Евгения Горева – Предназначение Звездной Души
Jevgēnija Goreva - Zvaigžņu Dvēseles Misija
Pirms trīs gadiem es publicēju rakstu “Zvaigžņu Dvēseles gaisma[1]”, kur izteicu viedokli attiecībā uz Zvaigžņu Dvēseļu atšķirībām no Zemes Dvēselēm, kā arī noformulēju adaptācijas galvenās problēmas, kādas raksturīgas cilvēkiem ar citplanētu “pildījumu”.
Tagad gribas attīstīt un papildināt tēmu, tajā skaitā, pateicoties informācijai un pieredzei, iegūtai saziņā ar lasītājiem, kas atsaucās uz to pirmo materiālu.
Lasītāji aktīvi reaģēja uz zvaigžņu dvēseļu īpatnību aprakstu: “atpazinu sevi… tas viss ir par mani… beidzot esmu sastapis kaut ko tuvu… esmu tāds pats, kā jūs…” un pakāpeniski sadalījās pa vairākām grupām.
No adaptācijas skatpunkta šeit uz Zemes šīs grupas nosaka “klejotāju” pašreizējais stāvoklis, kurš atrodas robežās:
- no ieciklošanās uz ciešanām sakarā ar savu svešatnību, kas bieži noved pie viedokļa, ka viņi šeit ir cietumā (gāzti zemē, sodīti, izsūtīti) vai kādos slazdos (piemānīti, ievilināti);
- līdz sajūsmai, ka ir atklājusies iespēja bagātīgi iegūt pieredzi, kuru piedāvā planēta, un aizrautībai ar šo procesu.
|
Saturs |
Galvenais jautājums?
– Par ko (kādēļ) man tas viss?
Jautājums bieži tiek uzdots sarežģītos momentos, kad ir sāpīgi.
Tāpēc arī atbilde uzprasās atbilstoša, loģiska: lai sodītu. Var būt arī papildu sajūtas – vai šis sods ir taisnīgs, vai otrādi…
Tiem, kas ir sev skaidri noteikuši, ka jūs šeit esat cietumā un ka Zeme – tā ir kosmosa salašņu zona…
Jūs varat arī turpmāk karāties pie Matricas negatīvā pola, justies kā kosmosa noziedzniekam, neveiksminiekam vai revolucionāram, samierināties vai kļūt cietsirdīgam, čīkstēt vai niknoties.
Nu ko, tad jūs spēlējat cietuma modeli, un tas ir komplekts:
- pants, pēc kura tiekat apsūdzēts;
- režīma stingrums;
- noteikts termiņš, kuru nāksies tā vai citādi šeit pavadīt.
Un piebildīsim, ka, iespējams, par bēgšanu (pašnāvību – aktīvu vai pasīvu) var “piemest termiņu” un “pastiprināt režīmu”.
Tagad pieņemsim, ka, jā, patiešām, jūs uz šejieni ir nosūtījis kosmosa tribunāls un Zeme – jums ir cietums…
Tādā gadījumā jautājums – kādēļ tieši uz šo vietu?
Loģiski:
|
tātad tieši šeit ir viss, lai jūs sakrātu nepieciešamo pieredzi – lai saprastu, izlabotos un izdziedinātos, tajā skaitā caur ciešanām. |
Tādā gadījumā, vai ir kāda praktiska jēga, lai pastāvīgi turētu prātā: “es neesmu no šejienes… tās nav manas mājas… tā nav mana Dzimtene…”?
Vai ir jēga skumjām un ciešanām pēc jums atņemtajām Mājām?
Ir! Lai tās baro jūsu vēlēšanos atgriezties un meklēt paņēmienus, kā to īstenot!
Varbūt jūs vienkārši izvēlēsieties ciest pareizi – izmantot šo mudinošo stāvokli un modināt savu patieso saprātu? Kuru jūs zaudējāt, pirms vēl nonācāt šajā cietumā.
Protams, augstāko pasauļu un zemes plāna 3-D modeļa iespēju salīdzinājums nebūs pēdējā labā. Taču, ja jūs esat zvaigžņu Dvēsele un tātad sarežģīta kosmiska būtne, tad apgalvoju jums – pat, zaudējusi bijušos spēkus, jūs atradīsiet paņēmienus, kā pielietot un realizēt daļu no savām iepriekšējām spējām šeit uz Zemes. Lai kas tas arī nebūtu – cietums vai liela iespēja.
Kosmoss, Mājas, Augstākās pasaules un attīstītākas civilizācijas ir ap mums, tās nekur nav pazudušas. Un pēc kosmosa mērogiem jūs šeit “ieslodzījumā” pavadīsiet īsu mirkli, – izmantojiet to, netērējiet laiku velti.
Citādi, pēc tam, kad jūs atgriezīsieties dzimtajās mājās, draugi jums pajautās:
– Nu, kā tur ir, uz Zemes? Vai ir tiesa tas, ko par viņu stāsta? Ko tu pārdzīvoji? Ko tev iedeva Zemes skola?
Un ko jūs tad teiksiet?
“Zeme ir s..., tāpēc es čīkstēju, spļaudījos un urbināju degunu”?
Jo var taču paraudzīties apkārt un apzināties – viss nemaz nav tik slikti – šajā “cietumā” ir ļoti daudz ceļu un iespēju, lai, kā minimums, negarlaikotos. Lai viss nav tas un tā, kā esam pieraduši, pieņemiet izaicinājumu un iemācieties izmantot šos vietējos uztveres un attēlošanas instrumentus.
Tad, pat atrodoties koncepcijā “Zeme-cietums”, var parādīt “fuck” saviem cietumsargiem, ar sirdi un smadzenēm pieņemt apkārtējo realitāti un atrast paņēmienus, kā būt pašam, īpašam, tādam, kā tik vien jūs varat. Priecāties, nevis ciest.
|
Космос врубает рок и вникает пристально, в этой вселенной – древней, смешной, неистовой – выживут только влюбленные: с этой истиной мы, к сожалению, точно обречены. Серые льды угрюмо склоняют головы, тают – и слезы кипят раскаленным оловом, нет ни пути прямого, ни взгляда долгого, кит напоролся на звездные гарпуны. Если не прыгать в пекло, то что останется, мы же из глины, что с нами, к черту, станется, камнем ли затвердеем, сгорим, оплавимся – с тела непрочного много ли можно взять. Брось его смело, не трать медяки на новое, ты ведь почти уже словно Дэвид Боуи, между галактик тропы весьма суровые, тут первым классом промчаться никак нельзя. Так что бери гитару, рюкзак – поехали, будем аккордом пьяным, лучом, помехами, жизнь – это наш концерт, так сыграй с успехом, но разве позволено вслух о таком мечтать. Вечность жестока с певцами и чужестранцами – нас расстреляют с рассветом протуберанцами, но у жемчужных врат, где решим остаться, Ангел /нервно/ прикурит от огненного меча.
(autore Mary Kilden (Мария Килден) https://m.vk.com/kilden) |
Kosmoss ierubī roku un vērīgi iedziļinās šajā visumā – senā, smieklīgā, neapvaldītā – izdzīvos tikai iemīlējušies: ar šo patiesību mēs, diemžēl, patiešām esam nolemti. Pelēkie cilvēki drūmi noliec galvas, kūst – un asaras mutuļo kā nokaitēta alva, nav ne taisna ceļa, ne skatiena ilga, valis ir uzdūries zvaigžņu harpūnām. Ja nelēkt peklē, tad kas paliks, mēs taču esam no māla, kas ar mums, pie velna, notiksies, vai kā akmens sacietēsim, sadegsim, apkusīsim – no ķermeņa neizturīgā vai daudz var paņemt. Nomet viņu drosmīgi, netērē grašus jaunam, tu taču gandrīz jau esi kā Deivids Bovijs, starp galaktikām takas ir visai bargas, te pirmajā klasē aiztraukties nekādi nevar. Tā ka ņem ģitāru, mugursomu – braucam, būsim akords piedzēries, stars, traucēkļi, dzīve – tas ir mūsu koncerts, nu tad nospēlē ar panākumiem, taču vai ir ļauts skaļi par ko tādu sapņot. Mūžība ir cietsirdīga pret dziedoņiem un svešzemniekiem – mūs nošaus rītausmā ar protuberancēm, bet pie pērļainajiem vārtiem, kur nolemsim palikt, Eņģelis /nervozi/ piesmēķēs no ugunīga šķēpa. |
Ir tie, kas meklē mistiskus paņēmienus pamest šo “cietumu”, taču itin bieži maina vienu ilūziju pret citu. Tomēr varbūt kādam tas arī izdosies…
Zvaigžņu dvēseles un vientulība
Galvenais jautājums:
– Kāpēc es visur jūtos kā svešinieks?
Jo savā iekšienē mums, Zvaigžņu Dvēselēm, taču ir lieliska pieredze mīlestībā un sadarbībā, vienotībā un kopībā, savstarpējā palīdzībā un savstarpējā saplūšanā robežās Es-Tu-Mēs (un daudz kur citur).
Un tā pieredze, pat paslēpta atmiņas slēgtajos apgabalos, kalpo kā iekšējais indikators “normai” un jēgai attiecībās. Tāpēc intuitīvi un automātiski salīdzinot ar to, pašreizējās zemes plāna attiecības – pēc pirmajiem iespaidiem itin bieži ir kroplums un surogāts.
Tāpēc var būt sajūta, ka, sazinoties ar “vietējiem”, tu samaini savu “zeltu” pret nožēlojamiem “stikliņiem”.
|
Bet vai ne tādēļ mēs esam šeit – atnest samaiņai tieši to, kā šeit nav, – savu gaismu, savu “zeltu”? |
Kā padarīt šo procesu patīkamāku un vieglāku sev?
Atbildes variants:
lai būtu palīdzība un atbalsts no “savējiem”, tajā skaitā – “No augšas”!
Visdrīzāk, plānojot konkrēto iemiesojumu, jūs veicāt to ne vienatnē, bet kā noteiktas grupas (programmas) dalībnieks. Daļa grupas dalībnieku, iespējams, arī ir iemiesota šajā laikā (kā zināms zvaigžņu desants), bet daļa palikusi augstākajās dimensijās pārraudzībai (sakariem un atbalstam).
Tos, kas ir iemiesoti paralēli ar jums, jūs varat pazīt personīgi (piemēram, man tie ir tuvi draugi, parādījušies dažādos dzīves periodos).
Taču varbūt jūs izvēlējāties sadalīt “ietekmes zonas” un nekad nesatikties ar “grupas” dalībniekiem, – tādā gadījumā var vienkārši just viņu klātbūtni uz planētas.
Ar tiem, kas palika “augšā”, augstākajās dimensijās, jūs vienmēr paliekat sakaros. Ja veicam savas dzīves analīzi, viņu ietekme izgaismosies šādi:
- klātbūtnes, morālas palīdzības sajūtā;
- enerģētiskā un informācijas atbalstā;
- notikumības vešanā (un dažreiz pat aizsardzībā).
Ja šos kontaktus apzināmies Šeit un Tagad, – tad jūs vairs nekad neteiksiet, ka esat pamesti vai vientuļi, ka jums ir liegta “pajumte”.
Ja nekāda tamlīdzīga atbalsta jūs nevarat atpazīt savā dzīves stāstā, tad, iespējams, esat izvēlējušies iemiesojumu bez tamlīdzīga atbalsta, piemēram, jums gribējās paspēlēties tā, maksimāli patstāvīgi. Jūs jutāt, ka varat tikt galā tā. Tā taču ir jūsu izvēle un jūsu pieredze.
Taču tādā gadījumā viss nepieciešamais šim iemiesojumam un sev uzstādīto uzdevumu risinājumi ir “iepumpēti” zemapziņā, jūsu atmiņas kontūrā.
Meklējiet paņēmienus, kā tur iekļūt – var izmantot meditācijas, sapņus, spontānās sajūtas, zīmju un notikumu valodu. Specializētākus variantus – regresijas, čenelingu utt.
Un varat vienkārši “pārdomāt”, pārrakstīt kontraktu –, aktivizējot horizontālās un vertikālās saiknes ar sev līdzīgiem – iemiesotajiem, vai nē.
Iespējams, jūs jau esat atbildējuši uz jautājumu “Kas es esmu?” un stāvat sekojošā priekšā:
– Ko es te daru???
Citiem vārdiem – gribas zināt un saprast mērķus, kuru dēļ esmu šurp atnācis. Kaut kur iekšienē jums ir sajūta, ka visā notiekošajā eksistē sākotnējā dziļā jēga un atcerēties to ir ārkārtīgi svarīgi.
Iespējams, tāpēc mēs, kosmosa klejotāji, bieži esam nobažījušies par savu uzdevumu, nēsājam ideju par kādu misiju, kura ir jāizpilda. Un bez tās, dzīvojot, kā visi, parastu dzīvi, jūtam zināmu tukšumu, kaut kā īsta, patiesa trūkumu.
Jo bieži taču cilvēki ar zvaigžņu dvēselēm jūt, ka ir jāmāca citi, jādalās savā gaismā, mīlestībā, zināšanās, notiekošā abstraktā izpratnē… Jālej no sava milzīgā kosmiskā kausa mazajās vietējās margrietiņās…
Taču, pat zinot savas realizācijas variantus, mēs neatrodam, precīzāk teikt – nepieņemam vietējo instrumentāriju, kas ļautu šo misiju izpildīt. Viss ne tas, viss ne tas…
Tie, kam ir izdevies, ir
- patiesi pieņēmuši planētu un vietējos iedzīvotājus kā savu pašreizējo realitāti, nelauza galvu par to, kā šeit nav, bet dabū kaifu no tā, kas ir;
- ļāvuši Zemei piepildīt sevi ar enerģiju (jā, jā, nebaidoties pazaudēt savu augstāko gaismu vai aizmirst kosmosa vibrācijas);
- iemācījušies novērtēt piedāvāto iespēju bagātību, un viņiem Zeme ir iegūstamās pieredzes daudzveidības planēta, kad tu vari “uzjaukt” savu dzīvi kā amizantu kokteili ar mīļotajām garšas sajūtām;
- apzinājušies, cik viedi ir, ka eksistē tamlīdzīgas matricas ar viņu tumsu un dualitāti.
Tātad secinājums: ja uzskatām šo planētu par kroplīgu un cilvēka saprātu par aprobežotu, tu nekad pilnībā neatklāsi savus kosmiskās enerģijas un informācijas avotus. Pilnvērtīga apmaiņa neiznāks.
Un tu nesaņemsi no dzīves procesa labpatiku un labumu, neizpildīsi savus uzdevumus. Un planēta tevi nekad neatlaidīs…
|
“– Tikai ja mīli šo zemi ar nesaliecamu kaisli, vari atbrīvoties no skumjām, – teica dons Žuāns. – Karavīrs vienmēr ir jautrs, tāpēc ka viņa mīlestība ir nemainīga. Un viņa iemīļotā – Zeme – apskauj viņu un apber ar neiedomājamām veltēm. Skumjas – tas ir tikai to liktenis, kuri neieredz šo zemi, kas dod pajumti visām dzīvajām būtnēm. Dons Žuāns atkal maigi noglāstīja zemi. – Šī mīļā būtne, kura ir dzīva līdz pašam pēdējam puteklītim un saprot katru sajūtu, ir nomierinājusi mani. Viņa izārstēja manas sāpes, un, visbeidzot, kad es pilnīgi sapratu manu mīlestību pret viņu, viņa iemācīja man brīvību.” (Karloss Kastanjeda (Carlos Castaneda) “Stāsti par spēku[2]” |
Tagad par to, kas ir Zvaigžņu Dvēseles misija?
Vai vienmēr tas ir kaut kas īpašs, kaut kas grandiozs?
Jo taču, jūtot zemes plāna un kosmosa nevienlīdzību, mēs tiecamies uz globāliem uzdevumiem – izmainīt pasauli uz labo pusi –, uz varoņdarbiem un lielām lietām (tas ir mūsu personiskās lepnības veids:)).
Vai vajag mums visiem, zvaigžņu viesiem, kļūt uz Zemes par radītājiem, realitātes arhitektiem, praviešiem, čeneleriem, skolotājiem, dziedniekiem, guru un tml.? Vai vajag vērt vaļā ezotērikas centrus un skolas, vadīt seminārus, mācīt klientus?
Ja tie ir jūsu īstenie mērķi, nav mokošu šaubu sevī, un pasaules notikumi ir labvēlīgi pret jūsu darbību, tad tā lai tas arī ir.
Bet patiesībā itin bieži ir vajadzīga tikai tava klātbūtne vienā vai otrā vietā, starp vieniem vai otriem cilvēkiem – pārvadot savu vertikālo plūsmu, izplatot īpašu iekšējo enerģiju pa horizontālajām saiknēm.
Saprotiet, ka, būdami iemiesoti uz Zemes, mēs darbojamies kā kosmosa serveri, caur mūsu ķermeņiem un smadzenēm iet cauri enerģijas un informācijas plūsmas, kuru nosaukumus mēs pat nesaprotam. Vienkārši ejiet un brauciet turp, kurp un pie kā jūs velk.
Mēs darbojamies arī uz otru, pretējo pusi, - esam klātesoši šeit kā savu civilizāciju “acis un ausis”, kā pētnieki, sūtņi, izlūki, auditori. Vienkārši dariet to, kas jūs interesē tajās sfērās, uz kurām jums ir nosliece.
Mēs esam citu cilvēku attīstības un apgaismības procesu nesēji un katalizatori, tam nav nepieciešams pastāvīgi izvarot sevi ar Uzdevuma un īpašas Misijas koncepciju.
Vajag vienkārši būt PAŠAM, justies dzīvam ŠEIT un TAGAD, baudīt zemes dzīves un cilvēcisko attiecību daudzveidību. Un viss pārējais – notiek pats no sevis.
|
Есть такие люди, которые не от мира сего. Которые рождались раз в пятилетку/ а теперь чаще Которые как мотыльки – среди них светло, И все кошки, скребущие на душе, – мурчащие.
Есть такие люди, знаешь, на грани беспечности: У них и душа голая, и чувства чистые Они как будто на землю пришли из вечности Или с других планет – туристами…
Такие люди, которым не хочется говорить, Но и без слов от них на душе тепло. Они будто научены по-другому жить И смотреть через розовое стекло
Такие люди, ну знаешь, как радиация – От них что-то впитываешь в чистом виде. И в каждом из них – особая гравитация, Притягивают и не отпускают к своей орбите.
И вокруг тебя что-то вдруг меняется. И внутри тебя меняется тоже.
И чем больше к людям таким прикасаются, Тем становятся больше на них похожи…
Autore Olga Kirilova (Ольга Кириллова) https://vk.com/id516639563) |
Ir tādi cilvēki, kuri nav no šīs pasaules. Kuri dzima reizi piecgadē/ bet tagad biežāk Kuri kā naktstauriņi – viņu vidū ir gaiši, Un visi kaķi, kas skrāpējas dvēselē, – murrā.
Ir tādi cilvēki, zini, uz bezgalības robežas: Viņiem gan dvēsele ir kaila, gan jūtas tīras Viņi it kā uz zemi no mūžības atnākuši Vai no citām planētām – kā tūristi...
Tādi cilvēki, kuriem negribas runāt, Taču arī bez vārdiem no viņiem dvēselē ir silti. Viņiem it kā ir iemācīts dzīvot citādi Un skatītes caur rozā stiklu.
Tādi cilvēki, nu zini, kā radiācija – No viņiem kaut ko uzsūc tīrā veidā. Un katrā no viņiem ir īpaša gravitācija, Pievelk un nelaiž atpakaļ uz savu orbītu.
Un apkārt tev kaut kas pēkšņi mainās. Un arī tavā iekšienē mainās.
Un, jo vairāk tādiem cilvēkiem pieskaras, jo kļūst tiem līdzīgāki… |
Lūk, nu vispār arī viss, ko gribējās jums teikt, mani zvaigžņu draugi…
P.S. Labākai izpratnei varu rekomendēt izlasīt Maksa Fraja (Макс Фрай) stāstiņu “Aicinām darbā briesmoni”.
Pievienots 03.10.2020
https://gor-evgeniya.ru/prednaznachenie-zvezdnoj-dushi/
Raksts publicēts arī šeit 14.10.2020 https://ru.journal.reincarnatiology.com/prednaznachenie-zvezdnoj-dushi/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. Jevgēnija Goreva - Zvaigžņu un zemes dvēseles. Nosaki sevi, http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/2745-jevgenija-goreva-zvaigznu-un-zemes-dveseles-nosaki-sevi (Tulk. piezīme)
[2] Skat. https://limbook.net/book/skazki-o-sile.html (Tulk. piezīme)