Надежда Баталова - Путешествуй и богатей
Nadežda Batalova - Ceļo un bagātinies
Mani gatavo kaut kam lielākam, nekā būt čempionam.
Alekss Aivenho
Sagaidiet! Pazīstams uzņēmējs, biznesa treneris, ceļotājs, projekta “Ceļo un bagātinies (Путешествуй и богатей)” (http://alex-ayvengo.ru/) autors un reinkarnists Alekss Aivenho (Алекс Айвенго).
Pašlaik Alekss ceļo pa visu pasauli un māca cilvēkiem zināšanas pārvērst naudā. Un vēl viņš dažreiz ceļo uz iepriekšējām dzīvēm. Savos iespaidos viņš dalās ar mums šīs vietnes lappusēs.
Kālab viņš to dara?
- Darbam ar sevi.
- Lai reāli izvilktu noderīgas izietās pieredzes, modelējot nevis Stīvu Džobsu (Steven Paul Jobs), Ričardu Brensonu (Sir Richard Charles Nicholas Branson) vai Donaldu Trampu (Donald Trump), bet sevi pagātnē.
- Lai negaidītu nākamo dzīvi, bet iesakņotu principus taisni tagad.
- Garīgajai izaugsmei[1].
Lai būvētu biznesu pēc saviem principiem, klausītos sevi un darītu to, ko saka priekšā tieši mana intuīcija.
Uzzinātu, kāda misija ir šoreiz. Un nevis tādēļ, lai saņemtu kompensāciju šajā dzīvē un aizlidotu uz sapņu zemi.
Atskaites, ieraksti, apzināšanās – viena no svarīgām
Reinkarnacionikas komponentēm. Lielākā daļa informācijas atpakojas tieši tad, kad mēs apsēžamies rakstīt ceļa piezīmes. Un tie, kas tās lasa, ķer savus insaitus! Nu tad sākam…
Ceļojums Nr. 1: “Mēmais kino”
Nabadzīgs Tokijas rajons, XX gadsimta 30. gadi. Trausla meitene ar drebošu balsi, kurai nav bērnības. Skaidrs ir viens – solis pa kreisi, solis pa labi tiek vērtēts kā bēgšanas mēģinājums no pienākumiem un tradīcijām.
Daudz darba un sitienu. Pazemīga un nekurnoša eksistence. Viņai piemeklē vīru, tikpat nežēlīgu kā tēvs. Un murgs atkal turpinās.
Dzimst bērni, bet tikai tāpēc, ka tā vajag. Dzīve paiet kā klusējošai lieciniecei. Nav nekā, kas izraisītu interesi par dzīvi.
Pēc kara vientulība, apkārt ir vēl lielāka nabadzība un ciešanas. Dzīve ir līdzīga melnbaltam mēmajam kino. Un, lūk, ilggaidītā aiziešana.
“Es gribu piedzimt brīvā ģimenē, nodzīvot dzīvi no jauna, izdarīt to spilgti un būt šīs izrādes aktīva dalībniece,” – pēdējais, kas izskrien cauri galvai vecajai japānietei, kura soļo uz bezdibeni.
Viņai ir ļoti bail spert soli uz priekšu, bet vēl šausmīgāk ir dzīvot tā, kā noteikts.
Ļoti bieži pēdējās domas, secinājumi pagātnes dzīvē nosaka nākamās izvēli. To zina daudzi, kas praktizē Reinkarnacioniku[2].
Alekss Aivenho: “Mēs izvēlamies, kam piedzimt, lai jaunā lomā atstrādātu to, izdarītu to, ko nespējāt izdarīt pagātnes dzīvē. Un, kā likums, tā ir kompensācija.
Pašnāvībai ir sekas nākamajā dzīvē, noteikti dabūsi līdzīgas traumas. Piemēram, man bija divkāršs potītes lūzums, sāpes mugurā (nākas strādāt stāvus), kā arī iedzimta kakla trauma.”
Ceļojums Nr. 2: “No imperatora līdz radītājam”
Pieprasījums – pagātnes dzīve karaļu ģimenēs. Uzdevums: izvilkt noderīgas izietās pieredzes.
Romas impērijas uzplaukums, kārtējā cēzara ģimene. Viss laiks ir aizņems ar nepārtrauktām mācībām. Nākas agri iemācīties pieņemt lēmumus, no kuriem ir atkarīga kāda dzīvība.
Sākumā – kāda noziedznieka, pēc tam tūkstošiem kareivju dzīvību; viņi iet drošā nāvē; sazvērestība pret tēvu, tā rezultātā atkal asinis uz rokām.
“Kurš man pēc tam teiks, ka dzīve karaļa ģimenē ir cukurs?”
Un, lūk, pienāk tas brīdis, kuram tiku gatavots visu mūžu, kļūst skaidrs – lēmumus nāksies pieņemt pastāvīgi par visu impēriju.
Alekss Aivenho: “Aiz visa triumfa es nejūtu neko, izņemot neticamas bailes līdz trīcošiem ceļiem. Un tas pēc izmisīgas ciršanās karā, pēc visiem smagajiem ievainojumiem. Es skaidri sajutu, ka tā ir pieslēgšanās kaut kam augstākam.
Tēvam bija neredzama plūsma, no kuras nāk gatavi lēmumi. Un mans uzdevums – tikai tos saņemt un nodot tālāk cilvēkiem.”
Tālāk dažas desmitgades sekmīgas valdīšanas, robežas ir nostiprinātas, pavalstnieki dzīvo priekā, tiek celti brīnišķīgi tempļi, vairs nav bail pieņemt lēmumus, ir radīts daudz kas.
Dvēselē miers no izpildītā dzīves uzdevuma. Mierīga apzināta nāve blakus domubiedriem, vecajiem cīņu biedriem.
Iekšienē atnāk sekojoša informācija: “Tu esi uz zemes, lai radītu. Caur radīšanas aktu tu saņem pieslēgumu radītāja avotam. Kļūsti par tā daļu.
Lēmumu pieņemšana – otra svarīga daļa, caur tiem tu arī pieslēdzies, un galvenais – iemācīties tos pieņemt. Cilvēki, kas prot pieņemt no radītāja saņemtos lēmumus, ieņem visaugstāko pozīciju pasaulē. Šie lēmumi bieži ir grūti.
Un paši grūtākie lēmumi – pareizie. Ja noslinkosi un pieņemsi priekš sevis vieglu lēmumu – tas vedīs pie smagām sekām. Emocionāli smagie tagad – dod uzvaru finālā. Bet vēlēšanās dabūt visu uzreiz iedzen strupceļā.
Tāpēc daudzi izvairās no lēmumu pieņemšanas un dzīvo vienu vienīgu bezizejas situāciju labirintā.”
Reinkarnacionikā nekad nezini, kurp aizvedīs sākotnējais pieprasījums, saņemtā atbilde ved pie jauna jautājuma, nākamā atbilde izvirza jaunu jautājumu un tā pa apli, kamēr pēkšņi nesapratīsi, ka atbilde uz pieprasījumu ir saņemta un tu nekad nebūtu nojautis, kāda tā var būt.
Alekss Aivenho: “Tātad kāda misija man ir šoreiz? Radīt telpu radīšanai[3]. Jo ne katrs radīs. Taču katrs, kurš pieslēgts avotam, vairs nespēs dzīvot citādāk.
Tāpēc tagad dzīvo pieslēgts un pieslēdz jaunradei pārējos. Pieņem lēmumus un rīkojies. Tu gan jau to dari.”
Ceļojums Nr. 3: “Tikšanās ar Pamodušos”
Pieprasījums – paskatīties savu iepriekšējo dzīvi, veltītu garīgām praksēm.
Iemiesojums brahmaņu ģimenē Indijā. Tēvs – apbedīšanas ceremoniju meistars. Dēlu gatavo tam, ka viņš turpinās tēva darbu. Daudz kas zināms uz priekšu. Kopš bērnības iepazīstina ar sievu. 16 gadu vecumā kāzas.
21 gada vecumā stāv priekšā novadīt apbedīšanas ceremoniju patstāvīgi. Turklāt ne vienkāršu. Tā kā nomiris ir šatrijs, tad viņa sievai pēc garīgā likuma ir jābeidz savs ceļš kopā ar vīru.
Alekss Aivenho: “Es skaitu lūgšanas un pielieku uguni ar lāpu. Viss notiek kā palēninātā filmas uzņemšanā. Cauri liesmai dzirdams mirstošās sievas kliedziens. Cenšos uz to neskatīties. Taču man ir jāseko, lai viņa sadegtu.
Tajā mirklī tu saproti dzīves pārtecēšanu nāvē. Tās ir grūtas mācības. Apzināšanās, ka tās ir vienotas daļas un pāriešana jaunā stāvoklī aizņem dažas sekundes.”
Tā paiet ilga kalpošana pārceltuvē no vienas pasaules uz otru, kamēr reiz viņš neizdzird vēsti, ka ir svētais, kurš atradis paņēmienu iziet no sansaras riteņa. Spējis pārraut dvēseles bezgalīgo piedzimšanu ķēdīti. Un viņš to māca cilvēkiem…
Tad viņš atstāj ģimeni un aiztraucas meklēt Pamodušos.
“Ar savu klātbūtni vien viņš darīja mani laimīgāku, es sāku aizmirst par tām nāvēm, kuras man rādījās sapņos dažreiz naktīs. Man vienkārši bija labi.
Un es pat nezināju, par ko ar viņu runāt, vārdi bija lieki. Es vienkārši pietuvojos un klusēju.
Viņa aiziešanas dienā (un tā nebija nāve, es biju redzējis nāvi tūkstošiem reižu un varu skaidri teikt, ka tas bija kaut kas cits) mani pārņēma spēcīga vilšanās dzīvē.
Viņš mums mācīja apskaidrošanos, bet es to nesasniedzu. Bija sajūta, ka Paaugstinātais nebija pateicis kādu pašu galveno noslēpumu, kurš varētu burvīgā veidā padarīt mūs visus, viņa mācības sekotājus, par tādiem pašiem kā viņš pats.
Dzīve pēc tam bija dzīve pēc inerces, nāca jauni sekotāji, mēģināja izprasīt par Viņa mācību. Bet man tā bija zaudējusi jēgu. Misija nav izpildīta.
Un palika tikai viena cerība – sava nāve, es, jāatzīstas, gaidīju, kad tā iestāsies.”
Alekss iegremdējumus taisīja ierakstītas meditācijas pavadījumā, un tātad jautājumus uzdeva sev pats, tas ir, bija gan klients, gan pavadonis. Jautājumus izvirzīja vīrišķus, globālus:
- Iznāk, ka mēs ienākam ķermenī, lai piepildītu sevi ar informāciju, un dzimsim, kamēr visu nesapratīsim? Un kurp pēc tam, kad krūze būs pilna???
- Kāpēc visi, kam ir informācija, kā sasniegt apskaidrību, vēl nav to sasnieguši? (Citiem vārdiem, ja reiz tik gudri, ko šeit darām.)
Atbilstoši arī atbildes būs interesantas visiem.
“Nāve – tas ir uz laiku. Dzīve ir dvēseles īpašību sastrādāšana, un mēs tās sastrādājam līdz ar katru dzimšanu. Un šurp atnācām, lai turpinātu tās sastrādāt līdz tam momentam, kad puzle savāksies vienoti.
Tad mēs savienojamies ar visu esošo, un turpmāka pārdzimšana vienkārši zaudē savu jēgu. Dievs mūs tāpēc arī sūta kā tukšas jaunas dvēseles, lai mēs atgrieztos pie viņa jau ar augstu līmeni un pastiprinātu viņa līmeni.
Esmu absolūti pārliecināts, ka tieši tas arī tika domāts vārdos “Buda ir ikkatrā”.
Aleksa garīgajam audzinātājam[4] patīk teikt: “Dievam nav roku, izņemot tavas.” Un ar šīm rokām viņš rada grāmatas, kursus, neparastas idejas, kuras iedvesmo cilvēkus atklāt jaunas iespējas, slēptus resursus, ceļot un bagātināties.
Aleksa Aivenho kredo: “Ceļo un bagātinies,” – ir pielietojams arī “dvēseles ceļojumiem”, tikai viņas pieredze – bagātība, un viņa to krāj, katru reizi izvēloties iemiesojumu.
Materiāls sagatavots, balstoties
uz A. Aivenho rakstiskām atsauksmēm.
P.S. Vai raksts Jums patika? Atsūtiet savas apzināšanās pēc izlasīšanas, dalieties tajā komentāros!
 |
Žurnāla korespondente. |
Pievienots 15.05.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/puteshestvuj-i-bogatej/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3833-nadezda-batalova-reinkarnaciologija-durvis-uz-jaunu-realitati (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/3838-nadezda-batalova-tiksanas-ar-sevi-nakotne (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3829-nadezda-batalova-dzives-jaunrade (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4025-neirokirurgs-ebens-aleksandrs-par-dzivi-pec-naves (Tulk. piezīme)