Нейрохирург Александр Эбен о жизни после смерти

Neiroķirurgs Ebens Aleksandrs par dzīvi pēc nāves

14 10 30 05

Neiroķirurgs Ebens Aleksandrs (Eben Alexander) pārdzīvoja klīnisko nāvi. Viņš apgalvo, ka ir ieskatījies aizkapa pasaulē, kaut arī pats tai līdz tam neticēja.

Blogeris Džošs Ričardsons (Josh Richardson) tikās ar vienu no labākajiem Amerikas ķirurgiem, kurš apgalvo, ka ir redzējis dzīvi pēc nāves. Grūti, protams, noticēt, taču viņa stāsts par to, vai ir dzīve pēc nāves, ir jo apbrīnojamāks, ka stāstītājs – neiroķirurgs un baznīcā neiet.

 

Ceļojums komā

14 10 30 06Tūkstošiem cilvēku ir pārdzīvojuši klīnisko nāvi[1] un stāstījuši, ka ir redzējuši “gaismu tuneļa galā”, taču zinātnieki saka, ka tās ir tikai viņu halucinācijas. Stingri runājot, atrast zinātnieku, kurš tic aizkapa dzīvei, nav tik vienkārši.

Taču viens no pašiem pazīstamākajiem un pieredzējušākajiem ASV neiroķirurgiem, doktors Ebens Aleksandrs, kļuva par vienu no tiem, kuri uzskata, ka viņu pieredze bija kaut kas lielāks nekā vienkārši halucinācija.

Viņa smadzenēm nesen uzbruka reta slimība. Smadzeņu daļa, kura kontrolē domas un emocijas, – tas ir, pēc būtības padara mūs par cilvēku, – viņam atslēdzās pilnībā. Septiņas dienas Ebens nogulēja komā. Tad, kad ārsti jau bija gatavi pārtraukt ārstēšanu un radinieki piekrituši eitanāzijai, Ebena acis negaidīti atvērās. Viņš bija atgriezies.

Aleksandra atveseļošanās – medicīnisks brīnums. Taču viņa gadījuma īstais brīnums ir kas cits. Kamēr viņa ķermenis gulēja komā, Aleksandrs devās aiz šīs pasaules robežām un it kā satikās ar eņģelisku būtni[2], kura viņam atklāja super-fiziskās eksistences sfēru. Viņš apgalvo, ka ir sastapis un pieskāries “paša Visuma” avotam.

Ebena gadījums – nav fantastika. Pirms ar viņu notika šis gadījums, viņš bija viens no pasaulē labākajiem speciālistiem neiroloģijā. Viņš neticēja ne Dievam, ne aizkapa dzīvei, ne dvēseles eksistencei.

Šodien Ebens – ārsts, kurš uzskata, ka īstena veselība var tikt sasniegta tikai tad, kad mēs saprotam, ka Dievs un dvēsele ir reāli, bet nāve – nav mūsu ceļojuma beigas, bet mūsu eksistences pārejas punkts.

Šim gadījumam neviens nebūtu pievērsis uzmanību, ja tas notiktu ar citu cilvēku. Taču tas, ka tas notika ar doktoru Ebenu, padara to revolucionāru. Neviens zinātnieks vai reliģiozs cilvēks nevar ignorēt viņa pieredzi. Jo Ebenam taču bija daudz no komas atgriezušos pacientu. Daži no viņiem stāstīja tos pašus stāstus, kurus tagad translē pats neiroķirurgs. Taču toreiz viņš tos uzskatīja vienkārši par halucinācijām.

Tagad Ebens, starp citu, pasniedz Hārvardas Medicīnas skolā. Saviem studentiem viņš bieži stāsta par to, ko pārdzīvoja. Un neviens neuzskata viņu par jukušu – viņš turpina strādāt kā ķirurgs.

 

Pieskāriens dievišķajam

Klīniskās nāves pieredze parasti neticami maina cilvēkus. Ja jūs esat pārdzīvojuši smagu slimību vai lielu avāriju, tad tas jūsu dzīvi var ietekmēt daudz vairāk, nekā jūs varat pat iedomāties.

Ebens sarakstīja grāmatu ”Debesu valstības pierādījums. Neiroķirurga ceļojums aizsaulē[3] (Proof of Heaven: A Neurosurgeon’s Journey into the Afterlife)”. Tajā viņš pastāstīja par savu pieredzi, tiekoties ar aizkapa pasauli[4]. Vēlāk intervijās viņš stāsta arī gadījumus no savu pacientu pieredzes, kuri pārdzīvoja to pašu, ko viņš. Lūk, paši spilgtākie momenti no kāda viņa raksta:

 

“Es saprotu, kas notiek ar smadzenēm, kad cilvēki atrodas uz nāves robežas, un es vienmēr esmu uzskatījis, ka ceļojumiem aiz sava ķermeņa robežām[5], kurus apraksta tie, kam izdevies izbēgt no nāves, ir pilnīgi zinātnisks izskaidrojums.

Smadzenes – apbrīnojami sarežģīts un ārkārtīgi smalks mehānisms. Samaziniet skābekļa daudzumu, kurš tām nepieciešams, līdz minimumam, un smadzenes noreaģēs. Tas, ka cilvēki, pārdzīvojuši smagas traumas, no sava “ceļojuma” atgriežas ar dīvainiem stāstiem, nebija jaunums. Bet tas nenozīmēja, ka viņu ceļojumi bija reāli...

Es neapskaudu tos, kas ticēja, ka Jēzus bija vairāk nekā vienkārši labs cilvēks, cietis no sabiedrības puses. Es dziļi jutu līdzi tiem, kas ticēja, ka kaut kur tur ir Dievs, kurš patiesi mīl mūs. Patiesībā es apskaudu to drošības sajūtu, kuru sniedz šiem cilvēkiem viņu ticība. Taču kā zinātnieks es vienkārši zināju, bet neticēju...

Sk. arī: Eksperti par dzīvi pēc nāves.[6] Kā nāvei-tuvā pieredze maina cilvēku dzīves.

 

Kad smadzenes atslēdzās

Agri no rīta pirms četriem gadiem es pamodos ar ļoti stiprām galvassāpēm. Ārsti no Virdžīnijas Lynchburg General Hospital, kur es pats strādāju kā neiroķirurgs, nolēma, ka es kaut kādā veidā esmu inficējies ar ļoti retu slimību – bakteriālo meningītu, kurš galvenokārt uzbrūk jaundzimušajiem. E. coli baktērijas iekļuva manā muguras smadzeņu šķidrumā un sāka aprīt manas smadzenes.

14 10 30 07Kad es ierados neatliekamās palīdzības nodaļā, manas izredzes, ka es dzīvošu, nevis gulēšu kā dārzenis, bija ārkārtīgi zemas. Drīz tās pazeminājās gandrīz līdz nullei.

Septiņas dienas es gulēju dziļā komā, mans ķermenis nereaģēja uz kairinātājiem, un smadzenes nefunkcionēja. Pēc tam, septītās dienas rītā, kad ārsti lēma, vai ir vērts ārstēšanu turpināt, manas acis atpletās...

Zinātniska izskaidrojuma tam, ka, kamēr mans ķermenis bija komā, mans prāts un mana iekšējā pasaule bija dzīvi un veseli, nav. Pa to laiku, kad galvas smadzeņu neironi bija baktēriju uzvarēti, mana apziņa devās uz citu, daudz lielāku, Visumu – dimensiju, kuru es pat nebiju varējis iedomāties un kuru mans saprāts pirms komatozes sauktu par “nereālu”.

Taču šī dimensija, tā pati, kuru ir aprakstījuši neskaitāmi daudz cilvēku, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi un citus mistiskus stāvokļus, eksistē. Tā pastāv, un tas, ko es ieraudzīju un uzzināju, burtiski atklāja man jaunu pasauli, kurā mēs esam daudz vairāk nekā smadzenes un ķermenis un kur nāve – tā nav apziņas apdzišana, bet drīzāk liela un visai pozitīva ceļojuma nodaļa.

Es neesmu pirmais cilvēks, kas atradis pierādījumus tam, ka apziņa eksistē aiz ķermeņa robežām. Šie gadījumi ir tikpat veci kā cilvēces vēsture. Taču, cik es zinu, neviens pirms manis nekad nav bijis šajā dimensijā, kamēr a) viņa smadzeņu garoza absolūti nefunkcionē un b) viņa ķermeni novēroja ārsti.

Visi galvenie argumenti pret iespēju atrasties aizkapa pasaulē balstās uz to, ka šie notikumi ir “bojājumi” galvas smadzeņu garozā.

Taču savu pieredzi es pārdzīvoju, kad garoza nedarbojas pilnīgi. Saskaņā ar mūsdienu medicīnas izpratni par smadzenēm un prātu es nekādi nevarēju piedzīvot pat attālu līdzību tam, ko man nācās pārdzīvot...

 

Sk. arī: Vai aizkapa dzīve eksistē? Zinātnieku atbilde.[7]

 

Mistiskā sieviete

Es vairākus mēnešus mēģināju apzināties un samierināties ar to, kas ar mani bija noticis. Savu piedzīvojumu sākumā es biju mākoņos. Lielos, pūkainos, rozi baltos, kas peldēja pa zili melnajām debesīm. Augstu, augstu virs mākoņiem lidoja caurspīdīgu zaigojošu būtņu bars, kas atstāja aiz sevis garas pēdas kā lidmašīnas.

Putni? Eņģeļi? Šie vārdi uzpeldēja vēlāk, kad es pierakstīju savas atmiņas. Taču neviens no šiem vārdiem nespēj aprakstīt tās būtnes. Viņas vienkārši atšķīrās no visa, kas bija uz šīs planētas. Viņas bija attīstītākas. Dzīvības augstākā forma.

No augšas atlidoja skaņa, gluži kā dziedātu brīnišķīgs koris, un es nodomāju: “Tas no viņiem?” Vēlāk, domājot par to, es nonācu pie secinājuma, ka skaņa radās no šo kopā izaugušo būtņu prieka, – viņas vienkārši nevarēja to apvaldīt. Skaņa bija sajūtama un gandrīz materiāla, kā lietus, kuru jūs jūtat uz savas ādas, neizmirkstot turklāt līdz kaulam. Mana ceļojuma lielāko daļu kāds atradās man blakus.

Sieviete. Viņa bija jauna, un es detaļās atceros, kā viņa izskatījās. Viņai bija augsti vaigu kauli un tumši zilas acis. Zeltaini gaišbrūnas bizes ieskāva viņas skaisto seju.

Kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, mēs kopā braucām pa sarežģītu rakstainu virsmu, kurā es pēc kāda laika atpazinu tauriņa spārnu. Apkārt mums riņķoja miljoniem tauriņu, kas lidoja ārā no meža un atgriezās atpakaļ. Tā bija dzīvības un krāsas upe, plūstoša gaisā.

Sievietes apģērbs bija vienkāršs, kā zemniecei, bet tā krāsa – gaišzila, tumšzila un persiku oranža – tikpat spilgta kā viss, kas mūs ietvēra. Viņa paskatījās uz mani ar tādu skatienu, ka, – ja jūs atrastos zem tā kaut vai piecas sekundes, visa jūsu dzīve piepildītos ar jēgu neatkarīgi no tā, ko esat pārdzīvojuši.

Tas nebija romantisks skatiens. Tas nebija drauga skatiens. Tas bija skatiens aiz tā visa robežām. Kaut kas augstāks, kas ietver sevī visus mīlestības veidus un tajā pašā laikā daudz ko lielāku.

14 10 30 08Viņa runāja ar mani bez vārdiem. Viņas vārdi gāja man cauri kā vējš, un es uzreiz sapratu, ka tā ir taisnība. Es to zināju tāpat, kā arī to, ka mūs ietverošā pasaule ir reāla.

Viņas vēstījums sastāvēja no trīs teikumiem, un, ja man nāktos pārtulkot tos zemes valodā, tie nozīmētu sekojošo: “Tevi vienmēr mīl un rūpējas par tevi, dārgais. Tev nav, no kā baidīties. Nav nekā tāda, ko tu varētu izdarīt nepareizi.”

Viņas vārdi izraisīja manī milzīgu atvieglojuma sajūtu. Gluži kā man būtu izskaidroti noteikumi spēlē, kuru esmu spēlējis visu mūžu, nesaprotot tos. “Mēs parādīsim tev daudz visa kā,” turpināja sieviete. “Bet pēc tam tu atgriezīsies.”

Pēc tā man bija palicis tikai viens jautājums: atgriezīšos kurp? Pūta silts vējš apmēram tā, kā mēdz būt siltā vasaras dienā. Burvīga brīze. Tā izmainīja visu apkārtni, gluži kā apkārtējā pasaule ieskanētos oktāvu augstāk un iegūtu augstākas vibrācijas. Kaut es varēju arī runāt, es sāku vējam uzdot jautājumus klusējot: “Kur es atrodos? Kas es esmu? Kāpēc es esmu šeit?”

Katru reizi, kad es bez skaņas uzdevu savus jautājumus, atbilde nāca momentāni gaismas, krāsas, mīlestības un skaistuma sprādziena veidā, kas gāja man cauri viļņiem. Svarīgi tas, ka šie sprādzieni “nenoštopēja” mani, bet atbildēja, taču tā, lai izvairītos no vārdiem, – es tiešā veidā pieņēmu domas.

Ne tā, kā tas notiek uz Zemes – neskaidri un abstrakti. Šīs domas bija cietas un ātras, karstas kā uguns un slapjas kā ūdens, un, tikko es tās pieņēmu, es momentāni un bez īpašām pūlēm sapratu koncepcijas, kuru apzināšanai savā ierastajā dzīvē es patērētu vairākus gadus.

Es turpināju virzīties uz priekšu un nonācu pie ieejas tukšumā, pilnīgi tumšā, bezgalīgā pēc izmēra, taču neticami nomierinošā. Neraugoties uz melnumu, tas bija pārpildīts ar gaismu, kura, šķiet, nāca no mirdzošas lodes, ko es jutu sev blakus.

Tā bija gluži kā tulkotāja starp mani un apkārtējo pasauli. Tā sieviete, ar kuru mēs staigājām pa tauriņa spārnu, vadīja mani ar šīs lodes palīdzību.

 

Pēcnāves pieredze

Es lieliski zinu, cik neparasti un atklāti neticami tas viss skan. Ja kāds, pat ārsts, būtu izstāstījis tādu gadījumu, es būtu pārliecināts, ka viņš atrodas kaut kādu maldu gūstā. Bet tas, kas notika ar mani, ne tuvu nebija murgi. Tas bija tikpat reāli kā jebkurš notikums manā dzīvē – kā kāzu diena vai divu manu dēlu piedzimšana. Tas, kas notika ar mani, prasa skaidrojumus.

Mūsdienu fizika mums saka, ka Visums ir vienots un nedalāms[8]. Kaut arī mēs, šķiet, dzīvojam dalījumu un atšķirību pasaulē, fizika mums saka, ka katrs objekts un notikums Visumā ir saausts no citiem objektiem un notikumiem. Līdz tam, pirms es piedzīvoju savu pieredzi, šīs idejas man bija abstrakcijas.

14 10 30 09

Taču šodien tās ir reālijas. Visumu nosaka ne tikai vienotība, bet arī – tagad es to zinu – mīlestība. Kad es sajutos labāk, es pamēģināju pastāstīt citiem par savu pieredzi, bet viņu reakcija bija laipna neticība. Viena no nedaudzajām vietām, kur ar sadūros ar tādu problēmu, bija baznīca.

Ieejot tajā pirmo reizi pēc komas, es paskatījos uz visu citām acīm. Vitrāžu krāsas atgādināja man par dzirkstošā skaistuma ainavām, kuras es redzēju augstākajā pasaulē, bet ērģeļu basi – par domām un emocijām, kuras es tur piedzīvoju.

Un, pats galvenais, Jēzus attēls, kurā viņš dalās maizē ar saviem mācekļiem, pamodināja manī atmiņu par vārdiem, kas mani pavadīja visu manu ceļojumu, – ka Dievs mīl mani bez ierunām.

Šodien daudzi uzskata, ka garīgās patiesības ir zaudējušas savu spēku un ka ceļš pie patiesības – tā ir zinātne, nevis ticība. Līdz savai pieredzei arī es pats tā domāju. Bet tagad es saprotu, ka tāds viedoklis bija pārāk vienkāršs. Proti, materiālistiskais uzskats par mūsu ķermeni un smadzenēm ir tuvu savām beigām.

Tā vietu aizņems jauns uzskats par prātu un ķermeni. Lai izveidotu šo jauno realitātes ainu, būs nepieciešams daudz laika. To nevarēšu pabeigt ne es, ne mani dēli. Īstenība ir pārāk plaša, sarežģīta un noslēpumaina.

Taču būtībā tā parādīs Visumu, kā attīstošos, daudzdimensionālu un līdz pēdējam atomam izpētītu no Dieva puses, kurš rūpējas par mums tā, kā neviens vecāks par savu bērnu.

Es joprojām esmu ārsts un zinātnes cilvēks. Taču dziļajā līmenī es ļoti atšķiros no tā cilvēka, kurš biju agrāk, tāpēc ka es ieraudzīju šo jauno realitātes ainu. Un, varat man ticēt, katrs etaps darbā, kuru nāksies veikt mums un mūsu pēctečiem, ir tā vērts."

Avots: //teletype.in/@digitall_angell/93400.html

 

P.S. Un kas Jums lika noticēt dzīvei pēc nāves? Dalīsieties komentāros?

 

 ZR

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

 

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

 

Pievienots 30.10.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/nejrohirurg-aleksandr-eben-o-zhizni-posle-smerti/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4007-dzive-pec-kliniskas-naves (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4021-ko-mums-saka-engeli (Tulk. piezīme)

[3] Skat. https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/stasti-noveles-pasakas-esejas/debesu-valstibas-pieradijums-neirokirurga-celojums-aizsaule.html (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4000-tiksanas-ar-m-nutonu-kas-notiek-pec-naves (Tulk. piezīme)

[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3839-nadezda-batalova-celo-un-bagatinies (Tulk. piezīme)

[6] Skat...

[7] Skat...

[8] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4010-citplanetu-petijumi (Tulk. piezīme)