Евгения Горева – Пирамида творения и уровни Души
Jevgēnija Goreva - Radīšanas piramīda un Dvēseles līmeņi
Ja jūs esat lasījuši Maikla Ņūtona grāmatas[1], tad jums ir priekšstats, kas tas ir – Dvēseļu Pasaule. Tā ir tā zemes plāna Dvēselei ierastā vieta, kur viņa atrodas starp iemiesojumiem, no kurienes iet uz jaunu dzīvi un kurp atgriežas pēc nāves.
Bet kurš rada šo Dvēseļu Pasauli un pašas Dvēseles? Un cik daudz Dvēseļu pasauļu eksistē – viena vienīga kopīga vai daudz dažādu?
Atbildes variants, ar kādas Dvēseles piemēriem un līmeņu mijiedarbībām, – saņemts ar iegremdēšanos atmiņas dziļumos, izmantojot Reinkarnacionikas[2] metodi.
Piedāvāju jums saīsinātu pierakstu no pētījuma, tajā notikumi risinās pavisam citā Dvēseļu pasaulē un, atbilstoši, citās iemiesošanās pasaulēs. tu
rs
|
Kosmosa bites – radīšanas piramīdas zemākais līmenis Dzīvības otrais stāvs – “astoņkāji” Trešais un ceturtais radīšanas līmenis – Lielā Dvēsele un VirsDvēsele |
Kosmosa bites – radīšanas piramīdas zemākais līmenis
Ļoti liela blīvuma sajūta, telpa ir kā kārtains pīrāgs. Redzu šī pīrāga griezumu – daudz plānu slāņu, cits uz cita, tie ir ļoti blīvi, un apkārt ir tumšs.
Es izskatos kā apvalks, kura formā apjaušamas cilvēka kontūras: galva, divas rokas, divas kājas. Apvalks ir caurspīdīgs, tas saplūst ar visas telpas krāsu. Bet iekšienē ir it kā retināta telpa un apbrīnojams vieglums, un laba noskaņojuma sajūta. Galvā ir kāds spīgulis – orgāns, līdzīgs smadzenēm.
Es uz šīs planētas iegūstu resursus. “Kārtainajā pīrāgā” iekšā ir sabiezējumi. Slāņu šeit ir daudz, un starp slāņiem – kaut kas līdzīgs riekstiem, no kuriem es velku ārā kādu substanci.
Tas notiek tā: no mirdzošā orgāna, kas ir manas galvas iekšienē, izdalās gaismas stariņš un iekļūst šajā “riekstā”, savācot no tā “ražu”. Savāktā substance krājas manā iekšienē it kā nektārs, pakāpeniski piepildot manu tukšumu.
Esmu nektāra vācējs, un, jo vairāk es ievelku iekšā šo resursu, jo labāks ir mans paša stāvoklis – notiek noskaņojuma uzlabošanās, palielinās prieks manā iekšienē.
Es neesmu viens, ir arī citas būtnes apkārt. Viņas ir tādas pašas kā es un nodarbojas ar to pašu.
Vai tavai formai ir ietilpības robeža?
Jā, un mans uzdevums ir regulāri atbrīvoties no savāktā nektāra – tāpēc ka pārpildījuma stāvoklī man nav komfortabli un vajag atdot, atvieglot sevi.
Ir tāda konstrukcija, līdzīga augstam tornim, it kā milzīga koka stumbram – katrs no mums pielido pie tā. Kokā ir daudz atveru, kuras ir slēptas. Mans stariņš izvēlas tukšu un iepludina šajā atverē nektāru. Tas ir atdošanas, sevis iztukšošanas process. Asociācija ar bitēm – pēc būtības, bet dzīvības forma ir pavisam citāda.
Svetlanas Ivanovas zīmējums
Katrs no mums no sava apvalka iekšienē sakrātā nektāra apjoma atdod tieši tik, lai iekšienē paliktu pietiekami priekš atrašanās vieglā un priecīgā stāvoklī. Pēc tam atkal formējas vēlēšanās piepildīties. Visu laiku arī atrodamies šajā ciklā.
Un ko jūs vēl darāt, kādi citi uzdevumi jums ir?
Ir vēl tāds moments, kad mēs paši šajā kārtainajā telpā stādām “riekstus”. Pēc tam tie pakāpeniski izžūst, tos vajag atjaunot. “Rieksti” – arī tā ir kāda dzīvības forma.
Kāds vada jūsu darbību, kā jūs organizējaties?
Es vienkārši zinu – kas ietilpst manos pienākumos, tā ir mana dzīve un mans pienākums. Un visi apkārtnē to zina, tā ir zināma programma manā iekšienē, es ar to piedzimu.
Citas dzīvības formas jūsu pasaulē ir – bez riekstiem, jūs-bitēm un torņa?
Jā, ir vēl mākslīgs objekts, kurš arī piedalās mūsu kopīgajā darbībā šajā “kārtainajā pīrāgā”. Tas maisa tā slāņus, it kā irdina, – līdzīgs kukainim, vabolei. Tam nav dzīva intelekta, tas ir kā robots. Tā darbības – lai “rieksti” labāk iedzīvotos un uzkrātu vairāk nektāra. Vaboles-roboti periodiski bojājas, tos maina – no kaut kurienes piegādā jaunu partiju.
Kurš vada šo piegādi?
Tas viss ir mehanizēts, pienāk konteiners, izkrauj, un viss nostājas savā vietā.
Un bez ārējās funkcijas jums ir kaut kāda iekšēja attīstība?
Jā, iekšējā dzīves jēga – saglabāt prieku pašam sevī. To var pazaudēt – laikus neatdodot nektāru, pārpildoties. Tad veidojas sajūta, ka esi uzņēmis par daudz, ir smagi, it kā būtu stipri pārēdies. Vai otrādi – kad esi atdevis visu, neatstājot sev, tad sekas ir – zaudējuma sajūta, ļoti nekomfortabli.
Uzdevums ir iemācīties atstāt sevī nektāru tieši tik, lai saglabātos harmonisks stāvoklis. Jo periodiski rodas kārdinājums – atstāt sev vairāk – vai otrādi – pārlieku iztukšoties.
Ir bijuši brāļu bojāejas gadījumi. Šis nektārs – tas grauj apvalku, ja ir uzņemts par daudz. Piemēram, kad kāds ir nektāru pārturējis un laikus nav atbrīvojies, tad ārējā apvalka veselums brūk.
Vai, kad tu esi atdevis visu, neatstājis sev nepieciešamo, tad vari kolapsēties, apvalks it kā salīp kopā. Tas ir ļoti skumīgi.
Vai tevi interesē – kurp tālāk nonāk tevis savāktais nektārs?
Man ir tikai sajūta, es pildu nepieciešamu misiju, loma mana ir svarīga, viss ir jādara kvalitatīvi. Es zinu, ka tas ir par labumu mūsu planētai, mūsu civilizācijai, lai tā plauktu.
Ko tu zini par jūsu planētu un civilizāciju?
Mana apvalka ietvaros tādas informācijas nav. Vienīgi zināšana par mana darba svarīgumu – it kā sākotnēji ielikta motivējošajā programmā manis iekšienē.
Bet, ja lasām no kopīgā informācijas lauka, tad “kārtainais pīrāgs” – tā ir mākslīgi radīta stacija, audzētava, lai ražotu šo dzīvinošo substanci – nektāru.
Kam? Kurš to tālāk izmanto? Kurp virzās kapsula ar nektāru, kuru savāc no torņa-elevatora?
Tam ir līdzība ar lidmašīnas uzpildīšanu, pie koka pielido lidojošs objekts, pieslēdz šļūteni un pārsūknē nektāru sevī. Tā ir delikatese, dārga substance – barība citai, augsti attīstītai civilizācijai, kura izstrādāja un radīja mūsu staciju un mūs.
Pārcelies uz šo planētu kopā ar kapsulu, kura savāca nektāru, – kurš to tur sagaida?
Dzīvības otrais stāvs – “astoņkāji”
Mani sagaida dīvainas būtnes, pēc formas līdzīgas astoņkājiem – daudz kājiņu-balstu un šīs kājas galā – laukumiņš-pēda, uz kuras viņi balstās. Augšā ir galviņa-kodols. Tie ir viņi, kas barojas ar mūsu nektāru. Viņi arī ir visa šī kompleksa, mūsu sistēmas – “kārtainā pīrāga” – izstrādātāji. Viņi ļoti lepojas, tas ir viņu sasniegums.
Kas tās ir par būtnēm, kādas viņas ir?
Viņām vispār nav jūtu, tikai intelekts. Viņu pasaulē nav siltuma, dvēseliskuma, viss ir pakļauts saprātam, nav nekā lieka. Viss ir racionāls, tieši tāpēc viņas radīja mākslīgu pasauli, kura uztur prieku viņu radībās – “bitēs”.
Tas ir tas, kā viņām pašām trūkst, un caur barību viņas to saņem – prieka nektāru. Bez nektāra viņām nav tālākas attīstības, civilizācija iet bojā.
Viņu vairs nav nemaz tik daudz uz planētas, un tas viņas uztrauc, tāpēc “astoņkāji” ir pastāvīgos meklējumos. Viņiem ir kaut kāda bēda ar vairošanos, nospraustais uzdevums – saglabāt savu populāciju un civilizāciju. Mēs un mūsu nektārs – viņiem ir cerība. Viņi vai nu atradīs risinājumu, vai notiks viņu dzīvības formas bojāeja.
Kāds ir viņu civilizācijas sarukšanas cēlonis?
Viņi, kā civilizācija, ir iecikloti uz sevi savā pasaulē. Kā noslēgta sistēma, kura nonākusi strupceļā. Taču mainās dzīves apstākļi uz planētas, viņi nepaspēj pieskaņoties šiem jaunajiem apstākļiem. Kad sākās šīs izmaiņas, viņiem kļuva sarežģīti iznēsāt bērnus. Un bērni šajos apstākļos, pat ja arī dzimst, tad visbiežāk – neizdzīvo.
Arī nektārs uz šo brīdi jau ir pārstājis palīdzēt, kaut arī kādu periodu tas darbojās. Sākumā viņu pasaulē ienāca cerība, bet planēta mainījās tālāk un ar nektāru kļuva nepietiekami dzīves turpināšanai. Un tas ir jauns strupceļš “astoņkājiem”.
Nebija variantu – meklēt citas pasaules dzīvei?
Nez kāpēc viņi ir noslēgti, viņi nav noskaņoti ekspansijai, uz meklējumiem aiz savas planētas robežām, – šo variantu pat neizskata. Bēdīga sajūta no viņu noskaņas.
Kā tu aprakstīsi šīs civilizācijas pieredzes mācību – ja paskatāmies uz viņu kā uz shēmu, uz modeli.
Slēgta kārba, kurā nonākusi dzīva būtne. Viņi nelūdz palīdzību – ticēja, ka ar viņu intelektu pietiks, lai izietu no šī stāvokļa patstāvīgi.
Varēja mest visus spēkus, lai piesaistītu palīdzību, kas viņiem patiešām ir nepieciešama. Varēja palaist izlūkus uz citām pasaulēm. Bet šie varianti pat netika izskatīti, viņi fokusējās uz problēmas risināšanu tikai planētas iekšienē.
Domāja, ka viņi paši spēs, atradīs risinājumu. Vēl bija arī bailes – ja kāds uzzinās par viņu nelaimi –, parādīsies iejaukšanās draudi, viņu vājumu izmantos citas būtnes.
Ja reiz tā, tad atrodi atslēgas momentu, kad izredzes “astoņkājiem” vēl nebija palaistas garām, un paskaties – vai viņi varēja izvairīties no savas deģenerācijas?
Varēja radīt kaut ko līdzīgu kuģītim un nosūtīt komandu ar misiju meklēt palīdzību. Viņiem tas ir pa spēkam, tajā skaitā tehnoloģiski.
Varēja arī pētīt kosmosu un atrast piemērotu planētu, kur deģenerācijas procesus varētu palaist atpakaļ.
Taču viņu sabiedrības vadītājs – uzņēmās atbildību un pieņēma lēmumu, ka likme būs viņu civilizācijas intelektuālās iespējas, kas arī noveda pie bojāejas. Tieši viņš pieņēma lēmumu koncentrēt visus pūliņus vienā virzienā.
Viņš kā līderis un hierarhs ir gudrs, pašpārliecināts un ļoti talantīgs, bet viņam pietrūka tālredzības – ņemt vērā visus faktorus. Un citas būtnes nevarēja runāt viņam pretī, viņu hierarhijā tas nav pieņemts, visi stingri un precīzi izpilda galvenā norādījumus.
Kur viņi nonāca pēc bojāejas?
Trešais un ceturtais radīšanas līmenis – Lielā Dvēsele un VirsDvēsele
Atstājot “astoņkāju” ķermeņus, sabiezējumiņi-dvēseles kā magnēti pulcējas vienā lielā mākonī. Tur viņas visas kopā veido Lielo Dvēseli – var viņu nosaukt par mātišķo. Lielā Dvēsele – viņa ir saprātīga, viņa vāc pieredzi caur savu Mazo Dvēseļu iemiesojumiem.
Bet, lūk, šī saprātīgo “astoņkāju” pasaule viņas bērnu-Dvēseļu iemiesojumiem – tā kur ir radusies? Viņa pati to radīja?
Virs viņas ir vēl lielāka būtība – VirsDvēsele.
Lielajai Dvēselei bez “astoņkāju” pasaules ir vēl varianti iemiesojumam, citas pasaules. Tur viņas Mazās Dvēseles iegūst dažādu pieredzi, dažādos apstākļos.
Patronāžu īsteno VirsDvēsele. Pasaules Lielajai Dvēselei radīja tieši VirsDvēsele. Viņa arī izdalīja no sevis Lielo Dvēseli, bet tā sāka ražot no sevis Mazās Dvēseles, kuras arī radīja savām vajadzībām radības – “bites”-vācējas.
Apraksti jebkuru citu VirsDvēseles radītu pasauli.
Planēta bez organiskas dzīvības, tikai enerģijas, es tās redzu daudzkrāsainas. Dzīvības formas – arī enerģētiskas, viņas lidinās, virpuļojas, vibrē dažādā veidā, mijiedarbojas savā starpā, sajaucas, atdalās.
Svetlanas Ivanovas zīmējums
Tur norit ļoti aktīva dzīve, pastāvīgi rodas enerģētiski vēji, tornado, ļoti piesātināts enerģētisks process. Aktīva, kūsājoša planēta, – garlaicības te nav.
Kādu pieredzi dvēseles tur iegūst?
Viņas it kā ieskrienas, formē sevī dinamikas, kustības potenciālu. No Lielās Dvēseles izdalās sabiezējumiņš, tas nolaižas uz šo planētu, un viņa enerģija tiek iedarbināta, paātrināta. Ir kaut kāds šīs paātrināšanās pīķis, tāpēc iemiesošanās mērķis šeit – sasniegt tieši to, maksimālo līmeni.
Vēl – iemācīties mijiedarboties ar citām: ir bremzējošas ietekmes un ir, otrādi, tās, kas palīdz ieskrieties uz enerģiju mijiedarbības rēķina. Un vēl daudz kas cits, attiecības šeit ir diezgan daudzveidīgas, ne viss ir gludi un neapēnoti…
Cik šai Lielajai Dvēselei ir planētu apdzīvošanai?
To ir daudz, tās parādās un izzūd, – atkarībā no tā, kāda pieredze vajadzīga VirsDvēselei pašai sev. Ko viņai gribētos izzināt, kādas šķautnes izpaust – tādas pasaules viņa arī rada.
Variantu ir ļoti daudz, un ne vienmēr radītās pasaules un dzīvības formas ir veiksmīgas. Bet visi eksperimenti un radījumi nes zināmu pieredzi un iespēju sākt no jauna un citādi.
Piemēram, “astoņkāju” civilizācijai bija savs uzdevums un izvēle – pārkāpt pāri savas tā sauktās “komforta zonas” robežai. Ja viņi to spētu, – viņu dzīvības veidu un planētu varētu saglabāt tālākai pieredzei, sāktos jauns attīstības loks… Bet tagad nāksies mainīt šo planētu un šo dzīvības formu, pievienojot papildu faktorus…
|
Citus tamlīdzīgus stāstus jūs atradīsiet – rubrikās “Zvaigžņu Dvēseles un Kosmoss”[3], “Reinkarnāciju teorija un prakse[4]”. |
Pateicos Svetlanai Ivanovai, kuras atmiņa atklāja mums šo stāstu.
Pievienots 29.03.2019.
https://gor-evgeniya.ru/piramida-tvoreniya-i-urovni-dushi/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2797-jevgenija-goreva-7-pasas-specigakas-gramatas-par-ieprieksejo-dzivju-temu (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/3028-jevgenija-goreva-par-reinkarnacionikas-metodi (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/birkas/zvaigznu-dveseles-un-kosmoss (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/birkas/reinkarnaciju-teorija-un-prakse (Tulk. piezīme)