Наталия Ковалёва - Можно ли потерять память души…
Natālija Kovaļova - Vai var pazaudēt dvēseles atmiņu...
Mūsu pirmā tikšanās, vēl pirms konsultācijas.
Es skatos un redzu savā priekšā skaistu, smalki jūtošu sievieti. Ar brīnišķīgām gaišzilām un nedaudz apjukušām acīm.
Viņu satrauc jautājums par dvēseles uzdevumu[1] šajā dzīvē.
Mēs plūstoši aizejam pa laika upi uz agrīno bērnību un turp, pie šīs dzīves robežas.
Gaismas uzliesmojums, un aiz tā tumsa...
Viss notiek ļoti lēni.
No tumsas pamazām spiežas cauri ūdenskrituma tēls. Viņa redz vīrieti indiāni ar gariem matiem. Viņš stāv un skatās uz tekošo ūdeni. Savienoties ar viņa ķermeni neizdodas. Klusu stāvam viņam aiz muguras un vērojam.
Vīrietis guturāli iekliedzas. No viņpus ūdens sienas iznāk citas cilts cilvēki. Gaidīts ir tieši viņš. Viņi uzbrūk bez brīdinājuma. Krūtis caurdur vairāki šķēpi. Viss notiek ātri.
Ķermenis nokrīt zemē. No caurdurtajām krūtīm dvēsele iznāk kā blīvs balts audekls un uzkaras šajā vietā blakus ūdenskritumam.
Dvēsele paliek blakus un vēro ķermeni. Atnāk cilvēki no viņa cilts un aiznes viņu.
Atjaunojam šīs dzīves vēsturi. Redzam viņu kā zēnu, kuru apmāca vecajie. Viņš ir spēcīgs un apdāvināts. Šīs mazās cilts pēdējā cerība izdzīvot.
Līdz ar viņa nāvi tā dziest.
Ķermenis tiek ielikts bedrē uz zemē ieraktiem koku stumbriem. Redzams, šeit ir pieņemts tāds apbedīšanas rituāls. Cilts steidzīgi pamet šīs vietas.
Parasti tādos gadījumos dvēsele aiziet no ķermeņa, bet šajā gadījumā kaut kas turpina noturēt mūsu uzmanību šeit.
Un te sāk notikt tas, kā dēļ arī rakstu tagad šīs rindas.
No meža atnāk vilks un noguļas blakus ķermenim. Paiet ilgs laiks. Ķermenis turpina dzīvot. Brūces uz ķermeņa pakāpeniski aizvelkas, atstājot rētas.
Vīrietis pieceļas un berzē krūtis ar zemi. Viņš ir ļoti vārgs. Ar lielām pūlēm, izmantojot liānas, izrāpjas no bedres. Pēc tam kājas ved viņu uz ūdenskritumu.
Šeit viņu caururbj asa vientulības un pamestības sajūta. Viņš krīt pie zemes un raud. Pieskaramies viņa laukam un saprotam, ka viņš neko neatceras. Nezina, kas viņš un no kurienes.
Sieviete iegremdējumā arī raud.
Vilks paliek pie viņa. Viņi tā arī dzīvo kopā alā zem ūdenskrituma mežonīgu savvaļas dzīvi.
Vīrietis atceras, kā izmantot loku un bultas, kā iegūt uguni. Taču neatceras, kas viņš. Viņš tā arī nodzīvo dzīvi, nesastopot vairs nevienu cilvēku.
Tikai vilks vienmēr ir blakus.
Dvēsele, iznākusi no ievainotā ķermeņa, apjukusi planē blakus ūdenskritumam.
Mēģinām atrast pārejas momentu uz citu telpu un neatrodam.
Iegāžamies tumsā...
No tumsas uzpeld pinkaina veca vīra tēls ciemā ar kandžas pudeli. Viņš ar to aiziet pie siena kaudzes, aizsmēķē un sadeg. Mazs dvēseles pinkulītis, līdzīgs ledus gabalam, izlido no ķermeņa un traucas augšup.
Tur, tumsā, viņu sagaida trīs būtības apmetņos, it kā no ūdens un miglas noaustos. Viņi nevērīgi pamētā šo pinkulīti savā starpā un nosūta atkal uz Zemi.
Tas krīt un saplīst mazos ledus gabaliņos. Tie lēnām kūst. Mēģinām atrast dvēseles pēdas, savienojamies ar ūdeni peļķē, un atkal tumsa...
Kaut kāda lokomotīve XIX gadsimtā. Vilcienā brauc sieviete cepurē, ar zēniem. Parasta zemes plāna dzīve. Dvēsele netiecas augšup, vienkārši neatceras par to.
Liela māja ar atklātu verandu meža dziļumā. Sieviete ir labi izglītota, sēž un kaut ko lasa. Pirmsrevolūcijas laiki. Kalpones. Klusa un mierīga dzīve. Pēdējā diena. Jau veca. Gari sirmi mati, savākti kušķī.
Slima, guļ savā gultā. Apkārt mājkalpotāji, kāds klusi raud. Dvēsele vairs nav tik maza, ar šleifi. Līdz ar pēdējo nopūtu iziet caur atvērto logu, starp kokiem uz mežu.
Atkal tumsa... Melnas debesis, it kā mākoņi. Tikai bez lietus. Kļūst grūti elpot...
Visu šo laiku ar uzmanības malu redzu un jūtu to dvēseles daļu, kas palika pie ūdenskrituma.
Tāds iespaids, ka pēc šīs daļas pazaudēšanas sākās jauns pieredzes krāšanas aplis, gandrīz no nulles.
Pārejam uz tumšo telpu un noskaņojamies uz karājošos fragmentu. Tas ir diezgan liels un klusi vibrē. Dzirdams tā ļoti smalkais, tikko uztveramais skanējums.
Es laukā jūtu viņa vēlēšanos atgriezties un savienoties. Jūtu, ka šai sievietei ir spēki, lai viņu pieņemtu. Taču ir svarīgi, lai viņa to vēlētos.
Viņa sauc šo savas dvēseles daļu, un tā sāk lēnu kustību. Fragments nostājas tieši tajā vietā ķermenī krūtīs, kur bija ievainojums.
Es redzu un jūtu ar visu savu ķermeni un dvēseli, kā mani vārdi un viņas jušana sašuj dvēseles smalko audumu veselā audeklā. Paķer lauka saplēstās malas un nolīdzina negludumus.
Process vēl ritēs. Būs vajadzīgs laiks, lai pazaudētā atmiņa savienotos ar jauno pieredzi.
Bet jau ir redzams, kā atdzīvojas aptumšotās, bez strāvas esošās atmiņas līnijas. Kā viss saliksies un sakārtosies. Un tas ir apbrīnojami skaisti.
Sirds rajons ķermenī deg ugunī. Prieka asaras atstāj mitrus celiņus uz vaigiem, atbrīvo un dziedina...
Mēs noteikti tiksimies vēlreiz. Lai paskatītos, kā iedzīvojas atrastais fragments.
Un lai ieraudzītu viengabalainas dvēseles skaistumu un spēku.
P.S. Jums ir bijuši tādi gadījumi? Uzrakstiet komentāros!
![]() |
Reinkarnacionikas trenere, Reinkarnacionikas Institūta 1. un 2. kursa kapteine, psiholoģe. |
Pievienots 08.08.2018.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/pamyat-dushi/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/3807-natalija-kovalova-dzives-uzdevums (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2491-tatjana-zotova-kas-notiek-ar-dveseli-40-diena-pec-naves (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-beglaka/11-dazadi/1730-tatjana-beglaka-21-pazime-ka-jus-pardzivojat-dveseles-pazaudesanu (Tulk. piezīme)