas no atnācējiem, no Austrumiem, no Maskavas. Kura man joprojām ir dzimtā pilsēta. Man ir sāpīgi, bet man ir arī kauns… Ukraiņu bēgļu skaits ir pārsniedzis 7,9 miljonus cilvēku, kā ir paziņojis ANO Augstais cilvēktiesību komisārs.
Un te Valsts domes kuluāros no tās locekļa Ņilova (Олег Нилов), kurš simboliski no lielas egles nolauž mazu skujiņu, lūpām izskanēja Jaungada “joks”: “Zēns Vova no Kijevas sapņo par raķeti. Vovočka! Tu saņemsi raķeti!” Tieši tādas dāvanas Sergejs Markovs (Сергей Марков), cits Krievijas politiķis, sauc par “labestības triecieniem”. Neviena skatuve neparādīs tādu dramatismu, kādu rada dzīve.
Siltums pa rokai. Ne no plīts, ne no petrolejas plītiņas…
Kartupeļi, cepti uz lokomotīvju kurtuvju izmešu oglēm, – pusdienas, gatavotas uz ielas ugunskura. Pagātne un tagadne…
Jā, es atceros ilgoto olu pulveri un bundžas ar sautēto gaļu no Amerikas. Tagad ES valstis un Amerika, iespējams, piegādā pavisam citādus produktus. Bet viņi atbalsta tos, kas cieš Ukrainā, un ukraiņu bēgļus.
Tas nav prieks, tās ir šausmas, ka dažu fīreru bez ūsām neprātīgās darbības 21. gadsimtā ir radījušas tādu nepieciešamību piedalīties, lai glābtu pavisam nesen pilnīgi sekmīgas valsts iedzīvotājus.
Bērnu uztverē pieaugušo steidzamās likstas netērpjas līķautā. Tās bērnu pasaulei (nemaz, nemaz “Bērnu Pasaule” Maskavas Lubjankā) iegūst ikdienas stāvokļa dabiskumu. Svētdien varēja sarunāt ar puišiem satikties pie apgabala dzelzceļa ogļu izmešiem. Tur no lokomotīvju kurtuvēm meta ārā karstus pelnus, reizēm tajos bija ogles. Katrs atnesa pa kartupelim, mēs tos ierakām oglēs un drīz, apdedzinādami pirkstus, lauzām kartupeļus uz pusēm un jutām svētlaimi, ēdot izcepušos kartupeļa iekšieni.
Jūs, veiksmīgie onkuļi un tantes, varat izjust tādu dzīves prieka līmeni?
Es redzu Ukrainas bērniņus, gaidot ēdienu, kuru mammas gatavo uz pašdarinātas krāsniņas vai uz ugunskura pagalmā. Gaismas nav, ūdens ir atslēgts. Čerņihiva, ne ar ko neievērojams pagalms… Solītais laiks ir pienācis, bet ne ūdens, ne elektrības vēl nav…
Prātā ienāca Tolstoja pukošanās: “Kaut kas kaklā iespiedās (esmu kļuvis ļoti vājš asaru ziņā), nevarēju vairs runāt.”
Kāds varbūt, izlasot šīs dažas rindkopas, skeptiski atcerēsies, ka ir tāda psihiska slimība – paramnēzija, saistīta ar maldu atmiņām. Nē, šajā gadījumā nav nekādu slimības pazīmju manā anamnēzē – manā priekšā ir skaidras bijušā ainas, papildinātas ar daudzām sadzīves detaļām, kuras tekstā neietilpa. Taču man šķiet, ka paramnēziju var diagnosticēt valdnieka agresora cienītāju kohortai, kad dažādās balsīs tiek vēstīts par krieviem kā ukraiņu priekštečiem un ukraiņu tautas vēsturisko nepamatotību.
Patiesība – tā ir viltus ziņa – klasikas tradīcijās
Krievijas tiesa un domes likumdošana iekaro vienu virsotni pēc otras. Tāda ir kustība uz pastāvīgi padziļinošos dibenu. Reizēm ir grūti iedomāties, kas var tikt atzīts par viltus ziņu par Krievijas armiju un pakļauts bargam sodam – gan administratīvam, gan kriminālam. Pēc militāro darbību uzsākšanas Ukrainā Krievijas Valsts dome pieņēma jaunu likumu par “viltus ziņām” un Krievijas armijas “diskreditāciju”. Likuma labojumi bez administratīvo sodu pastiprināšanas nosaka arī kriminālatbildību par “neapšaubāmi melīgas informācijas izplatīšanu par KF Bruņoto spēku izmantošanu ar mērķi aizsargāt Krievijas un tās pilsoņu intereses, uzturēt mieru un drošību”.
Ir izvirzīts unikāls un globāls informācijas pareizības kritērijs: Aizsardzības ministrijas biļeteni. Viss, kas ar tiem nesakrīt, – viltus ziņas un bruņoto spēku diskreditācija, kas pakļaujama iztiesāšanai un sodīšanai. Kopš seniem laikiem eksistē tāda humoristiska maksima: eksistē divi viedokļi – mans un nepareizais. Šeit tas nav ne joks, ne anekdote… Pēc šī likuma ir tikuši pakļauti sodam tūkstošiem cilvēku.
Reiz Terezinā, Čehijā, Trešais reihs, lai izrādītos, noorganizēja ebreju geto ar labklājīgas dzīves ilūziju. Labklājības šķietamību radīja zem kontroles esošais jūdenrāts – ebreju pašpārvaldes administratīvs orgāns –, kurš pēc vācu okupācijas varas iestāžu iniciatīvas piespiedu kārtā tika apstiprināts katrā geto nacistu pavēļu – attiecībā uz ebrejiem – izpildīšanas nodrošināšanai.
Patieso geto dzīves vēsturi Terezinā pa naktīm zīmēja mākslinieku grupa, kuru noorganizēja Bedrihs Frita (Bedrich Fritta). Tāda “graujoša” darbība nevarēja turpināties ilgi. Daļu skiču nacisti atrada, un mākslinieku-“kaitnieku” kopa tika atklāta. Viņi paši un viņu ģimenes momentāni nonāca Terezinas gestapo cietumā. Uz pirmajām nopratināšanām turp atbrauca pats Ādolfs Eihmanis un tēloja ārkārtīgu skumīgumu par viņu uzvedību. Viņš rādīja māksliniekiem viņu zīmējumus un skumīgi jautāja, vai viņiem nav kauna tā melot? Rezultātā viņus apsūdzēja anti-vācu aģitācijā un propagandā, kas saskaņā ar Reiha likumiem bija atzīstama par noziedzīgu darbību.
Jēdzienu samainīšana – pīlīšu pūšana (тень на плетень)
Krievijas pavēlniecība atskaitījās par Soledaras atbrīvošanu. Tur pavisam nesen bija neliela pilsēta… Tagad – SMO augļi… Reizēm šķiet, ka tādas uzvaras ir no Pirra uzvaru sērijas. Vēl 279. gadā p.m.ē. Pirra armija uzvarēja kaujā romiešus, taču, redzot zaudējumus, Pirrs pateicis: “Vēl viena tāda uzvara, un es palikšu bez karaspēka.”
Skatos uz tamlīdzīgiem Krievijas SMO “sasniegumiem” un ieklausos notiekošā traktējumos Aizsardzības ministrijas brīfingos un prezidenta preses sekretāra D. Peskova (Дмитрий Песков) traktējumos. Šķiet, ka uz katras mājas Soledaras fotogrāfijā ir rakstīti Peskova vārdi: “Kijivas režīms neizjūt riebumu ne pret ko, Krievijai ir jānorobežo sevi no briesmām.” Ieskatos un šķērsām tādām blēņām ir redzama sarkana zīme: NEGODS!
Kā bauslis un lozungs dārd Ohlobistina (Иван Охлобыстин) vārdi: “Mums pašlaik visiem ir tāds pacēlums! Tāda laime! Ar Dieva palīdzību. Karš ar pagāniem šiem… Mēs uzspridzināsim šo pasauli! Mēs visus nogalināsim!”
Vājprātīgais? Bet pavisam nesen Sarkanajā laukumā, uz vienas skatuves ar Putinu, viņš bļāva “Goida (Гойда)!”, un neviens nesavalgoja šo jauno opričņiku (опричник) vadoni.
Var mīlēt vai nemīlēt Putinu, var mīlēt vai nemīlēt Zelenski. Jēdzienā – mīlēt – ir liela daļa subjektīvā. Kādam patīk arbūzs, bet kādam cūkas skrimslītis. Abstrakti vērtējot darbības, spriedumu brīvība sašaurinās. Taču, kad uz galda ir liecības par iebrukumiem svešās zemēs, masveida zaudējumiem un postījumiem uz šīs zemes, domstarpību gandrīz nepaliek. Ir ar skaidru prātu jāpalūkojas uz realitāti. Krievija ieveda karaspēku kaimiņu valsts teritorijā un mēģina iekarot svešas teritorijas. Ir šaubas?
Kur nu vēl precīzāk: KF konstitūcijā ir iekļauti četri apgabali, kas ietilpst neatkarīgas valsts Ukrainas robežās. Melnu tēviņu nenomazgāsi baltu. Vārds šim melnumam – agresija!
|
В том веке я не помню вех, но вся эпоха в слове «плохо», Чертополох переполоха проткнул забвенья белый снег. (Борис Слуцкий) |
Tajā gadsimtā es neatceros atskaites punktus, bet viss laikmets vārdā "slikti", Dadžu kņadas caurdurts aizmirstības baltais sniegs. |
Velns parāvis: “parastais fašisms” vai “neparastais fašisms” – tas ir fašisms, tā ir cilvēknīšana. Vai vadonim ir ūsiņas vai to nav, tā ir orda, kuru virza tumšas diktatoriskas idejas, ko nosoda pasaules lielākā daļa. ANO Ģenerālās asamblejas lēmumi par to skaļi liecina. Jā, Drošības padome nevar pieņemt nevienu lēmumu agresorvalsts veto tiesību dēļ. Tādā farsā ir izvērsies senu gadu lēmums par ANO struktūru.
Pastāv tāds lēmums vai ne, bet mēs reāli dzīvojam paša lielākā kara Eiropā apstākļos pēc tautu uzvaras pār hitlerismu. Epizode… Bērnam neliels notikums, bet palicis atmiņā uz visu mūžu. Pieaugušajiem – trauma.
Man maksā milzīgas pūles, lai noturētu manu neiecietības leksikonu pieļaujamos ietvaros, lai neizlaistu brīvībā naidu pilnā mērā. Ieskatoties šodienā un atskatoties pagātnē, gribas ticēt brīvības uzvarai un satrakotā hegemona savaldīšanā.
|
Всё молча здесь кричит, и, шапку сняв, я чувствую, как медленно седею. И сам я, как сплошной беззвучный крик, над тысячами тысяч погребенных. Я — каждый здесь расстрелянный старик. Я — каждый здесь расстрелянный ребенок. Ничто во мне про это не забудет! (Евгений Евтушенко. “Бабий Яр” (1961)) |
Viss mēmi šeit kliedz, un, cepuri noņēmis, es jūtu, kā lēni nosirmoju. Un pats es Kā viens vienīgs mēms kliedziens, pār tūkstošu tūkstošiem apraktajiem. Es – katrs šeit nošauts vecs cilvēks. Es – katrs šeit nošautais bērns. Nekas manī to noaizmirsīs! |
Kad acu priekšā parādās militārās peripetijas, tās nenoslēdzas ar raķetēm un šāviņiem. Tās apgāž kājām gaisā dvēseli ar pašu raganas draņķībai līdzīgo ideju iznīcināt kaimiņu valsti, valsti, gadsimtiem draudzīgu, ar tās pašas ticības cilvēkiem, kura nospēlēja ļoti slavenu lomu Moskovijas veidošanā – tajā vēsturē, kuru melīgos vārdos tik ļoti mīl agresora vadonis.
Pietiek nedaudz salīdzināt un paskatīties, un tu nonāc pie viennozīmīga secinājuma: nav citas valsts pasaulē, izņemot Krieviju, kura ir tik ļoti kaitējusi pati sev. Viņa ir ārpus konkurences, atceļot visu krievisko, audzējot antagonismu: rašisms ir kļuvis par izstumtības simbolu.
Ar cerību uz mieru un atgriešanos mājās
Uzvara toreiz nāca ar neskatāmiem upuriem un zaudējumiem. Dzīve sagaidīja mieru un uzvaras salūtu. Agresors saņēma pēc nopelniem. Es atceros nebūt ne vienkāršo atgriešanos no evakuācijas mājās. Es atceros salūtu Uzvaras dienā. Kara periods 6 līdz 10 gadus kopš dzimšanas bija beidzies. Ilgus 4 gadus…
Uzvara uz Ukrainas zemes notiks citādāk… Prieka smaga gaidīšana.
P.S. Ideju šai esejai, kuras pamats veidojās, asociatīvi salīdzinot notikumus, kas ietilpst viena cilvēka trīs ceturtdaļās mūža, lika priekšā manis dziļi cienīts cilvēks – žurnāla “Apvārsnis (Кругозор)” ilggadējais redaktors – Aleksandrs Boļasnijs (Александр Болясный).
Liela pateicība viņam un vislabākie novēlējumi, pārvarot likstas.
Pievienots 11.02.2023.
https://club.berkovich-zametki.com/?p=75628
Tulkots ar autora atļauju
Tulkoja Jānis Oppe