Gerrit Gielen - Becoming Yourself

Gerits Gilens - Kļūt par sevi

Kļūt par sevi: kāpēc tas ir tik grūti? Dzīvot no sevis; starot no sevis; būt pašam – kā to darīt?

Sākumā: tu uzaugi šajā pasaulē, iegūstot priekšstatu, kādi ir cilvēki. Un šis tēls tev tika sniegts caur tradīcijām, taviem vecākiem, literatūru un reliģiju utt. Tu biji šo ideju ielenkts, un tu tās internalizēji.

Kas tas ir par tēlu? Ka tu neesi īsti labs vai skaists kā cilvēks. To dažreiz sauc par glazūras teoriju: tas, ko mēs saucam par civilizāciju, ir ārējais slānis. Visi mūsu sabiedrības noteikumi, visi likumi, garīgie priekšraksti un tā tālāk ir nepieciešami, lai cilvēks kaut cik pieklājīgi uzvestos. Bez šiem noteikumiem cilvēks ir savtīgs dzīvnieks, kurš domā tikai par sevi. “Homo homini lupus est” ir labi zināms latīņu sakāmvārds: “Cilvēks cilvēkam vilks”.

Daudzi ir internalizējuši šo tēlu. Taču stingra noteikumu ievērošana noved pie visu veidu jūtu un tieksmju apspiešanas un kopumā iegūst izkropļotu raksturu. Tas, ka tu nespēj vai nevari sev ļaut izpausties, izraisa dusmas, pārestības un vilšanās sajūtu visās sfērās. Tā rezultātā cilvēki patiešām sāk ticēt, ka viņi ir slikti, un tādā veidā sistēma sevi uztur. Tātad priekšstats par sevi, ko esam pieraduši internalizēt: ievērojot noteikumus, tu vari izskatīties labs, bet būtībā tu neesi labs.

Kad tev ir tāds priekšstats par sevi, ko tu darīsi? Lūk, tad tu domā: “Man nevajadzētu sevi parādīt, jo mana patiesā būtība ir slikta. Man ir jāpielāgojas. Man ir jāapspiež sava daba. Doma, ka tev nav ļauts būt pašam, ka tev sevi ir jāapspiež, jo patiesībā tu neesi labs, ir ļoti dziļa. Viss augšanas, izglītošanās un kļūšanas par pieaugušo process patiesībā ir vērsts uz, lūk, ko: lai tu apspiestu savu dabu, bērnu sevī, jo šī daba ir savtīga un nekontrolējama, un tā ir jāapspiež, ir jāveido. Un pielāgoties un mācīties pieskaņoties – tas ir labi. Ja galu galā tu to ievērosi, tu būsi veiksmīgs pieaugušais.

Šī ideja ir pretrunā visam, ko mums māca garīgums. Garīgums nozīmē uzmanību tam, kas ir cilvēkā. Svarīgi ir tas, kas ir iekšienē. Tavā iekšienē ir kaut kas ļoti skaists, kaut kas ļoti tīrs un labs, ko var ieraudzīt, ko var pieņemt, it īpaši tu pats. Dēļ apmācības, ko tu izgāji, parasti vajag daudz laika, lai to pieņemtu.

Apsver sekojošo. Tu ieraugi kaut ko skaistu: ziedu, zvaigznes, jauku ainavu. Vai arī dzirdi skaistu mūziku. Tu skaties vai klausies un domā: cik tas ir skaisti. Saproti: skaistums, ko tu piedzīvo, raugoties uz ziedu, ir tevī. Ja šī skaistuma tevī nebūtu, tu nevarētu to baudīt ārpus sevis. Dzīvnieks, kurš skatās uz ziedu, piemēram, suns, neizjūt skaistumu. Suns tikai kaut ko ierauga un domā: vai es varu to ēst, jā, nē; pēc kā tas smaržo? Un tas arī viss. Skaistuma piedzīvošana ir iespējama tikai tāpēc, ka šis skaistums jau ir tevī: tu esi tas skaistums. Un no šīs skaistuma pieredzes rodas dziļa mijiedarbība. Brīdī, kad tu jūti, ka Zeme, jūra, daba ir skaista, vai izbaudi dzīvnieka klātbūtni, tu kaut ko sniedz. Zieds, uz kuru raugās, apzinās savu skaistumu.

Redzēt un piedzīvot skaistumu nozīmē dalīties savā skaistumā. Uztvert skaisto un izstarot tā apziņu ir radīšanas akts. Brīdī, kad tev pieskaras kaut kas skaists, tu radi. Tātad viss skaistais, ko tu redzi, jau ir tevī. Ko tas nozīmē? Tas vienkārši nozīmē, ka tu esi skaists iekšēji. Katrs cilvēks piedzimst ar skaistuma, patiesības, labestības sajūtu. Tas viss nāk no tā, ko es saucu par dvēseli: cilvēka dvēseli.

Bet, ja tev šķiet, ka esi iekšēji slikts, ka tev sevi ir jāapspiež, ka tu nevari izcelties, ko tu dari? Tu apspied savu dvēseli. Pati ideja, ka cilvēks iekšēji ir slikts, noved pie tā, ka dvēsele tiek apspiesta un nespēj izpausties šajā pasaulē. Kādas tam ir sekas? Ka cilvēce neplaukst, ka cilvēce nedzīvo no dvēseles, bet no bailēm. Un ko tu dari, kad tev ir bail: tu vēlies kontrolēt dzīvi, kontrolēt cilvēkus un situācijas, tu vēlies spēlēt bosu. Tas ir tas, kas notiek ar pasauli. Cilvēce ir boss. Mēs dzīvojam laikā, ko sauc par “antropocēnu”: laikā, kad cilvēki aizņem nesamērīgi lielu šīs pasaules daļu un dzīvnieki un augi tiek atspiesti arvien tālāk. Tas visu pakļauj spiedienam.

Neraugoties uz visu, kas cilvēkam pieder, visām viņa lielajām pilsētām, nozarēm un tehnoloģijām, cilvēks nav laimīgs. Kāpēc nav? Jo viņš domā, ka ir slikts. Iekšēji viņš sev netic. Viņš skrien tālāk, turpina būvēt, iekaro pasauli. Viņš apspiež un izjauc dabu un šo planētu. Tāpēc ir tik svarīgi, lai cilvēki pavērstos uz iekšieni, pateiktu sev “jā” un pārstātu sevi vērtēt. Sakot sev “jā”, pilnīgi pieņemot sevi, tu atlaid bailes, un sāk plūst mīlestība. Tu atkal piedzīvo savu skaistumu, savu patiesības sajūtu, kas izpaužas intuīcijā un zināšanā, kas ir pareizi. Tad tu dzīvo un darbojies no sirds.

Atlaid bailes, ka neesi labs, atlaid sevi pilnībā.

Beidz apspiest sevi, esi tu pats. Kļūsti par sevi pašu.

Tas sākas ar vēršanos uz iekšieni, jo tur ir vieta, kur tu atrodies. Tu neesi apkārtējā pasaulē.

Tu neesi tava automašīna, tava māja, tavas attiecības vai tavs darbs.

– Tu esi tu pats.

 

© Gerrit Gielen

No holandiešu valodas angļu valodā tulkojuši Gerits Gilens (Gerrit Gielen) un Franks Tehans (Frank Tehan)

 

Pievienots 19.12.2021.

https://www.jeshua.net/articles/by-gerrit/becoming-yourself/

Tulkojums pieejams arī https://jeshua.net/lv/raksti/klut-par-sevi/

Tulkoja Jānis Oppe