Гебель Татьяна - Воплощение в энергетическом мире

Tatjana Gebela - Iemiesojums enerģētiskā pasaulē

17 11 01 01

Pavisam nesen es atklāju priekš sevis manu dzīvju pasauli. Ja agrāk es varēju tās aplūkot tikai kā saraustītus fragmentis, tad, iestājusies Reinkarnacionikas Institūta 1. kursā, es tagad mācos skatīties dzīves un to fragmentus pēc pasūtījuma.

Viena no mūsu mācību tēmām – “Pats pirmais iemiesojums”, nodarbībās par šo tēmu mēs parasti aplūkojam pašu pirmo zemes plāna iemiesojumu cilvēka ķermenī.

Mans iemiesojums bija vienkāršs un parasts, ķīniešu zēna ķermenī, tāpēc es uzreiz paskatījos pašu, pašu pirmo savu iemiesojumu, neatkarīgi ne no planētas, ne no ķermeņa.

Izrādījās, ka tā bija dzīve enerģētiskā pasaulē ar divām attīstības stadijām un divās dažādās dimensijās. Tas man atklāja sevi no citas puses un deva impulsu pašizpausmei, neraugoties uz apstākļiem un vairākuma viedokli.

 

Enerģiju un skaņu vibrāciju pasaule

Es esmu mirdzoša īsu staru sniegbalti saulaina enerģijas lodīte, tāds pūkainītis. Es neesmu viens, mūsu ir daudz tādu pašu enerģētisku pūkainīšu. Dažreiz mēs drusciņ mijiedarbojamies, mainoties ar enerģijām, bet galvenokārt vienkārši paralēli eksistējam.

Starp mums ir it kā taisni enerģijas pavedieni, pa kuriem mēs varam cits citam sūtīt nepieciešamo papildu enerģiju, taču šie paši pavedieni notur mūs attālumā citu no cita.

Kā analoģiju var minēt molekulas modeli, kur atomi tiek noturēti noteiktā vietā un attālumā.

Visa mūsu telpa ir caurausta ar dažādām enerģijām un lieliskiem skaņas viļņiem. Kaut kas līdzīgs sfēru mūzikai, jauktai ar putnu dziedāšanu. Valda viena vienīga prieka atmosfēra.

Turklāt eksistē vēl kāds svarīgs faktors jeb vērtība, kāds priekš mums ir laiks. Enerģijas šeit ir ļoti dažādas pēc savas kvalitātes. Ir blīvākas un piesātinātākas, ir pulsējošas un ir vieglas un priecīgas.

Šo enerģiju ir ļoti daudz, tās piesātina un transformē mūs. Tas ietekmē mūsu piepildītību ar individuālajiem parametriem, bet mūsu ārējais izskats gandrīz nemainās.

Visas šīs enerģijas ietekmē mūs, bet katrs no mums var regulēt vienas vai otras enerģijas piepildījuma pakāpi pēc sava ieskata vai gaumes.

Tas padara mūs dažādus un individuālus, taču attiecas tikai uz mūsu ķermeni, ne uz raksturu vai uzvedību.

17 11 01 02

Samērā ar piepildītību enerģētiskie pūkainīši pakāpeniski tuvojas mūsu telpas malai.

Kad tāds pūkainītis sasniedz pīķi savā piepildītībā ar skaņas un enerģijas viļņiem, telpa it kā atdala viņu no mūsu saiknēm un mīksti izgrūž citā dimensijā, no kuras mūs atdala kāda pelēcīgi rozā membrāna.

 

Sk. arī Kādēļ dvēselei necilvēciskas būtnes pieredze.[1]

 

Pat pelēkā masā vienmēr atradīsies tas, kurš izcelsies

Reiz mēs kļuvām liecinieki tam, kā divi pūkainīši savienojās viens ar otru, kaut arī tas bija pretrunā ar mūsu enerģētiskajiem likumiem.

Tajā pašā momentā mūsu telpa izmeta viņus cauri membrānai. It kā atsijāja. Mēs esam ne pārāk saprātīgas būtnes, bet mani pārsteidza, ka viņi izzuda turpat, kur izzūd visi mūsu enerģētiskie pūkainīši, kad ir piepildīti līdz robežai.

Pēc šī notikuma es sāku mēģināt mijiedarboties ar savu tuvāko kaimiņu, kuru ieraudzīju, tikko biju nonācis šeit.

Parasti mēs paretam apmainījāmies ar kaut kādām enerģijām, ja kādam kaut kas bija vajadzīgs vai kaut kas bija pārpilnībā. Bet tagad es sāku sūtīt īsus dažādu enerģiju impulsus uz kaimiņa pusi, lai piesaistītu viņa uzmanību.

Sākumā viņš tās bloķēja nevajdzības dēļ. Pēc tam sāka pamazām laist tās cauri, bet vēlāk sāka sūtīt man pretī savas.

Mūsu sasaistošais pavediens pastiprinājās un kļuva resnāks un spilgtāks. Droši vien kaut kad mēs arī būtu apvienojušies, kā tie divi, taču reiz es sasniedzu savas piepildītības robežu, un telpa piegrūda mani pie membrānas, atvienojot visas manas saiknes.

Pēdējā mirklī ieraudzīju, ka arī mans pārinieks zaudē visus savus savienojošos pavedienus un tuvojas membrānai.

17 11 01 03

 

Jauna telpa. Būt kā visiem vai būt pašam?

Pēkšņi es biju nonācis pilnīgi citādā telpā. Šeit bija kaut kā mierīgāk un savādāk. Enerģiju un melodisku skaņu nebija. Vismaz pēc tās pasaules, kurā es pabiju, šī šķita tukša vieta.

Ja iepriekšējo telpu varēja salīdzināt ar pavasarīgu rītu mežā, piepildītu ar putnu pogošanu un piesātinātu ar mostošās dabas smaržām, tad pašreizējo – ar vasaras pēcpusdienu pilsētā pašā tukšākajā tas daļā, mierīgā un pat kaut kādā nogurušā un smacīgā.

Telpai bija pelēcīgi gaišzilas nokrāsas. Es pats tagad biju kļuvis pelēcīgi gaišzils un kaut kāds amorfs, kā bumbierveida ūdeņainas želejas piliens.

Tā bija pamata forma, taču ļoti nestabila. Tālumā es ieraudzīju man līdzīgas amorfas būtnes un sāku lidot pie viņām, pa ceļam piemērojoties savam ķermenim un viņa reakcijām uz kustību un saskaršanos ar blīvāko “grīdu”.

Šajā telpā jau bija kaut kas līdzīgs zemes pievilkšanas spēkam, taču ļoti nebūtisks manam svaram. Tomēr, kustoties uz priekšu, mani bieži vilka pie šīs grīdas.

Tā es arī virzījos uz priekšu kā mīksta bumbiņa: te atgrūžoties no grīdas, te kūleņojot un drebot ar savu atmosfēru, lidoju tālāk.

Mani vilka pie savējiem, taču, pietuvojies viņiem, es biju nedaudz apmulsis. Man nepatika viņu enerģijas un skaņas, kuras viņi radīja.

Šie ūdeņainās želejas amorfiķi grupējās ķekaros kaut kādas plūsmas krastā; tā bija vēl blīvāka nekā mūsu “grīda”, bet kustīga.

Lielas un mazas šo amorfiķu grupas klaigāja savā starpā kā tirgū. Šī skaņa priekš manis bija pilnīgi neharmoniska, un man negribējās viņiem pievienoties.

17 11 01 04

 

Ja tu dari to, kas nav pieņemts, iespējams, tas ir tas, par ko ir sapņojuši visi

Es sāku lavierēt starp grupām un meklēt savu kaimiņu-pārinieku no iepriekšējās telpas, bet tā arī neatradu ne viņu, ne tos divus sapārotos.

Skumīgi paklejojis starp klaigājošajiem amorfiķiem, es sapratu, ka man gribas uz harmonisko un ar dzīvinošajām enerģijām piesātināto telpu.

Arī membrānu es neatradu, taču pūļu tuvumā ieraudzīju kaut kādu blīvāku, nekā mūsu telpa, formāciju, kaut ko līdzīgu ieapaļam tumši pelēkas krāsas akmenim.

Tas bija kas jauns. Es to apskatīju, pieskāros. Atskatījos uz ar savu troksni apnikušajiem bumbierveidīgajiem amorfiķiem, un man pēkšņi kļuva ļoti skumīgi un sagribējās prieku.

Mani saplacināja pa pusi akmens, un es notecēju lejā, atkal vācoties kopā iepriekšējā formā. Mani tas ieinteresēja. Es atkal izdarīju to pašu, šoreiz spēcīgāk.

Tagad es sašķīdu smalkās šļakatās, un tās atkal visas pakāpeniski saplūda manī, radot kutinošu sajūtu. Es it kā smējos, pārklājot ar ņirbu visu savu amorfo virsmu. Es ķiķināju, ja tādas būtnes var ķiķināt.

Vienlaikus izdzirdēju sava Audzinātāja smieklus. Tas nepārsteidza. Un man kļuva jautri! Tagad es vēlējos parādīt pārējiem amorfiķiem, kā šeit līksmoties.

 

Sk. arī Kā mūs ved mūsu Garīgie Audzinātāji.[2]

 

Atskatījies ieraudzīju, ka man tuvākās grupas ir pārstājušas klaigāt un jau bolās uz mani. Es atkal sašķīdu smalkās šļakatās un atkal savācos, skaļi smejoties no sajūtām.

Šajā momentā izdzirdēju balsi no augšas: “Aizvāciet viņu, viņš mums visu eksperimentu sabojās!” Es tieši atkal biju sašķīdis pret cieto formāciju, taču manas šļakatas tā vietā, lai notecētu un saplūstu vienā veselā, pēkšņi sāka izgarot kaut kur uz augšu.

Visas manas šļakatas līdz pēdējai izgaroja, it kā manis šeit pat nebūtu bijis. Palika sajūta, ka esmu atrauts no rotaļlietas un izvilkts kaut kur uz augšu.

Paspēju tikai ievērot, ka citu amorfiķu uzmanību bija novērsis šļaksts straumē, kas plūda aiz viņiem, un visi tūlīt pat bija aizmirsuši manu izrādi un sākuši atkal klaigāt.

17 11 01 05

 

Dažreiz mūsu kļūdas ir vērtīgākas nekā pareiza uzvedība

Es biju nonācis blakus Audzinātājam. Viņš turpināja smieties, skatoties uz apjukušo mani: “Nu, ko, atradi izpriecu? Pietiek spēlēties? Vai arī esi aizspēlējies?”

Es bikli pajautāju, vai neesmu sabojājis eksperimentu. “Nu ko tu, viņi tūlīt pat tevi aizmirsa. Lūk, ja mēs tevi no turienes nebūtu savākuši, tad viņi tur visi prātā sajuktu, revolūciju sarīkotu. Nāktos mainīt programmu.” Tas mani nomierināja.

Beigās Audzinātājs uzlielīja mani: “Malacis, izpaudi īpašu individualitāti tur, kur tā pat nebija paredzama.” Un šī frāze vēl ilgi atbalsojās manā apziņā, kad es atgriezos momentā šeit un tagad.

Šī iemiesojuma apskate deva man resursa stāvokli, lai savu individualitāti izmantotu brīžos, kad jūtu nedrošību vai iekšēju protestu pret kādiem ārējiem apstākļiem.

Lai piespiedu kārtā nesaplūstu ar pelēko masu un nebūtu kā visi, bet turpinātu būt es pati un paustu sevi šajā pasaulē, neraugoties ne uz ko.

 

P.S. Un kādus resursa stāvokļus paņēmāt jūs sev pēc savu iemiesojumu apskatīšanas?

 

 Tatjana Gebel

Tatjana Gebela

 

Reinkarnacionikas konsultante, nesu praktisku labumu cilvēkiem, izmantojot reinkarnacionikas zināšanas un instrumentus

 

Pievienots 01.11.2017.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/pervoje-voploshhenie/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2675-tatjana-zotova-kadel-dveselei-necilveciskas-butnes-pieredze (Tulk. piezīme)

[2] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4164-ka-musu-garigie-audzinataji-ved-mus (Tulk. piezīme)