Vecās Lādogas aizmirstie kurgāni

Autors S.V. Lazarevs

 

Rudens ekvinokcijas priekšvakarā mūsu treneru grupa nolēma aizbraukt uz Vecās Lādogas svētajiem kurgāniem (Ļeņingradas apgabals). 2012. gada 22. septembrī mēs atbraucām uz šo lielisko senlaicīgo pilsētu. Jāpiezīmē, maz kas zina arī tagad, ka Vecā Lādoga ir īsts svētums jebkuram krievu cilvēkam, tā kā šeit zem klajas debess atrodas senslovēņu[1] un senkrievu kņazu kapenes. Ne visai augstos kurgānos jau ilgāk kā tūkstoš gadu guļ bijušās Krievu-Slovēņu Valsts viedie valdnieki...

Redzot, ka Viedā Oļega[2] kurgānu, kurš izceļas starp citiem, ir aizņēmusi cilvēku grupa, braucām tālāk uz Volhovas pusi uz citiem kurgāniem, mazāk pazīstamiem. Pa ceļam iebraucām Senās Lādogas cietoksnī, kārtējo reizi pabrīnoties un papriecājoties par senkrievu arhitektu ģēniju. Pēc tam devāmies tālāk. No šī brīža, patiesību sakot, Sentēvi “ķērās” pie mums, un sākās piedzīvojumi...

Iepriekšējos braucienos uz Volhovu es no trases no attāluma redzēju 2 kurgānus, bet pats tad neatradu laiku pabūt uz viņiem. Parasti pietika ar sazināšanos ar senčiem uz citiem kurgāniem, kuri stāv gar Volhovas upi. Tagad tika nolemts aizpildīt šo robu un iepazīties tuvāk ar šo nepazīstamo kurgānu gariem. Taču, kas tev deva. Mēs braukājām pa ceļu šurpu turpu vairākas reizes, bet kurgānus tā arī nespējām atrast...)

Pēc tam nolēmām apstāties, pajautājām vietējiem iedzīvotājiem, kur te varētu būt šīs mūs visai interesējošās sopkas. Vietējie pateica: “Brauciet pāri laukam, tur arī stāv kurgāni tieši Volhovas krastā.” Uzreiz kļuva skaidrs, ka “aborigēni” sūta mūs pavisam ne uz tām sopkām, kuras es meklēju.) Kļuva interesanti. Nolēmām braukt, paskatīties.

Pārbraukuši pāri bijušajam kolhoza laukam, ieradāmies norādītajā vietā. Mūsu skatienam pavērās divi ar krūmājiem un kokiem neticami aizauguši kurgāni. Pie tam, ja nebūtu teikts, ka tie ir viņi, tiešām varētu nodomāt, ka tie vienkārši ir ne visai augsti pauguri.

Mēs piegājām pie pirmās sopkas. Kā tādos gadījumos pienākas, ar cieņu vērsāmies pie kurgāna gara, izstāstījām, kādēļ atbraucām. Pretī sajutām, ka kurgāns... ir gandrīz tukšs. Pats redzošākais mūsu vidū pavēstīja, ka kurgānā agrāk ir dzīvojis senas kņazienes gars. Tagad tajā vēl mājoja dzīvība, bet bija skaidrs, ka viņa pakāpenisku un neatgriezeniski dziest. Tam par iemeslu bijusi bezdievīga apiešanās ar kurgānu. Vietējie brīdināja, ka šeit pirms dažām desmitgadēm tika veikti izrakumi. Padomju arheologi (jeb tomēr kolhoznieki?) nezin kādēļ to būtiski sabojāja, pa pusei norokot. Dvēselē radās pavisam nelabas domas. Sirsnīgi palūdzām piedošanu par mūsu senču-ateistu sadarīto, kuri nezināja, ko tie darīja...

Blakus izpostītajam kņazienes kurgānam slējās vēl viens, pēc skata tas bija ievērojami labākā stāvoklī nekā pirmais. Pēc spēcīgās enerģētikas, kura nāca no sopkas pa apli, sapratām, ka kurgāns mums par lielu prieku ir dzīvs un šeit atdusas sena nezināma kņaza, iespējams, kņazienes no blakus kurgāna laulātā drauga, gars. Kā pienākas, ar godbijību vērsāmies pie kņaza gara, izstāstījām, kāpēc atbraucām. Atpakaļ sajutām spēcīgu agresijas impulsu uz mūsu pusi. Gars manāmi nevēlējās sazināties ne tikai ar mums, bet vispār ar cilvēku, lai kurš tas būtu...

Tādam lietu stāvoklim mēs kardināli nepiekritām. Sākām noskaidrot, kāds iemesls ir tādai nelabai attieksmei no ne pa jokam satracinātā gara puses, jo nekādas mūsu vainas taču nebija, jo šajā vietā bijām pirmo reizi. Papildus sazināšanās ar garu rezultātā izdevās noskaidrot, ka gars apraud kņazienes blakus kurgāna izpostīšanu un ir ļoti stipri neapmierināts ar sava kurgāna piesārņošanu. Sākumā mēs nesapratām, par kādiem netīrumiem – garīgiem vai fiziskiem – ir runa, bet drīz mūsu šaubas izkliedēja ieraudzītais.

Apkārt kurgānam un uz viņa paša tika atrasts liels daudzums atkritumu. Pēc būtības svētvieta bija pārvērtusies par miskasti, kā arī tikusi izmantota kā vietējo alkoholiķu ateja. Gan te, gan tur bija redzamas pudeles, konservu bundžas un citas cūcības. Nu ko, daudz nedomājot, ķērāmies pie sakopšanas. Rezultātā turpmākās trīs stundas aizlidoja nemanot, četri kartupeļu maisi līdz augšai bija piebāzti ar visvisādiem krāmiem. Bija skaidrs, ka visi šie “dārgumi” tikuši sakrāti pēdējo 20-30 gadu laikā. Kurgāna virsotnē izdevās atrast pēdas no ugunskura, kurā tikuši apdedzināti kabeļi ar mērķi iegūt vara stiepli. Tādas tās lietas...

Samērā ar sopkas attīrīšanos gars izrādīja mums arvien lielāku un lielāku labvēlību, kad bija sapratis, ka mērķis ir nevis spirtotu dzērienu dzeršana, bet vienīgi tikai necila vēlēšanās palīdzēt viņam. Agresijas vilnis, nākošs no kurgāna, pamazītēm sāka kristies, līdz pavisam izbeidzās uzkopšanas beigās.

Vācot prom atkritumus, mēs sapratām, ka nepieciešams svēto vietu attīrīt vēl arī enerģētiski un mentāli, par cik šajos līmeņos netīrumi bija jūtami ļoti stipri.

Mēs iededzinājām ugunskuru. Piesaucām brāli-Uguni, lai palīdz mums attīrīt kurgānu Aizsaulē. Viņš manāmi nopriecājās par tādu attīrīšanas misiju. Uguns dzīvās mēles dīvaini locījās un savijās, dejojot uz rieta fona. Pēc kāda laika sajutām, ka dvēselē ir kļuvis pavisam viegli. Kurgāns bija tīrs.

Pa to starpu ap 19:00 pienāca rudens ekvinokcijas laiks. Nosvinējām Jaunā Laikmeta nākošā etapa iestāšanos... Kņaza gars atnāca pie ugunskura, lai sazinātos ar mūsu uzmācīgo “klīninga kompāniju”.)

Mēs stāvējām pie ugunskura, domās sarunājoties ar bezķermenisko kņazu. Par daudz ko pavēstīja senais gars, bet, galvenais viņa stāstā bija tas, ka nav vērts krist grūtsirdībā par to, kas notiek apkārt. Tuvākajos gados viss izmainīsies. Tagad vajag izmantot laiku savai izaugsmei un palīdzībai savām dzimtām, kā arī tuvajiem cilvēkiem. Krievzeme noturēsies, tāpat kā bijušos gadsimtos. Visi notikumi izkārtojas tādā veidā, lai veicinātu rusiču ātru pamošanos. Bet, kā saka, katram auglim savs nobriešanas laiks...

Pirms braukšanas mājās ar 4-ru stihiju palīdzību mēs uz kurgāna papildus uzstādījām aizsardzību pret nelabiem cilvēkiem. Tagad izstumtiem degradantiem būs ievērojami grūtāk piemēslot svēto vietu. Pabeidzām uzturēšanos ar improvizētu mielastu no Lādogas žāvētām zivīm un jau lielā pārpilnībā mūsu dārzos nobriedušiem āboliem.

Projām braucām tumsā, visiem bija viegli un priecīgi ap sirdi par padarīto... Tagad gandrīz jau dzimtā kurgāna virsotnē dega liela āra svece kā šīs spēka vietas attīrīšanās un pārvēršanās simbols. Pirms aizbraukšanas kņaza un kņazienes (viņa arī parādījās pie ugunskura kurgāna attīrīšanas procesā) gari pateicās mums par palīdzību. Atpakaļceļā iebraucām apraudzīt Viedā Oļega kurgānu, kur vairs neviena nebija. Tur arī iededzām āra sveci. Krievzemes svētajās vietās ir jādeg ugunīm kā mūsu Dzimtas Dzīvības simbolam, līdzīgi kā vecos laikos.

Kopš senatnes tā arī bija, dzīvie pēcteči godāja un aizsargāja savus Aizsaulē dusošos senčus, un pretī saņēma aizsardzību no viņiem no Aizsaules, notika pastāvīga Spēka pārtecēšana no realitātes uz Aizsauli un atpakaļ no Aizsaules uz realitāti, jo dzīvo pēcteču Spēks ceļas no dzimtas mirušo senču Spēka. Un otrādi... Tās dzimtas, kuras to aizmirst, ir lemtas izmiršanai, ko mēs arī diemžēl novērojam šodien visur.

Kurgānu rakšana un vēl jo vairāk iznīcināšana ir liels noziegums, vērsts uz Dzimtas saiknes ar mūsu Sentēviem vājināšanu (vai arī saraušanu). Katrā vietā, kur ir kurgāni, tiem jābūt vietējo iedzīvotāju apsargātiem viņu pašu labumam, lai Senču gari neatriebtu dzīvajiem par savu māju-kurgānu apgānīšanu. Pretī no pateicīgajiem gariem no Aizsaules krievu cilvēki saņems mūsu dienās nepieciešamo palīdzību un aizsardzību. Tā spēsim pārdzīvot jebkuras nākotnes likstas.

Senču godāšana, viņu nenovērtējamā mantojuma saglabāšana un nodošana pēctečiem ir viens no svarīgākajiem mūsu dzīves uzdevumiem. Tā ir iegājies no laika gala... Gari ir lūguši to vienmēr atcerēties. Savu dzīvi viņi nodzīvoja pienācīgi, tagad ir pienākusi kārta mums, tagadējiem krievu cilvēkiem, stiprināt savu valsti.

Sergejs Vjačeslavovičs Lazarevs

2012.10.30.

 

Izsūtīts 3.06.2014

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Autors Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Словенский язык”; “Древнесловенский”; http://gifakt.ru/archives/index/drevnerusskij-yazyk-zabytye-glubinnye-obrazy-drevnix-bukvic/#more-10731 (Tulk. piezīme)

[2] “Вещий Олег” (Tulk. piezīme)