Людмила Дмитриева - ИСТОРИЧЕСКИЕ СОБЫТИЯ ГЛАЗАМИ ЭЗОТЕРИКА. Очерк. Часть первая „ИСТОК”

Ludmila Dmitrijeva - VĒSTURES NOTIKUMI EZOTĒRIĶES ACĪM. Apcerējums. Pirmā daļa “SĀKOTNE”

Tulkotāja piezīme. Šis tulkojums parādījās 2 iemeslu dēļ. Pirmkārt, es dziļi cienu autori. Mums ir labas, draudzīgas attiecības Dvēseļu līmenī un tīri cilvēciski. Otrkārt, bija ļoti interesanti iedziļināties, ko un kā domā krievu etnosa naturāla pārstāve un Padomju sociālistiskās ideoloģijas auglis, paraudzīties uz vēstures notikumiem no negaidīta rakursa.

SĀKOTNE

Preambula

Kāpēc es nolēmu uzrakstīt šo apcerējumu? Ir nodzīvota liela dzīve, ļoti piesātināta ar notikumiem, apgrūtināta ar dažādām zināšanām un iespaidiem. Gribas apkopot rezultātu notikumiem, kuru aculieciniece biju vai kurus analītiski apzinājos, vadoties pēc sava darba cilvēka un eozotēriķes redzes viedokļa. Ne sabiedrības komunistiskajai elitei, ne liberāli-demokrātiskajai neesmu piederējusi, kaut gan sabiedriskās dzīves perifērijā arī nebiju.

Pēc (1991-1993) buržuāziskās kontrrevolūcijas un turpmākās PSRS grandiozās aplaupīšanas no vietējo angažēto sveštautiešu, galvenokārt Eiropas izcelsmes, puses valsts šūpojoties un klupdama nogriezās uz “mežonīgā” kapitālisma sliedēm, ko klusējot iecietīgi pieļāva dezorientēto iedzīvotāju pamata masa. Atkrita no Krievijas viņas nomales, kuras tā bija vākusi tūkstoš gadu. Valsti pārvaldīja kolaborantu un kosmopolītu banda, piesedzoties ar prezidenta Jeļcina “demokrātisko vīģes lapu”. Valstij sāka gāzties virsū dezinformācijas straumes, meli kļuva par kapitālisma propagandas pamatu. Cilvēki, nepieraduši pie totālas krāpšanas, paļāvīgi rija feikus, naivi domājot, ka jaunā vara viņus patiešām “apzeltīs” un aplaimos. Rezultātā izlaupītā valsts iegrima nabadzībā, neticībā, kriminālu elementu trakošanā, bezdarbā un citos kapitālisma netikumos. Kamēr kapitālisms eksistē jebkurā izpausmē, neizbēgami būs kari, iedzīvotāju aplaupīšana, korupcija, intelekta iznīcināšana masās, tiks radīti šķēršļi cilvēces garīgajai un intelektuālajai attīstībai. Kapitālisms – tas ir 5. rases cilvēces vēža audzējs. Īsi var teikt, ka viņa ideoloģija ir vienkārša – “Raus zem sevis!” Es domāju, ka tādu ievērojamu notikumu aculiecinieku liecības ir ļoti svarīgas. Kādam tas palīdzēs atdalīt “graudus no pelavām”. Var apgalvot, ka cilvēces kopienas iekšienē savstarpējo attiecību pamatā ir jāievēro desmit kristietības, Bībeles baušļi. Uz tiem ir jātiek būvētai visai zinātnei, filozofijai un pasaules diplomātijai. Taču kapitālisms šodien ir ienaidnieks visām kristietības vērtībām, cilvēces ienaidnieks. Baušļu neievērošana visos līmeņos ved pie ģimenes, valsts sabrukuma, ved pie haosa, un sekas būs sociāla vardarbība – legalizēta verdzība. Tie nav literatūras briesmekļi, bet neizbēgamas sekas personīgās laimes un personīgās brīvības meklējumiem aiz kristietības tikumisko likumu robežām. Pēc visām pazīmēm šodien pasauli pārvalda cilvēces ienaidnieka negatīvā sistēma.

Tā kā esmu pētījusi un pasniegusi ezotērikas pamatus, tad nolēmu izanalizēt Krievijas vēstures notikumus no 20. gadsimta sākuma līdz šai dienai, ņemot vērā manis iegūtās ezotēriskās zināšanas.

 

IEVADS

Ezotērika – tā ir jauna un vienlaikus veca filozofijas sadaļa. Var īsi noformulēt ezotērikas saturu kā mācību par Cilvēku un viņa vietu Visumā.

Ezotēriku labi pazina iepriekšējās divas cilvēku civilizācijas, bet iespējams, ka arī visas četras. Pašlaik mēs dzīvojam piektajā civilizācijā, 5. rasē. Ezotēriskās zināšanas ir bezgalīgas, tāpat kā prakses, balstītas uz šīm zināšanām. Diemžēl pēdējā tūkstošgadē ezotēriskās zināšanas tika vajātas sabiedriskās dzīves visos līmeņos tā paša iemesla dēļ, kādēļ tiek apšaubīts viss jaunais zinātnē. Taču jaunais vienmēr pārvar veco rutīnu un ar laiku ieņem savu likumīgo vietu. Daudz slikta ezotērikas autoritātei nes šarlatāni, kam trūkst zināšanu un garīgās attīstītības, kas pasniedz sevi kā dziedniekus un pareģus, parazitē uz cilvēku uzticības. Tas kļuva iespējams tā iemesla dēļ, ka iedzīvotāji nezina ezotērikas un pat reliģijas pamatus, un tas ir šķērslis viņu garīgajā attīstībā.

Neviens nenoliegs, ka dvīņi, audzināti vienā vidē, vienos apstākļos, samērā ar pieaugšanu izpaužas dažādi. Viņiem formējas dažādi raksturi, dažādas spējas un personiskās īpašības. Viņi piedzima ar dvēselēm, kas izgājušas dažādu skaitu reinkarnāciju /dzīvju/, un tāpēc viņu dvēseļu matricas ir piepildītas ar dažādas kvalitātes un kvantitātes enerģijām. Tāpēc starta pozīcijas viņu tagadnes iemiesojumā bija dažādas, viņu turpmākā attīstība noritēja dažādi, un tas noteica viņu nevienādību. Jo vairāk reinkarnāciju Dieva sistēmā ir izgājis cilvēks, jo lielāka ir viņa dvēseles pieredze un kvalitatīvais piepildījums, augstāka garīgā attīstītība.

Cilvēce hierarhiskajā, Dieva pozitīvajā sistēmā uz Zemes attīstās pēc shēmas, kas analoģiska piramīdai /nosacīti/. Tāpat attīstās arī visas citas hierarhiskās sistēmas – Velna negatīvā sistēma, dzīvnieku, augu sistēma u.c. Samērā ar attīstītību dvēseles pāriet no viena attīstības līmeņa piramīdā uz citu, augstāku līmeni. Pavisam attīstības līmeņu cilvēku civilizācijas piramīdā – simts. Pašā piramīdas apakšā pulcējas dvēseles ar zemu attīstītības līmeni, daudzas no viņām ir pārgājušas uz cilvēces civilizācijas pirmo līmeni, sekmīgi pabeidzot attīstību dzīvnieku pasaules civilizācijā. Pavisam tādu cilvēku dvēseļu ir 13%. Viņas, protams, nevar attīstītībā konkurēt ar dvēselēm, kas izgājušas jau daudz reinkarnāciju. Šīm zemajām dvēselēm dzīves mērķis uz Zemes – izdzīvot, atrast eksistences avotu. Viņas sastapsim atpalikušās ciltīs, labi iekļāvušās dabā, pilsētās bomžu, sīko kriminālo elementu vidū, armijā utt. Viņu dzīves ilgums ir 30-40 gadu. Cilvēces uzdevums ir nenoniecināt viņas, bet palīdzēt viņām atrast savu vietu dzīvē, nodarboties ar viņu audzināšanu. Šī zemo dvēseļu pasaule saucas “SĀKOTNES PASAULE (ИСХОДНЫЙ МИР)”. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka tā ir cilvēces “bērnības” pasaule, caur kuru ir gājis vairākums no mums. Viņas ir mūsu civilizācijas locekles, un mums ir jāpauž rūpes par viņām, tāpēc ka mūsu reinkarnāciju mērķis uz Zemes – garīgā un intelektuālā attīstība. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

Jo sekmīgāk mēs iziesim mums uzdotās dzīves programmas, jo sekmīgāka būs mūsu civilizācija. Līdz desmitajam līmenim cilvēki no “Sākotnes pasaules” vēl nepieder ne pozitīvajai, ne negatīvajai sistēmai. Desmitajā līmenī Augstākās Būtības nosaka viņu garīgās sekmes un piederību vienai vai otrai sistēmai, ņemot vērā viņu individuālās summārās sekmes desmit sākuma līmeņu iziešanā. Līdz desmitajam līmenim viņiem karmas nav. Bet negatīvajā sistēmā karmas jēdziena vispār nav. Karma sāk veidoties pēc desmitā līmeņa Dieva pozitīvajā sistēmā.

 

Nākamais līmenis: “MATERIĀLĀ PATĒRIŅA PASAULE”

To Zemes civilizācijā veido 57% cilvēces. Šajā pasaulē iemiesoto uzdevumi – atrast savu vietu sabiedrībā, strādāt. Viņu vēlmes – gūt no dzīves labpatiku, līdzekļus eksistencei, māju, ģimeni, labklājību sev personīgi. Viņi grib no dzīves paņemt pavairāk, dot pamazāk. Kā redzat, tādam lielam cilvēces vairākumam nav ļoti augsts garīgās un intelektuālās attīstītības līmenis. Viņi viegli apgūst profesijas: šoferis, pārdevējs, strādnieks, sīks ierēdnis, policists, matrozis, pavārs, grāmatvedis u.c. Visa reklāma un propaganda plašsaziņas līdzekļos ir vērsta uz šo informācijas patērētāju. /Sekojot modei, viņi var pabeigt augstskolu, taču pamanāmas sekmes darbā nesasniegs./ Attiecības ar Dievu: “Dod man!” Viņiem ir karma.

 

Nākamais līmenis: “MATERIĀLĀS RADĪŠANAS PASAULE”

Tas ir augstāks personības attīstītības līmenis. To veido 20% cilvēces. Tas arī sastāv no materiāli orientētiem cilvēkiem, taču viņiem ir tieksme ar kaut ko pārspēt visus citus savus tuvākos, piemēram, ar stāvokli sabiedrībā, mantībā, karjerā, varas pilnvarās utt. Līmeņa sākumā viņiem atbilst profesijas: skolotājs, menedžeris, aktieris, veikala direktors, vadošais inženieris, viesnīcas saimnieks u.c. Noslēdzošajā līmeņa attīstības etapā: ģenerālis, pilsētas administrācijas galva, rūpnīcas direktors, ministrs u.c. Viņiem ir vēlme no visa gūt personisko labumu. Attiecības ar Dievu: “Tu man, es tev.” Viņiem ir karma.

 

Nākamais līmenis: “RADOŠĀS ATTĪSTĪBAS PASAULE”

To veido 6% no cilvēces skaita. Šim līmenim ir raksturīga garīga un radoša aktivitāte. Energopotenciāls strauji pieaug. Līmeņa uzdevums – izpaust sevi kā sekmīgu radošu personību. Atbilst specialitātes: mākslinieks, arhitekts, rakstnieks, filozofs, zinātnieks, politiķis, mūziķis utt. Bet viņš var būt arī skapnieks (краснодеревщик), augstas klases kalējs u.c. Viņam ir vēlme sasniegt augstu meistarību pie materiālas nodrošinātības sadzīves vajadzību līmenī. Tā ir augstas tikumības inteliģences pasaule. Viņiem ir karma.

 

Nākamais līmenis: “GARĪGO MEKLĒJUMU PASAULE”

Nekas no zemes plāna nav svešs šī attīstītības līmeņa cilvēkiem. Attiecības ar Dievu: ticīgais, pēta teoloģiju, ezotēriku, piedalās sabiedrības garīgajā dzīvē. Norit ātra garīgā attīstība. Materiālais nodrošinājums – sadzīves vajadzību līmenī. Specialitātes var būt dažādas. Viņiem ir karma.

 

Nākamais līmenis: “GARĪGĀS ATTĪSTĪBAS PASAULE”

Tie ir cilvēki, kas nostājušies uz garīgā ceļa vai praktizējošie. Dominējošās profesijas: garīdznieks, garīgais audzinātājs, dziednieks, kontaktētājs u.c. Nekas cilvēciskais viņiem nav svešs. Vēlmes – veicināt cilvēces garīgo atdzimšanu. Materiālā interese ir ierobežota ar sadzīves vajadzībām. Viņiem ir karma.

 

Nākamais līmenis: “GARĪGĀS KALPOŠANAS PASAULE”

Šajā līmenī tiek atstrādāta garīgās kalpošanas programma. Tie ir pravieši, mesijas, svētie u.c. Krievijā viņu skaits veido 0,32% no visiem iedzīvotājiem. Kopumā Zemes pasaulē tāda līmeņa cilvēku procents ir vēl zemāks. “Garīgās kalpošanas” līmeņa cilvēkiem karmas vairs nav.

 

Trīs pēdējās garīgās attīstības pasaules kopā veido 4% no Krievijas iedzīvotāju skaita. Pozitīvās sistēmas pārstāvju skaita attiecība pret negatīvo dažādos laikmetos un gadsimtos ir bijusi dažāda un mainījusies atkarībā no vēsturiskajām situācijām. Nācijas maksimālās labklājības laikos garīgās attīstītības līmenis pazeminās, palielinās dzīšanās pēc baudām, kā arī agresija. Tādā laikā vairāk dzimst cilvēki no negatīvās sistēmas. Cilvēku sabiedrībā sākas rūgšana, kari. Pēc postošiem kariem garīguma līmenis atkal pieaug, cilvēki, iepazinuši zaudējuma, trūkuma rūgtumu un sabrukumu, atceras par Dievu un nostājas uz radīšanas, garīgās pilnveidošanās ceļa. Tiek atjaunotas pilsētas, apsēti lauki utt. Tādā laikā vairāk dzimst Dieva pozitīvās sistēmas pārstāvji.

Viss – kā dabā. Koks plaukst, nes augļus, 100% briedumu sasniegušie augļi sapūst un krīt. Tā arī valstis pārsātinājušās nostājas uz garīgās trūdēšanas ceļa. Piemēram, pašlaik tās ir ASV un Rietumeiropa, vēsturē tā ir Babilona, Roma u.c. Zeme – cilvēces jauniņo dvēseļu audzināšanas skola, šeit reinkarnējas gandrīz 90% vēl nepilnīgu dvēseļu, egoistisku un materiāli orientētu, garīgi vāji attīstītu. Dzīšanās pēc baudām – dzīves jēga daudziem šodien. Ar tādu cilvēci ir viegli manipulēt, spēlējot uz vājībām, vest, kurp vēlies, kā ēzeli aiz burkāna. Mūsu un cita garīgā inteliģence seko šim burkānam, kuru viņiem pakāruši Rietumi. Diemžēl citas cilvēces uz Zemes nav. Jāstrādā ar to, kas ir, jāpilnveido garīgi un intelektuāli. Domāju, ka tāda analīze būs noderīga visiem. Pievērsiet uzmanību, ka gandrīz visa mūsu prorietumnieciskā inteliģence ir izaugusi iekoptā sociālisma druvā, nezinot, kas tas ir – cīņa par eksistēšanu, tai nav vērtību, tā uzskata, ka visi viņiem ir parādā, bet “svešā šķīvī viss ir garšīgāks”. Kāda esība, tāda arī apziņa.

Rietumu mērķis informācijas karā ar Krieviju – krievu nacionālās matricas iznīcināšana. Tālab tie iznīcinās jaunās paaudzes intelektu, falsificējot vēsturi, vājinot disciplīnu, priekšmetu pasniegšanas un audzināšanas līmeni skolās. Attiecīgi pazemināsies arī garīgās attīstītības līmenis. Atskaitot skolu, tautas apziņas maitāšanas instruments būs internets, televizors, grāmatas, piemēram, tādas kā provokatoram Solžeņicinam (Александр Солженицын), nodevējam Suvorovam (Виктор Суворов).

Katrai nācijai ir sava mentalitāte, kura noformējusies tūkstošiem gadu ilgā audzināšanas procesā noteiktos eksistences apstākļos. Tāpēc nekādu “vispārcilvēcisku vērtību” nav. Ir Evaņģēliskās vērtības kristiešu valstīm un nacionālās tradicionālās vērtības. Mēs dzīvojam duālā pasaulē starp diviem ļaunā un labā poliem. Dieva pozitīvās sistēmas un Velna negatīvās sistēmas cilvēki visi ir sajaukušies. Pašlaik Dieva pozitīvā sistēma cilvēces iekšienē tiek aktīvi grauta no negatīvās sistēmas puses caur kapitālismu: viltu, liekulību, ģimenes attiecību, paaudžu un dzimumu attiecību graušanu, Zelta Teļa pielūgšanu, agresiju u.c. Norit ātra cilvēces degradācija.

Radīšanas laikmetus nomaina iznīcināšanas laikmeti. Piemēram: līdz 1913. gadam Krievija ekonomikas izaugsmes tempu ziņā ieņēma vienu no vadošajām vietām Eiropā. Tas bija pacēluma, radīšanas periods. Pēc tam Pirmā pasaules kara, pilsoņu kara, Antantes intervences posts – tas ir iznīcināšanas periods. Pēc 1923. gada atkal sākās radīšanas periods, valsts atjaunošana pēc sociālisma principiem. Daži gadi pirms Lielā Tēvijas kara un pats kara laiks – tas ir iznīcināšanas laiks, bet no 1945. gada atkal ir radīšanas periods apmēram līdz 1978. gadam. Pēc tam seko periods – stagnācija un pēc tam “demokrātiskie” Jeļcina un septiņu baņķieru (семибанкирщина) laiki aptuveni līdz 2003. gadam, kad Putins sāka vilkt valsti ārā no posta.

Kāpēc sekmīgas dzīves periodi nevar būt ilgstoši? Tāpēc, ka cilvēka eksistences mērķis uz Zemes – dvēseles sekmīga attīstība cilvēka apvalkā. Sekmīga attīstība norit tad, kad cilvēks pārvar grūtības, tiecas uz jaunradi, veidojot labu dzīvi sev un tuviniekiem. Kad ir sasniegta materiālā labklājība, viss ir uzbūvēts un valsts sekmīgi attīstās, iestājas pārsātinājums, mainās elites ideoloģija. Un tad sākas stagnācija, un tālāk pie varas nāk degradējošas personības. Dievam vajag veselīgas, augsti attīstītas dvēseles, spējīgas radīt Visumu kopā ar viņu. Taču, lai pārietu uz Dieva civilizācijas sistēmas pirmo līmeni, cilvēkam ir jāpabeidz savas dvēseles attīstība Zemes civilizācijas simts līmeņos. Pašlaik cilvēce garīgajā attīstībā ir sasniegusi tikai četrdesmito līmeni, kamēr pēc programmas viņai bija jāsasniedz deviņdesmitais. Tātad attīstība norit nevienmērīgi, lēni. Uz divdesmit pirmo gadsimtu cilvēce nebija apguvusi pat desmit Evaņģēliskos baušļus, kamēr kontaktētāji jau bija saņēmuši jaunus cilvēces attīstības Kosmosa likumus. Bezgarīgā sabiedrība no materiālā patēriņa pasaules /57%/ par Dievu atceras, tikai ja viņai ir grūti un slikti: “Dieviņ, Dod!” Kā anekdotē “…radām grūtības to sekmīgai pārvarēšanai”.

Īpaši bīstama cilvēcei ir intelekta ātra attīstība bezgarīgā pasaulē. 20. gadsimtā amerikāņi eksperimenta dēļ gribēja uz Mēness nomest atombumbiņu. Viņiem Mēness “iedzīvotāji” to izdarīt neļāva. Mēness sagraušana novedīs cilvēci pie bojāejas. Ko domāja Amerikā, kad, neko nezinot par Mēnesi, nolēma tik amorāli eksperimentēt? Protams, Dievs nepieļaus Zemes un Mēness sagraušanu, taču cilvēces piektā rase, atpalikusi attīstībā, var aiziet no Zemes arēnas pašā traģiskākajā veidā, kā to būs pelnījusi.

 

Kapitālisms – lamatas cilvēcei

Cilvēces sekmīgai garīgai attīstībai vajadzīga pozitīva ideoloģija un virzoša sistēma, piemēram, partija /kā PSRS kompartija/ vai sistēma, līdzīga baznīcai, bet pilnveidota, ņemot vērā sabiedrības un ezotērikas attīstītības līmeni. Vajadzīga stingra ideoloģijas kontrole mākslā, zinātnē, plašsaziņas līdzekļos, izglītībā, audzināšanā, sociālajās attiecībās utt. Bez dienišķās maizes nepieciešamas zināšanas, iepriekšējo paaudžu piemērs. Ideoloģija un audzināšana formē cilvēku pasaules uzskatu un tātad arī uzvedību.

Daudzpartiju ideoloģija nācijas pašapzināšanās attīstību neveicina. Diemžēl šodien cilvēce ir slima ar kapitālismu, un kapitālistisku attiecību apstākļos valstiskā līmenī nevar tikt pieņemta progresīva ideoloģija, kas veicina tautas garīgo un intelektuālo attīstību. Tāpēc, ka tas traucē bezgalīgai kapitāla pieaudzēšanai un pasaules kundzībai no negatīvās sistēmas personu puses. Pasaules iedzīvotājiem ir jātiek debilizētiem līdz bara līmenim. Veselīga sabiedrība postkapitālismā nevar būt. Šodien kapitālisms parazitē tieši uz cilvēces no materiālā patēriņa pasaules. Tas nevar eksistēt bez kariem, bez valstu aplaupīšanas, bez periodiskām krīzēm, liekulības, krāpšanas, plaukstošām kriminālajām aprindām, terora, korupcijas u.c., tāpēc ka tas viss ir kapitālisma ekonomikas daļa un nosacījums kapitāla, varas pieaudzēšanai. Līdzīgi pirātu kuģa komandai tam nepārtraukti nepieciešami jauni asiņaini “varoņdarbi”, lai eksistētu. Atsevišķa cilvēka no materiālās orientācijas pasaules /57%+20%/ interešu vektors daļēji sakrīt ar kapitālisma negatīvās sistēmas pārstāvju interesēm, tāpēc pastāv apstākļi, lai manipulētu ar iedzīvotāju apziņu. Sabiedrībā vadoņi no pozitīvās sistēmas var izpausties tikai kāda satricinājuma korē /piemēram, karu, revolūciju, dabas kataklizmu gadījumā/, kad viena cilvēka personīgās intereses sakritīs ar visa kolektīva interesēm. Tādā sabiedrībā /nosacīti, uzvarējušā sociālismā/ audzināšanas darbu var veikt tikai stingri, kā baznīca caur bailēm no Dieva, vai, kā PSRS laikos caur bailēm no sabiedriskā nosodījuma vai soda, kā arī caur Evaņģēlisko baušļu aktīvu propagandu, sākot no bērnudārza un beidzot ar pensionāru klubiem. Atgādinu, ka defekts ir ietverts cilvēku dvēselēs sākotnēji, mūsu uzdevums ir nevis to attīstīt, bet sastrādāt pozitīvas īpašības.

Piemēram: pie jums viesos ir divas draudzenes. Viena ir atnesusi biļeti uz interesanta mākslinieka izstādi, otra sauc uz mājas ballīti. Jūsu izvēle?

Otrs piemērs: ir iestājies auksts laiks. Veikalā bija ievesti velteņi, un jūs gājāt sev nopirkt pāri. Pārdevēja teica, ka ir atlikuši tikai divi pāri. Fabrika pārspecializējas un vairs velteņus neražos. Jūsu darbības? Paņemsiet divus pārus, vienu rezervē, vai apmierināsieties ar vienu pāri? Vai arī, lūk, no šodienas prakses: jūs, divas pensionāres, dzīvojat kopā no pilsētas attālā vasarnīcu ciematā. Produktus jums pieved autoveikals, gāzi arī, malka ir. Pilsētā valda lipīgas slimības epidēmija, jūs nekur neizbraucat jau sen. Šodien jūs vienu pašu uzaicināja viesos uz jubileju pie jūsu paziņas pilsētā. Jūsu lēmums?

Lūk, tā katru dienu mēs lemjam, vai mums iet attīstības pozitīvā virzienā vai negatīvā. Un tagad piemērs no starptautiskajām attiecībām:

Valstis, kas mēģina piekopt no Rietumiem neatkarīgu ārējo, ekonomisko politiku, tiek pakļautas spiedienam, šantāžai un to vadītāju iznīcināšanai. Piemēram, Nikolajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu), Rumānijas Demokrātiskās Republikas Komunistiskās Partijas Centrālkomitejas vadītāja, liktenis. Laikos, kad PSRS piedzīvoja disidentisma parādīšanos, arī Rumānijā parādījās Rietumu ietekmes aģenti, kuri veica visai aktīvu propagandas darbu pret sociālistiskajām attiecībām valstī, ietekmēja valdības politiku. Čaušesku nācās “manevrēt” starp Rietumiem un Krieviju, tā rezultātā ar Krieviju sabojājās attiecības un Čaušesku bija spiests aizņemties no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), garantējot politiskas un ekonomiskas saistības, 33 miljardus dolāru 1973. gadā. “Ņēmām naudu, līksmojāmies, saskaitījām, apraudājāmies.” Čaušesku saprata, ka valsts uzņemtās saistības ved pie tās sabrukuma. Piemēram: pārvest izglītību uz Boloņas sistēmu (Bologna Process), veikt tautā nepopulāru pensiju reformu, dot “zaļo gaismu” pretpadomju propagandai plašsaziņas līdzekļos, veikt virkni antinacionālu ekonomisku pārveidojumu utt. Viņš sāka tam pretoties. Kaut arī Rumānija parādu maksāja, uz to sāka spiest ASV; SVF 1987. gadā atteicās valstij dot nākamo maksājumu. Lai saglabātu savas valsts suverenitāti, Čaušesku nolēma SVF parādu atmaksāt pirms termiņa. Viņš nocietināja ekonomiku, ieviesa kartiņas, ierobežoja patēriņu u.c. 1989. gadā SVF parāds bija nomaksāts pirms termiņa, un valsts izgāja no SVF ietekmes spīlēm. “Zivtiņa izlīda no tīkla” – ko tādu Rietumi piedot Čaušesku nevarēja. Viņa veiktie pagaidu nepopulārie pasākumi izraisīja iedzīvotāju neapmierinātību, un, Rietumu un ASV aģentu ietekmes ierosināta, valstī sākās rūgšana un jaunatnes mītiņi, tas ir, sākās krāsainā revolūcija Rietumu aģentu vadībā, tajā skaitā arī varas struktūrās. Čaušesku liktenis bija viņu nolemts. Viņam ar sievu uzglūnēja uz ceļa un nogalināja ārzemju algotņi 1989. gada decembrī.

Čaušesku zināja, ka, cīnoties ar Rietumiem, viņš riskē ar galvu, taču savas tautas intereses un neatkarību viņš stādīja augstāk par savu labklājību. Tāds cilvēks ir pelnījis visdziļāko cieņu. Šodien Rumānijai nav suverenitātes, toties ir liels parāds SVF priekšā, tā ved informācijas karu pret Krieviju, kā to pieprasa ASV, tai ir savā teritorijā NATO karabāzes.

Neviena “maztirāžas” valsts kapitālisma apstākļos nespēs būt suverēna. Tā vienmēr ir potenciālas “pusdienas” vai “uzkodas” spēcīgākām kapitālistiskām valstīm. Tāpēc, pirms piekrist liberārprovokatoriem sagraut valsti, kurai tu piederi, padomā, kura ķetnās tu iekritīsi un kāds turklāt būs tavs liktenis. Taču vairuma republiku politiskos vadītājus tautas liktenis vairs nesatrauca, kad viņi paziņoja suverenitāšu parādi. Viņi bija izrēķinājuši savas savtīgās atvērušās perspektīvas.

Daudziem cilvēkiem šī reinkarnācija ir pēdējā, jo Zeme pāriet uz citu, augstākstāvošu attīstības līmeni kopš 2012. gada, un kopā ar Zemi pāriet arī cilvēce no civilizācijas 5. rases uz augstāku attīstības līmeni, uz 6. rasi. Kuri pēc savām īpašībām neatbilst jaunajam attīstības līmenim, tie uz Zemes vairs neinkarnēsies ne pozitīvajā, ne negatīvajā sistēmā. Viņi tiks vai nu atkodēti, vai arī sāks reinkarnēties 5. rasē uz citām planētām.

 

“Neapmānīsi, nepārdosi.”

Lūk, jau 30 gadus Krievijas Federācija (KF) nenorāda savu attīstības virzienu. Kapitālisms Krievijā neiedzīvojas tādā formā, kādā tas darbojas Eiropā un ASV. Iespējams, tam cēlonis ir cits krievu ģenētiskais kods, kā arī tam traucē tautas padomju pagātne. Nevar teikt, ka valsts attīstības virziena vispār nav, sveštautiešu oligarhiskā elite Krievijā pārliecinoši vērš valsts kursu turp, kurp norāda Federālās rezervju sistēmas (Federal Reserve System) pirksts. Viņu ideoloģija – liberālais globālisms /kā ASV un ES/, mērķis – ienākšana Rietumu civilizācijā UZ VIŅU NOTEIKUMIEM. Un viņu noteikums – KF pilnīga kapitulācija. Bet teikt to nedrīkst, valsts tādu virzienu neatbalstīs. Tāpēc arī “nav” mums ideoloģijas. Vai tad var būt vienāda ideoloģija gulbim, vēzim un līdakai? Vai tad var vispār valsti, kurai Iekšzemes kopprodukts ir 1,5-2%, saukt par normāli attīstošos? KF attīstība norit pēc atlikuma principa; sākumā daļa ienākumu aiziet uz ofšoriem vai uz Londonu, šo to aiznes biržas spekulanti, daļa, aizgājusi no nodokļiem, tiek sastūķēta pa kabatām, daļa nosēžas KF Centrālajā bankā savu bēgļu atbalstīšanai gadījumā, ja krievi pamodīsies un sakustēsies. Atliekas aiziet uz budžetu – pamatiedzīvotāju, “bioloģiskā resursa”, “attīstībai”.

Var atzīmēt, ka ASV elites un starptautiskā cionisma mērķi sakrīt, – tā ir pasaules kundzība, bet liberālais globālisms – instruments mērķa sasniegšanai. Tā nav nejaušība, jo ASV “Olimpa dievi” un cionisti ir tie paši ebreji, kas apliecina postjūdaismu. Tāpēc nav neviena Evaņģēliskā baušļa, kuru ASV nebūtu pārkāpusi. Izņemot ASV, neviena valsts neizvirza par savu mērķi pasaules kundzību. Tāpēc ir pamats apgalvot, ka starptautiskā cionistu ebreju kopiena pieder Velna negatīvajai sistēmai. Viņi ir labi organizēti. Eksistē Vispasaules Ebreju Kongress, kas apvieno analoģiskas organizācijas visās valstīs, tajā skaitā arī KF. Runa ir par Krievijas Ebreju Kongresu, kura organizators un priekšsēdētājs ir oligarhs-ebrejs Gusinskis (Владимир Гусинский) un kura viens no tā valdes locekļiem bija KF Ārlietu ministrs, pašlaik amerikāņu pensionārs-ebrejs Kozirevs (Андрей Козырев). Viņš nopelnīja ASV pilsonību un pensiju KF Ārlietu ministra postenī par labu darbu ASV labā. Un cik lielu kaitējumu viņš atbilstoši nodarīja Krievijai? Augstprātīgā, nekaunīgā Rietumu attieksme pret KF šodien – tās ir sekas Kozireva lišķībai un viņa Krievijas nodevībai Jeļcina laikos.

Visās Rietumu valstīs ebrejiem ir sinagogas, nacionālās skolas, plašsaziņas līdzekļi, klubi u.c. Visas valstis, kurp iekļuva ebreju pārceļotāji, kļuva par ebreju humanitārās intervences objektiem. Viņi valstis neieņēma, viņi kļuva par to vadītājiem, pirka tās un tālāk parazitēja uz tām caur bankām, biržām, kredītiem, SVF un citiem “smalki izdomātiem” līdzekļiem un organizācijām. Iekļūstot varas struktūrās, nodrošināja priekšrocības ebreju kapitāla, biznesa, ebreju inteliģences attīstībai un vājināja valsti; pamatiedzīvotāju nācijas grima nabadzībā, gāja prom uz citām valstīm. Ir vēsturisks piemērs – Hazāru kaganāts (Хазарское ханство) /pēc Ļ. Gumiļova (Лев Гумилев)/.

Hazāri bija spēcīga, kareivīga tauta, lielākā daļa slāvu tautu maksāja viņiem ik gadu meslus – 20 tūkst. slāvu viņi veda prom verdzībā. Dažreiz karagājieni bija neveiksmīgi, un kase nepapildinājās. Tad hani ņēma naudu uz parāda no ebrejiem, kas bija apmetušies Kaukāzā. Taču Kaukāzā ebrejus apspieda turienes kareivīgās ciltis, un viņi palūdza aizbildniecību Hazārijas haniem un pēc tam saņēma atļauju apmesties pie Volgas iepretī Hazārijas galvaspilsētai Itiļai (Итиль) kā kompensāciju kaganāta parādiem ebrejiem. Tirdzniecību ar vergiem pārņēma ebreji. Kad hani un viņu augstmaņi parādu nevarēja atdot, ebreji ņēma par sievām viņu meitenes. Pakāpeniski visa augstākā hazāru vara tādā veidā nonāca ebreju, jūdu rokās. Ierindas hazāri tika pakļauti ekspluatācijai, vardarbīgai jūdifikācijai; tā rezultātā ļaudis bēga prom no valsts, rekrūšu iesaukums nevarēja tikt saformēts, valsts novājēja, armiju nācās vākt no algotņiem. Un tā ir valsts panīkuma pirmā pazīme. Atnāca kņazs Jaroslavs un sakāva algotņus. Lielu hazāru gūstekņu grupu nosūtīja uz Bizantiju.

Mērķis nonākt pie varas valstīs visos laikos ebrejiem ir bijis – viņiem svešas tautas aplaupīšana un, ja izdosies, tās paverdzināšana. Apmetušies Eiropas valstu vidē, ebreji nepārņēma šo valstu kultūru, neasimilējās, nesekoja valsts tikumiskajiem likumiem, nodarbojās ar vergu tirdzniecību, augļošanu, nelegāla alkohola izplatīšanu, dažādiem nelikumīgiem biznesiem, kas ienes lielu peļņu. Jebkurš amorālas saimnieciskās darbības veids formē arī atbilstošu pasaules uzskatu personībām, kas pieder negatīvajai sistēmai. Tādas viņu darbības sekas – ebreji vairākkārt tika izdzīti no dažādām Eiropas valstīm. Jāsaka, ka vairums ebreju amatnieku /bārddziņi, skroderi, alvotāji u.c./ bija viņu alkatīgās elites egoistiskās politikas ķīlnieki. Grautiņu gadījumā ebreju aristokrātija varēja paslēpties savu aizbildņu mājās, bet grautiņu piedzīvoja amatnieki, pārdevēji un nemantīgie ebreji. Ar zemkopību ebreji nenodarbojās, šis darbs tika uzskatīts par etnosam pazemojošu. Zeme taču ir mūsu dzimtā māte, dzirdītāja un barotāja, mūsu enerģētiskais akumulators. Attiecīgi arī attieksmei pret zemi ir jābūt saudzīgai un godbijīgai. Diemžēl ebrejiem nav garīgas saiknes ar zemi, kāda ir pamatiedzīvotājiem. Lai nostiprinātos svešu dzimtu zemēs, ir jānomaina pamatiedzīvotāju tautu ideoloģija, un var valdīt, saņemt ienākumus.

Ebreju vidē ir apdāvināti, talantīgi cilvēki, tāpat kā citās nacionalitātēs. Ilgu laiku viņu attīstību bremzēja kagala (qahal) sistēma dzīves organizējumā, taču pašlaik lielākā daļa ebreju ir izgājusi no kagala varas. Agrāk etnosa saglabāšanai, tā locekļu dzīves sīkstumam šī sistēma bija noderīga. Būt nabadzīgam ebreju vidē tiek uzskatīts par nepieklājīgu. Par ebreju cieņas un sekmīguma mēru tika uzskatīts viņu labklājības lielums un kapitāla izmērs, kā, starp citu, arī tagad. Cilvēces paši bagātākie cilvēki – tie ir ebreji. Lai etnoss varētu sekmīgi attīstīties, nepieciešams noteikts materiālais līmenis. Tas ebrejiem ir. Tāpēc etnoss sekmīgi intelektuāli attīstās, apsteidzot daudzus citus, negūstot lielus panākumus garīgajā attīstībā. Cēlonis atpalikšanai garīgajā attīstībā ir egoistiskā ideoloģija, kas saistīta ar postjūdaismu, kā arī tas, ka tautu vada nacionālā elite, kuras locekļu vairums pieder augstiem negatīvās sistēmas liemeņiem. Ebreju nācijas pamata masa – pieder materiālā patēriņa un materiālās radīšanas pasaulei, tāpat kā visas pārējās tautas /77%/. Ebreju sabiedrība arī nav viendabīga, arī tur ir laba un ļauna pretstāve, cilvēki no pozitīvās sistēmas un Velna negatīvās sistēmas. Atšķirt tās nav grūti. Ja cilvēka darbības sekas ir kas jaunradīts, tad viņš pieder pozitīvajai sistēmai, bet, ja kas sagrauts, tad negatīvajai sistēmai. Ebreju vienotības cementējošais faktors ir viņu ideoloģija, pārliecība par savu izredzētību, daudziem – viņu pārliecība par savām tiesībām valdīt pār pasauli /cilvēka lepnības augstākā forma/. Tāpēc pensionāru procents ebreju vidū vienmēr ir augstāks, nekā tautu vidū, kas devušas viņiem mājokli. Nacionālā, starptautiskā ebreju elite ir ieinteresēta nācijas saliedētībā, uz kuru tai ir jābalstās, tāpēc visās valstīs formējas mazas ebreju sociālas organizācijas. Piemēram, pēc Ebreju aģentūras NVS nodaļas direktora teiktā Izraēlai: “...Ungārijā pašlaik darbojas desmitiem ebreju organizāciju, kuras aptver no 80 līdz 130 tūkstošiem ebreju, kas dzīvo valstī... Mēs pasniedzam ivritu, iepazīstinām ar ebreju tautas seno un mūsdienu vēsturi, organizējam ebreju nometnes, atbalstām ebreju skolas, gatavojam ebreju skolotājus...”

Bet PSRS laikos ebreju nacionālo organizāciju darbība tika atbalstīta tikai Ebreju Autonomajā Apgabalā. Internacionālās un nacionālās politikas rezultātā ebreji Krievijā aktīvi asimilējās. Pēc ebreju bandītiskās kontrrevolūcijas 1991.-1993. gados ebreji Krievijā saformēja proebrejisku valdību. Ebreju emigrantu skaits no 1990. gada līdz 1996. gadam samazinājās no 300 tūkst. gadā līdz 60 tūkst. Tika radīts Krievijas Ebreju Nacionālais Kongress, kurš apzinājās sevi kā ebreju starptautiskās kopienas daļu. PSRS laikā ebreji bija padomju tautas daļa, tāpat kā visi pārējie. Tagad viņiem ir sava nacionāla organizācija; viņi nav valsti veidojoša nācija, taču krieviem nav nacionālu sabiedrisku struktūru, un, kad sākas runa par to radīšanu, parādās gaudošana visos plašsaziņas līdzekļu līmeņos: “Tas ir lielkrievu šovinisms! Visiem ir jābūt vienādām tiesībām /bet krieviem ne/.” Jebkādas uzstāšanās, aizsargājot krievu tautu, tiek vajātas. Pat Maskava vairs nav krievu pilsēta. Elitārajās aprindās pazīstamais biznesmenis ebrejs A.M. Morduhovičs (Мордухович Александр Маркович) saka: “...Laiks runāt par konkrētām darbībām. Mums pietrūkst saziņas. Jāpatur prātā, ka tā ir mūsu pilsēta Maskava.”

Lūk, kā par parlamenta apšaudīšanu Maskavā 1993. gadā laikrakstā “Московский комсомолец” atsaucās ebrejs Hinšteins (Хинштейн): “Viņi gribēja krievu kārtību, viņi to dabūs.” Visiem pazīstamais ebrejs Gusmans (Гусман): “...atbalstu viennozīmīgi.”

Nodevēju un blēžu-sveštautiešu Krievijā veiktā buržuāziskā kontrrevolūcija (1991-1993) no godprātīgu ebreju puses atbalstīta netika. Izraēlas universitātes profesors Eļijezars Voroneļs-Dačevičs (Элиезар Воронель–Дачевич) raksta: “Šodien daudzi apgalvo, ka Krieviju pārvalda ebreji, es tā neuzskatu. Krieviju pārvalda paši parastākie neģēļi, kuru nacionalitāte šajā gadījumā nav svarīga, – virspusē uzpeldējušas briesmīgas figūras, kurām ir atbilstoši uzvārdi. Bet es šeit runāju par ko citu – par kuģi, kuru viņi ir sagrābuši.” Apstiprinot tikko teikto, sniegšu sarakstu ar ebreju oligarhiem, kas aplaupīja šo kuģi /uz 2001. gadu/.

Pats bagātākais – Hodorkovskis (Михаил Ходорковский), 3,7 miljardi dolāru /pēc 2001. gada kursa tas ir 296 miljardi rubļu/.

Abramovičs (Роман Абрамович) – 3,0 miljardi dolāru.

Frīdmans (Михаил Фридман) – 2,2 miljardi dolāru.

Potaņins (Владимир Потанин) – 1,8 miljardi dolāru.

Bogdanovs (Владимир Богданов) – 1,6 miljardi dolāru.

Alekperovs (Вагит Алекперов) – 1,4 miljardi dolāru.

Deripaska (Олег Дерипаска) – 1,1 miljards dolāru.

Un daudz sīkāku blēžu. Turpmākajā viņu kapitāli pieauga ik gadu. Viņi visi pārstāv augstu negatīvās sistēmas līmeni. Viņu mērķis varas sagrābšanai valstī – tās aplaupīšana, nekādu radošu plānu valsts celtniecībā viņiem nebija. Jaunā valdība uz sagrābtā kuģa pēc nacionālā sastāva bija analoģiska pēcrevolūcijas valdībai. Pamatiedzīvotāju intereses nevienu neinteresēja… Faktiski Krievija kļuva par Rietumu ebreju koloniju. Rietumi sveica kontrrevolūciju, amerikāņu ierēdņi mācīja jaunajai varai, kā vadīt “šo” valsti un arī pielika roku tās apzagšanā. Valsts jaunie saimnieki pareizi izrēķināja, ka internacionālisma garā audzinātajiem padomju cilvēkiem nav antiebrejisku pošu un kontrrevolucionārais apvērsums viņiem izdosies. Taču ar savām darbībām viņi paši radīja apstākļus antisemītismam. Acīmredzot to saprotot, sagrābēji gribēja atjaunot 1918. gada likumu, kurš paredzēja visus antisemītus pasludināt ārpus likuma, tas ir, likt “pie sienas”, taču tas neizdevās. Krievijas pamatiedzīvotāji bija atstāti bez vadības. Domē viņu intereses ir vāji pārstāvētas līdz šim laikam. Klusi briest antiebrejiskas noskaņas, un agri vai vēlu tās kaut kādā formā izpaudīsies. Kaut arī ebreji plašsaziņas līdzekļos pa visu pasauli kliedz, ka viņi ir 1937. gada upuri, ka attieksme pret viņiem ir netaisnīga, taču fakti ir nepielūdzami. Nevar nostādīt sevi un nāciju pretī visai cilvēcei un, izdarot noziegumus, bieži ar citu rokām, turklāt kliegt: “Turiet zagli!”

Piemēram, nevaldāmā kampaņa pret Staļinu un visu padomisko Dižās lielvalsts sekmīgajā tapšanas periodā no 1917. gada līdz Hruščovam plašsaziņas līdzekļos ir parādīta kā Krievijas tumšais laiks, bet valsts izlaupīšana no sveštautiešu puses – kā progresīva pāreja uz kapitālisma demokrātiskajām sliedēm. Neviens tam netic, protams, taču, kurš nav paspējis šajā sistēmā “ierakstīties”, tas bieži to atbalsta. 1937. gada represijas galvenokārt skāra 5. kolonnas pārstāvjus, lielākoties ebreju izcelsmes. Noritēja slepena cīņa: no vienas puses – Staļina sekotāji, no otras – atēdušies, opozīcijā pārgājuši boļševiki.

 

Staļina politika. Kolektivizācija

Daudz kritikas un vienkārši netīrumu ir izliets pār Staļina kolektivizācijas politiku. Taču tās seku ziņā tā bija ģeniāla politika lauksaimniecības pārveidojumu sfērā. Pēc karu posta vēsture Krievijai bija nomērījusi tikai 15 gadus, lai pabarotu valsti, radītu spēcīgu rūpniecisko ražošanu, spējīgu nodrošināt uzvaru priekšā stāvošajā Pasaules karā. Bet par to, ka tas ir neizbēgams, Staļins bija pārliecināts. Pēc revolūcijas pilsētās maizes nebija. Bet preču produkciju lauksamniecībā varēja dot tikai lielas saimniecības, kādas bija kulakiem (lielsaimniekiem). Sīkzemnieki bija spējīgi tikai sevi ar grūtībām pabarot. Attīstīties viņi nebija spējīgi. Bet privātīpašums uz zemi neatbilda sociālistisku attiecību struktūrai. Nebija iespējams plānot lauksaimniecības produkciju. Kulaki varēja pārdot produkciju valstij, varēja nepārdot, bet pārstrādāt kandžā, varēja labības vietā iestādīt kartupeļus vai citu, izdevīgāku produktu uz to brīdi. Rūpniecībai bija vajadzīgas darbarokas, kuras nāktu uz rūpnīcām veiktās kolektivizācijas rezultātā. Sīkzemnieku pasaules uzskats atkal izmainījās. Sīkzemnieki apvienojās kolhozos – vienotās kolektīvās lietotāju saimniecībās. Tāda saimniecība jau varēja ņemt traktorus no MTS (Mašīnu un traktoru stacija) un citu tehniku, pielietot pirmrindas tehnoloģiju, būvēt un radīt infrastruktūras objektus /skolas, klubus, medicīnas iestādes, veikalus u.c./, jaunas saimniekošanas nozares /cūkkopību, aitkopību/ u.c. Tas viss sīkzemniekam nav pa spēkam, bet kulakam to nevajag. Pateicoties kolhoziem, Lielā Tēvijas kara /LTK/ laikā valstī nebija bada un fronte bija nodrošināta ar pārtiku. Staļins pirms LTK likvidēja piekto kolonnu. Tas nodrošināja stabilu un pašaizliedzīgu aizmugures darbu. 15 pirmskara gadu laikā tika radīta spēcīga rūpniecība karu izputinātā teritorijā. Kara sākumā rūpnīcas tika evakuētas uz Urāliem un uz Sibīriju. Tās nodrošināja uzvaru karā ar apvienotajiem Eiropas spēkiem, jo Hitlera labā strādāja visas Eiropas rūpniecība. Pateicoties ideoloģiskajam darbam ar masām, tika izveidots jauns padomju cilvēks – radītājs. Valstī pēcrevolūcijas periodā tika likvidēti 80% iedzīvotāju analfabētisma un bezpajumtniecība, radioficētas un elektrificētas pilsētas un ciemi. Vēl trūka audumu un apavu, citu plaša patēriņa preču, bet grāmatas tika izdotas milzīgās tirāžās un bija pieprasītas. Jaunatne tiecās pēc zināšanām. Valstij bija vajadzīga sava nacionālā padomju inteliģence. Strādnieku un zemnieku bērni, bijušie bezpajumtnieki sēdās pie grāmatām, ieguva augstāko izglītību. Cilvēki redzēja panākumus valsts attīstībā, ticēja partijai, valdībai un ticēja tautas gaišajai nākotnei, lepojās ar valsti, cienīja Staļinu un uzticējās viņam, atbalstīja valsts ideoloģiju. Tāpēc LTK gados kareivji gāja uzbrukumā “Par Staļinu, par Dzimteni!”

Nepelnīti ir aizmirsts varoņdarbs, kuru LTK laikā veica Lavrentijs Pavlovičs Berija (Лаврентий Павлович Берия); viņa vadībā valsts īsajā laikā līdz karam vēl radīja spēcīgu rūpniecības bāzi valsts austrumos un kara sākumā ātri pārcēla daudz rūpnīcu no Ukrainas, Baltkrievijas, no Krievijas rietumu apgabaliem uz austrumiem, dažu dienā laikā jaunajās vietās organizēja ražošanu un cilvēku sadzīvi. Viņš vadīja kara izputinātās valsts atjaunošana un atjaunoja to 5-6 gadu laikā. Lieli ir viņa nopelni Padomju kodolvairoga radīšanā; tas sargā mūs līdz šai dienai. Pag. gs. 40.-50. gados Berija daudz uzmanības veltīja farmakoloģijas attīstībai uz tautas dziedniecības prakšu pamata. Strādāja atbilstošas pētnieciskās laboratorijas. /Ņ. S. Hruščovs (Никита Хрущёв) visu iznīcināja./ 5. kolonnas likvidācija pirms kara arī ir Berijas nopelns. Ja mums būtu ienaidnieki vadībā valsts iekšienē, mēs LTK neuzvarētu. Tam pierādījums ir laupītāju darbība no viņu aizvainoto bērnu un sekotāju puses, kas sagrāba varu valstī (1991-1993), izpostītā, neaizsargātā valsts, nabadzībā grimstošā tauta, jaunās varas naids pret krievu cilvēkiem.

Sociālistiskā iekārta veicināja tautas garīgo un intelektuālo attīstību līdztekus viņas nepieciešamam materiālajam nodrošinājumam. Ir jāsaka, ka Padomju Savienības radīšana ar bāzi un virsbūvi, kas kalpo tās tautas attīstības interesēm, bija Dieva providence, Augstāko Būtību ģeniāls eksperiments – dažādu attīstītības līmeņu cilvēku dvēseļu ātrāka pilnveidošana. Velna kalpi tagad smērē ar dubļiem šo eksperimentu, taču tas mirdzēs cauri gadsimtiem kā Danko lāpa. Mēs lepojamies ar to, ka dzīvojām PSRS laikā, bijām liecinieki tautas radošajai dzīvei, varonībai Lielajā Tēvijas karā. Kā arī bijām liecinieki tautas gribas pakāpeniskai izdzišanai cīņā par savu gaišo nākotni, bijām liecinieki, kā pakāpeniski varā ielien nodevēji un vienkārši nelieši, tālu stāvoši no padomju ideoloģijas. Taču dzīva ir krievu matrica, Krievija pakāpeniski atkal kļūs par cilvēces garīgo centru, tāds ir viņas uzdevums.

 

NEDAUDZ par BAZNĪCU un par mums

Kāpēc pēc revolūcijas baznīcas loma iedzīvotāju garīgajā audzināšanā tika ierobežota un baznīca atdalīta no valsts un gandrīz sagrauta? Pirmkārt, eksistējot Krievijā tūkstošiem gadu, baznīca uzticīgi kalpoja pie varas esošajiem, bet tās vadību veidoja cilvēki, kas nāca no muižnieku, tirgoņu un ierēdņu vides. Tā bija vitāli saistīta ar šo vidi un tāpēc naidīga Padomju varai. Baznīcai piederēja lieli īpašumi, liels banku kapitāls, dalīties tajā ar valsti neietilpa tās plānos. Grūti bija izkontrolēt, kādu ideoloģiju baznīca nes sprediķos baznīcēniem. Turklāt boļševiki revolucionāri savā vairumā biju ebreju izcelsmes, viņiem kristiešu vērtības bija svešas. Vairums no viņiem bija ateisti. Revolucionāru vidē nebija vienotības, eksistēja savā starpā naidojošies ideoloģiski grupējumi. Baznīca, pieslejoties vienam no tiem, varētu tam nodrošināt neapstrīdamu pārsvaru un uz ilgu laiku. Ideoloģijai valstī bija jākļūst marksistiskai, komunistiskai, baznīca būtu “konkurējošā firma”. Tāpēc boļševiki tik aktīvi cīnījās ar Baznīcu.

Lielā Tēvijas kara laikā Baznīca atbalstīja valsti, izpauda sevi visai patriotiski, un Staļins novērtēja šo atbalstu. 1943. gadā tika radīts patriarhāts, atvērās semināri, baznīcas, kaut arī Baznīcas darbības kontrole turpinājās līdz PSRS sabrukumam. Jāsaka, ka Padomju ideoloģija daudzējādā ziņā nebija pretrunā ar kristiešu principiem. Piemēram, “Padomju komunisma cēlāja kodekss” gandrīz pilnībā atkārtoja Bībeles10 baušļus. PSRS Baznīca nebija pārāk bagāta, un būt garīdzniekam nebija gods, tāpēc Baznīca papildinājās ar kalpotājiem – garīgi attīstītiem no garīgo meklējumu un garīgās attīstības pasaulēm. Viņi kalpoja Dievam un cilvēkiem bez savtības. Materiāla pārticība augstāk par vidējo līmeni pievelk cilvēkus no materiāli orientētajām pasaulēm un samaitā viņus. Baznīcai bagātai nav jābūt.

Pēdējo gadu laikā mūsu Baznīca mēģina atrast kopīgu valodu ar Vatikānu. Diemžēl tas ir iespējams, tikai nododot pareizticīgās tautas intereses, kad krievu Baznīcu sāks pārvaldīt ebreju koalīcija. Otrajā Vatikāna koncilā (1962-1965) Vatikāns kristiešus atzina par jūdu jaunākajiem brāļiem, bet jūdus par Dieva izredzēto tautu, Dievam pašu mīļāko. Atzina, ka jūdi nav atbildīgi par Kristus nāvi. Jūdi gaida antikrista atnākšanu utt. Vatikāns pakāpeniski gatavo kristiešus ebreju pārākuma pieņemšanai.

PSRS laikā tika veltīta liela uzmanība labai izglītībai un audzināšanai. Izglītība skolā bija labākā pasaulē. Valsts piecēlās no Pirmā pasaules kara un Pilsoņu karu drupām kā putns “Fēnikss”, to vadīja cilvēki no Dieva pozitīvās sistēmas, bet melno darbu valsts sodu sistēmas, cietumu uzturēšanā vadīja cilvēki tajā skaitā arī no negatīvās sistēmas. Kamēr mēs dzīvojam pasaulē ar zemu garīgo organizētību, labā un ļaunā cīņa ir neizbēgama. Tāpēc mums ir jāuztur cietumi un nometnes, kuros pāraudzināšanas sistēmai ir jābūt labi organizētai. Bet ir jātur prātā, ka cilvēki no negatīvās sistēmas nav pāraudzināmi, viņiem nav izvēles. Un nav “jākaisa pelni uz galvas” un jāiedomājas sevi un sava tauta kā dēmonus eņģeļu vidū. Nepavisam nē. Pirmās koncentrācijas nometnes organizēja angļi Angļu-Būru kara laikā 19. gadsimtā. Amerikāņi bija otrie. Taču plašsaziņas līdzekļi visās Eiropas valstīs cenšas to neatcerēties, bet vienmēr kliedz: “Turiet zagli!

 

VĒSTURES LOMA CIVILIZĀCIJU ATTĪSTĪBĀ

Mūsdienu postkapitālisms ir “noasināts” uz globālām laupīšanām un nevar apstāties pie kaut kā jau sasniegta. Tam visu laiku vajag jaunus upurus savas eksistences uzturēšanai. Sākumā tas izlaupīja Bizantiju, pēc tam Ameriku, pēc tam Āziju un Āfriku, Eiropu karos. Pēc LTK, pateicoties PSRS politikai, vairums Rietumu valstu koloniju ieguva neatkarību. ASV tagad kolonizē Eiropu, bet par galveno kolektīvo košero upuri ir pasludinājuši Krieviju, pēc tam Ķīnu. Krievi un ķīnieši viņiem pēc gara ir sveši un vēsturiski ir objekti ekspansijai. Nemaldināsim sevi, ka mēs rietumeiropiešiem ārēji esam līdzīgi, ka mums ir līdzīga sadzīves kultūra, – ar to līdzība arī aprobežojas. Mūsu civilizācijas formējās gandrīz 30 tūkstoš gadu ilgi dažādos eksistences apstākļos, izšķiroties no vienotās āriešu kopības senos laikos. Termiņš ir pietiekams, lai kļūtu dažādi arī pēc civilizācijas koda. Kad baltie gargalvainie erbīni /pirms 4,5-5,0 tūkstoš gadiem/ atnāca uz Eiropu no Ziemeļāfrikas caur Gibraltāru, viņi nopļāva visus tur dzīvojošos āriešu iedzīvotājus gandrīz līdz Karpatiem. Tur viņus apturēja Eiropas āriju apvienotās ciltis; viņus turpmāk sāka saukt par slāviem. Šī pretstāve, gandrīz tajās pašās robežās, saglabājas līdz šim laikam.

Vispār jau ir interesanti un noderīgi pētīt Zemes un viņas tautu /TAJĀ SKAITĀ ARĪ SAVAS ĢIMENES/ vēsturi, orientēties sarežģītajā, bieži nekrietnajā cilvēku pasaulē. Tāpēc ka mūsu tagadne aug no mūsu pagātnes, un, kurš zina cilvēces tagadni un vēsturisko pagātni, tas var pareģot arī nākotni ar lielu varbūtību. Tāpēc kolektīvie Rietumi tik nekaunīgi tagad falsificē vēsturi, grauj tradicionālās vērtības, risinot savus šodienas un rītdienas egoistiskos uzdevumus. Jaunie cilvēki, glabājiet vecās grāmatas, izdotas PSRS laikā, lasiet, mācieties atdalīt graudus no pelavām, lai no jums neiztaisītu muļķus jūsu un mūsu liberālie blēži.

Ķīnas vēsturi mēs arī zinām slikti, kā, starp citu, arī paši ķīnieši. Pēc seno zināšanu par Ķīnu lauskām, pēc dažiem arheoloģiskajiem izrakumiem, var pieņemt, ka pirms ķīniešiem viņu teritorijā dzīvoja citas tautas, un ar laiku, iespējams, uzzināsim par senu ne-ķīniešu progresīvu civilizāciju, kuru ķīnieši pieņēma kā savu, pārņēma un pilnveidoja tās kultūru. Bet tas būs tad, kad cilvēki kļūs gudrāki un patiesību vērtēs augstāk par vietējo nacionālismu. Lūk, tad varēsim tikt skaidrībā, kādā pakāpē mēs esam eiropieši, kādā aziāti. Bet pagaidām paliksim, kādi esam, nesāksim ar skaudību skatīties uz bezgarīgo Rietumu panākumiem, kuri izauguši uz citu tautu aplaupīšanas un izvarošanas. Dievs mums ir devis ziemeļu zemi, bagātu ar derīgajiem izrakteņiem, ūdeni, mežu, zemi, garīgām vērtībām. Pilnīgi pietiekami, lai tauta tajā dzīvotu pieticīgā pārticībā, un tas arī ir galvenais nosacījums viņas intelektuālajai un garīgajai attīstībai. Bet, ja valsts bagātības būs koncentrētas sveštautiešu alkatīgajās rokās, tad mūsu dabas apstākļos tauta grims nabadzībā un tātad vairs nebūs apstākļu viņas attīstībai. Visi spēki būs vērsti tikai izdzīvošanai. Aplaupīt kaimiņus nav krievu dabā. Visu tautu, kas agrāk bija pievienojušās Krievijai, pārstāvji bija pilntiesīgi valsts pilsoņi. Saglabājās pievienojušos tautu kultūra, ticība, paražas un citas īpatnības, noritēja viņu paātrināta attīstība. Pārbarota, dīka tauta tāpat nav spējīga attīstīties Dieva pozitīvajā sistēmā. Piemēram, mūsdienu rietumu postmodernisms – bezidejisks, bezgarīgs tukšums, komerciāls amatnieciskums, piepumpēts ar reklāmu. Spilgts piemērs – Maļeviča (Казимир Малевич) “Melnais kvadrāts”. Salīdziniet ar Repina (Илья Репин) gleznām.

Un viņu skats nākotnē neparedz garīgu attīstību bērniem un visai cilvēcei. Mūsu planēta Zeme ir bagāta ar dabas resursiem, Dieva aprēķinātiem visu tautu attīstībai. Taču simtiem tūkstošu cilvēku uz viņas ik gadu mirst no bada. Un lielākā daļa bagātību ir sakoncentrēta nelielas cilvēku saujiņas rokās no negatīvās sistēmas. Acīmredzot ne Dievs pie tā ir vainīgs, bet cilvēces dzīves organizējums uz planētas, ko par likumīgu pasludinājusi kapitālisma negatīvā sistēma.

 

KAPITĀLISMA ATTĪSTĪBA, TĀ AUDZINĀTĀJI UN ZĀRCINIEKI

Eiropā kapitālisma sākotnējā attīstība deva spēcīgu grūdienu rūpnieciskajai ražošanai, zinātnei, izglītībai. Iedzīvotāju garīgā audzināšana palika Baznīcas, pa daļai skolas ziņā. Noritēja salīdzinoši harmoniska sabiedrības attīstība. Līdz ar banku tīkla attīstību un ieviešanu Eiropā aktīvi sāka iespiesties ebreju kapitāls, kurš ātri nonāca valstu kapitalizācijas vadībā un bija tālu no kristietības garīgajām vērtībām. Noteikt, kādai ticībai pašlaik pieder pasaules finanšu oligarhijas ebreju pārstāvji, ir ļoti grūti, jo viņu galvenais Dievs – Zelta Teļš, bet brīvmūrniecība – šī Dieva “zelta jums”. Kristīgā baznīca aizliedza baznīcēniem nodarboties ar augļošanu. Tāpēc bankas ir ebreju uzgudrojums.

Sākās laikmets – kapitālisms bez noteikumiem. Pakāpeniski bruka kopā tradicionālā sabiedrība, viņas tikumiskie pamati. Mašīnu ieviešana ražošanā samazināja vajadzību pēc darbarokām, radīja apstākļus nežēlīgai konkurences cīņai par patērētāju. Daudzi tirgoņi, preču ražotāji izputēja vai iesaistījās cīņā bez noteikumiem, kur visi līdzekļi labi – reklāma, korupcija, krāpšana, šantāža, slepkavības, rekets, laupīšanas u.c. Kapitālisma attīstība veicināja kriminālo struktūru attīstību, kuras pakāpeniski saplūda ar banku kapitālu, lobēja savas intereses, ienāca vadībā. Ražošanā un banku vidē izdzīvoja vislielākās struktūras, tāpēc parādījās ražošanu apvienojumi – korporācijas, saplūda bankas, paplašināja savu tīklu valstī un aiz tās robežām. Skaidrs, ka kapitālismā vara pieder kapitālistiem un kalpo viņu interesēm. Turklāt tauta “cieš klusu”. “Demokrātija” – tas ir masu muļķošanas un valsts pārvaldes instruments.

Aptuveni kopš 17. gadsimta kari Eiropā notiek, lai kļūtu bagātāki kapitālisti, viņiem tieši piedaloties kā ieroču, pārtikas, kredītu u.c. piegādātājiem. “Kam karš, kam māte mīļa.” (“Кому война, кому мать родна”.) Par pirmo lielo ebreju kapitālisma upuri krita Bizantija /un netieši arī Babilona/. Krustnešu karagājieni tika finansēti no Itālijas ebreju banku kapitāla. Un Bizantijas izlaupīšana noritēta 50 gadus. Ebreju kapitālisms uzplauka kā krāšņs zieds, kļuva bagātākas bankas, visa Vidusjūras tirdzniecība nonāca ebreju rokās, tajā skaitā arī vergu tirdzniecība. ASV kapitālisms attīstījās uz ieradušos Eiropas pasionāru rēķina. Banku kapitāls sāka attīstīties caur Eiropas ebreju banku sistēmas organizāciju. Amerikāņu kapitālisms nepazina ebreju grautiņus, lielus karus. Tas attīstījās uz sākumā Amerikas, pēc tam Āfrikas, Āzijas u.c. aplaupīšanas rēķina. Politika “Skaldi un valdi” nesa lielu peļņu. Pirmais pasaules karš noritēja starp kapitālistiskajām valstīm koloniju un noieta tirgu dēļ, to pretrunas novērst varēja tikai karš. Krievija tajā karoja svešu interešu dēļ un zaudēja. Kā absolūts uzvarētājs no tā izgāja tikai ASV, kuras no Eiropas parādnieka pārvērtās par Amerikas donoru Eiropai. Pirmais pasaules karš priekš ASV kļuva par viņu ekonomikas attīstības “lokomotīvi”. Kara gados tās Eiropai piegādāja ieročus, pārtiku, benzīnu, kredītus u.c. Amerika gribēja iesaistītes karā ar savu armiju tikai pēc Krievijas zaudējuma. Bet līdz tam bija jālej asinis kapitālistu interesēs visai Eiropai. Faktiski Krievijas karš ar Antanti arī bija Pirmā pasaules kara turpinājums ar ASV piedalīšanos. Kopš 1913. gada ASV sāka darboties FRS – Federālā rezervju sistēma. Aktīvs Amerikas interešu bīdītājs Krievijā bija ebreju baņķieris D. Šifs (Jacob Schiff), kurš Krieviju neieredzēja. Pēc viņa neatlaidīgas prasības ASV Kongress 1911. gadā vienbalsīgi nobalsoja par 1830. gada līguma laušanu ar Krieviju par tirdzniecību un navigāciju, kurš bija ļoti izdevīgs Krievijai un ASV. D. Šifs aktīvi kreditēja arī Krievijas ebreju opozīciju /tajā skaitā arī Trocki (Лев Троцкий)/ visos laikos, ietekmēja Pagaidu valdības lēmumus, ka arī finansiāli atbalstīja Japānu karā pret Krieviju.

Tik tikko sakārtojusies pēc Pirmā pasaules kara, Eiropa sāka kūdīt Hitlera Vāciju uz Krieviju. Rezultātā sākās Otrais pasaules karš, pēc kura rezultātiem Eiropa cieta zaudējumu no Vācijas, bet Vācija no Krievijas. Rietumeiropas valstis zaudēja savu ekonomisko, politisko un militāro neatkarību. Par saimnieku un līderi šajā Eiropā kļuva ASV. Eiropa bija zaudējusi daļu savas suverenitātes. To veicināja pēckara kabaliskais “Maršala plāns”, pēc tam koloniju zaudēšana un visu Rietumeiropas valstu iestāšanās militārajā NATO blokā un ES. “Kas otram bedri rok, pats tajā iekrīt.” Jāsaka, ka koloniālo sistēmu sabrukumu daudzējādā ziņā veicināja PSRS panākumi Pasaules karā, aktīva Krievijas palīdzība, humāna, politiska, diplomātiska darbība, lai radītu neatkarīgas valstis Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā.

 

EBREJI KRIEVIJĀ. UN REVOLŪCIJĀ

Pēc Polijas pievienošanas Krievijai tajā sāka ieplūst ebreju straume rietumu teritorijās, Ukrainā, Baltkrievijā, zemēs, kuras apdzīvoja krievu tautas ar savu dzīves kārtību, mentalitāti, tradīcijām, reliģiju. Zinot, kāds agresīvs raksturs ir ebreju ekonomiskajai un politiskajai ekspansijai dažādās valstīs, Krievijā viņiem atvēlēja “iemitināšanās līniju” valsts rietumu robežās viņu pastāvīgai dzīvošanai. Piemēram, kņazs Gorčakovs (Александр Горчаков) Berlīnes konferencē izteica viedokli, ka ebreji Krievijā rada draudus, tāpēc viņus nevar pielīdzināt tiesībās ar citiem pilsoņiem.

Krievu pamata dzimtcilvēku pusvergu stāvokļa un muižniecības valdošās šķiras parazītiskās dzīves dēļ Krievija attīstībā atpalika no Rietumeiropas. “Ātrus saprātus Ņūtonus (Быстрых разумов Ньютонов)” no analfabētiskās dzimtcilvēku vides Krievija nevarēja dzemdināt. Muižniecība nebija ieinteresēta tautas izglītošanā, cilvēki dzīvoja trūkumā. Bet ebreji bija personīgi brīvi, daudziem bija nauda, viņi tiecās uz izglītību, neasimilējās, bija aktīvi, uzņēmīgi, saliedēti, nerēķinājās ar pamatnāciju interesēm, necienīja likumus u.c. Viņi varēja viegli izspiest muižniecību un krievu dažādu pakāpju inteliģenci no sabiedriskajām un valsts iestādēm, no plašsaziņas līdzekļiem, no zinātniskajām un mācību iestādēm. “Jaunās Hazārijas” uzbūvēšana bija laika jautājums. Tāpēc naidīgi noskaņota attieksme pret ebrejiem Eiropā pastāvēs, kamēr ebreji neasimilēsies un nezaudēs savu matricu, vai arī nepārtaisīs krievu un citu tautu matricu, padarot viņas par “laimīgiem” vergiem.

Tā kā nacionālās valstis mēģināja ebrejus aizbīdīt uz dzīves “pažobeli”, tas izraisīja ebreju niknumu un viņu pretošanos. Piemēram, žurnālā “Janus (Янус)”, vēl pirms Pirmā pasaules kara, Vācijā cionists Kļetceļs (Хескель Цви Клетцель) rakstīja: “...tā, katrs ebrejs savas būtnes visdziļākajā pamatā neieredz visu ne-ebrejisko...” Un pagaidām ebreji joprojām ir sveši valstu, kurās viņi dzīvo, iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā jau kopš 18. gadsimta ebreji sāka aktīvi ienākt Eiropas sabiedrības dzīvē. Piemēram, filozofs Sent-Simons /dzimis 1760. gadā/, zinātniskā sociālisma priekštecis. Pie Vācijas sociālistiskās kustības sākotnes stāvēja ebrejs Mozus Hess (Moses Hess), kurš ietekmēja ebreju sociālistu Marksa un Engelsa pasaules uzskatu. Hess apgalvoja, ka “šī tauta /ebreji/ tika sākotnēji aicināta, lai iekarotu pasauli ne tā, kā pagāniskā Roma... bet caur sava gara cildenumu”. Otra ebreju kopienas daļa, piekrītot Hesam, ka viņi ir aicināti iekarot pasauli, dod priekšroku to darīt ar citiem paņēmieniem: krāpšanu, uzpirkšanu, vardarbību, šantāžu, nodevību u.c., lai valdītu pār pasauli un bezgalīgi vairotu visu sugu ebreju kapitālistu izredzētas grupas bagātību. Tādas valdīšanas rezultāts būs visas cilvēku civilizācijas gals.

Krievijā ebreji Minskas guberņā (1876-1886) starp 1. un 2. ģildes tirgoņiem sastādīja 89%, dzertuvēs 95%, tabakas bodītēs – 98%. Tā bija ebreju bagātā elite. Tajā pašā laikā Dostojevskis rakstīja: “...ebreji ir nabadzīgi, visur nabadzīgi, un Krievijā īpaši, tikai paši virsslāņi ir bagāti – baņķieri un biržas karaļi, bet no pārējiem deviņas desmitdaļas – burtiski nabagi, skraida maizes rieciena dēļ... toties ebreju virsslāņi sāk valdīt pār cilvēci arvien spēcīgāk un ciešāk, tiecoties dot cilvēcei savu līdzību un savu būtību.”

Ebreju kapitāls pirmsrevolūcijas Krievijā finansēja plašsaziņas līdzekļus, atbilstoši ideoloģiski ietekmējot preses patērētājus.

Ar pastāvīgajām žēlabām par savu likteni, savām mocībām viņi izraisa cilvēkos līdzcietību, kaut arī visi zina, ka ebreji tagad valda Eiropā un ASV, vada lielākās bankas un biržas, būdami to īpašnieki, ietekmē valstu iekšējo un ārpolitiku, lobē ebreju kapitālu varā un ir varas pieņemti. Tāda ir viena no ebreju kopienas taktikām ceļā uz stratēģisko mērķi, par kuru rakstīja Hess.

Šodien ebrejiem ir sava apsolītā zeme – Izraēla. Varētu šķist, ka, saņēmuši vēsturē smagu klejojumu, pazemojumu, netaisnību mācību, viņiem savā valstī būtu jārada demokrātijas paraugi, taču patiesībā Izraēla ir kļuvusi par rasistisku valsti. Katra suverēna nacionāla valsts aizsargā valsts nācijas intereses, kā var. Uz nesuverēnām tas neattiecas.

Ir jāatzīmē ebreju dominance visu zināmo revolūciju visās valstīs organizēšanā un vadīšanā. Krievijā 1889. gadā policijas departamenta ziņojumā tika vēstīts, ka no 146 revolucionāriem, kas ieradušies no emigrācijas, 50 ir ebreji. Krievijas visas revolūcijas tāpat vadīja ebreju izcelsmes organizācijas. Visu buržuāzisko revolūciju galīgais mērķis, protams, bija nevis darbaļaužu dzīves un tiesību uzlabošana, bet varas struktūru nomaiņa, varas pāriešana buržuāzijas rokās, kurās dominēja un dominē ebreji. Taču karos par viņu interesēm līst apmuļķoto cittautiešu asinis. Bet 1917. gada proletāriskā revolūcija, kas noritēja boļševiku, savā vairumā ebreju izcelsmes, vadībā, varēja kļūt par amerikāņu kapitālistu ieroci; viņi to finansēja ar mērķi pārvērst Krieviju par Eiropas koloniju.

Par laimi, Josifs Staļins ar nelielu patriotu grupu spēja izmainīt vēstures gaitu un uz krievu pamatiedzīvotāju bāzes radīt spēcīgo Padomju valsti, kas kalpoja valsts pamatiedzīvotāju attīstības interesēm. Pirmoreiz pasaulē sociālisma un komunisma idejas pārņēma masas, bet masas – zināšanas. Dažu gadu laikā tika likvidēti 80% analfabētisma, nacionālā jaunatne tika nosēdināta pie grāmatām. Tika radīta padomju nacionālā inteliģence. 20 gadu laikā valsts no atpalikušas agrāras pārvērtās pirmrindas industriālā. Pateicoties Staļina realizētajai industrializācijai un kolektivizācijai, pateicoties tautas atbalstam Padomju varai, PSRS uzvarēja LTK beigās Vāciju, kuras labā strādāja viss Eiropas rūpniecības potenciāls. Panākumi LTK bija pārsteidzoši, valsts baudīja pasaulē pelnītu lielu autoritāti. Buržuāziskā vara bija spiesta savās valstīs veikt sociālus pārveidojumus, lai uzlabotu iedzīvotāju dzīvi, baidoties no tautas uzstāšanās.

Pēc PSRS sabrukuma kapitālistiskajās valstīs sociālās programmas sāka aizvērties. Šodien ASV 21% neprot lasīt, bet 10% cieš badu. Iedzīvotājus analfabētus vadīt ir viegli, caur televīzijas bildītēm, reklāmām, internetu. Taču, pazeminoties iedzīvotāju vispārējam intelektam, atbilstoši pazeminās arī elites intelekts. 21. gadsimtā ir īpaši pamanāms, kā ir pazeminājies diplomātisko attiecību līmenis, īpaši ar ASV. Bet visas šīs starpvaldību organizācijas – septiņnieki, divdesmitnieki – Eiropā ir līdzīgi bandītu saietiem, kur notiek kolektīvi strīdi, kuru aplaupīt, kuru novākt, kā sadalīt kopējo katlu ar amerikāņu barveža svētību. Krievija to apmaksā. Starptautiskās sabiedrības bezatbildīgā attieksme pret kara un miera jautājumiem, kad valstīs ir atomieroči un citi masu iznīcināšanas līdzekļi, ir ļoti bīstama cilvēces dzīvībai. Līdzīgi pērtiķim ar granātu, kurš palaists brīvībā.

 

OPOZĪCIJA PADOMJU VALSTĪ

Pret PSRS gandrīz kopš 1917. gada noritēja “aukstais karš”, valsts bija zem sankcijām gandrīz pastāvīgi. Pateicoties valstī jau Staļina pareizi organizētajai ekonomiskajai un politiskajai dzīvei, PSRS uzvarēja konkurences cīņā, aukstajā karā 1973. gadā. Taču pret mūsu valsti pastāvīgi noritēja slēpts aizkulišu karš, jau kopš Ļ. Trocka varas laikiem. Vecajiem boļševikiem nebija politiskas vienotības. Bija daudzi, kas juta līdzi Trocka, Zinovjeva (Григорий Зиновьев), Buharina (Николай Бухарин) u.c. uzskatiem. LTK priekšvakarā no vadības tika aizvākta 5. kolonna, partijā notika tās rindu tīrīšana. Zem tās trāpījās Staļina opozīcijas lielākā daļa.

Represēto radinieki, sekmīgi pārdzīvojuši LTK aizmugurē, atgriezās Maskavā, Ļeņingradā, ieguva bezmaksas augstāko izglītību, pilnīgi pieklājīgu dzīvi, atbilstošu pēckara standartiem, taču slēpa niknumu uz krieviem, uz Padomju varu, uz Staļinu. Lūk, uz 1973. gadu paaugušies “ņū-revolucionāri” tad arī izpaudās aktīvi, bet vēl uzmanīgi organizētas ebreju disidentu kustības veidā ar liberālu ievirzi. Slepus šo kustību zem jumta turēja ebrejs Andropovs (Юрий Андропов) /VDK/ un Bobkovs (Филипп Бобков). Viņiem pieslējās – nav zināms, kas viņiem pāri nodarījis, – boļševiku bērni Pāvels Ļitvinovs (Павел Литвинов) un Viktors Krasins (Виктор Красин), viņi tad arī stājās šīs kustības galvgalī. Boļševiku bērni gribēja dzīvot “gaumīgi”. Disidentu vidū bija populāri ebreju Nadeždas Mandelštamas (Надежда Мандельштам) un I. Ērenburga (Илья Эренбург) saloni. Viņi piekopa glumu graujošu darbu pret Padomju valsti, tās likumdošanu, pret tās ideoloģiju, kultūru un morāli. Kopā ar Rietumiem veidoja ļaunuma impērijas tēlu. Plašsaziņas līdzekļos, kultūrā jau tad sāk stūrēt liberālā ebreju inteliģence, kurai bija svešas krievu intereses un visa padomju ideoloģija. Viņi skatījās Rietumu virzienā un ideoloģiski tos jau apkalpoja.

Ebreji – klejotāju tauta. Viņiem nav vēsturisku sakņu mītnes valstīs. Ja valstī dzīvot ir kļuvis grūti, ebreji cenšas pārcelties uz citu valsti, kur ir labāk. Tā bija arī pēc kara PSRS, ja Staļins izbraukšanu no valsts nebūtu ierobežojis. Jo ebreji valstī taču sastādīja lielu tehniskās inteliģences procentu. Cilvēki, kas PSRS bija ieguvuši labu bezmaksas augstāko izglītību, bija vajadzīgi, lai atjaunotu karā izpostīto tautsaimniecību. Katrs cilvēks bija uzskaitē. Bet Amerika, aptaukojusies caur militārajām piegādēm, ietinusi visu pasauli parādos, dzīvoja grezni pēc tā laika priekšstatiem. Pat bezdarbniekam tur bija pabalsts, kurš pārsniedza mūsu partijas vadītāju algu. Bet jaunā pēckara ebreju paaudze ar patriotismu mītnes valstīs neizcēlās. Viņi apskauda ebrejus, kas labi dzīvoja Amerikā, un viņiem nekas nebūtu bijis pretī turp pārcelties. Lūk, ko ir teicis slavenais Kārlis Markss sarunā ar franču žurnālistu Dju-Kam (Maxime Du Camp): “Kā, jūs gribat, lai mēs būtu patrioti, ja kopš Tita laikiem mums nav dzimtenes!”

Taču ebreju vidū bija arī augsti tikumīgi cilvēki, kas neviltoti mīlēja savu Padomju Dzimteni, piekrita sociālisma un komunisma idejām. Padomju cilvēki viņus atceras un godā. Tādu daudz ir arī tagad, dalot ar krievu tautu viņas likteni un cīņu ar Krievijas ienaidniekiem.

Mūžīga piemiņa Rozālijai Zalkindai /Zemļačkai/ (Розалия Землячка) – visu mūžu viņa cīnījās ar birokrātiem un kukuļņēmējiem. Nesavtīgi palīdzēja atsevišķiem cilvēkiem un organizācijām.

Mūžīga piemiņa Dāvidam Dragunskim (Давид Драгунский) – ģenerālim, divkārtējam PSRS varonim, kurš sekmīgi vadīja tanku armiju, guva daudz uzvaru LTK gados.

Mūžīga piemiņa varoņiem izlūkiem: Janam Čerņakam (Ян Черняк), Ļevam Maņevičam (Лев Маневич), Andrejam Kurejam (Андрей Курей), Ginteram Šteinam /R. Zorge/, dzīvesbiedriem Rozenbergiem un citiem. Daudzi no viņiem tika sodīti ar nāvi dažādos apstākļos dažādās viņu mītnes valstīs, bieži nodevības dēļ. Izraēlā arī tagad ir komunistiskā partija, kura bauda iedzīvotāju cieņu un atbalstu, kara veterāni – īpaši godāti cilvēki.

 

KAPITĀLISMS – CILVĒCES ATTĪSTĪBAS STRUPCEĻŠ

Ja mēs gribam, lai mums būtu plaukstoša valsts ar garīgi attīstītu sabiedrību, tad nepieciešams audzināt bērnus augsti tikumiskus ar augstu intelektu, tajā skaitā īpaši ebreju bērnus. Krievijā ir jādominē tautas dvēseles krievu matricai, tad arī ideoloģija tai atbildīs. Izzināt jauno, tiekties uz jaunradi – tam caur audzināšanu ir jāizpaužas jaunajā paaudzē. Protams, viņi visi ir dažādos attīstītības līmeņos, taču visi centīsies līdzināties labākajiem paraugiem, kurus vajag radīt, pēc tam uzlabot un daudzveidot. Cilvēki, kas aizrāvušies ar jaunradi, apmierinās ar nepieciešamajiem sadzīves apstākļiem, personīgās bagātības krāšanu par pašmērķi nestāda. Tāda sabiedrība var būt stabila.

Jebkura dzīšanās pēc bagātības cilvēku noved pie konkurences cīņas bez noteikumiem ar citiem bagātības pārņemtiem, un rezultātā tāds cilvēks pāriet uz Velna negatīvo sistēmu. Miljardi, lai nodrošinātu vienu dzīvi cilvēkam, nav nepieciešami, un tos nopelnīt ar savu darbu nav iespējams /un nevajag/. Ja ņemam vērā, ka nauda – tas ir mūsu patērētā darba enerģijas ekvivalents, tad liela nauda – tas ir daudzu cilvēku darba rezultāts, un tātad lielas naudas īpašnieki ir piesavinājušies sev daudzu cilvēku darbu, tas ir, zog enerģiju no daudziem, kas nepieciešama nācijas attīstībai. Tāpēc cilvēce tik stipri atpaliek no Augstāko iecerētā plāna. Vai uzskatāt par normālu tādu sabiedrības organizējumu? Tas ir kapitālisms. Nauda un visi labumi multikapitālistiem, bet darbs izdzīvošanai un “demokrātija” izspiežamās kristietības vietā. Pati “demokrātiskākā” valsts pasaulē tika uzbūvēta uz indiāņu un vergu nēģeru asinīm. Tajā, lai balotētos prezidenta amatam, tev ir jābūt vairākiem miljoniem dolāru bez visa cita. Tas viss ir tik vienkārši un acīmredzami, ka nav skaidrs, kā miljardi cilvēku ar to samierinās un pat uzskata to par normālu. Cilvēce joprojām dus.

Un kas tas ir – “kapitālisms – vienādu iespēju sabiedrība?”

Tas ir tā – es tevi “apēdīšu” šodien, pēc tam varbūt kāds apēdīs mani. ASV kapitālisma attīstību vadīja baņķieri, iznācēji no Eiropas, arī ebreju izcelsmes. Pēc FRS dzimšanas ASV banku elite, kļuvusi bagāta visos 20. gadsimta karos, caur dolāru sāka vadīt pasaules finanšu plūsmas un kontrolēt tās. Rezultātā saformējās nelegāla, slēgta, dziļa, pasaules valsts ASV iekšienē ar darījumu centru Ņujorkā. Abas amerikāņu partijas ir viena tipa, tām tiek kalpots, bet pārējie kā valstis tām pakalpo un pielūdz amerikāņu “Zelta teļu” – Sātanu.

Mūsu piektā civilizācija var aiziet bojā tikpat nemākulīgi kā iepriekšējā ceturtā Atlantīdas civilizācija. Laiks tiek skaitīts kopš 2012. gada, un mums no Augšas ir doti laboties tikai 200 gadi.

 

“UZ DIEVU PAĻAUJIES, BET PATS NESLINKO (БОГ ТО БОГ, ДА НЕ БУДЬ САМ ПЛОХ)

Katrs cilvēks pirms dzimšanas uz Zemes no Augstākajiem saņem dzīves un attīstības programmu laika intervālā, kurai sekojot viņš harmoniski iekļaujas cilvēku sabiedrībā. Nav izvēles tiesību, pa stingru bezkompromisa programmu iet negatīvās sistēmas pārstāvji. Bet Dieva pozitīvās sistēmas personībām savā dzīves programmā ir divi vai vairāk laika punktu situācijas izvēlei. Tas pats attiecas arī uz valstīm. Piemēram, Amerika /anglosakšu pasaule/ iet pēc stingras shēmas attiecībā pret daudzām tautām, bez kompromisiem attiecībā pret Krieviju visos laikos. Piemēram, nepaspēja apklust LTK lielgabali, kad ASV un Anglija jau (1947-1949) bija izstrādājušas stratēģisko plānu atomkara sākšanai, pēc tam hibrīdkaram Krievijas iznīcināšanai. Var teikt, ka Ameriku vada negatīvā sistēma. Krievijai bija izvēles kontrolpunkti tās vēsturē. Piemēram, ja cara Nikolaja otrā valdība neiesaistītos karā, tad Krievija turpinātu attīstīties kā kapitālistiska valsts, bez revolūcijām, bez pārliecīgiem satricinājumiem. Un cars būtu beidzis dzīvi, iespējams, savā gultā. Valsts programmā 1914. gadā bija attīstības virziena izvēles punkts. Krievija pieder Dieva pozitīvajai sistēmai. /Citi kontrolpunkti bija 1917., 1941., 1953....1990. gads u.c./

Ir pagājuši 70 gadi pēc 1949. gada, savu stratēģisko plānu – iznīcināt Krieviju – ASV pilda: atrāvušas no Krievijas tās nomales, Ukrainu un Baltiju, rīda tās pret Krieviju, ieviesušas varas struktūrās savus piekritējus utt. Rietumos arī lasa Ļ. Gumiļovu, tāpēc zina, ka valstu nomalēs formējas pasionāri, un viņi – vēstures virzošais spēks. Valsts bez pasionāriem nesāks spēcīgi pretoties pārmaiņām.

Atkāpties no savas bezkompromisa programmas ASV nespēs. Taču visos kritiskajos mums laikos palīgā ir nākusi providence, un nelaime ir atkāpusies. Krievija atjaunosies atkal. Amerikas uzvara pār Krieviju nozīmē cilvēces bojāeju. Piektās rases pozitīvā cilvēce cīnās patstāvīgi, pēc saviem ieskatiem ar pašu Velnu, tāpēc tik grūti nākas pretoties. “Uz Dievu paļaujies, bet pats neslinko.” Krievijas uzdevums ir pareizi tam pretoties, izmantojot mums Dieva dotās darbības izvēles tiesības.

 

KRIEVIJAS SEKMES UN PROBLĒMAS VAKAR UN ŠODIEN

Krievija saglabāsies kā suverēna valsts, ja pēc Putina, savas liberālās vides ķīlnieka, atnāks cits cilvēks no radošās attīstības pasaules kaut vai. Taču arī ar to nepietiek. Vadīt valsti, tas nav “kāpostu zupu strēbt”, vajadzīga komanda no profesionāļiem, krievu domubiedriem, kas ieinteresēti KF attīstībā, kam piemīt harizma un augsts vispārējais intelekts. Nacionālas valsts vadībā galvenā loma ir jāspēlē nacionāliem kadriem, nevis “varjagiem”. Staļins ir teicis: “Kadri izšķir visu.”, un viņam, protams, ir taisnība. Krievijas dziļajās nomalēs vēl dzimst “tīrradņi”, taču valsts uzdevums – palīdzēt viņiem dzimt, nodarboties ar iedzīvotāju audzināšanu pēc augsti tikumiskiem ideoloģiskiem paraugiem, dot labu izglītību, rūpēties par pieaugušo iedzīvotāju garīgo un intelektuālo attīstību līdz pašam vecumam.

Staļina laikos radiokanāls bija tikai viens. Es, maza meitene, un vecmāmiņa klausījāmies melno šķīvi visu dienu. Bija daudz muzikālās klasikas, aktieri lasīja dažādus literārus darbus, ieguvām daudz politiskas informācijas. Mēs ar vecmāmiņu strādājot dziedājām ārijas no operām, klausījāmies klasiku, un es jau no bērnības orientējos mūzikā. Mana vecmāmiņa gāja uz teātri uz operām, kaut arī viņai bija tikai sākuma izglītība. Un ja nu mums būtu daudz kanālu un tie visi “vilktu” uz dažādām pusēm? Vai varētu tikt audzināts padomju cilvēks? Nē. Vajadzīga ideoloģija, mērķēta uz masu garīgo un intelektuālo attīstību. Tādā gadījumā kādēļ vajadzīga daudzpartiju sistēma, ja visas partijas atbildīs šai ideoloģijai? Daudzpartiju sistēma – kapitālistiskās demokrātijas dzimtais bērns, lai cilvēku smadzenēm būtu dažādu virzienu orientācija, lai viņi nevarētu apvienoties, ar tādiem negarīgiem iedzīvotājiem var viegli manipulēt.

Var pateikties prezidentam V.V. Putinam, ka viņš izvilka KF no bedres, kurā jau to grūda iekšā blēži Gaidars (Егор Гайдар), Čubajs (Анатолий Чубайс), Burbulis (Геннадий Бурбулис), Berezovskis (Борис Березовский) un viņu “leģions”. Tajā situācijā viņš valsts labā izdarīja daudz, taču bez elites nomaiņas un PSRS sagrāvēju tiesas viņš neko vairāk izdarīt nespēs, neraugoties uz savu autoritāti. Valsti, var teikt, ir privatizējuši savi un aizrobežu sveštautieši, krievi ir atraidīti no sava “pīrāga”. Šodien Putins – dzimtā liberālā tusiņa ķīlnieks. Valstij vajadzīgs jauns spēcīgs līderis, spējīgs uz izlēmīgu rīcību.

Pirmām kārtām valstij ir jāzina savi “varoņi”. Tas ir J.V. Andropovs, ienācis VDK 1967. gadā nezināmā veidā, divreiz nomainot uzvārdu un izejot kadru kontroli. Kopš tā laika viņi kopā ar Ponomarjovu (Илья Пономарёв) sāka aust savu tīmekli, lai grautu mūsu mājas PSRS. Septiņdesmitajos gados viņi atlasīja ebreju puišus privatizatoru, valsts grāvēju lomai – tie ir Čubajs, Gaidars un citi. Apmācīja, gatavoja viņus šai lomai. Projekts “pārkārtošana” tika radīts akadēmisko institūtu galvās. Viņu pirmā uzstāšanās bija kokvilnas lietas organizēšana Uzbekistānā, republikā, kura attīstījās vissekmīgāk no visām republikām. Uzdevums bija izvākt no Politbiroja spēcīgo Rašidova (Шараф Рашидов) personību. Izvākt neizdevās, bet ierosme noderēja. Pamazām tika aizvākti godīgi padomju kadri, tika pieņemti bezidejiski cilvēki, kāri uz naudu. Nolika pie varas bezmugurkaula Mihailu Gorbačovu viņa liberālās sievas vadībā. Sākās iedzīvotāju smadzeņu, visas tautsaimniecības “pārkārtošana” caur pērkamiem plašsaziņas līdzekļiem, mūsu demokrātiskās nometnes, visu SEPP valstu nodevība. Pēc tam VĀSK (ГКЧП) Augusta pučs sliktas vodeviļas formā, parlamenta apšaudīšana un Belovežas nelikumīgās nodevēju vienošanās par PSRS sagraušanu pie prezidenta Gorbačova pilnīgas iecietības un nodevības.

Katrā republikā jau bija sagatavoti kadri, lai palaistu to brīvā kuģojumā. Sākās neapturama valsts izlaupīšana zem privatizācijas karoga. Tādas izlaupīšanas rezultāti valstij bija vienlīdzīgi Otrā pasaules kara rezultātiem. Izlaupīšanu apturēt neizdodas līdz pat šai dienai. Tāpēc, ka vecie “prihvatizatori” nekur nav aizgājuši un turpina ietekmēt Putina kungu. Lūk, tāda fabula, pārējais ir mākslinieciskais noformējums.

Mūsu nenacionālās elites pārstāvjiem ir nospļauties par pamatnāciju interesēm, viņi ir orientēti uz Rietumiem, kur ieguldīti viņu salaupītie kapitāli. Sveša tauta, sveša ekonomika viņiem nav dārga. Viņiem nospļauties par Donbasu, par NATO pie durvīm. Viņi ir šeit, kamēr var kļūt bagātāki uz KF rēķina un kamēr “nekļūst par karstu”. Viņus, protams, Rietumos negaida, tur viņu kapitālus atņems, viņi to zina, tāpēc vēlas ieiet Eiropā ar KF uz jebkuriem nosacījumiem. Lūk, tā arī ir mūsu liberālā 5. kolonna. Tai pieslejas Rietumu tiešas ietekmes aģenti, daži ierēdņi un vienkārši liberāļiem pievienojusies inteliģence, domājot, ka tas ir moderni un progresīvi. Tās pārstāvju ir daudz starp aktieriem, skolotājiem, sīkiem ierēdņiem u.c. Jaunatne, neapgrūtināta ar zināšanām un ideoloģiju, šaudās, nezinot, kur izšļākt savu adrenalīnu, un var tikt aiznesta jebkur, ies aiz tiem, kas gadīsies un pasauks. Ne velti PSRS laikos jaunatne tika sūtīta noderīgos darbos – uz komunisma jaunceltnēm, BAM (Baikāla-Amūras maģistrāle), bet studenti uz celtnieku vienībām. Jaunatnei vajadzīgas vecumam atbilstošas jaunatnes organizācijas, bez ideoloģijas, kas ir vienota visā valstī, tās radīt nav iespējams.

Bez ideoloģijas, bez valsts attīstības virziena nevar skaidri būvēt arī savu ārpolitiku, tāpēc mūsu Ārlietu ministrija “luncina asti”, rāda savu bezspēcību Rietumu nekaunības priekšā, sper soli uz priekšu, pēc tam divus atpakaļ.

Bezidejiska kultūra kaldina kadrus kriminālajām aprindām un piektajai kolonnai. “Mums no visām mākslām vissvarīgākais ir kino,” tā apgalvoja Ļeņins. Bulgārijā daudzi cilvēki zina krievu valodu un skatās Krievijas kino. Viņi saka: “Kādas šausmas valda jūsu valsti, kā var dzīvot starp bandītiem?” Kāda tauta audzina mūsu kultūru? Maskavas teātrī A. Čehova lugā spēlēt sieviešu lomu uzaicina spēlēt transpersonu, vai nu kā piesaistošu elementu nemākulīgai režisūrai, vai kā transpersonu propagandu. Teātri uztur valsts nauda. Tātad, kurš maksā, tam arī mūzika jāpasūta nodokļu maksātāju, nevis izvirtuļu interesēs. Mākslai vajadzīga ideoloģiska kontrole, bet tās nav, jo nav valsts ideoloģijas.

Nepieciešams atgriezties pie Pasaules pašas pirmrindas Padomju izglītības un audzināšanas sistēmas, iedibināt kontroli pār kultūras un izglītības iestādēm, atjaunot cenzūru plašsaziņas līdzekļos. Bet tālab ir jāzina, kādu valsti mēs būvējam krievu tautai, kādai indoloģijai ticēsim. Vajadzīgas izlēmīgas pārmaiņas valdošajā elitē, visu šķiru zagļu un blēžu, tajā skaitā privatizatoru tiesas.

Kādu secinājumu varam izdarīt? Pašlaik ir pēdējais etaps cilvēces gaišo spēku cīņā ar tumsu par tiesībām cilvēcei pāriet uz sesto rasi. Katrs no mums ir cilvēku sabiedrības loceklis, un katrs izvēlas savu pusi šajā cīņā, nesot Dieva un cilvēku priekšā atbildību par savu izvēli.

Pirmās daļas beigas. Otrā daļa: “Bīstieties no savām vēlmēm”.

Ludmila Dmitrijeva. 2021. gada jūnijs. Varna.

 

Atsūtīts 22.08.2021., papildināts 31.08.2021.

Tulkoja Jānis Oppe