Как найти заветный ключик к счастью?

Kā atrast ilgoto atslēdziņu pie laimes?

14 03 27 17

Pasaka

Pēc sagatavošanas kursa motīviem

Reiz kādā nezināmā ķēniņa zemē, pagātnes valstī dzīvoja Māris Ķēniņdēls. 33 gadus dzīvoja, bēdu nezināja. Taču nonāca līdz viņa ausīm valodas par brīnišķīgu princesi. Un bija viņa ieslodzīta augstā tornī, aiz noburtām durvīm ieslēgta, un neviens no brašuļiem visā pasaulē, kas izmēģināja laimi, nevarēja šīs durvis atvērt.

Un uzvirmoja Karaļdēlā asinis, brašums dūšīgais, un paziņoja viņš visai pasaulei:

– Es spēšu atklāt šo noslēpumu! Es atradīšu atslēgu[1], kura atvērs šīs durvis!

Palielījās jau nu gan, bet pēc tam aizdomājās:

– Kur man atslēgu meklēt? Uz kuru pusi iet?

Tā arī devās ceļā, kurp acis rāda. Trīs dienas un trīs naktis gāja un nogura. Apsēdās zem ābeles atpūsties, saskuma.

– Ak, likteni mans, likteni! Lūk, mūžīgi es tā, pateikšu, iedegšos, bet izpildīt kā? Akkkkk…

Un iekaisis uzsita pa stumbru. Bet uz to ābols pie kājām nokrita un sāka lēni ripot pa taciņu, it kā saucot sev līdzi. Noģida Māris Ķēniņdēls, ka uzvedne viņam ir dota, un sekoja tai.

14 03 27 18

Vai ilgi, vai neilgi, bet sāka satumst. Migla sāka klāties, un ābolu vairs nevarēja saskatīt. Vērīgi raudzījās miglā, lai taciņu ieraudzītu, taču tālāk par savu degunu tā arī nesaskatīja. Aizdomājās mūsu Ķēniņdēls, ko tad darīt tālāk.

– Nu, lūk, gan ābolu pazaudēju, gan apmaldījos turklāt.

Pēkšņi no zara blakus balss atskanēja:

– Ko tad tu padodies tik ātri, brašais puisi?

– Un kas tu esi? – izbijās Ķēniņdēls. – Ko acis spīdini tik briesmīgi?

– Esmu ūpis viedais, palīdzēt tev gribu. Iemācīšu vienmēr redzēt savu ceļu, dienā un naktī ceļu vienmēr atrast, šķēršļus apiet.

Spārnus savicināja, un Ķēniņdēla acu priekšā kļuva gaišs. Atkāpās migla, un viņš skaidri ieraudzīja ceļu ar ābolu uz tā, pa kuru viņam vajag iet. Sāka skriet aiz prieka, zem kājām neskatoties. Un siekstu nepamanīja. Paklupa, iekrita dubļos ar seju. Kaut kā piecēlās, acis berzē un pēkšņi ierauga savā priekšā noru. Apkārt kroplīgi koki liecas, un mājiņa uz vistas kājām centrā stāv. Un uz lievenīša Ragana sēž smīnēdama.

– Nu ko, noskrējies? Palīdzēja tev tava maģiskā redze[2]? Uz kuru pusi dodies?

– Sveika, vecmāmiņ. Jā, tā steidzos, ka zem kājām neskatījos. Bet meklēju es, vecmāmiņ, burvju atslēgu, kas durvis apburtās pie princeses atvērs.

– Ir man viena nevienkārša lietiņa. Tā tev palīdzēt spēs, tikai tev mīkla ir jāatmin: “Kam kaujā ir aukstam jāpaliek, bet jākvēlo kā ugunij, lai princesi iekarotu?”

14 03 27 19

Viņš pakasīja savu pauri, sasita plaukstas un teica:

– Zinu es atbildi, tā taču ir sirds.

– Kāds tu atjautīgs. Nu, ja reiz zini, tad ņem šo cepuri-“ārā no ķermeņa” (внетелесница). Kad to uzliksi, varēsi savas jūtas pārvaldīt: kad vajag, just, un, kad nevajag, varēsi no malas sevi vērot.

Pateicās Māris Ķēniņdēls Raganai par dāvanu un devās tālāk ābola vadībā. Vienīgi uz rīta pusi nogurums sāka izpausties. Acis līp kopā, kājas mežģījas, un katrs solis arvien smagāk un smagāk padodas. Nepaspēja apkārt pavērties, kā līdz jostasvietai purvā iestiga. No vietas izkustēties nevar.

Izbijās Ķēniņdēls – jūtas pārņem. Spirinājās viņš, spirinājās un beidzot par cepuri-“ārā no ķermeņa” atcerējās. Uzlika to un skatās uz sevi no malas, tikai nesanāk daudz ieraudzīt. Domāja viņš, domāja un pamēģināja vēlreiz no šī ķermeņa iziet. Kļuva redzams vairāk. Un vēlreiz, tad vēl vairāk.

Septiņas reizes Māris Ķēniņdēls[3] gāja ārā no saviem ķermeņiem. No visām pusēm situāciju aplūkoja, vērīgi apskatīja un saprata – ja viņš spēs trīs soļus atpakaļ spert, tad izdosies viņam no purva izrāpties. Savāca viņš visus ķermeņus vienoti, ūpja redzi ieslēdza un glābēju zaru blakus ieraudzīja. Pieķērās tam, bet soli atpakaļ neizdodas spert. Pamēģināja mazlietiņ uz priekšu, pēc tam atpakaļ, atkal uz priekšu, atkal atpakaļ. Tā iešūpojās, ka zars viņu izvilka uz izmeta uz cietzemes.

Te Māris Ķēniņdēls saprata, ka vajag viņam atpūsties, jo nezināja, ko darīja.

Apgūlās viņš mīkstajā maura zālītē un iegrima dziļā miegā.

Un redz viņš sev blakus Audzinātāju mīļoto, kurš visu bērnību ar viņu bija un dažādas zinības mācīja.

– Kā tu šeit gadījies? Tu taču sen esi miris.

– Šajā pasaulē viss ir iespējams. Mēs pašlaik caur dvēselēm sarunājamies. Nāc man līdzi, es tev kaut ko parādīšu.

14 03 27 20

Un viņi devās pa dzīves ceļu caur tagadni un uz pagātni.

Skatās Māris Ķēniņdēls un redz sevi septiņu gadu vecumā. Zālienā pils priekšā viņš laiž gaisa pūķi un māca to saviem draugiem. Un viņš ir tik priecīgs par to, jo kopā taču var daudz pūķu palaist. Lidos tie pie debesīm un cilvēkus priecēs.

Un tālāk viņš redz sevi deviņus gadus vecu, pie galda pie loga sēž un ilgoto vēlēšanos uz papīriņa pieraksta, un lādītē ieliek, bet lādīti koka dobumā paslēpj.

– Visu sapratu, ko tu man parādīt gribēji! Bet kā tad atslēgu man sameklēt?

– Bet tu virs Zemes uzlido un paskaties no augšas, kur atslēdziņa atrodas.

Šajā vietā Māris Ķēniņdēls pamodās. Sēž, acis berž, redzēto apdomā. Purvam neredz ne galu, ne malas. Kā tad tālāk iet?

Te atcerējās Audzinātāja vārdus, ka vajag uz augšu pacelties. Atspērās pret zemi un pacēlās lidojumā. Skatās, viss tik mazs lejā kļuvis. Un redz – jūras-okeāna dibenā atslēdziņa mirdz. Kā piekūns lejā lidoja, jūrā par līdaku pārvērtās, paņēma atslēgu un krastā kā brašs puisis iznāca. Un nonācis viņš bija ilgotā torņa priekšā, kur princese ieslodzīta bija. Ielika atslēgu, un durvis viņam atvērās. Un redz viņš princesi Aļonu Daiļo. Un tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Gan kāzas bija, gan bagātīgas dzīres.

Un nodibināja viņi jaunu Valstību – Vislaika valsti – un atvēra skolas, kur katrs interesents varēja Meistarības Atslēgas atrast, “ceļa atrašanas” mākslu izzināt, redzēšanu atklāt, atmiņu atpakot. Nosauca to valstību par Reinkarnacioloģiju[4].

Un sēja viņi zināšanas, iedegās bāciņas pa visu pasauli, un viss Visums priecājās par gaismu, kas nāk no Zemes.

P.S. Un to ilgoto lādīti Māris tomēr atrada, izņēma no dobuma un izlasīja: “Gribu izgudrot laika mašīnu.”

 

Ideja un realizācija:
Tatjana Druka, Lana Čulanova,
Aļona Rezņika, Jekaterina Fjodorova

 

P.P.S. Un tu, dārgais lasītāj, esi atradis savu ilgoto atslēdziņu pie laimes?

 

 ZR

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

 

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

 

Pievienots 27.03.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/kak-najti-zavetnyj-klyuchik-k-schastyu/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/aleksejs-timofejevs/11-dazadi/3876-aleksejs-trofimovs-kadel-atcereties-ieprieksejas-dzives (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-obuhova/11-dazadi/3688-alona-obuhova-ka-es-noorganizeju-tiksanos-ar-saviem-engeliem (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3834-nadezda-batalova-kas-vins-ir-maris-dresmanis (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4109-ka-celot-pa-laiku (Tulk. piezīme)