Piraha – paši laimīgākie Planētas cilvēki (Par to, kā kristiešu misionārs kļuva par ateistu Brazīlijas Amazones džungļos)

Viņi neprot skaitīt – pat līdz vienam. Viņi dzīvo šeit un tagad un nekaļ nākotnes plānus. Pagātnei priekš viņiem nav nekādas nozīmes. Viņi nepazīst ne pulksteni, ne rītu, ne nakti, ne vēl jo vairāk dienaskārtību. Viņi ēd, kad ir izsalkuši, bet guļ tikai šad un tad pa pusstundai, uzskatot, ka ilgstošs miegs atņem spēkus.

Viņi nepazīst privātīpašumu, un viņiem ir dziļi nospļauties uz visu to, kas ir vērtīgs mūsdienu civilizētam cilvēkam. Viņi nezin, kas ir bažas, bailes un aizspriedumi, kuri pārņem 99 procentus zemeslodes iedzīvotāju.

Viņi sauc sevi par “pareizajiem cilvēkiem”, kamēr visi pārējie viņiem – “sviestā sagājušas smadzenes”. Viņi ir absolūti apmierināti ar savu dzīvi. Tā ir ļoti laimīga tauta – Piraha cilts tauta.

Baltajiem cilvēkiem ir apbrīnojams “talants” – nekaunīgi ielauzties it kā neapgūtās teritorijās un ieviest savus likumus, ieražas un reliģiju. Vispasaules kolonizācijas vēsture ir tam spilgts apstiprinājums. Bet tomēr reiz, kaut kur zemes malā, atradās cilts, kuras cilvēki tā arī nepadevās misionāru apskaidrojošajai darbībai, jo šī darbība viņiem likās nekam nederīga un ārkārtīgi nepārliecinoša.

Amerikāņu sludinātājs, bet reizē arī etnogrāfs un lingvists Deniēls Everets 1977. gadā ieradās Amazones džungļos, lai nestu dieva vārdu. Viņa mērķis bija pastāstīt par Bībeli tiem, kuri par to neko nezināja – vest uz īsto ceļu mežoņus un bezdievjus. Taču tā vietā misionārs sastapa cilvēkus, kuri dzīvoja tādā saskaņā ar apkārtējo pasauli, ka tie paši pievērsa viņu savai ticībai, nevis otrādi.

Pirmoreiz portugāļu zelta meklētāju atrasta pirms 300 gadiem, Piraha cilts dzīvo četros ciemos upes Maisi, Amazones pietekas, rajonā. Un tieši pateicoties amerikānim, kurš dzīves gadus veltīja viņu sadzīves un valodas pētīšanai, tā ieguva pasaules slavu.

Stāsts par Jēzu Kristu uz Piraha indiāņiem neatstāja nekādu iespaidu. Doma, ka misionārs nopietni tic stāstiem par cilvēku, kuru pats nekad nav redzējis, viņiem likās absurda kalngals.

Dens Everets: “Man bija tikai 25 gadi. Toreiz es biju kvēli ticīgs cilvēks. Biju gatavs par ticību mirt. Biju gatavs izdarīt visu, ko tā prasīs. Tad es nesapratu, ka savu pārliecību uzspiešana citiem cilvēkiem – tā ir tā pati kolonizācija, tikai kolonizācija ticējumu un ideju līmenī. Es atnācu, lai pastāstītu viņiem par Dievu un par pestīšanu, lai šie cilvēki varētu nokļūt paradīzē, nevis ellē. Bet es satiku tur īpašus cilvēkus, kuriem vairumam lietu, kuras bija svarīgas man, nebija nozīmes. Viņi nevarēja saprast, kāpēc esmu nolēmis, ka man ir tiesības skaidrot viņiem, kā dzīvot.”

“Viņu dzīves kvalitāte daudzās nozīmēs bija labāka, nekā vairumam reliģiozu cilvēku, kurus es pazinu. Es konstatēju, ka šo indiāņu pasaules uzskats ir ļoti iedvesmojošs un pareizs,” – atceras Everets.

Taču ne tikai Piraha dzīves filozofija sašķobīja jaunā zinātnieka vērtību sistēmu. Aborigēnu valoda izrādījās tik nelīdzīga visām pārējām pazīstamajām valodu grupām, ka burtiski apgrieza kājām gaisā tradicionālo priekšstatu par lingvistikas fundamentālajiem pamatiem. “Viņu valoda ir ne tik grūta, cik unikāla. Nekas līdzīgs uz Zemes vairs nav sastopams.” Salīdzinājumā ar citām, šo cilvēku valoda šķiet “vairāk nekā dīvaina” – tajā ir tikai septiņi līdzskaņi un trīs patskaņi. Toties Piraha valodā var runāt, dziedāt, svilpot un pat sazināties ar putniem.

Viena no grāmatām, kuras Everets uzrakstīja “neticamo un pavisam citādo indiāņu” iespaidā, saucas “Don’t sleep there are snakes!”[1], kas burtiski nozīmē “Neguli, visur ir čūskas!” Un patiešām, Piraha vidū nav pieņemts ilgi gulēt – tikai pa 20-30 minūtēm un pēc nepieciešamības. Viņi ir pārliecināti, ka ilgstošs miegs vai mainīt cilvēku, un, ja ilgi guļ, ir risks sevi pazaudēt, kļūstot pavisam citādam. Režīma viņiem nav kā fakta, bet regulārs astoņstundu miegs viņiem vienkārši nav vajadzīgs. Šī iemesla dēļ viņi naktīs neguļ, bet tikai mazliet snauž tur, kur viņus sasniedz nogurums. Lai negulētu, viņi ieberzē savus plakstus ar kāda tropiska auga sulu.

Vērojot sava ķermeņa izmaiņas, saistītas ar pieaugšanas un novecošanas etapiem, Piraha tic, ka pie visa vainīgs miegs. Pakāpeniski mainoties, katrs indiānis ņem sev jaunu vārdu – tas vidēji notiek reizi sešos-astoņos gados. Katram vecumam viņiem ir savi vārdi, tā kā, zinot vārdu, vienmēr var pateikt, par kuru ir runa – par bērnu, pusaudzi, pieaugušo vai sirmgalvi.

Evereta 25 gadu misionāra darbs nekādā veidā neietekmēja Piraha pārliecības. Toties zinātnieks savukārt reizi par visām reizēm šķirās no reliģijas, kļūstot par lingvistikas profesoru. Apjēdzot aborigēnu pasaules, Deniēls laiku pa laikam sadūrās ar lietām, kuras viņa saprāts pieņēma ar grūtībām. Viena no tādām parādībām – skaita un skaitāmo absolūta neesamība. Šīs cilts indiāņi izmanto tikai divus atbilstošus vārdus: “nedaudz” un “daudz”.

“Piraha neizmanto skaitļus tāpēc, ka tie viņiem nav vajadzīgi – viņi bez tā lieliski iztiek. Reiz man pajautāja: “Iznāk, ka Piraha mātes nezina, cik viņām bērnu?” Es atbildēju: “Viņas nezina savu bērnu precīzu skaitu, bet zina viņus pēc vārdiem un pēc sejām. Viņām nevajag zināt bērnu skaitu, lai pazītu viņus un mīlētu.”

Vēl pārdabiskāka liekas atsevišķu vārdu neesamība krāsu apzīmēšanai. Tam ir grūti noticēt, bet aborigēniem, kuri dzīvo ar spilgtām krāsām piepildīto tropisko džungļu vidū, ir tikai divi vārdi, kuri apzīmē šīs pasaules krāsas – “gaišs” un “tumšs”. Pie tam visi Piraha sekmīgi iziet testu krāsu atšķiršanā, izšķirot putnu un dzīvnieku siluetus daudzkrāsaino triepienu sajaukumā.

Atšķirībā no citu cilšu kaimiņiem, šī tautiņa nerada dekoratīvus rakstus uz saviem ķermeņiem, kas liecina par pilnīgu mākslas neesamību. Piraha nav pagātnes un nākotnes laika formu. Arī mīti un leģendas šeit neeksistē – kolektīvā atmiņa tiek būvēta tikai uz paša vecākā no pašlaik dzīvojošajiem cilts pārstāvjiem personīgās pieredzes. Pie tam katram no viņiem piemīt patiesi enciklopēdiskas zināšanas par tūkstošiem augu, kukaiņu un dzīvnieku – atceroties visus nosaukumus, iezīmes un īpatnības.

Šo dziļās brazīliešu selvas ekstraordināro iedzīvotāju kārtējais fenomens – pārtikas uzkrājumu idejas pilnīga neesamība. Viss, kas tiek iegūts medībās vai zvejā, nekavējoties tiek apēsts. Un pēc nākošās porcijas viņi dodas, tikai būdami stipri izsalkuši. Bet ja gājiens pēc provianta nedod rezultātus, viņi pret to attiecas filozofiski – ka bieži ēst arī ir tikpat kaitīgi, kā daudz gulēt. Doma par ēdamā sagatavošanu krājumam viņiem liekas tikpat muļķīga kā baltādaino pasakas par vienīgo dievu.

Piraha ēd ne vairāk kā divas reizes dienā, bet reizēm vēl retāk. Vērojot, ka Everets ar ģimeni notiesā savu kārtējo lenču, pusdienas vai vakariņas, Piraha patiesi bija neizpratnē “Vai tad var tik daudz ēst? Jūs taču tā nomirsiet!”

Ar privātīpašumu – arī viss ne kā pie cilvēkiem. Lielākā daļa lietu – kopīga. Ja nu tikai nesarežģītais apģērbs un personīgais ierocis ir katram savs. Starp citu, ja cilvēks neizmanto to vai citu priekšmetu, tātad tas viņam nav vajadzīgs. Un tātad tādu lietu var viegli aizņemties. Bet ja šis fakts apbēdinās iepriekšējo saimnieku, tad viņam to atgriezīs. Ir arī jāatzīmē, ka Piraha bērniem nav rotaļlietu, kas tomēr it nemaz netraucē viņiem rotaļāties citam ar citu, augiem, suņiem un meža gariem.

Ja stāda kā mērķi atrast uz mūsu Planētas cilvēkus, brīvus no jebkādiem aizspriedumiem, tad arī šeit Piraha ir pirmajā vietā. Nekāda samocīta prieka, nekādas neīstas pieklājības, nekādu “paldies”, “atvainojiet” un “lūdzu”. Kādēļ tas viss vajadzīgs, ja Piraha jau tā cits citu mīl bez visādām muļķīgām formalitātēm. Vēl vairāk, viņi ne brīdi nešaubās, ka ne tikai ciltsbrāļi, bet arī pārējie cilvēki vienmēr priecājas viņus redzēt. Kauna, aizvainojuma, vainas vai nožēlas jūtas arī viņiem ir svešas. Katram ir tiesības darīt to, ko vēlas. Neviens nevienu neaudzina un nepamāca. Neiespējami iedomāties, ka kāds no viņiem zagtu vai nogalinātu.

“Jūs pie Piraha nesastapsiet hroniska noguruma sindromu. Jūs šeit nesadursieties ar pašnāvību. Pati pašnāvības ideja ir pretrunā viņu dabai. Es nekad neredzēju pie viņiem neko, kaut vai attāli atgādinošu psihiskus traucējumus, kurus mēs saistām ar depresiju vai melanholiju. Viņi vienkārši dzīvo šodienai, un viņi ir laimīgi. Viņi naktīs dzied. Tā ir vienkārši fenomenāla apmierinātības pakāpe – bez psihotropiem preparātiem un antidepresantiem,” – Everets dalās iespaidos, veltījis Piraha vairāk kā 30 savas dzīves gadu.

Džungļu bērnu savstarpējās attiecības ar sapņu pasauli arī iziet aiz mums pierastajiem ietvariem. “Viņiem ir citāda objektīvā un subjektīvā koncepcija. Pat kad viņi redz sapņus, viņi neatdala tos no reālās dzīves. Pieredze, pārdzīvota sapnī, tiek uzskatīta par tikpat svarīgu kā pieredze, iegūta nomoda laikā. Tādejādi, ja esmu sapņojis, ka it kā pastaigājos pa Mēnesi, tad no viņu redzes viedokļa es patiešām esmu veicis tādu pastaigu,” – paskaidro Dens.

Piraha sevi redz kā neatņemamu dabas daļu – meža bērnus. Priekš viņiem mežs – tas ir sarežģīts dzīvs organisms, attiecībā pret kuru viņi jūt neviltotu bijību, bet dažreiz pat bailes. Mežs ir piepildīts ar neizskaidrojamām un dīvainām lietām, kuras viņi pat nemēģina atminēt. Un vēl tur mīt liels daudzums noslēpumainu garu. Piraha tic, ka pēc nāves noteikti papildinās viņu rindas – tad arī viņi saņems atbildes uz visiem jautājumiem. Bet pagaidām nav nekādas jēgas piebāzt sev galvu ar visādiem niekiem.

Everets vairākkārt novēroja, kā viņi draugi indiāņi ārkārtīgi dzīvi, pilnā balsī sazinās ar neredzamajiem gariem – tā, it kā viņi būtu parasti cilvēki. Uz jautājumu, kāpēc gan zinātnieks neko tamlīdzīgu neredz, viņš ir reizi saņēma kategorisku atbildi – kas gan te nav skaidrs – gari ir atnākuši nevis pie viņa, bet pie Piraha.

Izsūtīts 19.02.2014

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Autors Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe