Александр Ткаченко С какой стати мне расплачиваться за мои грехи?

Aleksandrs Tkačenko - Kādā sakarā man jāmaksā par saviem grēkiem?

20 02 07 01

Vēstule redakcijai:

Kāpēc man jāmaksā par “saviem grēkiem”? Es uz šo pasauli neprasījos, mani dzemdēja, un mani grēki lielākā mērā ir dzīves ārējo apstākļu radīti.
Par ko man jāmaksā?

Sergejs, Ufa

Uz lasītāja vēstuli atbild Aleksandrs Tkačenko.

 

Pirmā tēze:
Likumsakarīgas grēka sekas arī ir tas sods, kuru cilvēks brīvprātīgi uzņemas, piekrītot grēkam.

Mūsdienu kinokomēdijās ir plaši tiražēts sižets, kura būtība ir sekojoša. Cilvēkam pavēsta, ka parastu elektrisko lampiņu ir ļoti viegli iebāzt sev mutē, bet pēc tam nav iespējams izvilkt bez ārsta palīdzības. Cilvēks netic šim paradoksam un nolemj šo patiesību pārbaudīt uz sevis. Rezultātā nonāk traumpunktā, kur jau sēž vesela rinda tamlīdzīgu eksperimentētāju. Apmēram tāpat uzvedas cilvēki, dzirdējuši, ka zagt, apskaust, krāpt laulāto draudzeni, nosodīt citus cilvēkus – tas ir grēks, bet nolēmuši izmēģināt uz sevi šī grēka sekas.

20 02 07 02

Garīgās dzīves likumi ir tikpat negrozāmi, kā fizikas, ķīmijas vai anatomijas likumi. Tāpēc atmaksa par sadarīto grēku ir tikpat nenovēršama, kā atmaksa par durvju rokturu laizīšanu salā. Ir bezjēdzīgi šeit jautāt “kāpēc man ir jāmaksā?”, jo vienkārši ir notikumu likumsakarīga secība. Tas, kurš izvēlējies grēku, vienlaikus ir izvēlējies arī tā neizbēgamās sekas. Saskaņā ar svēto Ireneju, nosakot sodu grēciniekam, Dievs tikai apstiprina cilvēka paša izvēli: “Visiem tiem, kas pēc savas gribas attālinās no Viņa, Dievs uzlicis kā sodu attālināšanos, kuru viņi izvēlējušies. Tātad… attālināšanās no Dieva – tā ir visu labumu, kas no Viņa nāk, zaudēšana.”

Ārējie apstākļi cilvēka attīstībā patiešām var ietekmēt viņa garīgo stāvokli. Piemēram, vecāku un citu nozīmīgu pieaugušo grēcīga dzīve var sabojāt garīgo stāvokli bērniem, kurus viņi radīja un audzina. Šis bojājums izpauž sevi dažādās grēcīgās tieksmēs, sliktās nosliecēs un kaislībās, kuras gluži kā pēc iedzimtības tiek nodotas vienas dzimtas robežās. Svētajos rakstos doma par tādu grēka translēšanu no vecākās paaudzes jaunajiem izpaužas pilnīgi noteikti: “Jo tas, kurš nicina gudrību un pamācību, ir nelaimīgs; viņu cerība ir veltīga, viņu pūles ir neauglīgas, un viņu darbi ir neķītri. Viņu sievas ir neprātīgas, un viņu bērni ir ļauni, viņu dzimta ir nolādēta... Laulības pārkāpēju bērni būs nepilnīgi, un grēcīgā sēkla zudīs... Jo netaisnas dzimtas gals ir šausmīgs.” [Книга Премудрости Соломона, 3:11, 12, 16, 19[1]]

Pārejot no paaudzes paaudzē, slieksme uz vieniem vai otriem grēka veidiem var tik spēcīgi nostiprināties tādas netaisnas dzimtas pēctečos, ka šiem grēkiem pretoties viņiem būs daudz grūtāk nekā pārējiem cilvēkiem. Taču arī šeit cilvēkam paliek izvēle. Apzinoties sevī tāda grēka iedarbību, viņš var, piemēram, pilnīgi noņemt no sevis atbildību par savām darbībām un norakstīt visu uz smagu iedzimtību. Šis variants ļoti uzskatāmi ir parādīts filmā “Parastais brīnums” (“Обыкновенное чудо”), kur karalis, visai simpātisks cilvēks, taisa visādas nekrietnības, izskaidrojot tās ar senču nepārvaramu ietekmi.

“– Labdien. Es esmu karalis, mani dārgie… Nezinu, kāpēc iepatikās jūsu muiža. Tad nu atļaujiet paviesoties pie jums dažas dienas. Man jābrīdina: viesi mēs esam nemierīgi. Esmu šausmīgs cilvēks.

– Ja?

– Jā. Tirāns, despots, viltīgs, kaprīzs, ļaunpieminīgs… Un pats nepatīkamākais, ne es esmu pie tā vainīgs… Senči vainīgi! Vecvectēvi, vecvecmātes, onkuļi, tantes dažādas, sentēvi, nu un senmātes. Dzīvē uzvedās kā pēdējās cūkas, bet es tagad strebju viņu pagātni. Nu parazīti, lūk, vienā vārdā, atvainojiet par tādu rupju izteikšanos, asumu, parazīti, lūk, un viss. Bet pats pēc dabas esmu labsirdīgs, gudrs, man patīk dzeja, proza, mūzika, glezniecība, man patīk makšķerēt. Kaķi, jā, man kaķi patīk. Taču dažreiz ko tādu savārīšu…”

Pēc tam tūlīt pat mēģināja noindēt saimnieka sievu ar indīgu vīnu. Un, kad viņam tas neizdevās, vaļsirdīgi paskaidroja, ka viņā pamodies ļaundaris tēvocis, kuram bijis ieradums indēt visus, ar kuriem bijis pārāk atklāts. Tas ir viens no paņēmieniem, kā attiekties pret dzimtai raksturīgu grēku, kas pēc būtības nozīmē to brīvprātīgi pieņemt savā dzīvē.

Taču ir iespējams arī otrs variants, kad cilvēks, apzinājies sevī šo iedarbību, sāk, cik spēka, pretoties šai senču grēku ietekmei uz viņa pašreizējo dzīvi.

 

Otrā tēze:
Cilvēks grēko ne dēļ pašām viņu audzinošajā ģimenē iegūtajām nosliecēm, bet dēļ tā, ka attaisno sevī šo nenormālību, necīnās ar to, ļaujot tai pilnu brīvību savā dzīvē.

Starp citu, ar Dieva palīdzību tādas “ģimenes” grēka izpausmes var sevī savaldīt, padarīt tās pakļautas saprātam un sirdsapziņai. Šī grēka stafeti var sevī apturēt, neļaujot tai pāriet pie saviem pēctečiem. Izrādījies savu senču grēku izkropļots, cilvēks var sākt sevi labot kaut vai tādēļ, lai iedzimto garīgo melnumu nenodotu jau saviem bērniem. Un, pat ja viņam izdosies to izdarīt ne pilnā mērā, Dievs pieņems šīs viņa pūles kā īstu dievbijības varoņdarbu.

Mūsu dzīves ārējie apstākļi ietekmē mūsu garīgo stāvokli. Un Dievs ņem vērā šos apstākļus. Viņš zina, kādos apstākļos cilvēks ir uzaudzis, cik liels bija grēks, viņa audzinātāju ielikts, un par katru no mums spriež, ņemot vērā šos nosacījumus.

Ļoti labu piemēru, kā tas var būt, savās pamācībās sniedz svētais avva Dorofejs (Dorotheus of Gaza) – kristiešu askēts, kurš dzīvoja VI gadsimtā. Viņš stāsta, ka vergu tirgū pārdošanai bija izliktas divas pavisam mazas meitenes, un vienu no viņām nopirka godbijīga kristiete, kas sapņoja viņu audzināt Kristus svēto sprediķu tīrībā un aromātā. Otru mazulīti nopirka pilnīgi izvirtusi netikle, lai iemācītu viņai savu pretīgo amatu. Un, protams, pirmā meitene izauga tīra dvēselē un ķermenī, dievbijīga un visādu labu tikumu pārpilna. Bet otra… Otru viņas ļaunā audzinātāja padarīja par velna ieroci, iemācot pašus izsmalcinātākos un netīrākos izvirtības paņēmienus.

Meiteņu dzīves ārējie apstākļi noteica katras uzvedību. Taču vienu noveda pie dievbijības, bet otru – pie grēka, kļuvuša par viņas dzīves normu. Un, lūk, avva Dorofejs iesaucas: “Abas bija mazas, abas tika pārdotas, pašām nezinot, kurp iet, un viena nonāca Dieva rokās, bet otra iekrita rokās velnam. Vai var teikt, ka Dievs vienādi prasīs kā no vienas, tā no otras? Kā tas ir iespējams! Ja abas iekritīs netiklībā vai citā grēkā, vai var teikt, ka viņas abas tiks pakļautas vienai tiesai, kaut arī abas iekrita vienā un tajā pašā grēkā? Vai tas ir iespējams? Viena zināja par Tiesu, par Dieva Valstību, dienu un nakti mācījās Dievvārdus; bet otra, nelaimīgā, nekad neredzēja un nedzirdēja neko labu, taču, gluži otrādi, dzirdēja visu nelādzīgo, visu velnišķīgo, kā gan iespējams, ka viņas tiesātu viena tiesa? Tātad neviens cilvēks nevar zināt Dieva dotos likteņus, taču Viņš pārzina visu un var tiesāt katra grēkus, kā Viņam Vienotajam ir zināms.”

 

Trešā tēze:
Viena no kristietības galvenajām patiesībām arī saka, ka cilvēks nespēj pats samaksāt savus grēkus.

Ja grēka definīcijai izmantojam juridisku terminoloģiju, tad grēks – tas ir noziegums, Dieva noliktā likuma pārkāpums. Un, ja grēks ir noziegums, tad saskaņā ar likumu par to pienākas noteikts sods.

Šis tēls kristietības tradīcijā tiek izmantots diezgan plaši. Tieši tādā izpratnē arī rodas tiešs, nevis metaforisks jautājums par grēka samaksu. Jo noziedznieks, kurš apcietināts, taču var samaksāt drošības naudu un tikt atbrīvots līdz tiesai vai jau pēc tiesas lēmuma, saukts pie atbildības par savu noziegumu, samaksāt soda naudu. Taču attiecībā uz grēku tas izrādās pilnīgi neiespējami, jo Dieva gribas pārkāpšanas cena cilvēkam kļuva nāve: “…ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” [Mateja evaņģēlijs, 16:26]

Ja spriežam juridiskās kategorijās, grēks – tas ir tāds noziegums, par kuru pienākas tikai viena atmaksa – dzīvības atņemšana. Un nekādi soda aizstāšanas varianti šeit nav paredzēti.

Jāsaka gan, ka viens variants tomēr ir iespējams, kaut arī ļoti stingrs. Noziedznieku var izpirkt kāds cits ar savas dzīvības cenu, pieņemot par to pēc likuma pienākošos nāvi. Bet šeit ir nosacījums: atdot savu dzīvību kāda cita vietā var tikai tas, kurš pats ir nevainīgs šajā noziegumā. Un tādu, kā teikts Bībelē, vienkārši nav, tāpēc ka visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības [Romiešiem, 3:23].

Nevar viens parādnieks galvot par citu, nevar viens noziedznieks uzņemties ciest sava līdzdalībnieka dēļ. Pieņemt grēcinieku vietā viņu nopelnīto nāvi varēja tikai absolūti taisns cilvēks. Tajā arī bija jēga Jēzus Kristus izpērkošajam upurim cilvēku dzimtas labā. Pats Dievs nokāpa no debesīm un iemiesojās, lai atdotu Savu dzīvību kā izpirkumu par nogrēkojušajiem cilvēkiem un panāktu viņu apžēlošanu.

20 02 07 03

Tāpēc juridiskā nozīmē maksāt par saviem grēkiem cilvēkiem nav jēgas jau kaut vai tā iemesla dēļ, ka mums nav, ar ko par tiem maksāt. Mēs vai nu pieņemam apžēlošanu, kuru mums deva Tas Kungs par Savas Krusta nāves cenu, vai arī atteikties no tās. No šī redzes viedokļa Jēzus Kristus izpirka visus mūsu parādus no nesaudzīgajiem kolektoriem, lai glābtu mūs no neizbēgama soda. Un tagad katrs cilvēks stāv izvēles priekšā: vai nu turpināt grēkot, palielinot savu nāvējošo parādu un tuvinot stundu, kad pie tavām durvīm piezvanīs kolektori, vai arī – pieņemt Jēzus Kristus velti un kļūt par viņa pavalstnieku, atstājot kolektorus bešā. Tiesa – šī pavalstniecība prasīs ievērot zināmus noteikumus, kuri tad arī veido cilvēka dzīves jēgu Kristus Baznīcā. Taču tas ir vienīgais mums pieejamais variants, kā samaksāt par grēkiem šī vārda juridiskajā nozīmē.

 

Ceturtā tēze:
Jūtot savu nederīgumu Debesu Valstībai un baidoties no pelnīta soda, mēs it kā aizmirstam, Kurš mūs tiesās rezultātā un Kurš noteiks mūsu atmaksas mēru.

Bailīgi sašutušajā jautājumā “kāpēc man jāmaksā par saviem grēkiem, jo es taču ne pēc savas gribas atnācu uz šo pasauli?” skan bailes kāda bezjūtīga principa priekšā, kurš izvilcis cilvēku no nebūtības tikai tādēļ, lai pēc tam paprasītu no viņa pilnā mērā un atkal iegrūstu pat ne nebūtībā, bet bezgalīgās mokās.

Taču viss, ko mēs par Dievu zinām no Evaņģēlija, liecina tieši par pretējo. Nevis pagāniskā Temīda ar aizsietām acīm svērs mūsu grēkus tiesā, bet Tas, Kurš aizsargāja netikli no pelnīta soda un kā pirmo paradīzē ieveda par saviem grēkiem sodītu laupītāju.

Teofāns Vientuļnieks (Theophan the Recluse) rakstīja: “Tas Kungs arī Pastarajā tiesā īpaši nemeklēs, lai it kā nosodītu, bet lai it kā attaisnotu visus. Un attaisnos katru, ka tik mazākā iespēja būtu.” No mums ir atkarīgs tikai viens: vai mēs dosim Viņam tādu iespēju. Tur arī būs ietverta mūsu “samaksa” par saviem grēkiem. Visu pārējo jau pirms diviem tūkstošiem gadu Tas kungs samaksāja par mums Pats.

Marijas Sosņinas ilustrācijas

 

Pievienots 07.02.2020

https://foma.ru/s-kakoj-stati-mne-rasplachivatsya-za-moi-grehi.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Latviešu Bībelē atbilstošs teksts nav atrodams. (Tulk. piezīme)